RUNAS. RAKSTI. REFERĀTI

Referāts nolasīts starptautiskajā konferencē "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" Rīgā 1998.gada 11.jūnijā

Naturalizācijas pārvaldes priekšniece

Eiženija Aldermane:

Novadu konferences ir viens no nozīmīgākajiem posmiem visā pētījuma un rīcības programmā "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību". Tās tika iecerētas, lai palīdzētu apzināt novadu problēmas, īpaši pievēršot uzmanību atšķirīgajam dažādos Latvijas novados to ekonomisko, sociālo, demogrāfisko un politisko attīstības rādītāju dēļ.

Notika četras novadu konferences: Liepājā (Kurzeme), Valmierā (Vidzeme), Daugavpilī (Latgale) un Jelgavā (Zemgale). Mērķauditorija bija to institūciju pārstāvji un darbinieki, kas ar savu darbību varētu veicināt pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesus, tas ir, pašvaldību pārstāvji, izglītības, masu saziņas līdzekļu darbinieki, nacionālo kultūras biedrību pārstāvji u.c., kā arī jebkurš interesents, kuram bija savs viedoklis un bija ko teikt konferences dalībniekiem.

Konferenču mērķis bija:

1) informēt par aptaujas rezultātiem un pētījumu un rīcības programmas "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību" gaitu, kā arī iesaistīt iespējami plašu iedzīvotāju loku diskusijā par problēmām, kas saistītas ar pilsoniskās sabiedrības izveidošanu;

2) izstrādāt ieteikumus topošajai valsts programmai par Latvijas sabiedrības integrāciju.

Konferenču norise apliecināja to organizēšanas lietderīgumu, patīkami pārsteidza dalībnieku ieinteresētība un daudzie priekšlikumi. Gribas ticēt, ka ar Naturalizācijas pārvaldes apkopotajiem novadu konferenču materiāliem iepazīsies gan atbildīgās valsts institūcijas, gan eksperti, kas izstrādā Latvijas sabiedrības integrācijas valsts programmu, un konferenču dalībnieku izteiktie priekšlikumi nepaliks tikai priekšlikumu līmenī, kā tas ir bijis daudzkārt.

Atbilstoši novadu reģionālajām īpatnībām katrā konferencē dominēja sava specifika, un tomēr bija tāds problēmu loks, kas spilgti izpaudās katrā konferencē.

Tātad vispirms par kopējo. Lai kādu jautājumu iztirzāja konferenču dalībnieki, gandrīz visi atzina kompleksas nostājas nepieciešamību, veidojot vienotu valsts programmu ārpilsoņu integrācijai, par pamatu izmantojot latviešu valodu. Latvijas kultūru un vēsturi, un izveidojot īpašas apakšprogrammas atsevišķu integrācijas aspektu risināšanai. Šo uzdevumu precīzi formulēja Mazsalacas vidusskolas skolotāja Svetlana Šomase: "Vienotajā valsts programmā katrai valsts institūcijai ir jāapzinās sava loma un jāveido sava īpaša programma integrācijas veicināšanai. Jāizveido sistēma, kur katra institūcija nodarbotos ar konkrētiem, ar savām funcijām saistītiem jautājumiem." Visi bija vienisprātis, ka tās īstenošanu nedrīkst plānot īsam laika sprīdim. "Maldīgs ir priekšstats, ka integrācijas problēmu varēs atrisināt dažu gadu laikā. Tam būs vajadzīgi 10, varbūt 20 gadu, bet varbūt nomainīsies pat vesela paaudze," teica Tukuma 3.vidusskolas direktors Ēriks Lukmans. Novadu konferencēs paustais saskan ar ekspertu grupas nostāju Latvijas sabiedrības integrācijas programmas izstrādāšanā. Tas apliecina tikai to, cik sekmīgi ir tādi dialogi ar sabiedrību, jo tas, par ko šodien diskutē, apspriež un ko mēģina izstrādāt eksperti, jau ir labi sen apjausts novados — Tukumā, Valmierā, Krāslavā un citur.

