Par Latvijas valsts administrācijas reformu

Eiropas Savienības eksperta, bij. Lielbritānijas valdības civildienesta pastāvīgā sekretāra, sera Robina Mauntfīlda Ziņojums Latvijas Ministru prezidentam

Mani uzaicināja apsvērt un dot padomu Latvijas valsts administrācijas reformas prioritāšu jautājumos atbilstoši 1.pielikumā sniegtajiem darba nosacījumiem. 2000.gada 25. un 27.janvārī un periodā starp 7. un 19.februāri es piedalījos 56 sanāksmēs ar jums un ministriem, augstākajiem ierēdņiem un citiem darbiniekiem. Esmu izpētījis arī ievērojamu skaitu esošo un ierosināto likumu, konsultantu ziņojumu un citu man iesniegto materiālu.

Ievads

Vēsturisku iemeslu dēļ, kurus es pilnībā izprotu, Latvijā lielu uzsvaru liek uz decentralizāciju. Šajā ziņojumā es sniedzu valsts administrācijas reformas prioritātes, un dažiem cilvēkiem var likties, ka es pārāk lielas pilnvaras piešķiru centrālajai valdībai. Tomēr manos priekšlikumos nav runa par centralizāciju, bet gan par stratēģisko virzienu. Bez stratēģiskā virziena decentralizācijas ved pie haosa un bezdarbības. Ar stratēģisko virzienu tā var efektīvi darboties un atbrīvot pilsoņu un valsts darbinieku iniciatīvu un enerģiju, kas ierasti darbojusies birokrātijas uzraudzībā. Mūsdienīga administrācija, tāpat kā mūsdienīgs komercdarbības uzņēmums, decentralizē visu, ko var, izņemot stingru kontroli stratēģiskā virziena būtiskajos jautājumos: skaidru politikas stratēģisko struktūru, vispārējo kultūru un vispārpieņemtos ziņojumu sniegšanas un atbildības principus. Manā ziņojumā runāts par tādu apstākļu radīšanu valdības centrā, kuros var labi darboties pienākumu deleģēšana.

Lai skaidri parādītu savu viedokli, dažus savus priekšlikumus esmu izteicis tieši un nepārprotami. Jūs varētu vēlēties tos izmainīt un piemērot atbilstoši Latvijas apstākļiem vai, pārfrāzējot angļu teicienu, vienu un to pašu lietu var izdarīt dažādi. Bet tālāk tekstā ir doti trīs būtiski priekšlikumi, kam, manuprāt, jāpiešķir kāds izšķirošs veids:

• Politiskās vienprātības panākšana izpratnē par to, ka valsts administrācijas reforma ir būtisks priekšnoteikums visiem citiem jūsu galvenajiem uzdevumiem, īpaši saistībā ar pievienošanos ES, Pasaules Bankas strukturālo kredītu atbalstīto programmu izpildi, un tādu vispārīgāka rakstura mērķu sasniegšanu kā labklājības, drošības un tiesiskuma nodrošināšana un cīņa pret korupciju. Valsts pārvaldes reforma nav sekundāra programma, kuru būtu labi veikt, ja var atļauties ziedot tam laiku. Tai jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar citiem politikas jautājumiem, jo tā veido pamatu, bez kura citi negūs sekmes. Tādēļ tā vienlīdz konsekventi un apņēmīgi jāveic visām valdībām, kas realizē varu.

• Jaunas institūcijas nodibināšana, kurai būtu stratēģiska loma valdības sistēmā, ir ļoti vajadzīga, lai aizpildītu to vakuumu, kas šajā jomā ir pašlaik. Latvijā pārvaldes sistēmas "vertikālie" elementi ir relatīvi spēcīgi, bet "horizontālās" saiknes, kā arī stratēģiskā koordinācija un virzība ir pārāk vāja. Turklāt jūsu Ministru kabinets velta pārāk daudz laika, diskutējot par jautājumiem, kas jārisina starp ministriem zemākā līmenī vai arī pienācīgi jāsagatavo kolektīvām diskusijām, kas balstītas uz faktiem, analīzi un variantiem. Jūs cenšaties pārak daudz darba padarīt pats.

• Jāizveido vienots profesionāls Civildienests, kam būtu kolektīva darba kultūra un kas strādātu priekš valdības kopumā nevis kādai atsevišķai ministrijai. Tas ir tā, it kā bailēs no "centralizācijas" (tomēr paradoksālā veidā turpinot padomju tradīciju) Latvijā viena Civildienesta vietā darbotos 12 Civildienestu. Lai tos sakausētu kopā, piesaistītu un noturētu spējīgus cilvēkus šim vitāli svarīgajam darbam Latvijas nākotnes labā, būs jāpieņem un konsekventi jāpilda drosmīgi lēmumi.

• Es sniedzu arī vēl citus priekšlikumus, bet tie veido manu konsultāciju kodolu.

Mani ieteikumi izklāstīti tālāk tekstā.

Ieteikumi

1. Nepieciešamība panākt plašu politisko vienprātību

valsts pārvaldes reformas jautājumā

Vairāk nekā daudzas citas valstis līdzīgā situācijā Latvija ir izpētījusi valsts pārvaldes prasības demokrātiskā valstī un to, kādi būtiski administratīvie pamati ir nepieciešami, lai realizētu Eiropas Savienības pievienošanās dokumentus ( Access of Memebership of the European Union ). Es atzīstu to, kas ir jau paveikts īsajā laika periodā kopš 1991.gada. Bet apņēmība veikt pārvaldes reformu nav bijusi konsekventa, un dažos gadījumos pat tikai daļēja vai vispār nav bijusi. Nežēlīgā realitāte ir tāda, ka valsts pārvaldes reformu raksturo trīs pazīmes:

• Tas ir ilgtermiņa projekts: pat tādā strauji progresējošā un jaunā valstī kā Latvija vajadzēs daudz konsekventas politikas īstenošanas gadu, lai varētu pārvietot pārvaldes instinktus un kultūru no padomiskās pagātnes uz Eiropas nākotni. Es lēšu, ka būs vajadzīgi vismaz pieci konsekventa darba gadi pie reformu programmas īstenošanas, lai parādītu, ka perioda beigās Latvijai būs tāda pārvaldes spēja, kas ļaus ieviest Eiropas likumdošanas kopumu ( Acquis ).

