Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsniece Velta Toma

Šodien, 31. janvārī, — gaviļniece

Sēļuzemes meita

Pētera Ērmaņa kārtotajam un 1947. gadā izdotajam autobiogrāfiju krājumam “Trimdas rakstnieki” Velta Toma Vāczemē uzrakstījusi “Piezīmes par sevi pašu”. Patiesībā tas ir skarbs stāsts par visu mūsu laiku ar diviem kariem un pasaules ceļos kliedēto tautu. No šīm “Piezīmēm” mēģināsim šķetināt Veltas Tomas dzīves pavedienu, ieskatoties arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos un pāršķirstot Jāņa Jaunsudrabiņa “Zaļās grāmatas” košās lappuses ar Janča ganu vasarām Šausmānos, kur vēlāk saimnieku vienīgais dēls Jorģis Brunavsks jeb Šausmānu Jurks ieveda savu jauno sievu Olgu — nākamās dzejnieces māti.

“Piezīmēs” lasām, ka Šausmānu mājas “sēd Susējas upes līkumā (atceramies, ka arī Jancis kopā ar māti turp stūmās pāri upei laiviņā), slēpdamās aiz zirgu dārza bērzu draudzes, un tiek daudzinātas par skaistāko vietu pagastā. Jaunais saimnieks, liels dārznieks, bija sadēstījis divus dārzus ābeļu un veselu astoņpadsmit kastāņu ap lieveņa priekšu un puķu dārzu uz upes pusi”.

“Zaļajā grāmatā” savukārt varam izlasīt, ka Jancis bijis norīkots jaunā saimnieka, sava skolasbiedra Jorģa, rīcībā un brīvajos brīžos palīdzējis viņam stādīt un kopt dārzu. Jorģis savam palīgam uzticējis arī sapni sastādīt ābeles gar visu upes malu, “katrā dīkā vietā, kur ar arklu netiek klāt” . Taču, kā raksta Velta Toma, baigs izvērties šo māju liktenis, kaut arī nosaukums neesot no šausmām atvedināts, bet gan no kāda lietuviešu vārda, kas nozīmējot saucēju.

Tāpat kā Skruzīšu Miku, Kalniņu Miku, Kviču dēlus un visu tā laika Neretas ziedu, Jorģi aizrāva Lielā Piektā gada brīvības vēji. Kopā ar draugiem viņš augas naktis pavairoja proklamācijas, piedalījās sapulcēs. Arī Svājāņu Olga nestāvēja malā. Viņas tēvs savā laikā tika vācis un sūtījis Krišjānim Baronam dainas, bija liels grāmatnieks un neliedza meitām dziedāt koros un spēlēt teātri. Olga jūsmoja par Gēti, lielajiem krievu dzejniekiem, Raini un Skandināvu rakstniekiem. 1905.gada rudenī slaikā, ar gaišu smaidu un atjautību apveltītā jaunava kļuva par Jorģa sievu un Šausmānu jauno saimnieci. Kad drīz jau vajadzēja nākt pasaulē viņu pirmdzimtajam, Olga saņēma ziņu, ka kazāki Jorģi notvēruši pie pagastmājas, kur viņš teicis runu, un ceļā uz Jēkabpils cietumu nošāvuši.

Starp nedaudzajiem, kas nebaidījās nākt palīgā apglabāt nošauto brīvības saucēju, bija Neretas ūdensdzirnavu jaunais melderis Jorģis Toms. Liela auguma vīrs ar lāča spēku, brūnu bārdu un kuplu matu kodeļu un muti īstā vietā. Agri palicis bārenis, grūti audzis, tomēr sešas ziemas skolā gājis. Viņš kļuva par Olgas pirmdzimtā Jura Miervalža krusttēvu un 1910.gadā ienāca Šausmānos iegātņos. Pēc diviem gadiem piedzima viņu pirmā meita Velta.

“Tēvu atceros vienmēr darba skubā, ar jokiem, ar labu izteiku, visur pirmo, stiprāko, valdonīgu un pret nabagajiem taisnu. Patika viņam korī dziedāt, godos ar mēru iedzert. (..) Ar māti viņi sapratās kā cimds ar roku — kur vienam joks, otram dziesma.”

