PĒC CEĻA

Turcija — izjūtās, pārdomās, vērtējumos, atmiņā

Turpinājums.

Sākums —

“LV” nr.58/59,

“LV” nr.60

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondents Jānis Ūdris:

20. februāris vizītes trešā diena

Vizītes trešā diena Latvijas Valsts prezidenta daudzo vizīšu virknē Turcijas dienās laikam ir vienas no intensīvākajām. Katra diena citā pilsētā. Vizītes trešajā dienā jau tūdaļ pēc brokastīm Valsts prezidenta un oficiālās delegācijas, kā arī žurnālistu ceļš ved uz lidostu, kur gaida tā pati nu jau ierastā “AirBaltic” lidmašīna “AVRO 70” ar Latvijas Republikas nacionālajām krāsām uz korpusa un Valsts prezidenta standartu pilota kabīnes iluminatorā. Maza un tieši tādēļ jo mīļāka Latvijas daļiņa. Prezidenta maršruts ved tieši uz ziemeļiem, uz Turcijas lielāko pilsētu Stambulu divu kontinentu sastapšanās vietā. Lidmašīna ceļā ir tikai pusstundu, taču valsts vizītes spriegā programma Guntim Ulmanim liek arī šo laiku izmantot konspektu un piezīmju pārlūkošanai. Mēs, žurnālisti, kas, jau trešo dienu sekojot spriegajai vizītes programmai, esam pastāvīgā laika badā, steidzam uzlikt uz papīra ziņojumus savām redakcijām.

Pēc pārdesmit minūtēm zem lidmašīnas mākoņu plaisā parādās svina pelēkā Marmora jūra. Tik neliela salīdzinājumā ar mūsu Baltijas jūru. Arī ar Melno un jo vairāk — Vidusjūru, kas abas apskalo Turcijas krastus. Būtībā tāds iekšējs Turcijas ezers, taču vienlaikus ekonomiski un stratēģiski jo svarīgs kuģu ceļš no Melnās uz Vidusjūru. Ceļš, kas šķir un vieno divus kontinentus — Eiropu un Āziju. Jo tuvāk krastam, jo vairāk kuģu saskatāms Marmora jūras ūdeņos. Sauskravas vedēji, tankkuģi...Lai kā pūlos, nevaru saskatīt nevienu pasažieru kuģi— gaisa un zemes ceļi cilvēkiem ir ātrāki un ērtāki. Jo vairāk drēgnajās ziemas dienās.

Marmora jūra ar tai pieguļošajiem Bosfora un Dardaneļu šaurumiem ir lielā preču plūsmas artērija starp kontinentiem — kravas plūst no Eiropas uz Āziju un Āfriku un atpakaļ. Šajos brīžos, lidojot virs Marmora jūras, jo skaidrāk saredzama Turcijas milzīgā stratēģiskā nozīme valstu ekonomiskajos kontaktos un pasaules lielajā politikā.

Tiklīdz sasniegta krasta līnija, lidmašīna sāk nosēšanos Stambulas lidostā. Atverot salona durvis, sejā iesitas dzestras lietus lāses. Latvijas Prezidents atlidojis vēju pilsētā , kur satiekas jūras un kontinenti. Turcijas protokola vadītājs Onurs Gekce, kurš Latvijas Valsts prezidentu pavada kopš Ankaras, uzaicina augsto viesi izkāpt. Lidostā Gunti Ulmani sagaida Stambulas gubernators Ridvans Jenisens, Stambulas garnizona komandieris ģenerālis Edips Basers un Stambulas mērs Tajips Erdogans.