Visās konferencēs tika pausta ideja, ka Latvijas sabiedrības integrācija ir cieši saistīta ar visas valsts attīstību. "Dievs cilvēci ir uzticējis divām varām — baznīcai, kas pārvalda dievišķās lietas, un civilajai varai, kas pārvalda laicīgās lietas," tā par valsts lomu Kurzemes novada konferencē izteicās Liepājas Romas katoļu Baznīcas bīskaps Andrejs Brumanis. Sociālekonomiskā nodrošinājuma pilnveidošanu savā runā akcentēja arī Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Guntis Dambergs — pašlaik pats galvenais ir radīt jaunas darba vietas, lai ikvienam iedzīvotājam neatkarīgi no pilsonības, etniskās izcelsmes būtu pieejami nepieciešamie iztikas līdzekļi. Citādi valstī var iestāties kritiska situācija un nākotnē vispār nebūs ko integrēt.

Varbūt tieši sarežģītā sociālekonomiskā situācija ir iemesls iedzīvotāju atsvešinātībai no valsts, tam, ka cilvēkus vairāk interesē ikdiena nekā valsts attīstība.

Taču kā samazināt šo atsvešinātību? Galvenais, šķiet, ir valsts varas institūciju aktīva rīcība un tiesiskuma principa ievērošana, kas spētu ikvienu Latvijas iedzīvotāju nodrošināt ar tiem piešķirto tiesību īstenošanu. Svarīgu aspektu, kas veido iedzīvotāju attieksmi pret valsti, skāra Daugavpils pilsētas domes lietu pārvaldniece Eleonora Kleščinska: "Valsts jēdziens un integrācija valsts lietās jebkuram iedzīvotājam sākas saskarsmē ar cilvēku, ar kuru viņš risina kādu konkrētu problēmu, — valsts ierēdni, pašvaldību darbinieku. Un arī no mums ir atkarīgs, kāda būs cittautiešu attieksme pret valsti."

Īpaša vērība konferencēs tika veltīta jaunatnes attieksmei pret Latvijas valsti un tās pilsonību. Valmieras dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Rita Viļumsone minēja faktus, ar kuriem bieži nākas saskarties praksē, — ierodas jaunieši, kas gatavojas iestāties augstskolā, taču uz jautājumu, kāpēc anketā neesat norādījis pilsonību, skan pretjautājums — ko lai es tur rakstu, latviešu vai kā citādi? Arī Daugavpils skolu valdes priekšsēdētājs Jānis Dukšinskis atzina, ka jaunatnes vidū valda valstiskais un politiskais inertums — nav intereses par valstiskiem un politiskiem jautājumiem, viņus daudz vairāk interesē vietējās, nevis visas valsts problēmas. Bet paši jaunieši uzskata, ka valsts politika mainīsies uz labo pusi, kad viņi nāks pie varas. Par pamatu šādam atvieglojumam var kalpot jauniešu lielā aktivitāte Vidzemes novada konferencē. To apliecināja Vidzemes augstskolas studenšu Ineses Suijas un Laines Boldānes kvalitatīvi sagatavotie ziņojumi par vairākiem integrācijas aspektiem, citu jauniešu aktīvā piedalīšanās debatēs. Smiltenes ģimnāzijas audzēknis Mārtiņš Mūrnieks pašreizējo situāciju valstī salīdzināja ar hokeju, kur politiķi dzenā ripu un cīnās, bet visi pārējie sēž tribīnēs un nespēj kardināli ietekmēt šo spēli.