Tomēr, kad bērnu pulciņš kļūst arvien lielāks un saimniecības rūpju arvien vairāk, māte aizvien biežāk paliek mājās, saskaņa pajūk. 1925.gadā tēvs aizbrauc uz Kanādu, lai redzētu pasauli un ātri sapelnītu naudu, ko mājas ierīkot pa jaunai modei un skolot bērnus. Kuplā ģimene un lielās mājas paliek uz mātes pleciem. Juris Miervaldis tai laikā mācās Rīgā ģimnāzijā, bet pastarītis Imantiņš vēl mātei pie krūts. Bērni ātri sāk jūgties lielo darbā un pienākumos. Pēc neražas gadiem ēkas sāk sabrukt un jumti tek, jo nav naudas ko pielāpīt, bet māte abām rokām pako saiņus lieliem un maziem skolā gājējiem.

Veltai pirmā ir Neretas Pētera–Pāvila pamatskola, ko vada Cimzes audzēknis Viklants. Tie trīs kilometri līdz skolai tiek mēroti kājām, ar lāpītiem un salasītiem apaviem, kas reti kad ir laikā. Skolēni ēd sausu no savām maizes kastītēm, tikai vakaros vārīdami lielo kartupeļu katlu. “.. uz pavasari mēs bijām bāli kā kartupeļu asni, un Dievs vien zina, kā mēs diloni nedabūjām. Bet gara možuma mums netrūka. ” Zēni paslepus lasa par Tarzānu, meitenes — Ivandes Kaijas “Iedzimto grēku” un Jāņa Jaunsudrabiņa “Vēja ziedus”, klasē valda sacensības gars, šķiļas asprātības. Par uzvaru apdziedāšanās dziesmu teikšanā Velta saņem pirmo balvu — 50 loksnes Līgatnes pirmā labuma papīra, jo zinājusi no galvas 180 dainas.

“Atmiņa man bija spoža, vajadzēja tikai reizi iemest acis grāmatā, ja tās bija valodas vai vēsture, un fantāzijas spārnota atsacīšana varēja sākties. (..) Šī īpašība, liekas, mantota no mātes, kas ik darbam, būdama labā omā, pielika pa senai latviešu dziesmai vai retai latviešu dainai; vai tā bija maizes cepšana vai dārza zieds, kam viņa dienas gaitās gāja tikai gaŗām,— viņa skaistumu visur meklēja. (..) Arī darbu viņa mīlēja tik aizrautīgi, ka sadega un izvārga, to laužot, bet redzēja skaistumu caur sviedriem un nogurumu.”

Māte ir tā, kas pirmā pamana jasmīnu saplaukstam, mudina bērnus ieklausīties lakstīgalas dziesmā un skubina arī mācīties. Tikai naudas ļoti pietrūkst un uz Jēkabpils ģimnāziju, tāpat kā vēlāk uz Zeltmata dramatiskajiem kursiem Rīgā, Velta aiziet uz savu galvu, mātes svētību nesaņēmusi. No sešu gadu vecuma radusi govis slaukt, aitas cirpt un darīt neskaitāmus citus darbus, ģimnāziste vasarās veda slaukumu uz pienotavu, sēja rudzus, ārdīja mēslus, bet rudenī nerimšas dvēsele viņu dzina iet tālāk, mācīties, dzīvot intensīvu gara dzīvi.

Rīga sagādā rūgtus brīžus ar vilšanos Zeltmata kursos, neizdevušos laulību ar virsnieku žurnālistu Georgu Timušku un pelēko Satiksmes ministrijas ierēdnes ikdienu. Bet aizvien lielāku uzdrīkstēšanos atraisa pirmie panākumi dzejas laukā. Ceļā uz darbu iesviedusi “Jaunāko Ziņu” pastkastītē dzejoli, viņa pēc pāris dienām to ierauga laikrakstā nodrukātu. Tas ir 1936.gada 15.jūlijā. Paraksts — Velta Pavasara. Seko vēl dažas publikācijas. Dzejoļi un arī stāsti. Savos gara rados un krusttēvos viņa ieskaita Edvartu Virzu, kas 1937.gadā “Brīvajā Zemē” ievieto viņas dzejoli un stāstu. Par tuvu domubiedru kļūst “Tēvijas Sarga” redaktors dzejnieks Vilis Cedriņš. 1938.gadā Velta Toma saderinās ar jauno entuziastu dziednieku un Universitātes asistentu Nikolaju Skuju.