• Kā rāda Latvijas nesenā pagātne, demokrātijas apstākļos valdības mainās. Jebkurā demokrātiskā valstī ir pieņemts, ka politiķu un politisko partiju laika apvārsnis ir tuvāks nekā to nosaka valsts nākotnei būtiskas programmas, un tādēļ šajos būtiskajos jautājumos nepieciešams zināms politiskās vienprātības līmenis. Viens no šādiem būtiskiem faktoriem ir mūsdienīga, vienota un profesionāla Civildienesta izveidošana. Galvenās politiskās partijas ir vienādos uzskatos par Latvijas galvenajiem politiskajiem mērķiem, tomēr šos mērķus nevar sasniegt, neveicot valsts pārvaldes reformu kā nepieciešamu priekšnoteikumu. Tādēļ šo mērķu sasniegšanai un lai konsekventi realizētu valsts pārvaldes reformas programmu neatkarīgi no valdības maiņas, starp valdošajām partijām un tām partijām, kas nākotnē varētu iegūt varu, jāpanāk vienprātība.

Tādēļ es iesaku, lai jūsu pirmā prioritāte būtu aktīva rīcība, iesaistot citas politiskās partijas, — gan tās, kas ir koalīcijā, gan arī tās, kas ir ārpus tās, sasniedzot tādu konkordātu, ka nākamās valdības uzturēs konsekventu politiku un apņēmību valsts pārvaldes reformas jomā. Šis uzdevums jāveic 2000.gadā — no marta līdz maijam.

Es iesaku jums panākt arī visu jūsu ministru aktīvu personisku apņēmību un vienlīdz arī visu augstāko valdības ierēdņu (piemēram, valsts sekretāra, valsts sekretāra vietnieka un direktora līmenī) apņēmību veikt valsts pārvaldes reformu; pilnīgai apņēmībai un identifikācijai ar reformu jākļūst par nosacījumu augsta amata ieņemšanai, un jo īpaši paaugstināšanai amatā.

Šai apņēmībai varētu palīdzēt nostiprināties, ja jūs un citi ievērojami valsts darbinieki apņemtos darīt sabiedrībai zināmus šos savu programmu aspektus runās un citos veidos nolūkā panākt tām sabiedrības atbalstu. Ne tikai jāuzsver reformu būtiskums saistībā ar pievienošanos ES un līdzdalību NATO, bet arī veids, kādā tie risina tādus sabiedrībai svarīgus jautājumus kā efektīva rīcība ekonomikas attīstības un labklājības veicināšanai, augstāku pilsoņiem sniedzamo pakalpojumu standartu nodrošināšana un cīņa pret korupciju.

 

2. Centrālās valdības spēja koordinēt

politiku un valdības aparāta darbību

Latvijā valdības aparāta centrā ir robs. Latvijai ir neatkarīgas un aizstāvēties noskaņotas ministrijas un vājš centrs.

Visās valstīs jāatrod pareizais līdzsvars starp "vertikālo" sektora ministriju organizāciju, kas veic īpašus sektoram raksturīgus vai funkcionālus uzdevumus, un "horizontālajām" saiknēm, kuras veido, lai nodrošinātu valdības spēju kopumā realizēt saskaņotu pārvaldi. Manuprāt institucionālā struktūra Latvijas valdības centrā ir stipri neadekvāta, lai plānotu pamatīgas izmaiņas, kas nepieciešamas, lai pievienotos ES un sasniegtu citus ambiciozus mērķus, kas ir kopīgi valdības koalīcijas partijām un galvenajām opozīcijas partijām, bet, jo īpaši, lai nodrošinātu to izpildi.

Jebkurā valstī ir trīs centrālās funkcijas, kam sektora ministriju darba koordinēšanai nepieciešamas spēcīgas centrālās institūcijas:

• Budžeta veidošanas un finanšu process, kurā galvenās budžeta prioritātes nosaka un realizē ar Ministru kabineta kolektīvu atbalstu, sasaistot to ar valdības vispārīgajiem uzdevumiem:

• Stratēģiskās politikas centrālā koordinācija un plānošana nolūkā palīdzēt Ministru kabinetam kopīgi risināt pašreizējos jautājumus stratēģiskās struktūras ietvaros, balstoties uz profesionālu analīzi un pārliecināties, lai lēmumus reāli izpildītu. Latvija stipri atšķiras no starptautiskās vispārpieņemtās prakses tajā aspektā, ka tai pārvaldes aparāta centrā nav šādas profesionālas vienības.

• Autoritatīva Civildienesta centrālas pārvaldes un vispārīgi valsts pārvaldes spēja vadīt saskaņotu profesionālu Civildienestu, kas būtu pienācīgi apmācīts, komplektēts, pēc noteiktiem kritērijiem atalgots, ar karjeras izaugsmi nodrošināts un noskaņots veikt reformu un modernizāciju.

Dažās valstīs ir izveidotas trīs institūcijas, kas nodarbojas ar šiem trijiem Centrālās valdības balstiem, dažās — divas. Es iesaku, lai Latvija savu struktūru balstītu uz divām, — Finansu ministriju un uz pilnīgi jaunu institūciju, kuru es ieteiktu nosaukt par "Ministru kabineta Kanceleju" un kas kopumā strādātu Ministru kabineta labā, bet ikdienā darbotos Ministru prezidenta vadībā. Skaidrības labad jāsaka, ka turpmākajā ziņojuma daļā es šo institūciju saucu par "Jauno kanceleju", lai tādējādi to atšķirtu no pašreizējās Kancelejas apjoma, darbības stila un personāla ziņā, jo katrā no šiem aspektiem nepieciešamas izmaiņas.

Tajā modelī, ko es iesaku, vadītājs būs izcils valsts sekretārs, kas pats personīgi būs apņēmies veikt reformu, kuru cienīs citi valsts sekretāri un kuram būs piešķirts nepārprotams augsts statuss salīdzinājumā ar citiem valsts sekretāriem (un varbūt saukts par Civildienesta vadītāju). Šis cilvēks pārraudzīs, saliedēs un pastāvīgi veiks personāla nomaiņu ar mazāku skaitu neaizstājamu cilvēku, veidojot šādas esošas un jaunas struktūrvienības:

1. Pašreizējā Kanceleja vai Ministru kabineta Sekretariāts, kura uzdevums ir prasmīgi organizēt Kabineta tuvākajā laikā veicamos darbus, reģistrēt un pasludināt Kabineta lēmumus, kā arī konsultēt Ministru prezidentu jautājumos, kas saistīti ar strīdu noregulēšanu starp ministrijām. Kancelejas pašreizējo pienākumu juridiski pārbaudīt likumprojektus varētu nodot Tieslietu ministrijai, bet "Jaunajā kancelejā" tajā vietā būs neliela grupa, kas pārbaudīs "reglamentēšanas ietekmi", t.i., iepriekš pārbaudīs, vai paredzamie likumi un politika varēs sasniegt cerētos rezultātus.