Tieši no lidostas prezidenta limuzīns un pavadītāju mašīnu kortežs dodas uz “Mercedes Benz” Stambulas autobusu rūpnīcu, kas uzcelta tikai pirms pusotra gada. Plašajos cehos top milzīgi augstākās klases autobusi. Uzņēmuma jauda ir astoņi luksusautobusi dienā jeb divarpus tūkstoši autobusu gadā. Uzņēmums lielā mērā orientējies uz potenciāli plašo Krievijas tirgu, taču elegantie ekskluzīvie “Mercedes Benz” autobusi ir dārgi un pieprasījums vēl atpaliek no cerētā. Uzņēmuma vadītāji uzsver, ka rūpnīcā var strādāt rentabli tikai tad, ja pasūtījums nav mazāks par 500 autobusiem gadā. Turku strādnieki, kam laimējies izturēt lielo konkurenci un dabūt darbu šajā uzņēmumā, pelna krietni vairāk par vidējo izpeļņu valstī (ap divsimt dolāru mēnesī un dažās profesijās vairāk). Kopīgās vācu un turku administrācijas pārstāvji uzsver, ka kopuzņēmums Turcijā ir ļoti nozīmīgs arī ar jaunām darbavietām un augstas kvalifikācijas strādnieku sagatavošanu. Šeit redzētais vedina atkal, jau kārtējo reizi, domāt par Jelgavas mikroautobusu rūpnīcas nākotni. Skaidrs, ka pašreizējās konstrukcijas mazautobusiņi nevar pretendēt uz panākumiem pasaules tirgū. Taču liela ārvalstu koncerna investīcijas var piešķirt “RAF” jaunu dzīvību. Relatīvi lētākais darbaspēks būtu būtisks stimuls ārvalstu sabiedrībām. Runājot ar Latvijas darījuma aprindu pārstāvjiem mūsu valsts oficiālajā delegācijā, jūtams, ka Turcijas piemērs ir visnotaļ pamācošs.

Arī pēc “Mercedes Benz” apmeklējuma vizītes trešā diena turpinās ekonomisko kontaktu zīmē. Pēc īsa atelpas brīža savā rezidencē “Intercontinental” viesnīcā prezidents dodas uz viesnīcu “Marmara”, kur Turcijas ārējie ekonomisko sakaru padome rīko pusdienas .

Greznajā zālē sapulcējušies ietekmīgākie Turcijas darījumu aprindu pārstāvji. Pusdienas pieskaņotas semināram par abu valstu ekonomiskās sadarbības iespējām. Turcijas un Latvijas tirdzniecības padomes prezidents Tafuns Uzunovs, atklājot pusdienas, sveic Latvijas Republikas Valsts prezidentu Gunti Ulmani un izsaka optimistisku prognozi par mūsu valstu sadarbības perspektīvām. Tad runā Guntis Ulmanis:

“Augsti godātie Turcijas ārējo ekonomisko sakaru padomes locekļi! Dāmas un kungi! Visi, kas šodien piedalās šajā seminārā! Ir patīkami, atrodoties Turcijas valstī, piedalīties šajās darba pusdienās . Mēs nupat ar savu kolēģi runājām, ka biznesa pārstāvji savā ziņā ir misionāri, kas iet pa priekšu pārējiem notikumiem, nosaka attiecības starp valstīm. Jo īpaši starp tādām draudzīgām valstīm, kādas ir Turcija un Latvija.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā ir izveidojusies demokratiska sabiedrība, un mūsu valsts ekonomika tagad darbojas pēc tirgus ekonomikas principiem. Mūsu ekonomika ir atvērta, un valsts ir ieinteresēta uz abpusēji izdevīgiem pamatiem sadarboties gandrīz ar visām pasaules valstīm. Ekonomiskai sadarbībai ar Turciju mums jau ir un turpina veidoties laba likumtiesiskā bāze. Noslēgti vairāki nozīmīgi līgumi, arī šajā vizītes laikā — par sadarbību tūrismā, par gaisa satiksmi, par starptautisko sauszemes transportu. Līgums par savstarpējo ieguldījumu aizsardzību, par ekonomisko sadarbību. Domāju, nav tālu laiks, kad mēs ar jums noslēgsim arī brīvās tirdzniecības līgumu. Es apsveicu savstarpējo domu apmaiņu. Es ceru, ka Latvijas pārstāvji loti detalizēti un pamatoti pastāstīs par ekonomisko situāciju Latvijā un mēs dzirdēsim daudz ko jaunu un interesantu arī no jūsu puses. Es būtu gandarīts, ja šīs darba pusdienas mums izvērstos par domu apmaiņu un brīvām diskusijām. Lai mēs aizbrauktu ar pārliecību, ka mums šeit ir jāatgriežas vēl un vēlreiz.