1943.gadā iznāk pirmā dzejoļu grāmata “Minējums”. Vārda došanas krusttēvs ir Anšlavs Eglītis, kam ļoti patīk sonets “Minējums”. Atzinīgus vārdus saka Jānis Grīns un Andrejs Johansons, bet Ēriks Ādamsons “Magoņu miegu” un “Vecāsmātes gultu” skaita no galvas.

1944.gadā Velta Toma dodas uz Vidzemes fronti. Viņas vīru te iesvieduši frontes sagrāvumi Opočkā. “Mēs satikāmies Liezēres skolā, kas mirka asinīs un tvanēja vaidos. Šajā pārsienamajā punktā pārtapu par cietāku cilvēku. Liels un baigs viss bija, un mute klusēja, rokām palīdzot ievainotajiem un darot visnepieciešamāko.”

Tā paša gada 18.oktobrī dzejniece uz bēgļu kuģa atvadās no dzimtenes ar lūgšanu jūrai (“Vēl reizi mūžā mūsu mātes maizi ...”) , bet Šausmānos viņa jau pirms došanās uz Liezēri ir atvadījusies no mātes, kas paliek tur vientuļa kā Lielā Piektā gada dienās, tikai sāpju vēl negantāk šausta: vecākais dēls 1941.gadā kritis cīņā pret boļševikiem, atstājot savu jauno sievu mātes cerībās, jaunākais, pats apdāvinātākais un tēvam vislīdzīgākais dēls, miris ar meningītu, bet trešais dēls nošautā brāļa vietā pieteicies leģionā.Vērojot nesalauztās sēļu sievas rimto mājas soli un raugoties, kā viņa veido, pārkrusta un iešauj krāsnī maizi, dzejniece pirmmetā iecer poēmu “Sēļuzemes sestdiena”. “Vecu koku nepārstādīsi,” teic māte un meitai līdzi braukt atsakās. Māte ar savu sūro dzīvesgājumu. sīksto izturību un neizmērojamo pašaizliedzību Veltai Tomai likusi apzināties dzimtas sakņu stiprumu, sievietes dvēseles spēku.

— Tu savos plecos uzcel darba nastu,

Tu rotā, daiņo, želo nesaprastu,

tu sāpju upei zini otru krastu,

tu esi dzīves vedēja, un pulks

no tevis zarojas, jauž spēku rastu

pie tava pavarda, kas silts un spulgs,

Tu esi sieva.

Pirmos pēckara gadus Velta Toma pavada Vācijā, 50.gados izceļo uz Toronto. “Piezīmes” rakstītas 1947.gadā, taču tajās paustās izjūtas viņu pavada cauri gadiem:

“Gaužām trūkst Latvju dainu un to papildinājumu, ko kopš 1942.gada ik vēlus vakarus šķirstīju, izrakstīdama Sēļuzemes iesūtītās dainas kā palīgvielu pasāktai poēmai “Sēlietes vedības”, kas varbūt būtu kļuvusi senu parašu un likteņu luga.

Trūkst zemes zem kājām, kas deva spēku, ik vasaras basātņi staigājot pa Šausmānu ārēm, kas veda pašu pie sevis un savas cilts atpakaļ, liekot sevī saklausīt tēvu un māšu balsis no laikiem un aizlaikiem un vedot uz pilnīgāku savu izteiksmi un stilu. Dzeja palikusi un kļuvusi par dzīvi.”