2. Jauna Politikas plānošanas un pārbaudes struktūrvienība, kuras uzdevums būs sagatavot priekšlikumus valdības vidēja termiņa politikas mērķiem un prioritātēm; pilnvarot un dažos gadījumos veikt īsas, bet ar lielām pilnvarām apveltītas politikas pārbaudes, ja šī politika skar vairāk nekā vienu ministriju, un ierosināt izvēles variantus lēmumiem; aktīvi uzraudzīt iepriekšējo lēmumu ieviešanas gaitu, lai trūkumi un kavēšanās tūliņ nonāktu Kabineta uzmanības lokā un varētu veikt korektīvus pasākumus. Tajā varētu ietilpt aptuveni 5, bet vēlāk līdz 10 spējīgi cilvēki, kas nāktu no ministrijām un no ārpuses kā piekomandēti darbinieki uz laiku līdz diviem gadiem vienā reizē.

3. Esošais Eiropas Integrācijas birojs, kas ir labs paraugs tam, kā centrālā institūcija efektīvi koordinē un virza politikas kopumu, kas "pieder" atsevišķām ministrijām, bet kurām ir stratēģiska nozīme valdībai kopumā un kurām nepieciešama centralizēta vadība.

4. Valsts pārvaldes grupa, kas apvieno pašreizējo Civildienesta pārvaldi (iespējams, bez zināmām reglamentējošām funkcijām, kuras es ierosinu tālāk tekstā un kuras varētu apsvērt kā piemītošas atsevišķai un neatkarīgai institūcijai) ar agrāko Valsts pārvaldes reformu biroju. Šīs grupas uzdevums būtu izstrādāt saskaņotu programmu vienota Civildienesta izveidošanai no pašreizējiem atšķirīgajiem civildienesta ierēdņu darba nosacījumiem; tā vadītu Civildienesta galvenos personāla resursus unificētā veidā un pārbaudītu institucionālo "valdības aparātu" (ministriju un to aģentūru un citu institūciju robežas; centrālās, reģionālās un vietējās administrācijas loma), un nepieciešamības gadījumā izteiktu priekšlikumus Ministru prezidentam. Valsts administrācijas skola strādātu sadarbībā ar šo struktūrvienību, lai nodrošinātu, ka tās darbība pilnībā atbalstītu vienības darbu. Apvienotajai vienībai būtu mazāk darba vietu nekā pašreizējām institūcijām, tomēr augsti kvalificēta personāla loma būtu būtiska.

Ja pašreizējās Kancelejas juridiskais darbs tiktu nodots Tieslietu ministrijai un tiktu veikti pasākumi mazāka skaita rūpīgi izvēlētu darbinieku izmantošanai, šīs jaunās centrālās institūcijas izmaksas jāsaglabā to veidojošo sastāvdaļu pašreizējā budžeta līmenī vai tikai mazliet vairāk.

Bet augstas kvalitātes personālam ir būtiska nozīme. Kā atrast šos reti sastopamos cilvēkus? Būs jāmaksā lielas algas (tomēr pašlaik veidojamās jaunās vienotās valsts institūciju atalgojuma struktūras ietvaros), lai jaunajām vienībām varētu piesaistīt tiešām labus darbiniekus un lai varētu paaugstināt kvalitāti esošajās vienībās (samazinot darbinieku skaitu). Es iesaku izmantot koncepciju, kas paredz izmantot spējīgu darbinieku piekomandēšanu (varbūt 1–2 darbinieki katrā ministrijā) rotācijas kārtībā uz laika periodu līdz diviem gadiem katrs. Piekomandēšanas priekšrocības ir tādas, ka šis ceļš padara ministrijas par šīs "Jaunās kancelejas" īpašniecēm, un tādējādi to drīzāk uztvertu kā jaunu kolektīvu resursu avotu un nevis kā naidīgu ārējo institūciju; tā dod cilvēkiem unikālu darba pieredzi centrālā pārvaldē, kas, darbiniekam atgriežoties savā ministrijā, šo institūciju bagātinātu; tā sniedz ministriju "reālās dzīves" pieredzi centram, kas citādi riskētu kļūt pārāk atrauts no realitātes. Šo metodi plaši izmanto citās valstīs.

Kādēļ šīs vienības jāsaliek kopā vienā vietā un nevis jāatstāj kā atsevišķas institūcijas, kas izveidotas viena konkrēta uzdevuma veikšanai? Tādēļ, ka, darbojoties kopā apņēmīga un efektīvi strādājoša vadītāja pakļautībā Ministru kabineta un Ministru prezidenta tuvumā, tās veido izcilības kritisko masu, ja tiek izmantotas elastīgāk un radošāk nekā izolēti viena no otras un atbalstot Ministru kabineta kolektīvās stratēģijas politisko un vadošo lomu. Valsts pārvaldes reforma nedrīkst būt izolēta no valdības darbības — to var veikt labāk, ja informāciju saņem, dažādām grupām ikdienā kontaktējoties "gaiteņos". Vadoties pēc savas un citu valstu pieredzes, stingri iesaku, lai politikas darbs, valsts pārvaldes reforma un vadīšanas darbs būtu apvienots.

Jāuzskata, ka šī "Jaunā kanceleja" darbojas, sniedzot profesionālu (ne politisku) ieguldījumu Ministru kabineta kolektīvajā darbībā, skaidri un noteikti pakļaujoties Ministru prezidenta ikdienas vadībai. Svarīgi, lai to neuzskatītu par Ministru prezidenta pieteikumu "prezidenta" varai, bet kā palīdzību neizbēgami trauslu koalīcijas savienību sakausēšanā kolektīvā valdībā, kas darbojas kopā, lai drīzāk sasniegtu stratēģiskos mērķus un nevis lai izšķiestu savu laiku un enerģiju sadrumstalotai darbībai. Un galu galā, tā jāiedibina kā Valsts aparāta darbības pastāvīga un profesionāla sastāvdaļa un nevis kā personīgs Ministru prezidenta varas instruments. Tādēļ es stingri iesaku, lai tas būtu konkrēti noteikts likumā par pārvaldes struktūrām pirms pašreizējais projekts iegūst likuma spēku.

Valsts sekretāram/ Civildienesta vadītājam un viņa/viņas augstākstāvošajiem kolēģiem jābūt nodrošinātai regulārai pieejai Ministru prezidentam, lai jaunā centrālā institūcija kopumā būtu uzskatāma par viņa personīgo pilnvaru nesēju visā pārvaldē.

Ierosinātā struktūra grafiski attēlota 2.pielikumā. Es iesaku, lai šī jaunā institūcija tiktu izveidota 2000.gadā laika periodā no marta līdz maijam.

3. Civilā un valsts dienesta reforma

Katras pārvaldes sistēmas centrā ir cilvēki. Galvenās valsts reģenerācijas un reformu programmas nevar izpildīt, balstoties uz vecā stila birokrātiju un nelielu skaitu jaunu cilvēku, kas uz darbu valdībā raugās kā uz īslaicīgu starpspēli pirms aiziešanas uz labāk apmaksātu darbu.

