Lai bez aizspriedumiem skatītos viens uz otru

No 17. līdz 19. aprīlim Maskavā risinājās Latvijas un Krievijas kultūru dialogs

11.09.99  14:03

"Latvijas Vēstnesis" jau rakstīja, ka no 17. līdz 19. aprīlim Maskavā risinājās Latvijas un Krievijas kultūru dialogs. Tā ietvaros atklāja vairākas Latvijas mākslinieku darbu izstādes, notika priekšlasījumi, abu valstu kultūras cilvēku domu apmaiņa pie apaļā galda, kā arī gluži neformālas senu paziņu un draugu sastapšanās, lai kliedētu atsvešinātības žogu starp abu kaimiņvalstu iedzīvotājiem.

Viens no dialoga līdzdalībniekiem bija arī fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis. Viņš no Maskavas atgriezies iespaidu pārpilns. Tie gūti abās meistara fotoizstādēs, tiekoties ar skatītājiem, lasot viņu ierakstus izstāžu atsauksmju lapās, arī līdzspriežot sarunā pie apaļā galda un citos pasākumos. Vilhelma Mihailovska stāstījums.

— Krievijas galvaspilsētā atkal sastapos ar cilvēkiem, kas daudz paveikuši krievu kultūras labā un ir personības ar vārdu arī vismaz Eiropas kultūrā. Un gandrīz vai visiem pats pirmais jautājums bija: kas Latvijā notiek? Pārsteidza, cik izkropļots priekšstats Krievijas kultūras cilvēkiem ir par patiesajām norisēm kaimiņzemē Latvijā pašlaik. Tika uzdoti tik banāli jautājumi par mūsu it kā ļoti zemo dzīves līmeni, par it kā cilvēktiesību pārkāpumiem, citām lietām, ka mati slējās stāvus. Grūti bija apjēgt, ka to jautā tās valsts iedzīvotāji, kuras teritorijā Čečenijā risinās īsts karš. Jo viņi savukārt bija uztvēruši, ka tieši Latvijā ir izvērsta kaut kāda milzu agresija pret krieviem un Krieviju. Tātad turienes plašsaziņas līdzekļi tik neadekvāti traktē notikumus Latvijā.

Tiesa, pietika ar nedaudzām frāzēm, dažiem teikumiem, pastāstot par ikdienu Latvijā, lai gandrīz katrs no sarunas biedriem atzītu: tā jau mēs nojautām, ka tā ir tikai mūsu apstulbināšana, oficiālās propagandas murgi...

16.01.99.  12:10

Fotoizstādes "Latvija – 2000" iekārtojums Maskavas Ārzemju literatūras bibliotēkā

Tāds bija pats pirmais iespaids. Pēc tam nāca atskārsme, ka nav nemaz vajadzīgs tik daudz pūļu, lai šos melus aizmēztu. Sarunā pie apaļā galda to atzina visi — gan Latvijas, gan Krievijas puses pārstāvji, vienlaikus atceroties, cik pamatīgi savulaik savstarpējās kultūras norisēs bija iedziļinājusies abu pušu radošā inteliģence. Daži pieminēja savu agrāko sadarbību ar cilvēkiem Latvijā, citi to pašu atgādināja par saskarsmi Krievijā. Aktrise Vija Artmane kaimiņvalstī vēl arvien ir pūļa elks. Viņas uzstāšanās apaļā galda sarunā galvenā metafora: manu dzīvi jūs zināt, tā ir uz Krievijas plaukstas... Kritiķis Normunds Naumanis atzinās, ka lepojas ar savu izglītību, kas iegūta kinematogrāfijas institūtā Maskavā. Tāpat no Krievijas puses daudzi runāja par mūsu savstarpējām radošajām attiecībām kino, skatuves mākslā, rakstniecībā.

Mani daudzi vēl atcerējās pēc pirmās plašākās personālizstādes Maskavā 1979. gadā Kaļiņina prospektā Morozova savrupmājā. Tur tolaik bija draudzības un kultūras sakaru biedrība, ļoti ievērojams un grezns kultūras centrs. Kaut laiks ir pagājis, tomēr tas viss ir tepat līdzās — toreizējie iespaidi, sadarbība. Turklāt tas, ko rādīju Maskavā, bija ļoti pieprasīts. Gan tagad, gan agrāk. Man ļoti būtiska šķiet nepazīstama skatītāja atsauksme, viņš raksta: "Milzu paldies par skaistiem attēliem, kas rāda skaistu zemi". Tātad par spīti oficiālo darboņu paustajai agresijai skatītājs ir ieraudzījis citu Latvijas tēlu, sapratis, ka patiesība ir fotoattēlos un to izstarotajā enerģijā. Ja cilvēks, aplūkojot nedaudzas manas fotogrāfijas, var nonākt pie tādas atziņas, tas

man ir visaugstākais pagodinājums un atzinība.

Starp citu, jau padomju laikos mani Maskavā vienmēr ir uzskatījuši par latvieti, nerēķinoties ar to, kādas nācijas asinis rit manās dzīslās. Jo es arvien esmu brīvi spriedis un domājis — viņiem tas bija ļoti svarīgi gan toreiz, gan tagad. Jā, mums ir savas problēmas, savas ieceres. Bet tas arvien ir interesanti arī citiem, ja tiek sniegta atklāta, neizkropļota informācija.

Tikšanās reizēs Maskavā nācās sastapties arī ar ļaudīm, ko nebija izdevies satikt gadiem un gadu desmitiem. Roalds Dobrovenskis, kurš pats ir dzimis Maskavā, manā izstādē tikās ar bērnības draugu Juriju Sadovņikovu, ko nebija redzējis 35 gadus. Knuts Skujenieks pieņemšanā Latvijas vēstniecībā sastapās ar biedru, ar ko bija kopā ieslodzīts Mordovijas lēģeros. Šis cilvēks atnesa fotofilmas gabaliņu, kur viņi abi ar Knutu tolaik iemūžināti. Savukārt jau atceļā uz Rīgu vilcienā mani atpazina mana kādreizējā fotomodele, ar ko manas gaitas nebija krustojušās vairāk nekā 20 gadus. Tas it kā nav tieši saistīts ar dialogu Maskavā, tomēr arī šis gadījums liecina, ka tas bija dialogs, kas nevis nošķīra, bet vienoja.

Uzreiz radās ieceres par turpmāko sadarbību, kopīgiem projektiem. "Ogoņok" redakcija man pasūtīja attēlus žurnāla vākiem un atvērumam, tagad jādod fotogrāfijas arī laikrakstam "Izvestija", vēl citiem izdevumiem. Ir vienošanās arī par vienu izstādi, kur rādīšu nevis fotoattēlus, bet publikācijas, manu darbu žurnālistikā. Tātad nekas nav beidzies. Jo kultūru bagātina dažādu tautu, dažādu cilvēku dzīvā enerģija.

Bet Latvijas mākslinieku, arī manas fotoizstādes, maskavieši varēs vēl aplūkot līdz 17. maijam.

Foto: Jaroslavs un Vilhelms Mihailovskis

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors