Ar saviem vērojumiem Igaunijas Zinātņu akadēmijas 19. aprīļa pilnsapulcē

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Igaunijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Prof. Jānis Stradiņš — "Latvijas Vēstnesim"

Desmitām redzamu un neredzamu saišu saista Latviju ar likteņa māsu Igauniju. Mēs mīlam Igauniju, apbrīnojam Igauniju, dusmojamies uz to, skaužam to. Taču izšķirīgajos brīžos esam bijuši kopā un atceramies šo apstākli arī pašreiz, kad trīs valstis atskatās uz neatkarības atjaunošanas pirmajiem desmit gadiem. Īpaši draudzīgas saites izsenis ir vienojušas Latvijas un Igaunijas zinātniekus: senā Tērbatas (Tartu) universitāte, sadarbība dažādās pētniecības jomās (atgādināšu kaut vai valodnieka P.Aristes un arheologa H.Mooras ciešo saistību ar Latviju), kopējās Baltijas zinātņu vēstures konferences kopš 1958. gada, universitāšu sakari, Baltijas Zinātņu akadēmiju tradicionālie saieti kopš 1990.gada un daudz daudz citu saišu.

Šajās dienās man bija vienreizēja iespēja ieskatīties Igaunijas Zinātņu akadēmijā no "iekšpuses", 19.aprīlī piedaloties akadēmijas gada pilnsapulcē, lai tur saņemtu Igaunijas ZA ārzemju locekļa diplomu un sacītu uzrunu šim ietekmīgajam kaimiņvalsts zinātnieku forumam. Domāju, vērojumi varētu būt interesanti gan Latvijas zinātniekiem, gan plašākai mūsu intelektuāļu sabiedrībai, jo ļauj salīdzināt abu valstu pašreizējo situāciju zinātnē.

Igaunijas Zinātņu akadēmija ir vecākā no triju Baltijas valstu zinātņu akadēmijām, dibināta jau pirmās brīvvalsts laikā, 1938.gadā (Latvijā, diemžēl, pirms kara tas netika paveikts). Tiesa, 1940.gadā Igaunijas ZA darbību (tā ritēja Tartu) pārtrauca. Lielā mērā pašu igauņu "kreiso" zinātnieku ietekmē, kurus neapmierināja K. Pētsa apstiprinātais Zinātņu akadēmijas locekļu sastāvs. Igaunijas PSR ZA izveidojās 1946.gadā vienlaikus ar Latvijas PSR ZA. Taču jau 1988.gadā tika atjaunota vēsturiskā pēctecība, ko galu galā nostiprināja Igaunijas Republikas likums par Zinātņu akadēmiju.

No visām šī reģiona zinātņu akadēmijām Igaunijas ZA varbūt ir pati "elitārākā", ar vismazāko ievēlēto locekļu skaitu. Tas ir noteikts 60, un visi akadēmiķi saņem mūža atalgojumu (līdzīgi ir arī Lietuvā — vienīgi ne Latvijā). Igaunijas ZA sastāvā nav ne korespondētājlocekļu, ne goda locekļu, ir tikai ierobežots ārzemju locekļu skaits (14), no kuriem mazliet vairāk nekā puse ir prominenti igauņu trimdas zinātnieki, bet pārējie — ievēlēti ārzemju zinātnieki, kam ir saites ar Igauniju (no Zviedrijas, Somijas, ASV, Vācijas, Lielbritānijas, Latvijas, Austrijas). Zinātņu akadēmijas rīcībā valsts nodevusi skaistu ēku Tallinas centrā, Domkalnā, kas kādreiz bijusi baronu Ungernu–Šternbergu Rēveles rezidence un vietējo vāciešu pulcēšanās centrs, pie tās ir neliels piemineklis landesvēram. Nelielā zāle ir skaisti sakopta, no balkona paveras īpašs skats uz lejā gulošo vecpilsētu.