Dzeja, kas kļuvusi par dvēseles patvērumu un pašu dzīvi, sakopota krājumos “Latvieša sieva”, “Vēl”, “Mūžīgā spēle”, “Dziļumā jāpārtop”, “Sērdienes spēks”, “Pēc uguns”. Izlase “Maize no mājām” iznāk Rīgā 1980.gadā, kad dzejniece jau vairākkārt ciemojusies dzimtenē un sākusi lolot domu par atgriešanos. Uz Mirdzas Ķempes patiesi iejūtīgo brīdinājumu, ka vispirms vajadzētu nokārtot mītnes zemē pensijas lietas, visu labi pārdomāt un nesteigties, Velta Toma 1974.gadā atbild: “Nē, neesmu domājusi steigties. Vairs ne. Mani jaunie steigas gadi aiz kalniem. Ir citi ritmi, it kā briedums, patapa.” Kā viena no pirmajām, kas dodas uz okupēto Latviju, Velta Toma izpelnās asus pārmetumus svešatnes latviešu vidē un presē, tie sagādā arī materiālas rūpes (“Pēdējo Rīgas ceļa parādu atmaksāju ar darbu tabakas ražas novakšanā, tālos laukos; nostrādāju visu sezonu, 35 dienas.”), taču viņa jūtas atkal atguvusi dzimteni, spēdama to mīlēt vairāk kā jebkad, tai labu vēlēt, tā, ka neviena maksa nešķiet par augstu. “Šis guvums pieaug, ar ik dienu jūtos cilvēcīgāka, jo pilnam piederu tur, Latvijā, tikai mītu šeitan. (..) Man domāt, ka dzimtenei vajag arī manis, kas esmu cīnījusies, cietusi, ticējusi pēc savas labākās pārliecības, un esmu gatava nule ieskatīt visu labo, paveikto dzimtenē, tam pievienojot savu tiesu, ko vēl spēju un spēšu veikt. Apzinu pagātni, kaut vai 1905.gadu, kad mūsmāju bēniņos (Neretas “Šausmānos”) iespieda proklamācijas, kad reizē un kopā ar dzejnieku Jūliju Dievkociņu nošāva manas mātes pirmo vīru (..). Arī par Jaunsudrabiņu, kas mūsmājās gājis ganos 2 vasaras, man daudz kas un savs sakāms.”

Savas pārdomas, izjūtas Velta Toma vēstulēs uzticējusi Lijai Brīdakai, Olgai Lisovskai, citiem dzejniekiem, arī toreizējam Raiņa literatūras muzeja direktoram Voldemāram Kalpiņam, kura “zinīgajās un labajās rokās” viņa nodevusi visdažādākos materiālus, arī kādu Jaunsudrabiņa dāvinātu ainavu (“.. tas, upes krastā, gleznā nav mežs, bet pielijuši vītoli. Neretas tiesā Susēja netek pa mežiem, tie tai pagastā bija sastopami reti, tikai bērzu birzes un krūmāji. Meži bija Rites un Zalves un Saukas daļā, un, protams, tuvīnie leišu sili.”) un desmitiem Jaunsudrabiņa un viņa sievas Natas rakstītu vēstuļu kopiju (“Mums ar JJ. kopējas ganības — kā es reiz runājot esot teikusi...), piedāvājusi muzejam “krietnu daudzumu JJ ar ierakstiem dāvinātu grāmatu”. Pateicoties šai savstarpējai uzticībai, muzejā ir gan dzejoļu manuskripti, gan Modra Zeberiņa eseja par Veltu Tomu un dažādi ārzemju preses materiāli. Vēstules stāsta par dzejnieces baltajām un nebaltajām dienām. “Plaukti man pilni grāmatu, daudz labu gleznu, saule logos — bet uz dzimteni spētu aiziet ar mugursomu, kā reiz no tās aizbraucu 1944.g. oktobrī. Sirds viegla, jo gluži bērnišķīgu sapņu pilna, un laimes, kas arī sāp, un saitēm ar dzimteni.” Tā Velta Toma raksta 1974.gadā. Pēc sešiem gadiem Rīgā 16 tūkstošu eksemplāru metienā iznāk dzejoļu grāmata “Maize no mājām”, kas lielai Latvijas sabiedrības daļai ir pirmā tikšanās ar Veltas Tomas dzejas pasauli, jo tiklab vienīgais pirmskara krājumiņš, kā arī trimdā izdotie darbi padomju laikos bija noslēpti specfondos.