Abu valstu ekonomiskajai sadarbībai, manuprāt, ir ļoti plašas iespējas. Pagaidām mūsu apbusējā preču apgrozījuma apjoms veido apmēram divus miljonus ASV dolāru. Latvijas labākā eksporta prece, ko jūs visi pazīstat, ir mūsu kokmateriāli, ar savu augsto kvalitāti ir iecienīti Rietumeiropā. Vakar un aizvakar , runājot ar Turcijas pārstāvjiem, es ilgi nevarēju saprast, kāpēc jūs saņemat kokmateriālus no Somijas, ja mēs savukārt tos sūtām uz Somiju. Kāpēc gan mēs nevarētu šis attiecības veidot daudz efektīvāk, sūtot kokmateriālus tieši no Latvijas uz Turciju, bez starpniekiem. Atbilstošā kvalitātē un atbilstošā sortimentā. Mums jau ir laba sadarbības pieredze. Turcijas firmas jau ir būvējušas attīrīšanas iekārtas Ventspilī, kas šodien ir viena no lielākajām Baltijas jūras ostām un kas, es domāju, ar laiku kļūs arī par vienu no svarīgākajām Eiropas , ja ne vēl vairāk, ostām. Brīvostu izveidošana Ventspilī un Rīgā, kā arī speciālās ekonomiskās zonas izveidošana neaizsalstošajā Liepājā. Varbūt arī šo nosaukumu jums vajadzētu atcerēties, jo pašlaik tur sākas liela ekonomiska aktivitāte, jautājums par brīvās ekonomiskās zonas izveidi Liepājā jau ir izlemts. Šīs trīs Latvijas ostas dod plašas iespējas izveidot eksporta preču sadales centrus tieši plašam Ziemeļeiropas reģionam.

Un lai jūs neuztrauc mazais Latvijas iedzīvotāju skaits un reizē ar to mūsu šaurais tirgus. Ir izveidojusies ļoti stabila trīs Baltijas valstu savienība, un starp Baltijas valstīm jau ir noslēgts brīvās tirdzniecības līgums, kā arī tiek veidota padziļināta vienota ekonomiskā telpa. Turklāt šis process, domāju, turpināsies arī tālāk , integrējoties arī citām Eiropas valstīm. Un tirgus līdz ar to varētu būt samērā plašs. Šobrīd pat ir grūti nosaukt konkrētus skaitļus. Protams, tas būs atkarīgs arī no mūsu kopīgās sadarbības.

Vakar mēs bijām jūsu valsts kūrortzonā, vietās, netālu no Efesas. Arī Latvijā ir milzīgas iespējas tūrisma industrijas attīstībai un tūristu apmaiņai. Varbūt tieši tūrisms ir viena no tām specifiskajām nozarēm, kurā konkurence būtu savstarpēji ieinteresēta. Mes veidosim Jūrmalu un citas savas kūrortu zonas. Savukārt jūsu kūrortus ir ļoti iecienījuši cilvēki no Eiropas austrumdaļas.

Mūsu vairāku dienu vizīte jūsu jaukajā valstī tuvojas nobeigumam un es gribu , rezumējot to, izteikt apbrīnu un pateicību par šīs vizītes ļoti labo organizāciju, tās plānojumu. Par to shēmu, ko jūs mums piedāvājāt. Un par to pārliecību, ar kādu jūs parādījāt savas zemes iespējas. Parādījāt savas zemes skaistākās vietas un labākos cilvēkus. Protams, tuvākajās dienās es to darīšu zināmu arī jūsu valsts prezidentam, Domāju, ka arī jūsu valsts prezidenta atbildes vizīte Latvijā dos ieguldījumu ne tikai sociāli politiskajos, bet arī ekonomiskajos jautājumos.”