Pašlaik Latvijas valsts dienests cieš no šādiem trūkumiem:

• Vēsturisku apstākļu dēļ tajā trūkst vecākās ierēdņu paaudzes, kam būtu liela pieredze un kas būtu noskaņota veikt reformu;

• Personāls pieder drīzāk vienai konkrētai ministrijai nevis vienotam dienestam, un tādēļ tam nav stingras apņēmības strādāt saskaņotas valdības kopējās politikas realizēšanas labā un nevis savas konkrētās ministrijas interesēs.

• Nodarbinātības statuss (ja vispār ir kādi apstiprināti Civildienesta ierēdņi, ievērojams skaits ierēdņu kandidātu augstākos amatos, un lielais vairums nodarbināti ar ļoti atšķirīgiem līguma nosacījumiem un nav klasificēti kā Civildienesta ierēdņi) darbojas pret vispārējo darba kultūru, uzticību kolektīvajiem mērķiem un tieši reformu programmu.

• Atalgojums ir vispārīgi par zemu, lai piesaistītu un noturētu spējīgus cilvēkus; atalgojuma sistēma nav caurspīdīga (tas veicina korupciju); valda lielas atšķirības bāzes noteikšanā (vēl vairāk, dažiem cilvēkiem var nodrošināt lielāku algu, piešķirot vairāk nekā vienu valsts amatu, piemēram, apmaksāts direktora postenis pakļautajās aģentūrās);

• Trūkst vienotas spējīgu darbinieku piesaistīšanas sistēmas no universitātēm, kurus varētu apmācīt un attīstīt kā neatkārtojamus resursus valdībai.

• Kultūra nosaka iecelšanu noteiktā amatā un nevis kādai karjerai, ieskaitot regulāru kustību starp posteņiem, veidojot drīzāk pieredzes spektru un nevis ekskluzīvu pieredzi un zināšanas par kādu noteiktu jautājumi, jo tas veicina konservatīvisma un aizsardzības pozīcijas veidošanos. Katrai ministrijai ir vajadzīgi savi eksperti, kas būtu strādājuši vairākās jomās un redzētu problēmas plašākā perspektīvā, un šādi cilvēki ir vajadzīgi modernas pārvaldes izveidošanai.

Likumprojekts par Civildienestu daudzējādā ziņā ir ļoti pareizs un risina dažas no šīm problēmām tiktāl, cik tas attiecas uz tādu Civildienestu, kā tas pašlaik ir noteikts. Bet nepieciešams vēl kas. Mani ieteikumi būtu šādi:

a) Vienota atalgojuma sistēma Valsts dienestiem kopumā ir būtiska tāda vienota Civildienesta izveidē, kas darbotos saskaņoti. Es atbalstu plašos priekšlikumus, kas pieņemti reformu programmas ietvaros, ko atbalsta Pasaules banka. Bet jums būtu jāapzinās, ka jaunas visaptverošas atalgojuma sistēmas izveidošana ir liels darbs, kas jāveic posmos, sākot ar galvenajām grupām.

b) Augstākā līmeņa personāls visās ministrijās un aģentūrās (varbūt kopumā 2—300 augstākā līmeņa cilvēki) šajā gadā jāapvieno, veidojot Augstākās vadības dienestu ( Senior Executive Service ), kuru darba devēji nav viņu ministrijas, bet gan Valsts pārvaldes birojs jaunajā ierosinātajā centrālajā institūcijā. Es piešķiru vislielāko nozīmi šai grupai, kurai ir vienota, unificēta un caurspīdīga atalgojuma struktūra, kas atbilst tiem priekšlikumiem, kurus ir izstrādājusi Finansu ministrija. Šīs jaunās atalgojuma sistēmas ieviešana varētu ļaut visiem Augstākās vadības dienesta posteņiem par jaunu konkursa kārtībā komplektēt personālu, ļaujot atcelt no amata vājākus darbiniekus vai tos, kuri nevēlas pieņemt zināmu rotācijas līmeni. Atlikušajiem darbiniekiem jābūt kopīgai samaksas struktūrai ar zināmu algas pieaugumu; bet tie nevarētu turpmāk saglabāt otro darbu privātajā sektorā, strādājot par Civildienesta ierēdņiem. Šai grupai regulāri jāveic darba izpildes kvalitatīvais novērtējums, izmantojot centra kontroli, un tā kā grupa būtu orientēta uz karjeras attīstību, laiku pa laikam pārvietojoties starp ministrijām. Šis augstākā līmeņa Civildienests jāiekļauj jaunajā Civildienesta likumā pirms tā ieviešanas un stāšanās spēkā 2000.gada oktobrī.

c) Tajā pašā laikā jāiedibina jauna darbinieku piesaistīšanas procedūra, kas ļautu piesaistīt nelielu skaitu (varbūt ap 20) spējīgus augstskolu beidzējus katru gadu Jaunākajā vadības dienestā ( Junior Executive Service ). Arī viņi veidos savu karjeru kā centrālās vadības resursu avots, saņemot ilgstošu apmācību un stažēšanos ārzemēs, īslaicīgi ieņemot vairākus stimulējoša rakstura amatus vairāk nekā vienā ministrijā, lai gūtu plašu pieredzi savas izaugsmes agrīnajā stadijā, veicot zināmu darbu arī politikas un vadības jomā, kā arī ideālā situācijā zināmu pieredzi, darbojoties ministru tuvumā, piemēram, kā personīgais palīgs vai "Jaunajā kancelejā". Šī grupa ar katru gadu pieaugs un līdz iestāšanās laikam veidos pamatīgu talantu kopumu, kas kolektīvi būs pieejams valdībai un kurā visi būs uzticīgi reformu programmai un valdības galveno mērķu sasniegšanai, spējot dažu gadu laikā ieņemt augstākos posteņus, ja vecākie kolēģi aizietu pensijā. Pašlaik atalgojuma līmenis ministriju piesaistītajiem darbiniekiem ir aptuveni puse no tā, kas būtu vajadzīgs, lai piesaistītu, bet, vēl jo vairāk, lai noturētu šos spējīgos jaunos cilvēkus, bez kuriem vienkārši nav izredžu izveidot tādu Civildienestu, kas spētu atbalstīt Acquis un sniegt ministriem politikas analīzi un konsultācijas, kā arī nodrošināt ieviešanu, kas viņiem būs jāpanāk un jāveic Eiropas Savienībā. Liels atalgojuma pieaugums šai grupai būs politiski grūts uzdevums, un to visvieglāk veikt jaunās vienotās atalgojuma struktūras ieviešanas ietvaros. Tas var izraisīt arī skaudību no jau esošo ierēdņu puses; tas jārisina, ļaujot esošajiem ierēdņiem pievienoties Jaunākajam vadības dienestam konkursa kārtībā uz ierobežotu posteņu skaitu. Izveidot šādu elitāru grupu, kas spētu piesaistīt un noturēt pašus labākos darbiniekus, nav viegli, bet tādā veidā var aizpildīt kritisko vakuumu Latvijas valsts pārvaldē. Tas jāparedz Civildienesta likumā pirms likuma ieviešanas šajā gadā, bet pirmajai darbinieku piesaistīšanai konkursa kārtībā jānotiek 2000.gada laikā.

