No 19. līdz 20. aprīlim Rīgā Baltijas Ministru padomes migrācijas lietu komitejas seminārā "Pilsonība, naturalizācija un integrācija" tika diskutēts par trijām atsevišķām jautājumu grupām: naturalizācija un ar to saistītie jautājumi; personu identifikācijas dokumenti; nepilsoņu integrācijas jautājumi.

Semināra ietvaros dalībnieki viesojās Latvijas Naturalizācijas pārvaldē, kur tiem bija iespēja detalizēti iepazīties ar pārvaldes darbību un piecu gadu laikā paveikto, kā arī apmeklēt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Pasu centru.

Semināru rīkoja Latvijas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde sadarbībā ar Starptautisko migrācijas organizāciju (IOM). Atklājot semināru, Latvijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka vietnieks Andris Jānis Lejiņš norādīja, ka šī ir lieliska iespēja salīdzināt situāciju Baltijas valstīs, bet, lai to veiksmīgi izdarītu, ir nepieciešams analizēt valstu attīstības iezīmes, kā arī kopīgās un atšķirīgās iezīmes Baltijas vēsturē. Savukārt IOM Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs aicināja stiprināt Baltijas valstu sadarbību, lai integrācijas process norisinātos ne tikai valsts iekšienē, bet arī starp Baltijas valstīm, tādējādi jau šobrīd veidojot nelielu Eiropas Savienības modeli Baltijā.

Naturalizācija

Semināra sesijā "Naturalizācijas procesa gaita un ar to saistītie jautājumi" visu trīs valstu pārstāvji iepazīstināja ar pilsonības likumdošanu un naturalizācijas nosacījumiem un specifiku savā valstī. Igaunijas Pilsonības un imigrācijas pārvaldes Pilsonības nodaļas vadītājas vietniece Aune Sandere norādīja, ka Igaunijas pašreizējais pilsonības likums ir ļoti līdzīgs Latvijā spēkā esošajam likumam, tomēr situācija ar nepilsoņu (Igaunijā "ārzemnieki bez pilsonības") skaitu un naturalizācijas gaitu Igaunijā ir daudz labāka nekā Latvijā. Latvijā naturalizējušies tikai aptuveni 27 500 jeb aptuveni 5% nepilsoņu, bet Igaunijā šis skaitlis sniedzas pāri 100 000 jeb aptuveni 40%, kas ir lielākā daļa no naturalizēties gribētājiem. Pašlaik ik gadu naturalizējas aptuveni trīs līdz četri tūkstoši nepilsoņu. Galvenais iemesls šādam Igaunijas pārākumam ir fakts, ka pilsonības likums tur darbojas jau kopš 1992.gada (ar izmaiņām 1995.gadā) un, atšķirībā no Latvijas, Igaunijā nebija tik neefektīvās "logu sistēmas", kas ievērojami bremzēja naturalizāciju Latvijā līdz 1998.gada beigām. A.Sandere atzīmēja, ka Igaunija, atšķirībā no Latvijas, atcerējās savas valsts neatkarības atbalstītājus 1990.gada Igaunijas forumā un aptuveni 20 tūkstošus Igaunijā dzīvojošo ārzemnieku bez pilsonības, kuri bija izteikuši atbalstu Igaunijas neatkarībai, ir ieguvuši pilsonību, tikai nokārtojot valodas eksāmenu. A.Sandere norādīja, ka līdzīgi kā Latvijā etniskie igauņi, kuri neietilpst to skaitā, kuri paši vai viņu vecāki (trīs paaudzes) bijuši Igaunijas pilsoņi pirms 1940.gada 16.jūnija, ir spiesti iziet visu naturalizācijas procesu, lai kļūtu par pilsoņiem.

Lietuvas Pilsonības un imigrācijas departamenta Emigrācijas un imigrācijas lietu nodaļas vadītāja Jedviga Pivoruniene; Igaunijas Pilsonības un imigrācijas pārvaldes Integrācijas un migrācijas nodaļas vadītāja Merle Lodus; Latvijas Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane              &n Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Igaunijā, tāpat kā Latvijā un Lietuvā, nav atļauta dubultā pilsonība, un pēc Igaunijas likuma no pilsonības var atteikties persona, kas var uzrādīt dokumentu par to, ka tikusi uzņemta kādas citas valsts pilsonībā, tomēr likuma nepilnību dēļ laikā no 1992. līdz 1995. gadam daļa Igaunijas iedzīvotāju spējuši kļūt par divu valstu pilsoņiem.

