Problēmas, risinājumi

Top likumprojekts par Ziemeļkurzemi

Pirmās ugunskristības

Lai Ziemeļkurzemes dabas aizsardzības un lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas uzdevumus labāk saskaņotu ar šī reģiona attīstības interesēm, pilnveidotu pārvaldes struktūru un racionālāk izmantotu finansu un materiālos resursus, paredzēts apvienot Slīteres dabas rezervātu un īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju “Līvæd rānda” (“Lībiešu krasts”) un izveidot Ziemeļkurzemes nacionālo parku. Tas kā vienots veselums varētu labāk sadarboties ar vietējiem iedzīvotājiem un pašvaldībām. Turklāt nacionālais parks ir starptautiski atzīta un pazīstama kategorija, tāpēc pavērtos arī iespēja piesaistīt starptautisko organizāciju un fondu līdzekļus un tūristu uzmanību. Lēmumus par nacionālo parku izveidošanu pieņem Saeima. Likumprojekts par jaunā nacionālā parka veidošanu tiek izstrādāts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), kuras pārraudzībā ir abas pastāvošās īpaši aizsargājamās teritorijas. Darba grupu vada VARAM valsts sekretāra vietnieks Uģis Rusmanis.

Saruna notikuma vietā

Vēlēdamies jau likumprojekta tapšanas gaitā uzklausīt vietējo pašvaldību viedokļus, darba grupas locekļi 12. februārī Kolkā tikās ar nākamā parka teritorijā ietilpstošo pagastu vadītājiem un iedzīvotājiem. Ministrijas speciālisti, Dabas fonda, Slīteres rezervāta un “Lībiešu krasta” vadītāji raksturoja nacionālā parka izveides ieceri un turpmākos uzdevumus un centās kliedēt pašvaldību bažas, ka varētu tikt skartas vietējo iedzīvotāju intereses un kavēta pagastu attīstība. Dundagas pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Laicāns uz sanāksmi bija ieradies kopā ar arhitektu un informācijas apstrādes dienesta vadītāju un nekustamā īpašuma nodaļas vadītājiem un aicināja uz konstruktīvu sarunu, konkrētu priekšlikumu apspriešanu. “Mēs pagastā savu budžetu apēdam, attīstībai neiznāk. Tagad ceram uz parku, varbūt tas varēs atvēlēt naudu ceļiem, citām vajadzīgām lietām.”

Vairāk pretenziju, mazāk konkrētu priekšlikumu izteica Tārgales un Rojas pašvaldību vadītāji Ināra Sula un Agris Jansons. Savukārt Kolkas pagasta padomes priekšsēdētāja Maija Rēriha pauda pārliecību, ka dabas aizsardzības un saglabāšanas funkcijas itin sekmīgi varētu veikt vietējās pašvaldības, ja tās saņemtu kaut daļu no tā finansējuma, kas paredzēts jaunā nacionālā parka izveidošanai un uzturēšanai. “Tad būtu garantija, ka līdzekļi tiešām beidzot nonāktu līdz vietējiem iedzīvotājiem, arī lībiešiem un viņu apdzīvotajām teritorijām.” Aplausi, kas atskanēja zālē, lika secināt, ka daudziem nav īstas skaidrības par nacionālā parka mērķiem, uzdevumiem un attīstības iespējām. Bija jādomā arī par to, ka nepietiekamās informētības dēļ cilvēki nenovērtē to ieguldījumu, ko “Lībiešu krasts” aizvadītajos piecos gados devis lībiešu ātri zūdošā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, jaunās lībiešu paaudzes izglītības veicināšanā un lībiešu valodas mācīšanā. Tie ir ieguldījumi nākotnē, kas varbūt nav tik labi manāmi kā tūlītēji panākumi ekonomisko un sociālo problēmu risināšanā. Tomēr tieši ar “Lībiešu krasta” atbalstu iznāk mēnešraksts “Līvli” un izdota jau trešā Lībiešu gadagrāmata, tiek maksātas stipendijas trim lībiešu studentiem un veicināta somugristikas programma Latvijas Universitātē, notiek lībiešu bērnu vasaras nometnes un darbojas lībiešu valodas pulciņi. Lībieši kā Latvijas otra pamattautība atraduši stabilu vietu Latvijas Zinātņu akadēmijas Letonikas programmā, kas aptver pētījumus par Latviju un latviešiem visā pasaulē. “Lībiešu krasts” ir arī starptautiskā Somugru fonda loceklis.

Nacionālā parka izveides pamati

Diskusija varbūt ritētu produktīvāk, ja sarunas dalībnieki būtu iepazinušies ar parka izveides koncepciju un pašu likumprojektu.