d) Es iesaku Civildienesta reformu, ieskaitot atalgojumu un nodarbinātības statusu, labāk veikt posmos, sākot augšā ar Augstāko vadības dienestu un lejā ar jauno elitāro Jaunāko vadības dienestu. Mazliet ilgākā laika periodā (varbūt 2–3 gadu laikā) jāveic pasākumi saistībā ar cilvēkiem, kas ir starp šiem abiem punktiem, izbeidzot nodarbinātību uz līguma pamata ministrijās un novedot visu personālu līdz vienotai Civildienesta bāzei. Tas ietvers gan palīgpersonālu, gan arī tos, kuriem ir patstāvīgas pilnvaras vai kuri pilda valsts varas funkcijas. Civildienesta statusam jābūt atkarīgam no tās institūcijas, kurā cilvēki strādā, nevis (kā tagad) atkarībā no viņu lomas noteikšanas šajā institūcijā. Pakļautībā vai pārraudzībā esošās institūcijas arī jānoved pie vienotas Civildienesta bāzes 2—3 gadu laikā. Tālāk es ierosinu Jums vidēja laika termiņa laikā apsvērt to, vai arī aģentūras būtu jānostāda uz Civildienesta nosacījumiem: jau likumprojektā par aģentūrām ir pareizi ierosināts visiem direktoriem noteikt vienotu atalgojuma sistēmu, bet viņu un pārējā personāla nostādīšana uz Civildienesta nosacījumiem prasīs veikt izmaiņas ierosinātajā likumā par administratīvajām struktūrām un par aģentūrām.

e) Lai publiski pamatotu atalgojuma palielināšanu, es ierosinu Augstākajam vadības dienestam iespējamu darbinieku skaita samazināšanu, risinot problēmu par augstākā personāla nepietiekamu darba izpildi un pretošanos reformai (ne vienmēr pašās ministrijās, — pakļautībā vai pārraudzībā esošajām institūcijām arī jādod savi ietaupījumi, un funkcionālās pārbaudes dos vēl lielāku ieguldījumu). Iepriekš minētais atkārtotais konkurss ir viena no iespējamām pieejām, bet ir arī vēl citas. Pietiekami liela darbinieku skaita samazināšana, kas ļautu veikt nepieciešamo atalgojuma palielināšanu, jāpabeidz 2001.gada vidū.

f) Šo uzdevumu izpildes vadīšanai, ne tikai reformu veikšanai, bet arī Civildienesta pārvaldes nepārtrauktības nodrošināšanai jākļūst par Valsts pārvaldes biroja uzdevumu "Jaunajā kancelejā". Tam jāietver darba izpildes novērtējums un personu karjeras vadība vismaz ierosinātā Augstākā un Jaunākā vadības dienesta ietvaros.

g) Ir pamats ņemt dažus pašreizējās Civildienesta pārvaldes uzdevumus un izveidot neatkarīgu Komisiju, kas būtu pakļauta nevis Ministru prezidentam, bet gan Saeimai, lai garantētu Civildienesta profesionālās karjeras politisko neitralitāti. Šādas Komisijas uzdevums varētu būt pārraudzīt darbinieku piesaistīšanu Jaunākajam vadības dienestam un atsevišķiem amatiem Augstākajā vadības dienestā, piedaloties atlases un paaugstināšanas valdēs, kas izveidotas augstāko posteņu aizpildīšanai, un nodrošinot procesa norisi; disciplināro apelāciju iztiesāšana no šīm grupām (un vēlāk varbūt no visa Civildienesta); personāla iesniegto sūdzību izskatīšana par netaisnu izturēšanos. Šai Komisijai var prasīt sniegt periodiskas atskaites Saeimai. Lai gan es to stingri neiesaku darīt, bet es ierosinu, lai šo koncepciju aplūkotu, pieņemot lēmumu (ja nolemj turpināt) vai nu savlaicīgi, lai to varētu iekļaut jaunajā Civildienesta likumā vai alternatīvā veidā iekļaut atsevišķā likumdošanā 2001.gadā.

h) Valsts administrācijas skolai, kaut arī darbojoties kā autonomai vienībai, jāstrādā ciešā sadarbībā ar ierosināto Valsts pārvaldes biroju un jāorganizē apmācības un izaugsmes iespējas Jaunākajam vadības dienestam (īpaši viņu karjeras pirmajos 2–3 gados), kā arī semināri, konferences un tamlīdzīgas iespējas Augstākajam vadības dienestam, kam mācību turpināšana noteikta kā profesionāls pienākums.

 

4. Valdības stratēģisko mērķu

struktūras nepieciešamība

Galvenais mūsdienīgu organizāciju — privātuzņēmumu, ministriju vai veselu valdību — pārvaldes princips ir skaidru un saskaņotu stratēģisko mērķu un principu kopums, kurā jāiekļaujas visiem organizācijas darba aspektiem.

Bez šādas virziena izjūtas neatliekamais iegūst virsroku pār svarīgo, augstākie lēmēji tiek apkrauti ar tādiem sīkumiem, ar kuriem tie nespēj tikt galā, un pazaudē no redzesloka būtiskās lietas; lēmumi tiek pieņemti, atsaucoties uz vietējām, ministriju vai aģentūru interesēm, kas var būt pretrunā ar kopējām nacionālajām interesēm; nauda un pūles tiek izšķiestas veltīgi.

Latvijas valdības vispārīgie uzdevumi ir atspoguļoti Deklarācijā par Ministru kabineta darbu (jaunākā 1999.gada maijā). Daudzējādā ziņā tas ir apbrīnojams galveno mērķu paziņojums. Bet tajā ietilpst ļoti daudz tēmu — daudz vairāk nekā varētu sagaidīt, ka Ministru kabinets spēs izsekot personīgā nozīmē; dažiem jautājumiem ir sekundāra vai mazsvarīga nozīme. Turklāt nekas neliecina par to, ka šo paziņojumu atbalstītu tādi stratēģiskie plāni atsevišķu ministriju līmenī, kas būtu konsekventi, atbalstītu valsts līmenī noteiktos mērķus un būtu savstarpēji integrēti, bet, vissvarīgākais, ka tos sistemātiski uzraudzītu valdības centrā.

