Mūsu izcilajam korim

— pusgadsimts

Turpinājums

no 1.lpp.

Šādu diplomu vīru kora "Tēvzeme" ilggadējais Maestro Haralds Mednis saņēma savu daudzo dziedātāju klātbūtnē

Pie klavierēm — "Tēvzemes" un Oslo vīru kora "Sandvik" koncertmeistari Gunta Sproģe un Ēriks Dāgs Eriksens šajā Eduarda Grīga kantātes "Jaunā tēvija" atskaņojumā, kurā piedalās arī mūsu vīru kora veterāni

Tūkstošiem un tūkstošiem klausītāju, simtiem dziedātāju. Tāds ir vīru kora "Tēvzeme" līdzšinējais gājums pusgadsimta garumā. Centīgie kora statistiķi — tādi kā Aivars Vegners, Raimonds Baltakmens, Gunārs Pētersons, arī Jānis Porietis — ir fiksējuši to, ka līdz šim "Tēvzemei" ir bijuši vismaz 1070 koncertu, no tiem gandrīz 130 Latvijas Universitātes Lielajā aulā.

Jā, arī tāda ir bijusi aizvadīto gadu un gadu desmitu atskārta: visi kopā, cik vien tas bijis iespējams.

Tālab šajā sakarā — Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Saeimas priekšsēdētāja Jāņa Straumes vēstījums.

Valsts prezidents Guntis Ulmanis tovakar gribēja atcerēties savas gaitas Latvijas Universitātē, teikdams arī tādus vārdus:

— Šī dižceltne man savulaik saistījās ne tikai ar studijām, bet arī ar tādiem vīriem kā Arturs Bobkovics, Krišs Deķis, bet galvenokārt ar tādu personību kā Haralds Mednis. Manai paaudzei viņš jau bija leģenda kopš 1938.gada Dziesmu svētkiem, kad Lazdonas skolotājs kļuva par Latvijas Dziesmu svētku Lielās balvas ieguvēju. Mēs varam būt gandarīti, ka tāds vīrs joprojām ir mūsu vidū. Kā simbols tagadējai un nākamajām paaudzēm. Un mūsu universitāte ir ne tikai zinātnes, bet arī mākslas templis. Šī diena tam ir visspilgtākais liecinājums.

Un nu ir pienācis brīdis, kad Valsts prezidents Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes Goda zīmes pasniedz (cita starpā — pirmoreiz Latvijas koru vēsturē!): kora "Tēvzeme" prezidentam, ilggadējam dalībniekam, dizaina mākslas lietpratējam Modrim Bakmanim, tam līdz ilggadējiem dalībniekiem Aivaram Vegneram, Visvaldim Stapānam un Raimondam Baltakmenim.

Cita starpā, šī ir pirmā reize, kad Triju Zvaigžņu ordeņa apbalvojumus izpelnās koris kā latviskās pašapziņas vienība, kā mūsu kopības liecinājums. Uz 2000. gada sliekšņa mēs varam būt gandarīti un lepni par šādu risinājumu, jo Latvijas (toreiz gan — latviešu) Pirmajos dziesmu svētkos no tūkstoš dalībniekiem 995 bija vīru koru dziedātāji.

Un nu pavisam vēsturiska sakritība. Daudziem (un nebūt ne visiem) par lielu pārsteigumu Rīgas domes kultūras pārvaldes priekšnieks Rolands Juraševskis pasniedza Haraldam Mednim Pasaules bibliogrāfijas institūta augstāko atzinības zīmi — zelta medaļu un goda rakstu, atzīmējot viņa izcilos nopelnus mākslas attīstībā, viņa vienreizējo ieguldījumu savas tautas kultūras apritē.

Bet Haralds Mednis tovakar neteica ne vārda. Tikai mierīgi un tikai viņam raksturīgi aizgāja savas mīļās "Tēvzemes" priekšā (spieķītis palika gluži nomaļus), lai atkal (nu jau nebeidzamo reizi!) dziedātu līdzi. Tā bija tikai viena un vienīgā "Mūžam zili". Emīls Dārziņš un Kārlis Skalbe. Tagad jau Haralds Mednis. Un viņa līdzgaitnieki. Ne tikai pusgadsimta garumā.

Par notikuma kulmināciju kļuva brīdis, kad Rīgas domes kultūras pārvaldes direktors Rolands Juraševskis nāca klajā ar ziņojumu, ka Haralds Mednis izpelnījies ASV Bibliogrāfijas institūta visaugstāko atzinību — 1998.gada Gada cilvēka titulu. Maestro Haralds Mednis viņvakar izpelnījās vīru kora "Tēvzeme" klausītāju augstāko atsaucību, visu Latvijas dziedošo personu suminājumu, jo arī nule saņemtajā būtiskajā dokumentā teikts:

"Gada cilvēka nosaukumu ASV Bibliogrāfijas institūts piešķir par izciliem sasniegumiem profesionālajā un sabiedriskajā darbībā. Šo nosaukumu ieguvušie cilvēku vārdi uz mūžīgiem laikiem paliek ASV arhīvos."

Tas nu ir attiecināts arī uz Haraldu Medni.

Mintauts Ģeibāks,

"LV" informācijas redaktors

Foto: Zigurds Mežavilks —

īpaši "LV" redakcijai