Šajā sakarā, nedaudz atkāpjoties no pamattēmas, gribu teikt arī dažus vārdus par to pasākumu, kuru kā papildinājumu pētījumu un rīcības programmai Naturalizācijas pārvalde veica sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, pateicoties Sorosa fonda–Latvija finansiālajam atbalstam, un tas bija skolēnu konkurss "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību". Jo iespējams, ka pilsoniska sabiedrība sākas tieši izglītības iestādē, tāpēc ka vidējā un vecākā gadagājuma cilvēkiem jēdzieni "pilsonis", "pilsonība", "demokrātija" bieži vien ir sveši vārdi, un tas ir saprotami, jo iepriekšējos gados tiesiskajai izglītošanai nebija pievērsta vajadzīgā uzmanība. Svarīgs izglītības sistēmas uzdevums mūsdienās ir integrēt jauniešus pilsoniskā sabiedrībā, nodrošināt, lai viņi kļūtu par tās daļu, lai katrai personai būtu dota iespēja uzņemties pienākumus kā pilsoniskas sabiedrības loceklim. Konkurss tika rīkots pēc Naturalizācijas pārvaldes iniciatīvas, un mums ļoti interesanti bija rast atbildes uz jautājumiem: vai mūsu jaunieši spēj diskutēt par jautājumiem, kas saistīti ar pilsoniskas sabiedrības veidošanu? Vai mūsu jaunieši izprot jēdzienus, kas pēdējā laikā bieži parādās mūsu ikdienas dzīvē, — pilsoniska sabiedrība, pilsoniska apziņa, integrēšanās process un identitātes saglabāšana? Vai skolas savā audzināšanas darbā pievērš uzmanību šiem jautājumiem?

Konkursā piedalījās 3939 skolēni no 115 skolām, to skaitā no 78 skolām ar latviešu mācībvalodu, 34 — ar krievu mācībvalodu un 3 — divplūsmu skolām. Konkurss izraisīja lielu interesi jaunatnes vidū — mēs ceram, ka tas notiks arī nākamajā gadā.

Konkursos liela vērība tika veltīta skolēnu spējām veikt radošus mājas darbus, jo tieši tie visspilgtāk parāda jauniešu spēju analizēt un apkopot informāciju, kā arī viņu personisko attieksmi pret konkursos izvirzītajām problēmām. Darbi tika izstrādāti par ļoti dažādām tēmām. Rēzeknes 3.vidusskolas skolnieces Diānas Barānovas pētījums "Latvijas vidusskolēns 90.gadu beigās" parādīja, cik pretrunīga ir jaunatnes attieksme pret politiku. 75% jauniešu uzskata, ka valsts politika mainīsies, nākot pie varas jaunajai paaudzei, tajā pašā laikā pašreiz 65% jauniešu nesaista jēdzienus "jaunatne" un "vara", 60% negrib kļūt par deputātu, 62% nav elku deputātu vidū.

100% jauniešu uzskata, ka dzīvē jābūt mērķim, ka cilvēkiem jābūt iecietīgiem citam pret citu, viņi prot piedot un tajā pašā laikā apgalvo, ka šodien nedrīkst runāt, ko domā (77%), nevar atklāti izteikt savu viedokli (62%), netic neuzpērkamībai (65%).

Ko deva šāds konkurss? Droši vien vislabāk to spēj novērtēt skolēni paši un viņu skolotāji.

Tukuma J.Raiņa vidusskolas skolotāja Aija Miezīte par konkursu savu viedokli izteica šādi:

"Organizējot šo konkursu, ir izdarīts vērtīgs darbs. Jāatzīst, ka šobrīd neviens īpaši nesteidzas naturalizēties, bet tieši otrādi. Šis konkurss parādīja, ka pamatzināšanas ir un daudzi ir gandrīz profesionāļi šajās lietās. Skolēniem patīk būt apritē. Lielākā nozīme ir tam, ka šie jaunieši nebūs politiski inerti, neteiks — man vienalga. Manu frāzi viņi zina — ja tu nenodarbojies ar politiku, tad politika nodarbojas ar tevi. Principā jāsaprot, ka neaktīvie ļauj darboties tiem, kas nedara tā, kā tu gribi, jo tu savu viedokli neizsaki." Tāpēc es īpaši uzsveru šo jautājumu: jaunatne un Latvijas valsts. Kāpēc, ka pareizi ir pateikuši igauņi savas neigauņu integrācijas programmas tēzēs: "Caur izglītību uz nākotni." Arī Latvijas izglītības nākotne šobrīd ir skolas solā.