Iepriekš izklāstītajā 2.ieteikumā es iesaku "Jaunajā kancelejā" izveidot jaunu Politikas plānošanas un pārbaudes vienību. Es paredzu, ka šīs vienības pirmais uzdevums būtu līdz 2000.gada septembrim izstrādāt stratēģisko mērķu kopumu valdībai, pamatojoties uz Deklarāciju un iekļaujot ne vairāk kā 8–10 mērķus, un katru šo mērķi izvēršot sīkāk, bet ne vairāk kā 5–6 tēmās. Kad Ministru kabinets ir tā nodrošinājis paziņojumu, katrai ministrijai līdz 2000.gada decembrim būs prasība sagatavot savu stratēģisko plānu, kas parādītu tās uzdevumus, kas sadalīti 3—5 gadu laikā sasniedzamos mērķos un konkrētos viengadīgos uzdevumos, kas noteikti kā ieguldījums kādā konkrētā valsts līmeņa uzdevumā. Ministrijas plāni jāizstrādā ciešā sadarbībā ar Politikas plānošanas un pārbaudes vienību, kurai jānodrošina saskaņotība ar valsts līmeņa uzdevumiem un pārējo ministriju plāniem. Vienībai līdz 2001.gada martam jānosaka horizontālās saiknes katram uzdevumam (t.i., kuras ministrijas veic katru atsevišķu uzdevumu un apakšuzdevumu) un jāierosina, lai oficiālas komitejas, ko veido šo ministriju amatpersonas, koordinētu savus attiecīgos pasākumus efektīvi un atbilstoši uzdevumiem.

Šī uzdevuma mērķis, kas jāpārskata katru pusgadu un jāpārceļ uz nākamo gadu ir:

• Nodrošināt nepārtrauktu skaidru koncentrēšanos uz vispārīgajiem stratēģiskajiem uzdevumiem.

• Nodrošināt, lai horizontālās saiknes būtu pietiekami stipras, lai liktu valdībai strādāt kā saskaņotam kopumam un nevis izolēti kā neatkarīgiem baronu īpašumiem vai pat konfliktējot savā starpā.

Tam ir nozīmīga ietekme uz budžeta veidošanas procesu, kuru sīkāk aplūkošu nākamajā ieteikumā.

 

5. Nepieciešamība pēc ilgtermiņa budžeta

un saskaņotības ar stratēģiskajiem mērķiem

Budžeta procesa galvenajām prioritātēm jābūt šādām:

• Nodrošināt, lai visi Valsts līdzekļi būtu nosegti budžeta veidošanas procesā, un lai "speciālie budžeti", izmaksas un ieņēmumi no tādām darbībām kā zemes pārdošana un noma un visu veidu nodokļi, pat ja tie ir paredzēti īpašiem nolūkiem, būtu iekļauti budžetā.

• Sagatavot vidēja termiņa budžetu vismaz nākamajiem 3 gadiem, paredzot, ka aptuveni 85–90% no budžeta otrajam gadam un aptuveni 75% trešajam paliks nemainīgi. Tā mērķis būtu nodrošināt, lai izdevumus veiktu produktīvi; vadītāji varētu plānot uz priekšu un spētu izvairīties no īstermiņa manipulācijām ar līdzekļiem (kas vienmēr ir izšķērdīgas).

• Izveidot budžetēšanas procesu virzienā no augšas uz leju: procesam jāsākas ar lēmumu par to, kādu iekšzemes kopprodukta daļu var iedalīt valsts izdevumiem kopumā 3 gadu ciklā, lai koncentrētu Ministru kabineta uzmanību uz stratēģisko izvēli starp galvenajiem sektoriem un nevis uz detalizētām korekcijām attiecībā pret iepriekšējā gada; konkrēti jāizvairās no tās pašas summas "pārrobežas" samazināšanās (dažreiz saukta par "vienādas nabadzības samazināšanos"), jo tās neievēro nepieciešamību, lai budžetu ietekmētu prioritātes.

• Galvenais, saskaņot budžeta veidošanas procesu ar valdības stratēģisko mērķu struktūru, kas aplūkota iepriekšējā ieteikumā. Tas jāveic Finansu ministrijai ciešā sadarbībā ar ierosināto Politikas plānošanas un pārbaudes vienību, un tai jākļūst par mehānismu budžetu sasaistīšanai ar vispārējo politikas koordināciju.

Visas šīs izmaiņas (dažas no tām Finansu ministrija jau ir ieplānojusi) jāievieš savlaicīgi, lai sagatavotu 2001.gada budžetu, izņemot to, ka saikne ar stratēģisko mērķu struktūru nebūs iespējama pirms 2002.gada budžeta sagatavošanas.

6. Funkcionālās pārbaudes

Ar "Phare" programmas un Pasaules bankas atbalstu ir veiktas vai sākušās vairākas funkcionālās pārbaudes ministrijās. Lai tās turpinātu, es ierosinu meklēt "Phare" atbalstu ļoti mazas Iekšējā audita struktūrvienības (varbūt 3—5) nodibināšanai, kur auditori būtu apmācīti funkcionālās pārbaudes tehnikā. Katru gadu šos auditorus atbrīvotu no darba savā nodaļā uz dažām nedēļām, un visās ministrijas pēc kārtas grupa, kas sastāvētu no viena šāda apmācīta iekšējā auditora, pārbaudāmās ministrijas pārstāvja un viena "Jaunās kancelejas" darbinieka, veiktu pamata faktu konstatācijas darbu. Tikai tad, kad tas būs paveikts, ieradīsies "Phare" finansēts eksperts, kas, konsultējoties ar ministriju, pabeigs auditu. Tas ietaupīs Latvijas puses un "Phare" izmaksas, kā arī iedibinās sistemātisku funkcionālo pārbaužu veikšanu.

Līdzīga pieeja, bet tikai "Jaunās kancelejas" vadībā, jāizmanto vienlīdz svarīgam uzdevumam – "horizontālajām" funkciju sadales pārbaudēm starp vairākām ministrijām. Es iesaku vislabāk pārbaudīt jautājumu pēc jautājuma, nevis, cenšoties izpildīt pārāk ambiciozu uzdevumu, veicot visaptverošu visas valdības pārbaudi. Viena iespēja būtu sasaistīt horizontālās pārbaudes ar Eiropas integrācijas virzību, nodaļu pa nodaļai.

7. Aģentūras un pakļautībā esošās institūcijas

Princips, kas paredz funkciju deleģēšanu atbildīgām un uzticības cienīgām amatpersonām, kam ir skaidri noteikti mērķi un kas rīkojas skaidros budžeta ietvaros, ir pareizs un atbilst mūsdienīgai pārvaldes teorijai un praksei. Tomēr, lai gan virspusēji atbilstot šim principam, pašreizējā situācija Latvijā netiek pārvaldīta un ir pārāk sadrumstalota, lai nodrošinātu produktīvu un mērķtiecīgu valsts mērķu sasniegšanu.