Raksturojot pašreizējo situāciju, koncepcijas autore, ministra padomniece Aija Melluma atgādina, ka tiklab Slīteres rezervātā, kā “Lībiešu krastā” ir gan dabas, gan kultūrvēsturiskas vērtības. Abu teritoriju reālās funkcijas ir līdzīgas, taču to veidošanas mērķi ir formāli atšķirīgi, kas atspoguļojas to pārvaldes struktūrā un darbības juridiskajā nodrošinājumā. Tādēļ nereti veidojas situācija, kad nav iespējams pilnvērtīgi nodrošināt vai nu dabas aizsardzību, vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Tā kā abu teritoriju unikālās dabas un kultūrvēsturiskās vērtības veido nedalāmu veselumu un uzskatāmas par Latvijas nacionālo bagātību, par piemērotāko risinājumu jāuzskata nacionālā parka veidošana, apvienojot Slīteres rezervātu un “Lībiešu krastu” un par vienlīdz svarīgiem mērķiem izvirzot dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un attīstības veicināšanu.

Slīteres rezervāts ir viena no Latvijas vecākajām aizsargājamajām teritorijām. Tas izveidots Latvijas valsts rītausmā 1921. gadā atbilstoši tā laika priekšstatiem kā dabas piemineklis ar 1100 hektāru platību. Pēc kara to 1946. gadā atjaunoja ar samazinātu platību (717,5 hektāri). Vēlāk, sākot ar 1957. gadu, tā platība nepārtraukti palielinājās, līdz 1977. gadā sasniedza 14 882 hektārus un aptvēra teritoriju no Zilajiem kalniem līdz Baltijas jūrai un Rīgas līča krastiem. 1977. gadā pirmo reizi tika izstrādāts Slīteres rezervāta nolikums, kas regulēja pieļaujamo darbību un noteica dabas aizsardzības prasības. Liela uzmanība tika pievērsta zinātniskās pētniecības darbam un dabas aizsardzības inspektoru dienesta izveidei.

Ar savu intelektuālo potenciālu Slīteres rezervāts izveidojies par reģionālu dabas aizsardzības un attīstības plānošanas centru. Pakāpeniski tas izgājis no bijušās PSRS valsts rezervātu sistēmas un atgriežas Eiropas tipa dabas aizsardzības sistēmā. Zemes reformas gaitā tiek precizētas Slīteres rezervāta robežas un sakārtotas attiecības ar bijušajiem zemes īpašniekiem.

Lībiešu kultūrvēsturiskā aizsargājamā teritorija “Līvæd rānda” veidojās Trešās atmodas gaisotnē astoņdesmito gadu beigās. Sākumā tā bija ideja, kas saistījās ar jūras piekrastes dabas aizsardzību, bet 1989. gada 29. jūlijā LPSR Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par neapmierinošo ekoloģisko situāciju republikā un pasākumiem tās atveseļošanā”. 1990. gada 28 februārī Latvijas PSR Ministru padome apstiprināja pasākumu plānu un uzdeva izstrādāt zinātnisko pamatojumu aizsargājamās teritorijas izveidei Ventspils un Talsu rajonā, lībiešu kultūrvēsturiskajā teritorijā. Visi šie dokumenti rakstīti krievu valodā. Par uzdevuma izpildi atbildīga bija Latvijas LPSR Kultūras ministrija.

1994. gada 4. februārī tika pieņemts lēmums `Par valsts īpaši aizsargājamās teritorijas “Līvæd rānda” izveidošanu”.

Sākumā “Līvæd rānda” formāli bija pakļauts Talsu rajona Tautas deputātu padomei, bet pēc tam — LR Tieslietu ministrijai. 1995. gada 9. augustā ar LR Ministru kabineta rīkojumu “Līvæd rānda” nodots LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā.

“Līvæd rānda” veidošana saistīta ar paralēlu darbību, kuras mērķis bija lībiešu atzīšana par otru Latvijas pamattautību. Tas atradis apstiprinājumu LR likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” (1991. gada 19. martā).

“Līvæd rānda” tiek finansēts no valsts budžeta kā “dotācija kultūras programmai”. 1991. gadā arī uzsākta attiecīgas kompleksas mērķprogrammas izstrāde. To veidoja atbilstoši vēl tālaika sociālistiskās centralizētās plānošanas prasībām, un programmā bija paredzēti centralizēti ieguldījumi piekrastes ciemu attīstībai, ceļu būvniecībai un citiem pasākumiem. Tomēr programmai bija tikai uzmetums, tā netika pilnībā izstrādāta. Tam arī būtībā nebija nozīmes ne tikai tādēļ, ka Valsts plāna komiteja kā institūcija tika likvidēta, bet vēl vairāk tādēļ, ka Latvijā kardināli mainījās politiskā un sociāli ekonomiskā situācija.

Jaunajos apstākļos bija jāmeklē jauni rīcības veidi. Viens no tādiem varēja kļūt “Līvæd rānda” teritorijas attīstības un aizsardzības ģenerālshēmas izstrāde. Tā kā šis darbs tika uzsākts un veikts pirms teritoriālplānošanas noteikumu pieņemšanas, tas pilnībā neatrisināja perspektīvās attīstības jautājumus un aprobežojās ar stāvokļa konstatāciju.