Apjoma ziņā ne ēka, ne telpu kopums nav salīdzināmi ar Latvijas ZA Augstceltni, — tam ir savas pozitīvās un savas negatīvās puses. Arī savā darbībā Igaunijas ZA, šķiet, ir vairāk noslēgusies sevī nekā mūsu ZA, kaut arī enerģiskā un ļoti kompetentā prezidenta Jīri Engelbrehta vadībā tā izvērsusi plašu starptautisku darbību. Tieši Igaunijas ZA triju Baltijas zinātņu akadēmiju vārdā ierosināja Eiropas ZA apvienībai ALLEA kopprojektu "Zinātnes stratēģija mazajās Eiropas valstīs", ko nule, martā, apstiprināja ALLEA ģenerālasambleja Prāgā (tajā aktīvi piedalījās, ar rosinājumiem, arī Latvijas ZA). Igaunijas ZA locekļi daļēji mīt Tallinā, daļēji Tartu (vairums humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvju nāk no Tartu, taču no turienes ir arī ļoti ļoti daudz dabzinātņu un eksakto zinātņu profesoru). Dažkārt Igaunijas ZA dēvē par pārāk "tehnokrātisku", jo trīs lielās nodaļas (Astronomijas un fizikas; Informātikas un inženierzinātņu; Bioloģijas, ģeoloģijas un ķīmijas) lielākā mērā nekā Latvijas ZA "nomāc" ceturto — Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļu. Taču pārmetumi nav īsti vietā — vienkārši Igaunijas ZA profilā dominē fundamentālās un lietišķās dabaszinātnes. No Igaunijas ZA vadības 4 locekļiem 2 rezidē Tallinā (prezidents J.Engelbrehts — mehāniķis un ģenerālsekretārs M.Veiderma — ķīmiķis), bet divi viceprezidenti (astronome A.Ergma un psihologs P.Talviste, ilggadīgs Tartu universitātes rektors, pašreiz arī Tartu pilsētas domes priekšsēdētājs) mīt Tartu.

Igaunijas ZA pilnsapulces notiek 3–4 reizes gadā, aprīlī ir tradicionālā gada sapulce. Tā ir svinīga (neraugoties uz nelielo finansu ierobežojumu šogad, kuru dēļ bija atcelta vakara pulcēšanās). Tāds iespaids, ka Igaunijas ZA locekļi nāk uz savu pilnsapulci vairāk saposušies, svinīgāki nekā Latvijā. Savukārt Igaunijas ZA locekļu skaitā ir tikai dažas sievietes, šajā ziņā Latvijas ZA (daļēji arī Lietuvas ZA) ir manāmi priekšā Igaunijai.

Igaunijas ZA gada budžets ir 15,5 miljoni kronu, t.i., aptuveni 4,5 (!) reizes lielāks nekā Latvijas ZA budžets (arī Lietuvas ZA budžets ir 5,5 reizes lielāks). Tiesa, jāielāgo, ka Igaunijas ZA budžets ietver arī nelielu finansējumu izdevējdarbībai, ar Zinātņu akadēmiju asociētajām zinātniskajām biedrībām un institūcijām (piemēram,Tuglasa Literatūras centram), ZA aprūpētajiem pētnieciskajiem projektiem — Latvijai šādi līdzekļi ir Zinātnes Padomes rīcībā. Trešdaļa minētās summas ir veltīta Igaunijas ZA locekļu materiālajam atbalstam, kāda Latvijā vispār nav. Var gan iebilst, ka kraso finansējuma starpību nedaudz amortizē ienākumi no ZA Augstceltnes saimnieciskās darbības, taču visumā Igaunijas un arī Lietuvas politiskās elites attieksme pret Zinātņu akadēmiju ir citāda, Latvijā mēs par tādu nevaram atļauties pat sapņot!

Kopējā zinātnei un tehnoloģijām (R&D) veltītā daļa Igaunijas valsts budžetā ir vismaz divas reizes lielāka nekā Latvijā, bet 2002.gadā Igaunija paredz palielināt šo daļu līdz 2,2–2,4%. GNP, no kura aptuveni 1% varētu aiziet tiešajai pētniecības darbībai (Latvijā šī daļa pašreiz ir 0,22%, aptuveni trīs reizes mazāk nekā Igaunijā, un diemžēl pastāv vēl šaubas, vai nākamajam gadam plānot kaut cik jūtamu zinātnes budžeta palielinājumu). Šī pieeja, kas zinātnieku sabiedrībā izraisa pamatotu sašutumu (kas gan izpaužas klusēšanā vai dažkārt bēgšanā "uz siltākām zemēm") var beigties ar to, ka Latvija salīdzinājumā ar Igauniju (un arī ar Lietuvu) zinātnē kļūs konkurētnespējīga. Šāda tendence palēnām jau iezīmējas, kaut gan 1990.gadā zinātnē mēs Baltijas republiku starpā, šķiet, ieņēmām samērā stabilas līderpozīcijas. Par šo "delikāto momentu" gribētos tomēr runāt skaļi un pat kliegt, taču visas līdzšinējās Latvijas zinātnieku apelācijas pie Latvijas sabiedrības un varas struktūru veselā saprāta ir palikušas nesaklausītas. Laikam tā arī būs, kamēr nebeigsies privatizācijas kombinācijas. Zinātnei Latvijā nav "lobija", ražošanā pavisam neliels kļūst augsto tehnoloģiju un kvalificētā darbaspēka īpatsvars (zem 10%); pēc laiciņa Latvija var palikt bez profesionālās elites ražošanā un runas par mūsu augsti kvalificēto darbaspēku var izrādīties mīts.

Maza atkāpe. Tallinā ZA pilnsapulcē, cita starpā, man bija pārrunas ar Baltijas zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas pašreizējo prezidentu akadēmiķi Karlu Silivasku (pats es skaitos rotācijas kārtībā asociācijas viceprezidents), kuru gaitā norunājām tradicionālo, 20. Baltijas zinātņu vēstures konferenci noturēt 2001. gada 30.–31. janvārī Tartu. Piedāvāju tur nolasīt lekciju "Tartu un Rīga — Baltijas metropoles XVII un XIX gadsimtā", raksturojot Tartu (Tērbatu) kā Baltijas intelektuālo galvaspilsētu, bet Rīgu — kā ekonomisko un administratīvo centru, taču ieskicējot arī Rīgas nemitīgās pretenzijas jau kopš XVII–XVIII gs. uz paralēla intelektuāla centra statusu. Šādas idejas biju attīstījis jau savā Aulas lekcijā Tartu universitātē 1997. gadā, taču, kā jau aizrādīju, pašlaik pat šāds dalījums drīz vairs "neies cauri". Un ja Latvija zaudēs intelektuālas valsts statusu, tā var zaudēt arī civilizētas valsts statusu vispār, ja mūsu globalizācijas laikmetā informācijas un zinātņietilpības sabiedrībā valsts noslīdēs līdz trešās pasaules valsts, koloniālvalsts līmenim. Par šādu iespēju pat Igaunijas gadījumā, starp citu, apceramās pilnsapulces debatēs brīdināja pazīstamie igauņu zinātnieki Endels Lipmā un Ričards Vilemss. Latvijai brīdinājums ir vēl reālāks.

Pārrunājot šīs problēmas, bijām vienisprātis, ka pārvarēt krīzi un stagnāciju valstī var ar aktīvu tautsaimniecības politiku, kas stimulētu gan investīcijas, gan nodarbinātību, gan rūpētos par tautas dzīves līmeni, nevis kombinējot, kā pēdējo vēl "apcirpt" šķietamas taupības vārdā. Nabadzībā iedzīta tauta nevar stāvēt kulturāli augsti, bet zinātne, intelektuālais līmenis ir lieliska investīcija nākotnei. Par laimi to saprot jaunatne abās valstīs, stihiski izvēloties augstāko izglītību. Starpība ir tā, ka igauņi saglabā un paplašina jau izcīnīto placdarmu pētniecībā, mums tādi pēc gadiem būs jāveido gluži no jauna.

Atgriežoties pie Igaunijas ZA pilnsapulces, atzīmēšu, ka tajā noklausījās pārskatu par 1999. gadu un pieņēma attiecīgos finansu dokumentus, kā arī akceptēja Igaunijas ZA attīstības stratēģiju 2000.–2004. gadam. Sapulci ievadot, prezidents pasniedza Kārļa Bēra balvas diplomu jaunam igauņu pētniekam Sīmam Veski par Upsalā veikto darbu "Igaunijas daba pēc ledus laikmeta" un ārzemju locekļa diplomu šo rindiņu autoram. Man deva vārdu 10 minūšu uzrunai, kurā raksturoju Latvijas Zinātņu akadēmijas 10 darbības pamatprincipus, pateicos par godu un pamatoju ciešākas sadarbības nepieciešamību. Cildinājis Igaunijas ZA, teicu, ka subjektīvi šobrīd sajūtos kā varbūt pirms 150 gadiem jaunlatviešu students, kurš gājis uz ziemeļiem pēc zinībām, kā K.Valdemārs, K.Barons vai J.Alunāns. Aicināju rīkot abu akadēmiju kopsēdes Valkā/Valgā, Pērnavā un Valmierā, Tartu un Cēsīs, Staicelē un galu galā arī Rīgā. Atgādināju, ka 2003. gada 2. septembrī aprit 150 gadu kopš Rīgā dzimis Vilhelms Ostvalds (vienīgais Baltijas cilmes Nobela prēmijas laureāts zinātnē), aicināju kaimiņus uz Rīgu, kad ceram te atklāt (ar "Grindeks" svētību) Ostvalda pieminekli un sarīkot nākamo 21. Baltijas zinātņu vēstures konferenci. Ostvalds kā Rīgas Politehnikuma ķīmijas profesors ir sācis dzimtajā pilsētā savu žilbinošo augšupeju zinātnē, iedibinot te jaunu zinātnes nozari — fizikālo ķīmiju, bet pamats viņa zināšanām ielikts jau agrāk, Tērbatas universitātē, kur viņš studējis (pie jelgavnieka K.Šmita) un strādājis 6 gadus kā asistents un privātdocents.

Pasniedzot man Igaunijas ZA diplomu, līdzi nāca arī ZA locekļa atribūti — īpaša kaklasaite ar akadēmijas simboliku, "taurenītis", mutautiņš. Uzsvēru uzrunā, ka uzskatu šo ievēlējumu par īpašu godu arī Latvijas zinātnei, jo sagadījies tā, ka esmu pirmais un vienīgais ne tikai no Latvijas un ārpusigaunijas Baltijas, bet arī no visas Austrumeiropas — bijušās PSRS valstīm, kas izpelnījies šādu ievēlējumu Igaunijas Zinātņu akadēmijā.