Darījumu aprindu pārstāvji vēl turpina intensīvu informācijas un viedokļa apmaiņu. Tad Latvijas Valsts prezidents ar valsts oficiālo delegāciju dodas uz Kurucesmes kuģu piestātni. Ass Melnās jūras vējš pāri Bosfora ūdens klājam triec brāzmas ar saltām lietus ūdens šļakatām. Vēl ceļā uz kuģu piestātni mēs, žurnālisti, neesam īsti pārliecināti, ka brauciens pa Bosforu notiks. Ne velti gādīgie namatēvi, zinot Bosfora untumaino dabu, kopīgi izstrādātajā vizītes programmā ir lūguši iekļaut atrunu:” Sliktos laika apstākļos brauciens ar autobusu gar krastu”. Lasām šo pesimistisko paredzējumu, veramies pa autobusa logu — jā, kur nu vēl sliktāki laika apstākļi. Bet notiek necerētais: Kurucesmes piestātnē Latvijas Valsts prezidentu un pavadītājus gaida ārēji senatnīgs, taču iekšpusē tehniski modernizēts kuģis. Salonā viesmīļi ar cienastu paplātēm, taču gan Guntis Ulmanis, gan oficiālā delegācija, par žurnālistiem nerunājot sākumā dod priekšroku vaļējam klājam. Ūdens šļakatas gan klāja dēļus ātri padara slidenus, un spēcīgais sānu vējš kuģi, kolīdz tas atgājis no krasta, noliec slīpi. Tomēr saviļņojums par izbraucienu unikālajā Bosfora jūras šaurumā ir pārāk liels, lai kavētos ērtajā salonā. Turku biznesmeņi — ārējo ekonoimisko sakaru padomes locekļi, kas arī piedalās braucienā, rezerveti kavējas salona siltumā, laipni ļaujot Latvijas viesiem izbaudīt Bosfora skarbo eksotiku. Vienīgi turku viesmīļiem amata pienākumi liek arī uz slidenā klāja sekot augstajiem viesiem, piedāvājot ko atspirdzinošu.

Video operatoriem un fotogrāfiem šis ir īstais “ražas ievākšanas laiks”. Atliek tikai pabrīnīties par Valsts prezidenta pacietību un aizrautību, ar kādu viņš piekrīt žurnālistu lūgumiem sniegt interviju tieši šajā sarunai it kā nepiemērotākajā vietā. Īpaši emocionāls ir brīdis, kadc kuģis slīd zem unikālā tilta pār Bosforu, kas augstu virs galvām savieno Turcijas Eiropas un Āzijas krastus. Tuvojoties tiltam, Guntis Ulmanis dodas uz pašu kuģa priekšgalu, savam augstajam stāvoklim neierastā manierē (Prezidenta adjutantam par lieliem pārdzīvojumiem ) lavierējot gar enkura palaišanas mehānisma trosu un zobratu mudžekļiem. “Tur nu gan, prezidenta kungs, nevajadzētu,” satraucies bilst adjutants, bet šie vārdi tā arī paliek “saucēja balss Bosforā”. Vēlāk Rīgā televīzijas kanālos vērojot prezidenta intervijas Bosfora jūras šaurumā, jutos pārsteigts, cik maz tajās redzama patiesā situācijas. Varbūt “vaina” bija prezidenta un viņu intervējušo žurnālistu īsi apgrieztajos matos: prezidenta tulkam Evai Eihmanei un prezidenta preses dienesta pārstāvei Dinai Balodei viņu sievišķīgā rota Bosfora vējā veidoja gluži sirreālistiskas ainas. Šeit uz kuģa “Latvijas Vēstneša” pārstāvis apmainās domām arī ar Valsts prezidenta Kancelejas vadītāju Ivaru Milleru. Izrādās, turku puse patiešām paziņojusi, ka brauciens ar kuģi nav iespējams, taču prezidents savam kancelejas vadītājam piekodinājis darīt visu iespējamo, lai brauciens notiktu. Liekas, šajā epizodē it reljefi redzama mūsu prezidenta mentalitāte. Vēlāk, preses konferencē Rīgas lidostā, Guntis Ulmanis uz “Latvijas Vēstneša” atgādinājumu par šo epizodi teiks: “Turki jau ir ļoti pieklājīgi cilvēki. Viņi bija domājuši, ka vējš ir tik spēcīgs un viļņošanās tik liela, ka latviešu dūša var neizturēt. Bet mēs teicām , ka nākam no zemnieku un jūrnieku tautas, un auksti un viļņaini ūdeņi mūs nebaida.”