Jātzīmē, ka diezgan izplatīti ir priešstati, ka no valsts budžeta “Līvæd rānda” iedalītie līdzekļi domāti vietējo iedzīvotāju saimnieciskās darbības uzturēšanai un sociālajiem pabalstiem. Kā liecina pārskati par līdzekļu izlietojumu 1993. un 1994. gadā (tie publicēti avīzē “Līvli”), iespēju robežās arī sniegta šāda palīdzība.

“Līvæd rānda” darbība aizvadītajos gados bijusi centrēta uz lībiešu kultūras mantojuma izpēti un dokumentēšanu, lībiešu situācijas izpēti gan aizsargājamajā teritorijā, gan ārpus tās.

Atbilstoši jaunajai politiskajai un likumdošanas videi, kas izveidojusies kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, parka izveidē līdzšinējā aizsardzības filozofija tiek saskaņota ar attīstības mērķiem, īpaši ņemot vērā, ka parks aptvers apdzīvotās vietas, kas smagi cietušas kā bijušās PSRS pierobežas josla. Kopumā Slīteres mežos paredzēts nevis stingrāks, bet atvieglotāks režīms nekā pašlaik rezervātā, jo speciālisti atzinuši, ka stingrais aizliegums tik lielā platībā nav vajadzīgs. Vietējiem iedzīvotājiem nav un netiks liegta ne ogošana, ne sēņošana, ne lopbarības sagāde. Kad tikai būtu, kas pļauj, tad pļavas neaizaugtu. Tās parkā ir pat nepieciešamas dabas daudzveidības saglabāšanai.

Kā sekmēt parka tapšanu

Pēc rūpīgas iepazīšanās ar visām potenciāli vērtīgajām teritorijām Latvijas Dabas fonda speciālisti secinājuši, ka pēc visiem starptautiskajiem kritērijiem uz nacionālā parka statusu Latvijā pašlaik var pretendēt Ķemeri, Ziemeļkurzeme un varbūt vēl Lubānas apkārtne. Likumprojektu par Ķemeru nacionālā parka izveidi jau sākušas apspriest Saeimas komisijas, bet Ziemeļkurzemes parka idejas autori šajā sanāksmē Kolkā izturēja pirmās ugunskristības. Un bija spiesti secināt, ka vietējos iedzīvotājos un pat vietējās pašvaldībās neizpratnes ir vairāk nekā sapratnes un ne vien ekoloģiskās, bet arī saimnieciskās izglītošanas darbs pašlaik varbūt svarīgāks par visu. Vai organizēt zemas kvalitātes koksnes ieguvi grūti pieejamās vietās, vai varbūt labāk ierīkot takas uz vecajām priežu audzēm un šo pašu vietu pārdot daudz dārgāk, ik gadus ieinteresējot gan pašmāju, gan ārzemju tūristus. Kā uzsver Dabas fonda valdes priekšsēdētājs Jānis Priednieks, Ziemeļkurzemes vigu un kangaru, purvu un piekrastes mežu komplekss ir unikāls ģeoloģisks veidojums, kāda nav nekur citur ne Eiropā, ne pasaulē. Otra lielākā vērtība te ir vecās mežaudzes, kas tikušas saudzētas arī tāpēc, lai pašus cilvēkus pasargātu no plūstošajām smiltīm. Šajos preterozijas mežos ir arī daudz reto sugu, kas iekļautas visos apdraudēto sugu sarakstos. Te ir Latvijā lielākā medņu koncentrācija un ligzdo seši vai septiņi Latvijā vēl sastopamie klinšu ērgļi. Pēc ārzemju ekspertu atzinuma, šī vieta varētu kļūt par ekosistēmas etalonu. Sadarbība dabas daudzveidības saglabāšanā un vides aizsardzībā ir viena no galvenajām Eiropas Savienības valstu sadarbības formām. Latvijai ir visas iespējas iekļauties šajā sadarbībā.

Sanāksme Kolka mudināja uz sadarbību un līdzsvaru starp tiem, kas veido nacionālo parku, un tiem, kas tur dzīvo, starp zinātni un praksi, starp ikdienas vajadzībām un nākotnes perspektīvu. Un starp daudzajiem parka nolieguma un pat protesta vārdiem bija saklausāms gan jaunās zinātnieces Ilonas Lodziņas biklais atgādinājums: “Ir savas, sava pagasta intereses, bet ir taču arī mūsu visu, nacionālās intreses!”, gan pieredzējušā dabas sargātāja, ilggadējā Slīteres rezervāta inspektora Edgara Hausmaņa uzmundrinošais aicinājums: “Sāksim ar Vaidi! Pēc pāris gadiem visi gribēs braukt pie manis uz nacionālo parku!”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Ilmārs Geige sarunā ar kolceniekiem

Slīteres rezervāta direktors Elmārs Pēterhofs

Darba grupas vadītājs Uģis Rusmanis

Dabas fonda valdes priekšsēdētājs Jānis Priednieks

Lībiešu pārstāvis valdībā Ilmārs Geige, ministra padomniece Aija Melluma un lībiešu valodas skolotāja Zoja Sīle

Akadēmiķis Saulvedis Cimermanis un “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”