Pašlaik ministrijas veido tikai mazu Valsts dienestā nodarbināto daļu — tikai aptuveni 2500 cilvēku. Pārējie — gandrīz 50 000 — ir nodarbināti dažādās valsts institūcijās ar atšķirīgu juridisko statusu (bieži privātā likuma statusā), kā arī ar atšķirīgu un necaurspīdīgu atalgojumu un nodarbinātības statusu, atšķirīgu budžeta statusu un atšķirīgu pakļautību un atbildību par savu darbību.

Saistībā ar juridisko statusu ierosinātais Likums par aģentūrām dod virzību uz priekšu lielajam institūciju skaitam, kas pašlaik ir nodibinātas dažādās uzņēmējdarbības formās (bezpeļņas organizācijas, akciju sabiedrības, sabiedrības ar ierobežotu atbildību). Kad likumu realizēs, šīs institūcijas tiks pārveidotas par valsts institūcijām ar pareizu juridisko struktūru un atskaites mehānismiem. Tomēr vēl saglabājas diezgan ievērojams skaits pakļautībā vai pārraudzībā esošo institūciju, galvenokārt tās, kuras atrodas stingrākā ministru kontrolē nekā institūcijas, kas darbojas kā uzņēmumi. Arī šie jautājumi jārisina.

Es iesaku tuvāko divu gadu laikā (līdz 2001.gada beigām) veikt šādus pasākumus:

• Ieviest likuma projektu par Aģentūrām saistībā ar visām institūcijām, kam pašlaik ir uzņēmuma statuss un kuras nevar privatizēt.

• Pārskatīt pakļautībā un pārraudzībā esošo institūciju statusu. Dažām varētu būt nepieciešama zināma autonomija, ko iesaka likumprojekts par aģentūrām, un viņām šis statuss jāpiešķir. Dažām varētu būt jāsaglabā pusautonoms statuss, bet tādā gadījumā tām būs skaidrāki politikas virzieni, finanšu vadība un atbildība, bet visam personālam vajadzēs noteikt Civildienesta statusu. Pārējās iekļaus atpakaļ atbildīgajās ministrijās ar piesardzīgu vadības deleģēšanu attiecīgajos gadījumos.

• Ilgākā laika periodā (3 gadi) apsvērt, vai visām aģentūrām piešķirt Civildienesta statusu. Pašlaik likumprojekts par pārvaldes struktūrām aizliedz Civildienesta ierēdņu nodarbināšanu aģentūrās. Tas kavē darbu karjeras labā un veicina sadrumstalotību. Caurspīdīguma trūkums atalgojuma sistēmās rada korupcijas iespējas. Pat tad, ja beigās nolems, ka aģentūru darbiniekiem nebūs jāiegūst Civildienesta ierēdņa statuss, 3 gadu laikā jāizstrādā plaša atalgojuma struktūra, kas palīdzētu piesaistīt un noturēt spējīgus Civildienesta ierēdņus un atalgotu īpašas iemaņas. Obligāti jāpublicē aģentūru vadītāju atalgojums no visiem avotiem.

8. Reģionālā un vietējā pārvalde

Trīs atsevišķi un dažādos virzienos vērsti faktori ietekmē pārvaldes iekārtu reģionālā un vietējā līmenī.

• No administratīvā viedokļa, variants ar vismazākajām izmaksām un vismazāko dublēšanos un sarežģītību būtu izvairīties no spēcīga reģionālās pārvaldes līmeņa un izveidot tikai centrālās Valsts valdības ministriju reģionālo struktūru, kas vadītu valsts pakalpojumu sniegšanu un pārraudzītu vietējo pakalpojumu sniegšanu, ko veic pilsētu un pagastu pašvaldības un republikāniskās pilsētas.

• No demokrātiskā viedokļa, no otras puses, tiek aizstāvētas tieši ievēlētas reģionālās padomes gan lai nodrošinātu atskaitīšanos reģionālajiem elektorātiem un atspoguļotu reģionālo identitāti, gan arī lai palīdzētu stabilizēt nacionālo partiju struktūras, prasot partiju sarakstus reģionālajās vēlēšanās.

• No ES viedokļiem, ir vajadzība pēc atbildīga pārvaldes līmeņa, kas palīdzētu lemt par ES strukturālajiem fondiem un to sekojošu pārvaldi.

Es apzinos, ka Latvijas valdībai tas ir neatliekams jautājums, un mans uzdevums nav izteikt uzskatus par pašreizējās politiskās diskusijas jautājumiem. Tomēr, raugoties no tīri administratīvā viedokļa, es ieteiktu atlikt jautājumu par vēlētām institūcijām tuvākajos gados, lai koncentrētos uz stabilu pārvaldes struktūru veidošanu reģionālā līmenī. Vismaz šim sākuma periodam es ierosinu, lai jaunās reģionālās pārvaldes institūcijas personālu veidotu pieredzējuši Civildienesta ierēdņi no Valsts ministrijām vai to pakļautajām institūcijām.

Liekas, ka debates par reģioniem koncentrējas uz reģionu skaitu un to elektorālo un administratīvo statusu, vispirms neapsverot to, kādam mērķim šie reģioni kalpotu. Kādam nolūkam tie vajadzīgi? Ar to noteikti ir jāsāk.

Raugoties no ES viedokļa, reģionālās pārvaldes primārais mērķis ir saņemt un pārvaldīt strukturālos fondus ekonomiskās izaugsmes veicināšanai un izlīdzināšanai. Tādējādi šajos pasākumos ietilps finansiālā palīdzība rūpniecības uzņēmumiem un prasmīga SME apmācība konkrētam darbam nolūkā radīt kvalificētu darbaspēku šādiem uzņēmumiem, kas saņem palīdzību, specifiskas reģionālās infrastruktūras programmas (piemēram, ceļus) utt. Iespējams, ka šīs galvenās funkcijas Latvijā drīzāk veiks Reģionālās attīstības aģentūras (tās pārsvarā vēl jānodibina) nekā jauni reģionāli varas orgāni. Attiecības starp Reģionālās attīstības aģentūrām un jaunajiem reģionālajiem valsts varas orgāniem jāuzskata kā procesa daļa, kurā izlemj par jebkuru jaunu reģionālo struktūru.