Atgriežoties pie novadu konferenču tēmas, jāuzsver, ka visi bija vienisprātis: maksimāla uzmanība jāpievērš izglītības sistēmas pilnveidošanai, un izteiktās domas bija šādas:

1. Izglītībai mazākumtautību skolās ir jābūt valsts monopolam, un būtu jāveido vienota valsts programma priekšmetu mācīšanai valsts valodā.

2. Visās konferencēs izskanēja pamatotas bažas, kā nodrošināt valsts valodas, Latvijas vēstures apguvi, ja nav kvalitatīvu mācību grāmatu latviešu valodā un Latvijas vēsturē, vēl traģiskāk — ļoti bieži vietējās pašvaldības tās vispār nespēj iegādāties, Madonas 2.vidusskolas skolotāja Lidija Mozga ierosināja Izglītības un zinātnes ministrijai finansiāli atbalstīt tās skolas, kuras pāriet uz latviešu mācībvalodu. "Skolai ar 400 skolēniem gadā mācību literatūras iegādei tiek atvēlēti 600 lati, un pedagogiem nākas lemt, kurš priekšmets ir galvenais, kurš ne. Bērns aiziet uz bibliotēku, un ko viņš tur var dabūt — grāmatu par Ļeņinu? Ko viņš no šādas grāmatas var iemācīties?" Arī Daugavpils pilsētas skolu valdes priekšsēdētājs Jānis Dukšinskis atzina, ka maz ir labu vēstures grāmatu, turklāt nav pietiekama finansējuma, lai skolas tās vispār varētu iegādāties.

3. Vienprātīgi tika izteikts viedoklis, ka nepieciešama izglītības darbinieku speciāla sagatavošana darbam izglītības iestādēs ar krievu mācībvalodu, piemaksas augstu kvalificētiem pedagogiem, kas māca latviešu valodu skolās ar krievu mācībvalodu. Sakarā ar plānoto pāreju uz bilinguālo apmācību krievu mācībvalodas skolās būtu nepieciešama speciāla pasniedzēju sagatavošana, kas latviešu valodā varētu pasniegt ģeogrāfiju, vēsturi, civilzinības, bioloģiju: savukārt, lai nodrošinātu kvalitatīvu latviešu valodas mācīšanu, būtu vēlams, lai to skolēniem mācītu skolotāji latvieši — savā ziņojumā uzsvēra Ventspils 6.vidusskolas direktore Ludmila Pomikanova. To, ka pašlaik trūkst pedagogu, kas varētu veikt darbu, atzina arī Tukuma 3.vidusskolas direktors Ēriks Lukmans. Tāpēc vajadzētu vienotu valsts programmu šādu speciālistu sagatavošanā.

4. Nopietna uzmanība tika pievērsta arī pirmsskolas mācību iestāžu lomas palielināšanai, ārpusklases pasākumu un patriotiskās audzināšanas lomai integrācijas procesā un citiem jautājumiem.

Protams, bija arī jautājumi, kurus īpaši akcentēja atsevišķos novados. Visās novadu konferencēs tika skarts valsts valodas jautājums, bet īpaši aktuāla šī problēma bija Latgales konferencē, jo šā novada daudznacionālais sastāvs jautājumu padara īpaši aktuālu. Latgales konferencē izskanēja viedoklis, ka, ņemot vērā šā novada specifiku, Latgalē būtu jāveido īpaša sabiedrības integrācijas programma. Šai sakarā interesants bija Saeimas deputāta J.Lagzdiņa, kurš piedalījās Kurzemes konferencē, priekšlikums, ka programmā būtu jāievēro reģionālais princips, īpaši attiecībā uz izglītības un latviešu valodas apmācības politiku. Priekšlikuma būtība bija tā, ka integrācijas politika atsevišķi jāveido Latgalē, lielākajās pilsētās un Jēkabpils rajonā, atsevišķi lauku rajonos ar nelielu cittautiešu īpatsvaru un atsevišķi rajonos, kur cittautiešu ir ļoti maz.