A.Sandere pastāstīja, ka pilsonības iegūšanas process no iesnieguma parakstīšanas līdz pilsonības iegūšanai Igaunijā rit aptuveni gadu un sešus mēnešus. Kā vienu no Igaunijas pilsonības likuma problēmām A.Sandere izcēla nosacījumu, ka gadu pēc iesnieguma parakstīšanas pilsonības kandidātam mēneša laikā ir jāierodas Pilsonības un imigrācijas pārvaldē, kur rakstiski jāapstiprina, ka vēl aizvien vēlas kļūt par Igaunijas pilsoni, pretējā gadījumā pirms gada sāktais process var tikt pārtraukts.

Jānis Kahanovičs, Latvijas Naturalizācijas pārvaldes priekšnieces vietnieks, norādīja, ka Latvijā vienas personas naturalizācijas ilgums ir daudz īsāks — vidēji 6 mēneši (laukos 4–5, bet Rīgā sakarā ar lielāku nepilsoņu skaitu aptuveni 7–8 mēneši). Kā uzsvēra J.Kahanovičs un Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane, Naturalizācijas pārvalde Latvijā nodarbojas ne tikai ar pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, bet tās kompetencē ir arī pilsonības atņemšana, atjaunošana, kā arī integrācijas procesa koordinēšana un etnisko minoritāšu tiesību jautājums. Vizītes laikā Naturalizācijas pārvaldē E.Aldermane iepazīstināja ar Latvijas naturalizācijas procesa niansēm un norādīja uz šis sistēmas unikalitāti un nekorumpētību, jo visa dokumentācija par pilsonības kandidāta sekmēm naturalizācijas gaitā iziet caur septiņu darbinieku rokām.

Analizējot naturalizācijas procesu, J.Kahanovičs pastāstīja, ka 2000. gada sākumā Latvijā bija 588 225 nepilsoņi jeb 24% no kopējā iedzīvotāju skaita. Līdz 1. aprīlim Latvijā ir naturalizējušies vairāk nekā 27 000 nepilsoņu, šis process strauji paātrinājies kopš 1998. gada beigām, kad spēkā stājās grozījumi pilsonības likumā. Ņemot vērā pašreizējo naturalizācijas tempu, viena gada laikā naturalizējas aptuveni 15 tūkstoši nepilsoņu. Dažādās sarunās gan ES, gan Eiropas Padomes (EP), kā arī Krievijas valdības oficiālie pārstāvji prasa, lai šis skaitlis būtu lielāks par 25 tūkstošiem gadā, tomēr pašreizējā aktivitāte ir zemāka. Tomēr, kā norādīja J.Kahanovičs, atsaucība kļūst lielāka un, ņemot vērā latviešu valodas apguves aktivitātes, tuvākajā nākotnē varētu augt arī pilsonības kandidātu skaits. Kā galvenos aktivitātes trūkuma iemeslus J.Kahanovičs minēja valodas nezināšanu, psiholoģisko aizvainotību par nepilsoņa statusu, arī dokumentu nesakārtotību, kā rezultātā nereti nav pareizi noformēts pieraksts un ir sarežģīti pierādīt, ka nepilsonis uzturējies Latvijā ilgāk par pieciem gadiem. Problēmas rada arī sliktais ekonomiskais stāvoklis valstī, jo naturalizācija maksā 30 latu, turklāt jārēķinās ar valodas apguves izmaksām.

Līdzīgi kā Igaunijā, arī Latvijā tiek sekmēta latviešu valodas apguve skolās, kas ievērojami pasteidzinātu naturalizācijas procesu un uzlabotu sabiedrības integrāciju. Tiek saskaņoti skolu latviešu valodas galaeksāmeni un to atbilstība naturalizācijas prasībām. Kā norādīja J.Kahanovičs, skolu eksāmenu prasības ir pat daudz augstākā līmenī, bet problēmas rodas likumdošanā, kur noteikts, ka latviešu valodas eksāmenu naturalizācijas procesā var pieņemt tikai Naturalizācijas pārvalde, nevis Izglītības un zinātnes ministrija.

