Mākslinieks, esejists, filozofs Prof. Juris Soikans

Domu divkauja pāri uzskatu aizai

No profesora Jura Soikana sarakstes ar PSRS komitejas "Par atgriešanos dzimtenē" pārstāvi Berlīnē Žani Zakenfeldu

"Latvijas Vēstneša" rīcībā ir pilnīgs personīga arhīva eksemplārs par to, kā pēc Otrā pasaules kara padomju iestādes ietekmēja trimdas pārstāvjus, lai viņi atgrieztos Padomju savienībā. Šis personīgais arhīvs ir sarakste starp PSRS komitejas "Par atgriešanos dzimtenē" pārstāvi Berlīnē Žani Zakenfeldu (05.05.1931.–03.07.1994.) un trimdinieku Juri Soikanu (12.04.1920.–15.11.1995.) — vēlāk mākslinieku, mākslas pedagogu, mākslas zinātnieku, filozofu esejistu, Romas akadēmijas locekli, kā arī, Atmodai sākoties, Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas profesoru un šo augstskolu goda doktoru. Viņš bija nopietni pievērsies mūzikas studijām. Juris Soikans pieteicis sevi arī kā dzejnieks. Saglabājies viens dzejoļu krājums, atsevišķi dzejoļi publicēti arī trimdā izdotajās dzejas antoloģijās.

Visu mūžu viņā bija sāpe par to, ka paverdzinātās Latvijas presē par viņu rakstīja kā par savas tautas ienaidnieku. PSRS vēstniecība astoņdesmito gadu beigās paziņoja, ka viņš šai valstij ir persona non grata , un vairākas reizes atteica vīzu braucienam uz Rīgu. Arī šo saraksti viņš nevienam nerādīja līdz 1995.gadam. Tikai īsi pirms aiziešanas no šīs zemes dzīves viņš vienīgo oriģināleksemplāru nodeva toreizējam mūsu līdzstrādniekam Sigizmundam Timšānam ar piebildi, ka to viņš atļauj publicēt pēc šīs sarakstes saņēmēja ieskatiem. Šogad, kad apritējusi Jura Soikana 80.dzimšanas diena, izmantojam šo atļauju. Plašs pārskats par Jura Soikana daudzveidīgo darbību publicēts "Latvijas Vēstneša" 1996.gada 10.septembra numurā (151.).

Materiālu publicēšanai piedāvājuši Rasa Lerha un Sigizmunds Timšāns.

Juris Soikans:

— kāpēc esmu sakārtojis vienā atsevišķā izvilkumā tieši šo saraksti — saraksti ar cilvēku, ar kuru man nav nekā kopēja, ar kuru man nav neviena kopēja vārda, no kura domām un pasaules skatījuma mani šķir nepārejama aiza?!

Varbūt taisni tāpēc, ka mums nav nekā kopēja, ka esam divu dažādu pasaules skatījumu pārstāvji un ka tas bija vienīgais gadījums, kad tik "garu" saraksti esmu vedis jau pašā tās sākumā, zinādams, ka tai nebūs jēgas, ka tā būs veltīga laika nosišana un, to izbeidzot, katrs stāvēsim tieši turpat, kur bijām sākumā. Mēs neesam paspēruši ne soli uz priekšu, nedz atpakaļ, un tomēr tai bija kāds nolūks — kā kurai katrai divkaujai. Tieši tāpēc, ka esmu izgājis no tās neievainots, man likās interesanti to restaurēt un pēc uzmanīgas tās analīzes, redzēdams, ka mans pretinieks bija pieļāvis dažas taktiskas kļūdas, varbūt tās varētu saukt par pārrēķināšanos, beigās bija spiests kapitulēt tukšā retorikā — beigās atgriežoties pie apgalvojumiem, ar kādiem bija iesācis, un, nespēdams pārliecinoši argumentēt, man bija jāuzskata kā neinteresants un nespējīgs atspēkot manus argumentus. Ar viņiem debatēt nav nozīmes, jo viņi nespēj loģiski pārliecināt un tāpēc turas tikai uz sarkanarmijas tankiem!

1.

Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē"

Berlin, Schadowstrasse 1b

Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6

Nr.52321274 1958.gada 9.oktobrī

Ļ.cien. Soikāna kgs!

Jūsu pastkartiņu saņēmu, paldies. Izbrīnējos, ka rakstāt man vācu valodā. Tā, protams, ir katra cilvēka personīga lieta, kādā valodā rakstīt, taču es personīgi allaž priekšroku dodu savai mātes valodai. Tas nu tā, starp citu.

Avīzīti "Dzimtenes Balss" Jums turpmāk piesūtīsim regulāri, kā lūdzāt. Tā iznāk divi reizes nedēļā, t.i., astoņi numuri mēnesī. Avīzi tautiešiem mēs piesūtām bez maksas.

Manā rīcībā pašlaik ir Leo Svempa gleznu reprodukciju alboms. Tā kā esat mākslinieks un Jums droši vien interesē iepazīties arī ar Padomju Latvijas mākslinieku darbiem, nosūtu Jums šo albomu. Liels gan viņš ir, bet ceru, ka līdz Jums tas nonāks. Kad to saņemsiet, esiet tik laipns un atrakstiet man, lai zinu, ka sūtījums aizgājis līdz adresātam.