Jūs jautāsit — bet kā šis jautājums tiek risināts Rīgā?

Rīgas situācija ir raksturīga ar to, ka nedaudz vairāk kā puse no visiem Latvijas ārpilsoņiem dzīvo Latvijas galvaspilsētā. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, Rīgā ir 342 522 ārpilsoņi. Citas valsts pilsonība ir 15,2% no kopējā nepilsoņu skaita. Jāatzīst, ka pētījuma "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību Latvijā" rezultāti uzrāda atšķirības to respondentu nepilsoņu atbildēs, kas dzīvo Rīgā, un to respondentu atbildēs, kas dzīvo ārpus Rīgas. Rīgas iedzīvotāju interese par politiskajiem notikumiem Latvijā ir visai vāja — 14,3% Rīgas ārpilsoņu nemaz neinteresējas par politiku. Tomēr jāuzsver, ka, atbildot uz jautājumu "Cik cieši jūs jūtaties saistīts ar Rīgu", vairāk nekā puse ārpilsoņu uzsver, ka viņi jūtas cieši saistīti ar šo pilsētu.

Latviešu valodas nezināšana vai ļoti vājas latviešu valodas zināšanas ir liela problēma tieši to ārpilsoņu vidū, kuri dzīvo galvaspilsētā. Kā zināms, lauku rajonos un citās Latvijas pilsētās, izņemot Daugavpili, Ventspili un Liepāju, ārpilsoņi dzīvo izklaidus starp pilsoņiem. Tas veicina straujāku latviešu valodas apgūšanu un arī integrēšanos Latvijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē, līdz ar to veicinot ārpilsoņu integrāciju Latvijas iedzīvotāju kopumā.

Rīgā specifiski ir tas, ka ārpilsoņi dzīvo it kā noslēgtā cilvēku kopā. Vairumā gadījumu ārpilsonis dzīvo rajonā, kur gan veikalā, gan uz ielas viņš brīvi var sazināties krievu valodā un latviešu valodas prasme viņam ir nepieciešama ļoti reti. Piemēram, uz jautājumu "Kādā valodā runājat ar draugiem, paziņām un kaimiņiem?", 66,8% ārpilsoņu atbild, ka tā ir krievu valoda. Visiem ir zināms, ka privāto firmu īpašnieki pārsvarā ir cittautieši un ka viņi ir darba devēji tūkstošiem tādu pašu cittautiešu. Privātajā biznesā darba attiecībās starp darba devēju un darba ņēmēju, kā arī bieži vien starp darba ņēmēju un klientu nav nekādas vajadzības lietot latviešu valodu. Kā piemēru var minēt Rīgas centrāltirgu, tirdzniecības bāzes, pārsvarā visas privātās apsardzes firmas, kur sazināšanās notiek krievu valodā. Pētījuma rezultāti apliecina iepriekšminēto apgalvojumu — uz jautājumu "Kādā valodā runājat darbā?" 36,9% ārpilsoņu atbild, ka tikai krievu vai galvenokārt krievu valodā. Tikai 1,8% ārpilsoņu atzīst, ka viņi darbā runā tikai latviešu vai galvenokārt latviešu valodā.

Mēs bieži ar neizpratni pārmetam cittautiešiem, ka, dzīvojot Latvijā, vairāku gadu laikā viņi nespēj iemācīties latviešu valodu. Taču jāpiebilst, ka arī paši latvieši te nav bez vainas. 11,3% pilsoņu atzīmē, ka darbā runā galvenokārt tikai krievu valodā. Arī uz ielas un veikalā 27,5% pilsoņu sarunājas galvenokārt krievu valodā. Bieži vien latvietis situācijā, kad kādam ir grūti izteikties valsts valodā, uzaicina, ka saruna varētu turpināties krieviski. Jāatzīst, ka Rīgas iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir lieliska augsne tam, lai latvietis ātri vien pārietu uz krievu valodu.