Semināra laikā gan Latvijas, gan Igaunijas pārstāvji izteica viedokli, ja pie mums būtu 80% latviešu vai igauņu, tad nebūtu gandrīz nekādu problēmu ar naturalizāciju. Tomēr, kā norādīja Lietuvas Pilsonības un imigrācijas departamenta Pilsonības lietu nodaļas vadītāja Daiva Vežikauskaite, arī Lietuvā naturalizācijas procesā ir daudz sarežģījumu. Kā vienu no galvenajām problēmām D.Vežikauskaite minēja faktu, ka Lietuvā pilsonības piešķiršanā pašreiz iesaistītas vairākas institūcijas, kuru koordinācija ne vienmēr ir pietiekami sekmīga. Kopš 1991.gada ar grozījumiem 1997.gadā ir spēkā pilsonības likums, kas, tāpat kā Latvijā un Igaunijā, nosaka: lai kļūtu par Lietuvas pilsoni, ir nepieciešams nokārtot valodas un vēstures eksāmenus, kā arī jābūt Lietuvas pastāvīgam iedzīvotājam vismaz desmit gadus. Tomēr, kā norādīja D.Vežikauskaite, lielākā daļa Lietuvas iedzīvotāju pilsonību ieguva jau līdz 1991.gada novembrim, kad bija nepieciešama tikai pastāvīga dzīvesvieta un zināms materiālais nodrošinājums. Tomēr šī situācija ir radījusi virkni problēmu. Tāpat kā Latvijā un Igaunijā, arī Lietuvas likumdošana nepieļauj dubulto pilsonību, tomēr likuma nepilnību dēļ laikā līdz 1991.gada beigām daļa Lietuvas iedzīvotāju ieguva arī kādas cits valsts pilsonību. Pēc pašreizējās likumdošanas, saņemot citas valsts pilsonību, šī persona automātiski zaudē Lietuvas pilsonību, tāpat pilsonību iespējams zaudēt, trīs gadus dzīvojot bez derīgas pases vai dienējot citas valsts bruņotajos spēkos bez Lietuvas varas iestāžu atļaujas.

D.Vežikauskaite minēja arī virkni pozitīvu iezīmju naturalizācijas procesā Lietuvā. Pirmkārt, naturalizācija Lietuvā tiek finansēta no valsts budžeta, ir jāmaksā tikai par valodas eksāmena kārtošanu. Atvieglota pilsonības iegūšana etniskajiem lietuviešiem, jo tiem tikai jāpārceļas uz dzīvi Lietuvā un jāatsakās no citas valsts pilsonības. Tāpat daudz agrāk (nenodzīvojot likumā noteiktos desmit gadus) naturalizācijas procesu var uzsākt personas, kuras vismaz trīs gadus sastāv laulībā ar Lietuvas pilsoni.

Integrācija

Semināra sesijā, kurā tika diskutēts par atšķirīgo pieredzi integrācijas jautājumu risināšanā, Lietuvas Pilsonības un imigrācijas departamenta Emigrācijas un imigrācijas lietu nodaļas vadītāja Jedvīga Pivoruniene norādīja, ka pilsonības likuma "nulles variants", kā rezultātā gandrīz visi Lietuvas iedzīvotāji ieguva valsts pilsonību, bija ļoti pozitīvs un sabiedrības integrāciju veicinošs faktors. Dodot pilsonību gan lietuviešiem, gan poļiem, kuri šajā teritorijā dzīvojuši jau krietni pirms PSRS okupācijas, kā arī tiem krieviem un baltkrieviem, kuri Lietuvā ieceļojuši laikā no 1940.gada, Lietuvā nenotika sabiedrības sašķelšana, kāda bija Latvijā un Igaunijā. Un, kā uzsvēra J.Pivoruniene, šo Lietuvas iedzīvotāju lojalitāte pret savu valsti, iespējams, ir augstāka nekā tiem, kuri Latvijā un Igaunijā par pilsoņiem kļuvuši naturalizācijas procesā. Tomēr J.Pivoruniene atzina, ka pilsonības likuma "nulles variants" nav visu problēmu risinājums. Arī Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā un Igaunijā, ir problēmas ar sabiedrības iekšējo integrāciju, aktuāls ir arī valodas jautājums. Visasākās diskusijas par valsts valodas apguvi un lietošanu norit Viļņas apgabalā, kur liela daļa iedzīvotāju ir poļi, kas sevi uzskata par šīs zemes mantiniekiem un lietuviešu valodas uzspiešanu ikdienas saskarsmē vērtē kā diskrimināciju.

Runājot par nepilsoņu integrāciju, Igaunijas Pilsonības un imigrācijas pārvaldes Integrācijas un migrācijas nodaļas vadītāja Merle Lodus semināra dalībniekus iepazīstināja ar 1998.gadā Igaunijas parlamentā pieņemto dokumentu par cittautiešu integrāciju Igaunijas sabiedrībā, kā arī ar citiem pasākumiem, kas veikti šajā jomā. Neigauņu integrācijas programma ir paredzēta nākamiem desmit gadiem. Programmas galvenais uzdevums ir cittautiešu un visas sabiedrības iepazīstināšana ar valstī un sabiedrībā notiekošajiem procesiem, tādējādi satuvinot etniskos igauņus un citas Igaunijā dzīvojošās nacionalitātes. M.Lodus iepazīstināja ar dažādiem projektiem, kas saistīti ar neigauņu integrāciju, tie ietver sevī gan izglītības sistēmas reformu, likumdošanas sakārtošanu, drošības sajūtas radīšanu, sadarbību ar plašsaziņas līdzekļiem, nevalstiskajām organizācijām un vietējām pašvaldībām, lai sekmētu un popularizētu integrāciju. Tāpat Igaunijas valdība sadarbojas ar dažādiem fondiem un starptautiskajām organizācijām, kuras integrāciju atbalsta gan finansiāli, gan sniedzot dažādas konsultācijas un ieteikumus. Kā vienu no šādiem veiksmīgas sadarbības augļiem M.Lodus minēja Starptautiskās migrācijas organizācijas un Pilsonības un migrācijas pārvaldes kopīgi izveidoto integrācijas biroju Narvā, pilsētā, kurā tikai 4% iedzīvotāju ir igauņi. Izlasot cittautiešu integrācijas programmas vadlīnijas, redzams, ka tiek runāts arī par abpusēju igauņu un cittautiešu sapratni un sadarbību, tomēr 95% no programmas pasākumiem tiek vērsti tikai uz cittautiešu integrēšanu igauņu sabiedrībā.

Savukārt Latvijas Naturalizācijas pārvaldes priekšniece E.Aldermane kā galveno integrācijas uzdevumu Latvijā izvirzīja vienlīdz aktīvu integrāciju no abām pusēm — nelatviešiem un latviešiem, jo nav pareizi šo jautājumu nostādīt kā nelatviešu integrāciju latviešu sabiedrībā. Tādējādi tikai tiek veicinātas divas kopienas vienā valstī. Iniciatīvai ir jānāk no abām pusēm, un, kā liecināja aptauja par integrācijas procesiem, dažkārt latviešiem integrācija šķiet svarīgāka nekā nelatviešiem. Kā pastāstīja E.Aldermane, lai radītu sekmīgu un dzīvotspējīgu sabiedrības integrācijas programmu, Naturalizācijas pārvalde sadarbībā ar sociālo pētījumu centru "Baltijas datu nams", Valsts cilvēktiesību biroju, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi un vairākām citām valstiskām un nevalstiskām organizācijām 1997.gada beigās un 1998.gada sākumā veica pētījumu "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību", kurā tika noskaidrota sabiedrības attieksme pret valstī notiekošajiem procesiem un sabiedrības saliedētību. 1998.gadā arī uzrakstīts pirmais sabiedrības integrācijas programmas projekts, kas tika radīts samērā ātri un bija pārāk plašs. Lai uzzinātu sabiedrības viedokli par šo projektu, tika nolemts to nodot sabiedrības apspriešanai. Atsaucība bija samērā augsta. Lielākā daļa (aptuveni 80%) par programmu izteicās pozitīvi un atbalstīja šādas programmas nepieciešamību.

Pēc sabiedrības viedokļa analīzes un atkārtotas integrācijas jautājumu caurlūkošanas pirmais programmas variants tika mainīts par apmēram 80%, un jaunais programmas variants sastāv no piecām nodaļām: pilsoniskā sabiedrība un politiskā līdzdalība; sociālā un reģionālā integrācija; izglītība un kultūra; informācija; darbības mehānismi. Pašreizējais programmas variants un tā darbības mehānisms ir nodots Ministru kabinetam apspriešanai.

