Karavīra mundierī, dažādās zemēs un gados

Esmu nodarbojies ar latviešu karavīru apzināšanu ārzemēs jau kopš 1951. gada, kad pēc dienesta Virsaiša Viestura (8920.) latviešu sardžu rotā mani iesauca dienēt ASV armijā. Pirmajos divos gados, pats būdams dižkareivis, koncentrējos tikai uz latviešu karavīriem ASV aktīvā dienestā; pēc Otrā pasaules kara ieceļojušu latviešu virsnieku toreiz tur vēl nebija. Kopš 1953. gada, pārejot rezerves dienestā un studēdams, apmeklējot rezerves virsnieku apmācību kursus, sāku apzināt arī latviešu rezervistus. Kad ieguvu leitnanta pakāpi 1957.g., mana galvenā interese pievērsās latviešu virsnieku apzināšanai visā brīvajā pasaulē, kā aktīvā, tā arī rezerves dienestā.

Šis apzināšanas darbs nav bijis viegls — nevaru vairs atcerēties, cik tūkstošu stundu esmu tam vairāk kā 47 gados veltījis. Sākumā palīdzēja ASV virsnieku reģistri, bet tad to publicēšanu noslēgtības likuma iespaidā pārtrauca. ASV militārās petizlūkošanas ierēdņi mani ir divreiz izsaukuši uz skaidrošanos, nosakot arī zināmas vadlīnijas, kuras esmu centies ievērot. Nav likti šķēršļi Latvijā dzimušo virsnieku apzināšanā, lai veicinātu viņu latviešu valodas prasmi, bet ārpus Latvijas dzimušajiem latviešu izcelsmes virsniekiem ir bijis vispirms jāprasa, vai viņi vēlas tikt uzskatīti par latviešiem. To uzzināt ir radušās ievērojamas grūtības, jo ne vienmēr ir bijušas pieejamas šo virsnieku adreses. Tādēļ kopš pāriešanas rezerves dienestā, pēdējos divi gadu desmitus esmu koncentrējies galvenokārt tikai uz latviešu apzināšanu augstākās dienesta pakāpēs, sākot ar majoru, iespēju robežās cenšoties pilnveidot statistiku par šo elitāro grupējumu.

Diemžēl ne visa šī ilggadīgi vāktā informācija par latviešu karavīriem ārzemēs ir publicējama dažādu apsvērumu dēļ, bet tomēr 1985.g. saņēmos un to izdarīju DV Centrālās valdes izdevumā "Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara" kā 9. sējumu DV izdoto militāro grāmatu sērijā.

Kaut šo grāmatu iespieda lielākā metienā kā iepriekšējās, to ļoti ātri izpirka, un tā ir kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Esmu tomēr personīgi gādājis, lai tā būtu pieejama arī Latvijā, kā Valsts Prezidenta bibliotēkā, Aizsardzības ministrijā, NBS komandiera štābā, Nacionālā Aizsardzības akadēmijā, Kara muzejā un vēl citur. Pēc šīs grāmatas izdošanas pirms 13 gadiem pārāk lielas pārmaiņas nav notikušas, jo ārzemju latviešu interese dienēt svešu valstu armijās ir strauji atslābusi. Jaunu virsnieku vārdi ir nākuši klāt pamaz, mainījušās ir gan uz augšu vēl no dienesta neatvaļināto dienesta pakāpes.

Diezgan daudzi no šiem apzinātajiem latviešu virsniekiem, it sevišķi tie, kas ir izdienējuši pensijas un kam ir latviešu sievas, piedalās Latvijas Aizsardzības darba grupā, kuru no Vašingtonas jau 7 gadus sekmīgi vada atv.pltn. Ilmārs Dambergs. Ap pussimts no viņiem ir piedalījušies arī abos Pasaules latviešu virsnieku saietos Latvijā, pie tam 1998. gadā krietni mainītā sastāvā nekā 1993.g. Otrā saieta iesākuma posmā konspektīvi referēju par ārzemju latvieš galvenokārt virsnieku gaitām pēc Otrā pasaules kara. Tādēļ šeit būtu lietderīgi sniegt izvilkumus no šī mana referāta, lai atsvaidzinātu saieta dalībnieku atmiņu, kā arī iepazīstinātu ar militāri vēsturiski svarīgo tematu arī tos daudzos interesentus, kuri saietā nebija klāt.

Sākums Rietumu latviešu militārajam dienestam pēc Otrā pasaules kara ir Francijas ārzemnieku leģions. Skaita ziņā precīzu datu par to nav Bruno Plūmes nesen publicētajā grāmatā "Latvieši ārzemnieku leģionā", bet pēc pieejamām ziņām var lēst, ka tur kopskaitā dienējuši vairāki simti latvieši. Daudzi tūkstoši turpretim ir vismaz īslaicīgi dienējuši latviešu sardžu un darba vienībās, kuras 1946.g. vispirms nodibināja pie ASV armijas Rietumvācijā un 1948.g. arī pie britu Reinas armijas. Latviešu virsnieki dienējuši arī Arģentīnas, Brazīlijas, Dānijas, Francijas, Jaunzēlandes, Lielbritānijas, Norvēģijas, Vācijas, Venecuēlas un Zviedrijas bruņotos spēkos, kā arī lielākā skaitā Austrālijā un Kanādā, bet nesalīdzināmi vairāk ASV. Pirmie latvieši no ieceļotājiem pēc Otrā pasaules kara iestājās ASV armijā 1949. gadā, bet, nebūdami pavalstnieki, par virsniekiem nevarēja tikt līdz 1954.g. — pirmais no tiem bija tagad atv. pltn. Ojārs Ozols. Gadu iepriekš kā pats pirmais no ieceļotājiem virsnieka pakāpi Kanādā ieguva pilots Guntis Tannis.