Vēlu Jums daudz sekmju radošajā darbā, ar sirsnīgu sveicienu

Ž. Zakenfelds

Komitejas pilnvarotais

2.

1958.gada 18.oktobrī

Saņēmu Ž.Zakenfelda man sūtīto Leo Svempa gleznu reprodukciju mapi, kāda man jau bija, tikai ar to starpību, ka Zakenfelds atsūtītai mapei bija izņēmis ievadu krievu valodā. Nolēmu Ž.Zakenfeldam atbildēt!

Keiserslautern, Nenzinoring 47

18.oktobrī, 1958.g.

Cienījamais Zakenfelda kungs, no Jūsu vēstules noprotu, ka Jūs esat patiešām liels patriots, ka dodat priekšroku latviešu valodai un nevis vācu — bet tad arī ne krievu...

Vispirms, lai gan Jūsu vēstule mani nemaz nepārsteidza, jo šad tad saņēmu vienu otru nesakarīgu raksta gabalu, bet, tā kā šoreiz tā ir ar parakstu, tad nolēmu Jums uz to atbildēt, neskatoties uz to, ka arī Jūsu izdomātā pastkartiņa vācu valodā ir diezgan smieklīgs triks, lai tādā veidā "atrastu iemeslu" piedāvāt man Leo Svempa mapi.

Tiešām ar prieku varu Jums teikt, ka par pakām, ko nosūtu uz Latviju vienam otram paziņam, kā pateicību esmu saņēmis ne tikai Leo Svempa mapi (kā audzēknis biju Latvijas Valsts mākslas akadēmijā), bet arī Rozentāla, Hūna, Valtera, Federa un Šķiltera monogrāfijas, izdevumu par Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas 30 gadu pastāvēšanu, latviešu marinistu darbu reprodukciju albumiņu "Latviešu tēlotāja māksla", 1956, pāris mazākus izdevumus par Kāli un Apini un vēl šo to. Man sūta no Rīgas arī "Zvaigzni", kuru tik grūti ir tur dabūt. Dažus gadus atpakaļ man tieši no redakcijas no Rīgas regulāri piesūtīja arī "Cīņu". Man bija iespējas Anglijā pie kolēģiem izšķirstīt arī "Literatūru un Mākslu" un mēnešrakstu "Karogs". Pasaules izstādē redzēju arī Eduarda Kalniņa, Vārdauna un Zemdegas darbus. To teicu, lai jums pierādītu, ka mums šeit nav nezināms, ko un kā šodien padomijā strādā latviešu mākslinieki. Un, ja Jūs, Zakenfelda kungs, domājat, ka ar avīzītes "Dzimtenes Balss" piesūtīšanu man varēsiet kaut ko vairāk pakalpot, mazliet maldāties. Esmu redzējis šo izdevumu, un man jāsaka, tas Jums nav padevies. Ja es ko vēlos saņemt no tā, kas iznāk padomijā, man atsūta mani paziņas. Arī Jūsu pretimnākšanu manam "lūgumam" sūtīt man "Dzimtenes Balsi" varējāt izdarīt vienkāršāk, vismaz nespēlējot tik apdrāztiem paņēmieniem — atbildēt uz neesošām vēstulēm, bet, ja Jūs neatradāt labāka trika savai vēstulei, kā sākt bombardēt arī mani ar šiem izdevumiem, tad, atbildot uz Jūsu patriotiskām jūtām, kā vīram, kas dod priekšroku latviešu valodai, pieņemu, ka šī priekšrokas došana nav tikai valodā vien, bet arī citur. Tāpēc kā pretdāvanu labprāt piedāvāju Jums vienu savu darbu reprodukciju mapi, kas arī ir tikpat liela kā mana kādreizējā profesora Leo Svempa mape. Citiem vārdiem sakot, ja Jūs man varētu garantēt tās nonākšanu Latvijā, resp., Latvijas Mākslas akadēmijā, vai, teiksim, Latviešu mākslinieku apvienībai vai kaut vai kādam latviešu māksliniekam tieši, es Jums nekavējoties to nosūtīšu, kaut arī man pašam tā maksā DM 40, par velti. Lai apskatās kolēģi arī Latvijā, ko šeit dara un kādā veidā izdod savus darbus.

Ceru, ka Jums nekādu iemeslu šo priekšlikumu atteikt nevarētu būt, jo, ja Jūs esat uzņēmies zināmā mērā tādu kā starpnieka lomu starp Dzimteni un trimdu, tad jāpieņem, ka šim darbam nevar būt tikai vienpusīgs darbs. Ja tas tā būtu tiešām, tad tādā gadījumā Jūsu funkcijas varētu nosaukt par propagandista darbu, bet tādiem šeit netic jau kopš, Dievs zin, kāda laika.