Izbrauciens pa Bosforu ilgst pāris stundu, un, pirmo iespaidu saviļņojumam pārskrienot, arī latvieši pārvietojas kuģa salonā, lai nodotos lietišķam sarunām ar Turcijas ārzemju ekonomisko attiecību padomes dalībniekiem. Un tieši šeit , Bosfora ūdeņos, rodas meti visinteresantākajiem sadarbības projektiem.

Tūdaļ no kuģa prezidents tiek vests uz Stambulas slaveno ēģiptiešu garšvielu tirgu. Garās arkveida pasāžas apreibina ar austrumniecisku aromātu kokteili. Taču šeit tīksmināties par eksotiku nav vaļas. Prezidenta pavadītāju grupu ielenkuši plecīgi Turcijas drošības dienesta vīri ar automātiem, viņi acīgi vēro, vai katram loka iekšpusē esošajam ir oranžā piederības zīme. Guntis Ulmanis piestāj pie kāda stenda, un, izvēlējies Austrumu saldumus, sniedz pārdevējam desmit dolāru banknoti. Tirgotājs dod trīs dolārus atpakaļ. Bet blakus veikaliņa kāds komersants, no savas tirgotavas izliecies, sauc: “Prezident Ulmānis! Prezident Ulmānis!” un kaut ko aizrautīgi skaidro turku valodā. Kad paprasu vienam no mūsu turku pavadītājiem, ko īsti aizrautīgais tirgonis piedāvājis, atbilde ir — kādu kungu īpaši iecienītu Austrumu “brīnumzāli”, tādas varot dabūt tikai viņa tirgotavā. (Izrādās mums, latviešiem tāda nav vajadzīga.)

Prezidents drīz vien dodas uz savu rezidenci, bet mēs, žurnālisti, vēl brīdi studējam garšvielu tirgus eksotiku. Turku tirgotāju aizrautība un dinamika ir patiešām apbrīnojama. Taču pārsteidz arī kāds vienkāršots princips, ko neesmu sastapis nevienā citā valstī: kad eventuālais pircējs turkam pavaicā, cik maksā viņa prece, atbildēts tiek ar pretjautājumu: “No kuras valsts jūs esat?” — “Kāpēc tev tas jāzina?” es atjautāju kādam aizrautīgam pusaudzim, un viņš paraustīja plecu — tas taču tāpat ir skaidrāks par skaidru: viena cena tiks nosaukta bagātam amerikānim vai vācietim, pavisam cita — teiksim, ungāram vai krievam. Par šo rindu autoru turku tirgus profesionāļi palika dziļā nesaprašanā: galvā angļu žokene, runā angliski, bet kaulējas kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņi, protams, nevarēja zināt, ka šim tipiskajam eiropietim aiz muguras ir Indijas pieredze, kur milzīgajai ielu tirgoņu armijai ir dziļi iesakņojusies pārliecība: katrs baltais, vai tas būtu amerikānis vai eiropietis, ir bagātnieks un viņam jāprasa jo vairāk, jo labāk. Līdz ar to Indijā nebūt nebija retums reizes, kad to vai citu suvenīru varēja nopirkt pat trīsreiz lētāk, nekā prasīts sākumā. Turcijā gan tāda cenu starpība nev reāla. Taču arī turku tirgū nevienam , kurš sevi ciena pats un grib, lai viņu cienītu turku tirgotāji, neiesaku vērt maku vaļā un maksāt pirmo cenu — iepatikušos lietu jūs noteikti varēsiet nopirkt vismaz par 20 procentiem lētāk.