E.Aldermane uzsvēra, ka integrācijas programmas pirmā projekta radīšana un tā apspriešana ir "atmodinājusi" integrācijas procesu visā Latvijā, pašlaik jau gandrīz ikvienā Latvijas pašvaldībā ir radīta integrācijas padome, pārvalde vai nodaļa. Jau maijā sāksies darbs pie jauna pētījuma par pilsonisku sabiedrību. Šī pētījuma iniciatore ir Naturalizācijas pārvalde, arī pārējās organizācijas, kas piedalījās pirmā pētījuma izstrādē, izteikušas atbalstu un ir gatavas atkal līdzdarboties. Jaunajā pētījumā paredzēts noskaidrot, kas mainījies šajā laika posmā, vai nav pieļautas kļūdas. Papildus tiks diskutēts par integrācijas procesu un ar to saistītiem jautājumiem.

Personu identifikācijas
dokumenti

Seminārā tika diskutēts arī par personas identifikācijas dokumentiem Baltijā. Šajā semināra sesijā galvenais diskusijas temats bija personu identifikācijas kartes jeb ID kartes. Kā informēja Igaunijas Pilsonības un imigrācijas pārvaldes direktora vietniece Kadi Rīsma, Igaunijā ir paredzēts iekšējai lietošanai ieviest kartīti ar "informācijas čipu". Iespējams, ka vēlāk šī kartīte derēs arī kā ceļošanas dokuments. Igaunijas Iekšlietu ministrija ir izsludinājusi konkursu par ID kartes ieviešanu, drīz šis jautājums tiks izskatīts parlamentā. Sākotnējā iecere bija šo kartīti ieviest jau līdz 2001. gada 1. janvārim, bet vairāku iemeslu dēļ šis process, iespējams, ievilksies vismaz līdz 2006. gadam. Kā galvenās problēmas ID kartes ieviešanā K. Rīsma minēja kartītes iespējami lielās izmaksas, turklāt jāņem vērā, ka elektroniskajām kartēm ir nepieciešami karšu nolasīšanas mehānismi, kas visas valsts apmēra programmā varētu maksāt pārāk dārgi. Igaunijā, atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, nav iedzīvotāju reģistra un, kā informēja K.Rīsma, šāda reģistra nav bijis arī pirms 1940.gada.

A.J. Lejiņš, runājot par identifikācijas karšu ieviešanu un daloties ar Latvijas pieredzi šajā jomā, minēja vairākus veidus, kā samazināt šādu karšu ieviešanas sākotnējās izmaksas. A.Lejiņš norādīja, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā būtu pilnīgi pietiekami, ja ID kartes tiktu ieviestas pakāpeniski. Latvijā kartes plānots ieviest jau ar nākamā gada 1.jūliju, bet iedzīvotāji, kuriem ir derīgas pilsoņu pases, varēs tās nemainīt līdz pat derīguma termiņa beigām. Speciālisti gan uzskata, ka cilvēki paši būs ieinteresēti iegūt jaunās identifikācijas kartes, jo tās būšot daudz parocīgākas. Karšu ieviešana būs atkarīga arī no datorizācijas līmeņa atsevišķās pilsētās vai laukos, līdz ar to tiek pieņemts, ka kartes vispirms parādīsies pilsētās. Runātājs norādīja, ka Igaunija savam projektam izvēlējusies informācijas ziņā pārāk apjomīgu karti, kuras izmaksas ir daudzreiz augstākas par vienkāršāku magnētisko karti, kas tāpat spētu nodrošināt minimālo informācijas apjomu.

Arī Lietuvas Pilsonības un imigrācijas departamenta direktora vietnieks Ķēstutis Bučinsks norādīja uz virkni problēmu saistībā ar personu identifikācijas dokumentiem. Lietuva pirmā pirms diviem gadiem sāka runāt par ID karšu ieviešanu, tika noteikti mērķi un uzdevumi, bet tālākā virzība apstājās. Ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību, pirms diviem gadiem iecerētā karte pašlaik jau būtu daļēji novecojusi, tādēļ projekts jāpārstrādā. Turklāt pašreizējo pasu derīguma termiņš strauji tuvojas beigām, bet līgums par jaunu pasu piegādi tā arī vēl nav noslēgts. Tāpat būtu nepieciešams mainīt pašreizējās transportlīdzekļa vadītāja apliecības un automašīnu tehniskās pases un radīt kādu jaunu kopēju sistēmu, tomēr arī šajā jomā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Kaut arī ir tik daudz neskaidrību, visu trīs valstu pārstāvji tomēr vienojās, ka tuvākajā nākotnē izveidojamām ID kartēm vajadzētu būt vismaz tik lielā mērā vienādām jeb savietojamām, lai tās būtu izmantojamas ceļošanai vismaz Baltijas valstīs.

Artis Nīgals, "LV" Eiropas lietu redaktors