Saistībā ar to, es ierosinu dažus vadošus principus no pārvaldes viedokļa:

a) Latvija ir maza valsts, lai gan tajā ir daudz mazu kopienu ar attāliem sakariem. Tai nevajadzētu atbalstīt trīs atsevišķu pārvaldes līmeņu izveidošanu jebkuram konkrētam pakalpojumu veidam, kur katrs vada to līmeni, kas atrodas zem tā. Tādēļ starp reģionālajiem un vietējiem līmeņiem pienākumi nedrīkst pārklāties. Jānosaka stingra attiecīgo pienākumu definīcija reģionālajām, pilsētas un pagastu, kā arī republikānisko pilsētu pašvaldībām.

b) Tā paša iemesla dēļ, ka Latvija ir maza valsts, jāveido pēc iespējas mazs reģionu skaits atbilstoši reģionu ekonomiskajai realitātei, kultūras identitātei un politiskajai pieņemamībai. Novērtējumu nevajadzētu sākt ar strīdu par skaitu, bet atbildēt uz jautājumu: "Kādam nolūkam šie reģioni vajadzīgi?"

c) Ja reģionālajam līmenim jāuzņemas atbildība par ES strukturālo fondu saņemšanu un pārvaldi, tam nekavējoties jāiegūst tehniskā kompetence visos reģionos. Tādēļ ir stipra motivācija par labu vienotam pārvaldes dienestam, kas būtu Valsts Civildienesta daļa un paredzētu cilvēku pārvietošanos starp reģioniem, lai nodrošinātu, ka viņiem visiem būtu pieejamas kompetentu speciālistu zināšanas.

d) Finansēšanas kārtībai reģionālajām pašvaldībām jābūt skaidrai un pēc iespējas neatkarīgai no pilsētu un pagastu pašvaldībām.

e) Pašlaik Valsts ministrijām ir reģionālās organizācijas. Daudzām ir atšķirīgas robežas, un tās izmanto atšķirīgu reģionu skaitu, kas atspoguļo to funkcionālās prasības. Tomēr, kaut arī tas var būt ērti atsevišķām ministrijām, šāda kārtība darbojas pret saskaņotu valsts un reģionālo plānošanu, pret vienkāršību attiecībā uz uzņēmumiem un atsevišķiem pilsoņiem, kam jāvēršas pie dažādām valsts institūcijām, un pret skaidras reģionālās identitātes noteikšanu. Tādēļ laika gaitā visām ministrijām jāsaskaņo savas reģionālās robežas pēc vienota modeļa, t.i., modeļa, ko izvēlējušies reģionālie varas orgāni.

f) Pārāk daudz izmaiņu pārāk īsā laika periodā rada organizācijās un cilvēkos sliktu sajūtu. Tādēļ vietējā līmenī, pilsētu un pagastu pašvaldību apvienošanai dažu tuvāko gadu laikā jāļauj turpināties tikai uz brīvprātības pamatiem, un visaptveroša reorganizācija ir jāatliek. Brīvprātīgas sadarbības izmantošana starp pašvaldībām saistībā ar konkrētiem pakalpojumiem (piemēram, ceļu uzturēšana) var dod daudzus tos rezultātus, kas ietilpst visaptverošā reorganizācijā, bet nerada graujošas sekas, un tādēļ to vajadzētu veicināt. Bet jāizstrādā tehniskie norādījumi, kā panākt brīvprātīgu apvienošanos un sadarbību, un varbūt to var veikt ar "PHARE" atbalstu.

Es iesaku ņemt vērā šos norādījumus jaunajā likumdošanā par reģionālo un vietējo pārvaldi, kas jāizstrādā šogad.

9. Korupcija

Uz mani lielu iespaidu atstāja Latvijas nopietnā vēlēšanās atrisināt tādu svarīgu problēmu kā korupcija. Šo darbu vada Korupcijas novēršanas padome, izmantojot savu plašo programmu, kas balstās uz novēršanu, ieviešanu un izglītību. Padomes sekretariāta izveidošana ir svarīgs solis uz priekšu, un tā pilnvaras vajadzētu atbalstīt.

Korupcija ir problēma, kas jārisina daudzos līmeņos, — integritāte pašā augšā un izvairīšanās no iespējas, ka var rasties interešu konflikts; pārvaldes sistēmu caurspīdīgums un likumu rūpīga izpēte. Ministrijām un aģentūrām – jūtīgums pret korupciju. Valsts ieņēmumu dienesta nostiprināšana; apmācība un apzināšanās gan no valsts darbinieku, gan arī no sabiedrības puses. Dažu valsts darbinieku kategoriju atalgojums un nabadzība; sodīšana pēc krimināllikuma kā paraugs tam, ka kukuļošana un citi koruptīvi pārkāpumi tiek sodīti un kļūst sabiedrībai redzami.

Profesionāla un labi atalgota Civildienesta izveidošana, kā arī visas pārvaldes sistēmas atbildības, finanšu vadības, iekšējā audita stiprināšana samazinās korupcijas rašanās risku un iespējas. Daudzi ieteikumi, kas iekļauti šajā ziņojumā, dod ieguldījumu Korupcijas novēršanas programmas izpildē, īpaši, runājot par atalgojuma caurspīdīgumu un atalgojuma palielināšanu, personāla rotāciju un vispārēja Civildienesta statusa noteikšanu darba līgumu vietā.

Galvenā prasība, kas iekļauta korupcijas novēršanas programmā, tomēr ir tā, ka jāpalielina šī jautājuma politiskā nozīme un atbalsts. Reformas centieni nevar būt ticami, ja parlamentārieši, ministri un augstākie valsts varas pārstāvji nedarbojas sabiedrības interesēs un to neparāda. Ticamības nodrošināšanai Latvijā ir augstākajā mērā svarīgi, lai valdība dubultotu savas pūles cīņā pret korupciju. Ir tikai pavisam maz tādu lietu, kas var dot vairāk uzticamības palielināšanai Latvijai kā ES kandidātvalstij un kā pievilcīgai un uzticamai investīciju veikšanas vietai kā skaidri pierādījumi nopietniem centieniem un korupcijas apkarošanas faktiskajam progresam.

Robins Mauntfīlds

 

 

1. pielikums

Darba nosacījumi

Sadarbībā ar attiecīgajām institūcijām un, ņemot vērā darbības, ko Latvijas valdība jau ir veikusi vai ieplānojusi saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā:

1. Ieteikt, kādas stratēģiskās prioritātes jānosaka efektīvam un stabilam īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa valsts pārvaldes reformas progresam, dodot ieteikumus, kā to varētu realizēt, koordinēt un pēc tam uzraudzīt, un kā veidot sabiedrības izpratni par tās svarīgumu.

2. Dot priekšlikumus institucionālajai struktūrai un stratēģijas formulēšanas spējai, valdības galveno politisko virzienu (ieskaitot efektīvas saiknes ar budžeta procesu) koordinēšanai un pārbaudei, kā arī vienota un profesionāla Civildienesta stratēģiskajai attīstībai un vadībai.

3. Ieteikt mehānismus ministriju funkciju pārbaudei saistībā ar ES pievienošanās prasībām, ņemot vērā resursu taupīšanas iespējas ministriju iekšienē un starp atsevišķām ministrijām.

4. Sniegt ieteikumus par pārvaldes struktūrām reģionālā un vietējā līmenī un par pārējiem valsts pārvaldes reformas aspektiem.

2.pielikums

Centrālās pārvaldes struktūra

Ziņojums publicēšanai sagatavots sadarbībā ar Ministru prezidenta Biroju