1950. gadā sākās karš Korejā, kurā krita 4 latvieši. Vienu no tiem, kar. Aivaru Salenieku, stādīja priekšā apbalvošanai ar pašu augstāko ASV militāro goda zīmi — Kongresa goda medaļu, bet tā kā viņš bija Latvijas, ne ASV pilsonis, viņam piešķīra otru augstāko — Izcila dienesta krustu. Kad 25 gadus vēlāk es atļāvos ASV armijas vadībai aizrādīt, ka šo pašu augstāko apbalvojumu drīkstēja piešķirt arī nepilsoņiem, man diezgan strupi atgādināja, ka to vairs nevarot labot noilguma pēc. Vietnamas kara laikā ASV aktīvā dienestā bija gandrīz 200 apzinātu latviešu virsnieku, un zemākās dienesta pakāpēs tur cīnījās vismaz otri 200. Katrā lielākā amerikāņu vienībā bija vismaz viens, bet bieži vairāki latvieši, tā kā ir dokumentēts, ka 18. novembrī vismaz divās vietās ir plīvojis Latvijas karogs. Vietnamā krita 14 latvieši no ASV un 1 no Austrālijas. Viens no tiem, pēc varoņnāves par kpt. paaugstinātais Džordžs Šteinbergs, tika apbalvots ar Izcila dienesta krustu, bet otrs, vltn. pilots Atis Lielmanis, ar līdzīgo Gaisa spēku krustu. Esmu kopā ar citiem latviešu veterāņiem noturējis piemiņas brīžus pie visiem šo kritušo kapiem ar militāru godu, blakus ASV karogam plīvojot arī Latvijas. Pie Vietnamas un Korejas kara pieminekļiem Latvijas Aizsardzības darba grupas dalībnieki ir noturējuši līdzīgus labi apmeklētus piemiņas brīžus un Arlingtonas Nacionālajos kapos pat vairākus ar svinīgu vainagu nolikšanu vispirms pie Nezināmā kareivja kapa un pēc tam pie izraudzīta latviešu karavīra kapa. Pēdējo reizi šādā ceremonijā pirms 2 gadiem piedalījās arī Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Kalniņš un ASV toreizējais vēstnieks Latvijā Lerijs Nepers.

Pieminot latviešu sasniegumus Rietumvalstu militārā dienestā, ir jāatzīmē, ka 3 esam paaugstināti ģenerāļa dienesta pakāpē — Rūdolfs Pēkšēns, kurš dzimis ASV un diemžēl latviski nerunā, ASV gaisa spēkos, māc. Elmārs Kociņš Austrālijas robežvīru rezervēs un es, Ohaio militārās rezervēs. Pulkvežu un jūras kapteiņu mums ir veseli 35 un 32 no tiem ASV. Zināmo pulkvežleitnantu jeb komandkapteiņu skaits ir pat 65 un 53 no tiem ASV. Tikpat daudz ir zināmi arī majori jeb, kā Latvijā pieņemts tos saukt, jūras spēku kapteiņi, no tiem ASV 58. Kapteiņu jeb kapteiņleitnantu skaits ir vēl lielāks, bet te man sāk trūkt precīzu datu. Zinu arī, ka vismaz 15 latviešu apakšvirsnieki jeb instruktori ir ieguvuši pašu augstāko seržanta–majora superpakāpi, bet droši vien to skaits ir vēl drusku lielāks. Runājot par dāmām, divas latvietes ir ieguvušas pulkveža dienesta pakāpi, trīs pulkvežleitnanta, četras no tām saistītas ar medicīnu.

Pieminot augstus apbalvojumus, es jau minēju tos 3 varoņus, kuriem ir piešķirts otrs augstākais ASV militārais apbalvojums. Tiem blakus 6 ir apbalvoti ar trešo augstāko varonības medaļu — Sudraba zvaigzni. Par izciliem administratīviem nopelniem ASV bruņotos spēkos 12 latvieši apbalvoti ar Nopelnu leģionu. Apmēram līdzīgu augstu apbalvojumu — Britu imperijas ordeni Eiropā saņēmuši 5 latviešu virsnieki. Vismaz 6 latvieši apbalvoti ar Izcilas lidošanas krustu, bet droši vien to skaits ir vēl lielāks. Zemāku kaujas lauka apbalvojumu, kā Bronzas zvaigznes, kā arī administratīvo goda zīmju — Izcila dienesta medaļu ir ir bijis tik daudz, ka nav bijis praktiski iespējams tās saskaitīt. Visi 18 ASV bruņoto spēku rindās kritušie latvieši ir automātiski apbalvoti ar Purpura sirdi, kā arī tuvu pie 50 ievainoto.

Nobeidzot šo militārvēsturisko apskatu, vēlos piezīmēt, ka ļoti daudzi no mums ir bijuši pārliecībā, ka ar savu militāro dienestu mēs kaut kādā veidā varēsim palīdzēt savai tēvzemei Latvijai. Par to var diskutēt, bet tomēr par tiem, kuri ir iesaistījušies Latvijas Aizsardzības darba grupā, var sacīt, ka vismaz daļēji tas viņiem ir izdevies.

Rez. briģ. ģen. Vilmārs Kukainis

"Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs" 1998. gada decembrī nr.12(597)