Velta Toma dzīvo līdzi Atmodas soļiem dzimtenē, ar dziļu saviļņojumu uzņem vēsti par Sēlijas atdzimšanu. Kad Latvijas Zinātņu akadēmijas un Kultūras fonda konferencē par Sēliju tika runāts par Sēļuzemes karogu, himnu un manifestu, Jānis Stradiņš izteica ierosinājumu: “Te varētu aicināt talkā mūsu lielāko sēlieti Veltu Tomu!” Atceroties savu tā laika saraksti, akadēmiķis saka: “Vēstulēs dzejniece bija ļoti atsaucīga, dzirdēju, ka viņa ar savu ne pārāk lielo rocību pat iedibinājusi Skruzīšu Mikus balvu jaunajiem skolotājiem, kas skolēnus mudinātu uz sava novada apzināšanu. Ļoti žēl, ka šim mērķim paredzētā nauda mūsu bankās esot kaut kur pazudusi. Jā, man Velta Toma tiešām šķiet tāda īsta, liela sēliete — ne tikai ar saviem darbiem, bet arī dižo, lepno stāju. Manā uztverē tieši tāda būtu varējusi izskatīties sensēliete.”

Savu 85.dzimšanas dienu Velta Toma sagaida Toronto, taču dzimtenē dzīvo viņas “Maize no mājām”, kur ietverti dzejoļi no astoņiem krājumiem, arī 1953.gadā izdotā poēma “Sēļuzemes sestdiena”, ar kuru dzejniece uzcēlusi pieminekli savai dzimtajai pusei, kā īsta “sirdsprāta režisore” (Modris Zeberiņš) krāšņi saaužot tādus savas daiļrades vadmotīvus kā sieviete, maize, dzimtene. Meklējot savus vārdus, savu izteiksmi, dzejniece ik brīdi atcerējusies Jāņa Jaunsudrabiņa svētīgo mācību: “Ja tu nezini, kā kādu teikumu sacīt, atminies, kā to būtu teikusi tava vecāmāte — viņai gramatikas likumi vēl galvu nejauca un valoda bija dabīgi pareiza.” No paaudžu paaudzēm nākusi, šai dzejā dabīgi pareiza vijas valoda, dabīgi pareiza veidojas attieksme pret dabu, dziesmu un dzīvi vispār. Latviskās apziņas stiprumā poēmas sasaucas ar Virzas “Straumēniem”, savā izteiksmē stāvot vidū starp tautasdziesmu un Bībeli (Jānis Liepiņš). Dzejniece aicina:

Atsauksim atpakaļ laiku,

kas joņo kā ābolains kumeļš,

Apglāstīts atmiņu plaukstām

un pabarots jaunības auzām,

Vētītam vakara vējos

un sudraba sētuvē svērtām.

Ļaudamās atmiņu saldmei, Velta Toma krāsaini tēlo Sēlijas ainavu un ļaudis, lauku sētas rimto ikdienu un svētku prieku un kopā ar lasītāju aizlūdz par to:

Sargājiet, sūnākļi, sili

un simtgades neskartie dumbri,

Sēļzemes sēklu un sirdi!

Anitas Mellupes vadītais apgāds “Likteņstāsti” dzejnieci jubilejā sveic ar skaistu grāmatu “Piezīmes par sevi pašu un 33 dzejoļi, kas atgriežas mājās”. Veltas Tomas lasītāju pulks kuplojas!

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Pēc aizvesto piemiņas akta Jumpravā 1944.gada 18.jūnijā. Fotoportreta autors ir dzejnieks Fricis Dziesma, kas šajā laikā strādāja laikrakstā “Tēvija” un apgādā “Zeltā ābele”. Viņš emigrēja uz Zviedriju, kur periodikā regulāri darbojās par fotokorespondentu un izveidoja plašu trimdas latviešu kultūrvēsturisko fotoarhīvu

Ādolfa Kaktiņa 75 gadu jubilejas otrajā dienā Toronto 1961.gada. Velta Toma pasniedz jubilāram Atzinības rakstu. Priekšā — Anija Simsone

Ar Ēriku Hānbergu un Jāni Peteru Toronto 1987.gadā

Ar Nati Jaunsudrabiņu Kerbekā 1965.gadā

Pēc Zentas Mauriņas lekcijas Freiburgā 1965.gadā

Savā dzīvoklī Toronto 1976.gadā