Un, ja labi apdomā, nabadzībā nevajagot lepnumu zaudēt. Domāju, ka vairākos aspektos Latvijas ZA tomēr ir priekšā savai ziemeļu kolēģei, kaut arī vairāk ir to aspektu, kur var un vajag mācīties. Kaut vai sīkumos — sapulces atturīgā cildenuma ziņā, demonstrāciju tehnikas ziņā. Igaunijas ZA piešķīrusi mazāk savu apbalvojumu nekā Latvijas ZA, toties pastāv augsta prestiža Igaunijas valsts balvas zinātnē, par kuru piešķiršanu atbild ZA. Igaunijas ZA arī pati piešķir nelielus pētniecisku projektu grantus (6–7 gadā), piešķir īpašus grantus zinātnisku monogrāfiju izdošanai. Mums varbūt labāk veicas sponsoru meklēšanā, kaut arī tas prasa lielu skraidīšanu. Igaunijas ZA mazāk rīko izbraukuma sēdes provincē, kaut arī nupat tāda tiek organizēta Narvā (arī sabiedrības integrācijas veicināšanai). Katrā ziņā gan IZA pilnsapulcē, gan sarunās izskanēja arī cieņas pilni vārdi par LZA, par tās pieredzi dažādās jomās. Arī Igaunijas ZA vēlas paplašināt savu ietekmi zinātnieku saimē — ja arī tās statūti neļauj palielināt locekļu kopskaitu, tad sapulcē tika pieņemts lēmums par nodaļu sēdēs obligāti pieaicināmo personu loku; tiek domāts arī par goda locekļa statusa iedibināšanu (Igaunijas ZA sastāvā, piemēram, nav pazīstamā rakstnieka Jāna Krosa un citu kultūras darbinieku).

Gadu mijā Igaunijas enciklopēdija (tāda iznāk!) un prese veica aptaujas, lai apzinātu 100 ievērojamākās XX gadsimta Igaunijas personības. To skaitā ir rakstnieki A.Tamsāre, J.Kross, O.Lutss, F.Tuglass, šahists P.Keress, diriģents G.Ernesakss, žurnālists J.Pēgels, politiķi L.Meri, J.Tenisons, K.Petss, J.Laidoners, J.Ulometss, zinātnieki J.Lotmans, P.Ariste, L.Pūseps, J.Einasto, E.Lipmā, P.Kogermanis, H.Moora (pavisam 15 zinātnieki — vai Latvijā tas būtu iespējams?). Šīs aptaujas rezultāti ar gandarījumu atzīmēti Igaunijas ZA gadagrāmatā, ko teicami izdod G.Varlamova, IZA prezidenta padomniece.

Stāstīt varētu vēl daudz, arī par jaukajām pieņemšanām un sirsnīgām sarunām Tallinas krodziņos, ko mums ar Laimu rīkoja viesmīlīgie Igaunijas ZA vadītāji. Igauņi ir ziemeļnieciski atturīga tauta, bet ko tie pieņēmuši par draugu, pret to kā tādu arī izturas, ar cieņu, sirsnību, bez falšības un uzpūtības.

Šie pāris pavasara mirkļi Tallinā bija īsti pacilājoši, taču piejaucās arī ļoti smagas pārdomas — vai nākotnē būsim kopā vienā pasaulē ar igauņu zinātniekiem, vai nosargāsim zinātni Latvijā? Pēdējo mēnešu politiskās norises Latvijā (kuras sarunās ar igauņiem visai taktiski centāmies nepieminēt) izraisa bažas, dziļas bažas, pat pesimismu, tāpat kā šķietamie partiju vekseļi par "izglītības un zinātnes prioritāti" Latvijā, ko pie mums izdala nesegtus.

Šis Igaunijas brauciens (tāpat kā tuvākajās dienās iecerētā piedalīšanās Helsinkos Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju konferencē un mazliet vēlāk Visbijas forumā) izraisa vēlēšanos turpināt cīņu par Latvijas palikšanu zinātnē, vēlreiz Zinātnes padomei un Zinātņu akadēmijai sēžoties ar Saeimu un valdību pie kopēja sarunu galda. Ļoti gribētos cerēt, ka jaunā valdība beidzot iezīmēs arī jaunu attieksmi pret zinātni mūsu valstī. Esmu pārliecināts: par spīti visam Rīga paliks uz pasaules zinātnes kartes. Līdzās Tartu un Tallinai. Latviešu mentalitātei taču ir raksturīgs teiciens: "Gan jau būs labi!"