Ir sastopama, protams, arī otra galējība, kad cilvēki kādā iestādē (parasti tās ir valsts iestādes) runā principiāli tikai latviski un neizrāda ne mazāko pretimnākšanu pret klientu. Šādā situācijā cilvēks sāk justies nedroši un apdraudēti.

Neapšaubāmi vērojamas arī pozitīvas tendences latviešu valodas apgūšanā, it īpaši skolēnu, studentu un jaunu cilvēku vidū. Vislabākā motivācija valodas apgūšanai ir vēlēšanās iegūt augstāko izglītību, tas, protams, saistīts arī ar to, lai būtu lielākas iespējas iestāties darbā. Rīgā ir vērojama tendence, ka krieviski runājošie vecāki sūta savus bērnus latviešu bērnudārzos un skolās, lai bērni jau no agras bērnības iemācītos saprast un runāt valsts valodā. 80,2% ārpilsoņu uzskata, ka pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā var sākt jau no pamatskolas. Piemēram, Juglā visos latviešu bērnudārzos ir problemātiski uzņemt bērnu, bet krievu bērnudārzā ir brīvas vietas. 78,6% Rīgā dzīvojošo ārpilsoņu atbild, ka viņi labprāt vēlētos uzlabot savas latviešu valodas zināšanas, un tikai 21,2% uzskata, ka viņiem tas nav nepieciešams.

Īpaša ir Rīgas pašvaldību loma pilsoniskas sabiedrības veidošanā.

Ja lauku teritorijās un mazpilsētās pašvaldība tiek izmantota kā galvenais līdzeklis sabiedrības konsolidēšanai, tad par Rīgu to noteikti nevarētu teikt. Nepilsoņi Rīgā ir milzīga, izkliedēta iedzīvotāju masa, un nav tādas valsts struktūras vai pašvaldību institūcijas, ar kuras palīdzību varētu iedarboties uz šo cilvēku kopumu. Konsultatīvo padomju sastāvs un funkcijas ir noteiktas ar likumu, un ar naturalizācijas darbu saistītos jautājumus šīs padomes nerisina. No tā izriet arī Rīgas izglītības iestāžu darbība un attieksme pret iepriekšminētajiem jautājumiem.

Attieksme pret valsti un dzimteni cilvēkā tiek ieaudzināta. Nozīmīga te ir ģimenes loma, bet vēl nozīmīgāka — skolas loma. Jāatzīst, ka šobrīd izglītības sistēma neparedz veidu un metodes, kādā skolēni tiktu audzināti par savas valsts patriotiem. Kā zināms, Izglītības un zinātnes ministrija īsteno savu kursu ar Rīgas pilsētas skolu valžu starpniecību. Citos Latvijas rajonos ir iespējama tieša LR Naturalizācijas pārvaldes un skolu sadarbība, bet Rīgā šo sadarbību spēcīgi ietekmē skolu valžu attieksme. Rīgas skolu valžu vadītājiem nav informācijas par ārpilsoņu skaitu skolās un nav arī ieinteresētības to uzzināt.

Par Rīgas skolu norobežošanos pilsonības jautājuma risināšanā liecina arī fakts, ka LR Naturalizācijas pārvaldes rīkotajā skolēnu konkursā piedalījās 103 skolas no rajoniem un tikai 12 skolas no Rīgas.

Skolu vadītājiem Rīgā ir visdažādākā attieksme pret naturalizācijas procesu un skolu vietu pilsonības jautājumā. Daļai skolu raksturīga izteikta vēlme atbalstīt to jauno cilvēku un skolas darbinieku sagatavošanu naturalizācijas procesam, kuri nolēmuši kļūt par Latvijas pilsoņiem. Ir arī skolas, kas savu audzēkņu vidū kultivē bezcerību un "šausmu stāstus" par tiem, kuri pilnībā pārvalda latviešu valodu, tomēr nav nokārtojuši naturalizācijas pārbaudi. Turklāt bieži vien skolas vadītājs nav gatavs nostāties savu audzēkņu priekšā un runāt par pilsonības problēmām. Tas skaidrojams ar to, ka daudzi skolotāji paši nav informēti par pilsonības problēmām Latvijā. Ir pamats domāt, ka tā informācija, ko Naturalizācijas pārvalde devusi skolu valdei, nav sasniegusi savu adresātu. Tāda situācija skolās nedrīkstētu būt. Ir vērojama tendence, ka pilsonības pretendenti nāk no vienām un tām pašām skolām (Rīgas 40.vidusskola, tehniskā koledža). Pārējie jaunie Latvijas pilsonības pretendenti uzsver savu personīgo izvēli vai ģimenes ietekmi, kā rezultātā viņi nolēmuši iegūt Latvijas pilsonību.