Vakarā Stambulas gubernators Ridvans Jenisens augstajam viesim par godu rīko vakariņas greznajā “Osmanlī” restorānā. Gubernators augstos vārdos cildina prezidenta Ulmaņa misijas nozīmīgumu. Guntis Ulmanis savos atbildes vārdos uzteic turku tautas poētisko dvēseli, uzsverot vispārcilvēcisko vērtību aktualitāti mūsdienu sarežģītajā pasaulē.

21. februāris. Vizītes ceturtā — pēdējā diena

Rīts sākas ar tipiskāko Stambulas vietu apmeklējumu — Stambulas Lielo tirgu, muzejiem un sultāna Ahmeta (Zilo) mošeju. Tieši šeit, unikālajā, kilometriem garajā tirgū un zem Zilās mošejas gigantiskā kupola, vislabāk izjūtama Austrumu specifika. Mūžīgā dinamika, komunikācija, kustība — un kluss cilvēka niecības apcerīgums mūžības likumu priekšā. Lielā tirgus pasāžās valda puskrēsla, ko bikli cenšas kliedēt veikaliņu logos iedegtās sveces. Dažos Latvijas saziņas līdzekļos kolēģi vēlāk šo savdabību izskaidroja ar piektdienas klusināto raksturu, kad it kā neesot brīv tirgoties. Šo rindu autors no vairākiem avotiem — gan Turcijas protokola pārstāvjiem, gan pašiem turku tirgotājiem — dzirdēja daudz prozaiskāku atbildi: esot noticis miseklis ar elektrības piegādi.

Arī sultāna Ahmeta Zilajā mošejā zem gigantiskā kupola valda puskrēsla. Pie durvīm visiem jānoauj apavi— vai tas būtu prezidents, viņa miesassargs, vai žurnālists. Godājamais Cemils Akcajs prezidentam Ulmanim ilgi un, pacietīgi skaidro mošejas uzbūves nianses un islama ticības atribūtus, bet daudzie tūristi aiz barjeras vērš fotoaparātu un videokameru objektīvus uz plecīgo vīru ar tik iespaidīgu pavadoņu pulku.

“Kas ir šī persona?” iznākot no mošejas, man prasa skaistas itāļu studentes.”

“Tas ir Guntis Ulmanis, Latvijas Republikas Valsts prezidents. Šodien beidzas viņa valsts vizīte Turcijā.”

“AirBaltic” stjuartes lidmašīnā visus sagaida ar šampanieti. Šoreiz mūsu maršruts ved pāri Rumānijas pilsētai Konstancei un Moldovai, Ukrainas galvaspilsēta paliek 3OO kilometrus sānis. Trīs mājupceļa stundas paiet intervijās, pārrunās, vērtējumos. Un tad jau zem lidmašīnas spārniem slīd Latvijas meži. Loks virs mums tik pazīstamā Rīgas jūras līča, un vēl pēc pāris minūtēm “Avro 70” riteņi viegli vieglītiņām pieskaras mūsu pašu lidostas betona klājumam. Salonā atskan aplausi. Valsts prezidents Guntis Ulmanis pieceļas un, pagriezies pret savu pavadītāju pulku, saka: “Vizīte ir beigusies. Paldies visiem, kas to sagatavoja, kas mani tajā pavadīja, kas vizīti atspoguļoja! Paldies jums visiem!” Un man iešaujas prātā — vai prezidentam kāds ir pateicis paldies?

Par četrām saspringta darba dienām.

Tik nozīmīgām Latvijas labklājībai,

Latvijas nākotnei Eiropā un pasaulē.

Šodien vismodernākā “Mercedes Benz” rūpnīcā Stambulā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” speciālkorespondents