Varētu daudz runāt par novadu konferencēs konstatēto, bet vislabāk ir iepazīties ar Naturalizācijas pārvaldes apkopoto materiālu par konferenču norisi un tur izteiktajiem priekšlikumiem. Bet šo īso ieskatu konferencēs vēlētos beigt ar Mazsalacas vidusskolas skolotājas Svetlanas Šomases vārdiem: "Es esmu dzīvojusi gan starp krieviem, gan latviešiem gan Krievijā, gan Latvijā, es pazīstu daudzus abu tautu pārstāvjus, un man ļoti nepatīk, ka saka ko sliktu gan par krieviem, gan latviešiem. Es domāju, ka mums vienkārši jāaiziet no visām galējībām uzskatos, galvenais — cilvēkiem jābūt vienādām iespējām. Var atšķirties pēc tautības, ticības un zināšanu līmeņa, bet mēs visi esam cilvēki, kuriem šeit jādzīvo."

Referāts radošo un sabiedrisko organizāciju sanāksmē "Pēdējo mēnešu norises Latvijā un mūsu pašcieņa", Rīgā, 1998. gada 19. jūnijā

Ikvienai valstij pašai ir jārūpējas par savu vietu pasaulē, par to, kā to pazīst, kāds izveidojas tās starptautiskais tēls.

Piecdesmit gadus Latvija bija okupēta, par viņas beztiesīgumu, par varmācīgu iekļaušanu svešā, brutālā impērijā varēja sūroties tikai ārzemēs dzīvojošā tautas daļa. Kaut formāli Latvijas okupāciju Rietumu demokrātijas neatzina, tas neliedza šīm valstīm uzturēt diplomātiskus, saimnieciskus un cita veida sakarus ar padomju impēriju.

Okupanti visus šos gadus izplatīja melīgu informāciju, ka apspiestībā Latvija nonākusi ar pašas tautas izvēli, ka iedzīvotāji tagad ir laimīgi un apmierināti. Tie, kuri pret okupācijas režīmu mēģināja protestēt okupētajā Latvijā, tika nežēlīgi apspiesti vai pat iznīcināti.

Šodien ļaunās impērijas mantiniece ir tās pamatvalsts — Krievija. Dīvainā kārtā, kaut arī pretendēdama uz demokrātisku pārkārtošanos, Krievija turpina izplatīt melīgo, tradicionālo PSRS apgalvojumu, ka Latvija nav bijusi okupēta zeme. Kamēr Krievija nemaina savu oficiālo viedokli, patiesi normālas attiecības abu valstu starpā nevar pastāvēt. Latvijas tēla veidošana kopš 1991. gada augusta ir Latvijas valdības un tās demokrātisko institūciju rokās.

Arī katrs Latvijas pilsonis un iedzīvotājs savā zemē un ārzemēs ir valstij atbildīgs par godprātīgu savas valsts reprezentāciju.

Mēs dzīvojam informācijas pasaulē, kur informācijas izplatīšana ir parasti apmācītu profesionāļu rokās. Arī Latvijas tēla veidošanā un uzturēšanā pozitīvā gaismā ir nepieciešama profesionāla nopietnība un prasme. Pašlaik nekas nenotiek valsts mērogā, ko par šādu aktivitāti varētu apzīmēt. Ne šādam darbam ir izveidota speciāla institūcija, ne arī ir domāts par speciālistu sagatavošanu vai nepieciešamiem līdzekļiem valsts budžetā.

Latvijas tēla izveidošanā atklājas plašs darba lauks, kurā dažādām aktivitātēm ir harmoniski jāsadarbojas un jābūt koordinētām.

Vispirms tā ir aktuāla, precīza informācija par Latviju, tās teritoriju, iedzīvotājiem, valsts iekārtu, heraldiku, ekonomisko stāvokli, izglītības stāvokli utt.

Tālāk — informācija par tautas nesenajiem likteņiem. Mūsu nesenā vēsture ir bijusi ļoti sarežģīta, un tās kritiskie elementi bieži tiek sagrozīti un apmelojumu veidā izplatīti pasaulē. To dara gan Krievija, gan dažādas grupas savu interešu izcelšanā. Mūsu pašu uzdevums ir sniegt vēsturi no mūsu skatījuma un patiesības izpratnes un gādāt, lai Latvijas pašas versija tiktu izplatīta pasaulē un varētu sekmīgi konkurēt ar tām, ko izplata citi.

Vispārējā Latvijas vēsture, tāpat kā modernā Latvijas vēsture, ir jāizplata mūsu versijā. Ir svarīgi, ka pasaule izprot un respektē mūsu vēsturi patiesības gaismā, kādā to redz un raksta mūsu speciālisti, kas ir atbrīvojušies no padomju okupācijas laiku tumsonības un garīgās makulatūras. Tātad nopietni izstrādāta un pamatota latviešu viedokļa vēsture, mūsu redzējumā.

Domāju, ka sīkāk par tēmu, kas veido Latvijas tēla elementus, paskaidrojumi nebūtu vajadzīgi, kamēr runājam tikai par ideju.

Organizatoriskie jautājumi: kas veiks un kā veiks šo darbu? Ieteicu izveidot Latvijas valsts informācijas institūtu, aģentūru un dienestu, kura speciālais uzdevums būtu veidot un pasaulē paust Latvijas tēlu visos tā veidos. Institūtam jābūt neatkarīgam no politiķu manipulācijām, jāpastāv kā institūcijai ar algotu speciālistu un profesionālu darbinieku aparātu. Tam vajadzīga speciāli iecelta valde un padome, kura gādātu, lai institūts paliktu neatkarīgs un nesvārstītos politikas svaidīgo vēju iespaidā.

Institūtam būtu sava pētniecības daļa, kā arī informācijas pakalpojumu daļa, ieteicams ar birojiem stratēģiskās vietās pasaulē.

Tam vajadzīgs arī ātrās reakcijas dienests, kas spēj jau nedaudzu stundu laikā sagatavot vajadzīgo informāciju vai pretargumentus.

Uz ārpusi institūtam cieši jāsadarbojas ar Ārlietu ministriju, iekšzemē — ar kultūras un izglītības iestādēm, bet paralēli tam jāapkalpo visas institūcijas, kam informācija ir vajadzīga.

Institūta darbam un pētījumiem jābūt zinātniski pamatotiem, bet reizē tam jākalpo arī kā valsts propagandas aparātam. Pieņemu, ka mūsu valsts interesēs nekad nav bijusi un nebūs vajadzība izplatīt dezinformāciju, bet tikai patiesību un mūsu viedokli.

Kas stiprs, tam taisnība, kas gudrs, tam padoms — šim institūtam vienmēr jābūt gatavam dot gudru padomu, kad un kāds tas būtu vajadzīgs.

Maza tauta un viņas valsts spēks nav ieročos un karavīros, bet gudrā un izcilā diplomātijā, kura ir apvienota ar informāciju, argumentiem, stratēģiju, taktiku un ātrām reaģēšanas spējām. Tā arī nebaidās savās interesēs izmantot propagandu. Jau minētais institūts būtu jāuzskata par spēcīgu diplomātijas ieroci. Protams, ir vajadzīgi arī izcili diplomāti, bet šajā resorā mums vēl pagaidām ir liels deficīts.