Bet, ja Jūs liekat tik lielu svaru uz nacionālo, kā Jūs to pasvītrojat savas vēstules sākumā, tad jāpieņem, ka tādas pašas intereses Jums ir arī citos latviskās dvēseles izpausmes veidos. Šinī gadījumā es domāju arī tēlotāju mākslu. Ka viss tas, kas rakstīts un tik cildinoši par manu darbu trimdas latviešu presē, Jums nav noslēpums, to es zinu, bet es savai mapei varētu Jums pievienot arī citu zemju recenzijas, ko Jūs varētu iztulkot un nodrukāt kaut vai "Dzimtenes Balss"slejās, sak, redz, ko ir panācis latviešu mākslinieks, kā viņš popularizē latviešu tautu ārzemēs. Un tik ilgi, kamēr es vēl atrodos brīvajā pasaulē, es to varu darīt. Varbūt Jūs man varētu arī atbildēt uz jautājumu — kāpēc latviešu mākslinieki negrib sevi parādīt ārzemēs? Kāpēc viņi nerīko savas izstādes Vācijā, Francijā un citur? Domāju, ka Jums šie apstākļi būtu jāzina. Domāju, ka tāda propaganda būtu daudz nozīmīgāka nekā neauglīga šeit esošo latviešu aicināšana uz svešas varas okupēto Dzimteni.

Starp citu, varbūt Jūs varēsiet dot man atbildi, kāpēc tik maz latviešu ir apmeklējuši pasaules izstādi Briselē. Es runāju ar dažiem latviešiem, kas bija ieradušies Briseles izstādē, bet tie izvairījās no atbildēm. Un es to saprotu, jo nedabūju ne ar vienu no tiem izrunāties aci pret aci. Bet Jums uz šo jautājumu nebūtu grūti dot man pārliecinošu atbildi, kāpēc pēc Latvijas okupācijas latvieši ir pārtraukuši ārzemju ceļojumus? Tad varētu savā starpā tikties arī latviešu mākslinieki.

J.Soikans

3.

Komiteja "Par atgriešanos Dzimtenē"

Berlin, Schadowstrasse 1b

Vēstulēm: Berlin, NW 63, Postschliessfach 6

Nr. 52857262 1958.gada 23.oktobrī

Cienījamais Soikāna kgs!

Jūsu vēstuli saņēmu, paldies! Liels bija mans izbrīns, uzzinot, ka pastkartiņu nebijāt sūtījis Jūs. Šai ziņā lūdzu piedošanu, kaut gan es iepriekš nevarēju zināt, ka tā nav ar Jūsu roku rakstīta.

Spriežot pēc jūsu vēstules, redzu, ka Jūs neticat nevienam vārdam, kas nāk no manis vai Komitejas. Protams, tā ir Jūsu personīga darīšana. Es esmu audzināts un mācīts ticēt cilvēkiem. Lai Jūs šoreiz tomēr ticētu un pārliecinātos, ka tādu pastkartiņu esmu saņēmis, pievienoju to šai vēstulei. (Vēstulei patiešām bija pievienota atklātne. Tai bija Keizerslauternas pasta zīmogs un vācu valodā bija rakstīts diezgan neinteliģentā rokrakstā: "Bitte schichensie Dzimtenes Balss an Kunstmaler Juris Soikans.")

Varu tikai priecāties, ka ar dzimteni sakarus neesat sarāvis un ka no saviem paziņām saņemat gan literatūru par dažādiem mākslas jautājumiem, gan arī Jūs interesējošos preses izdevumus. Ja Jums nepatīk mūsu avīze "Dzimtenes Balss", lūdzu, nelasiet, turpmāk Jums to vairs nepiesūtīšu. Nekad neesmu domājis Jūs ar to "bombardēt", kā Jūs rakstāt, nedz arī kā citādi uzbāzties. Avīzi mēs izdodam priekš tiem tautiešiem, kam interesē dzīve dzimtenē un kas vēlas uzzināt patieso stāvokli tajā. Ja kādam patīk tendencioza informācija un melu lavīnas par dzimteni, lūdzu, šim nolūkam, cik man zināms, emigrācijā iznāk pietiekamā daudzumā dažādi pretpadomju izdevumi. Tikai baidos, ka vēlāk šiem ļaudīm būs sirds pārmetumi par savu šodienas politisko aklumu.

Jūs, Soikāna kungs, man piedāvājat vienu no savu darbu reprodukcijas mapēm. Ar prieku to saņemšu. Varu Jums apsolīt un arī garantēt, ka to nosūtīšu tālāk Latvijas mākslinieku savienībai, kā Jūs to vēlaties. Ja uzskatāt par vajadzīgu, varat mapei pievienot arī minētās recenzijas, kaut es personīgi esmu radis domāt un spriest patstāvīgi, nevadoties no citu izteiktajiem spriedumiem. Īpaši tas attiecināms literatūras un mākslas laukā.

Jūs piedāvājat šīs recenzijas ievietot mūsu avīzē. Es nu nezinu, pie mums ir parasts, ka recenzijas par to vai citu darbu parasti raksta vai organizē pati redakcija nepārdrukājot tās no kāda cita izdevuma. Otrkārt, tas atkarājas arī vēl no tā, kas recenzijas rakstījis — vai patiess mākslas kritiķis jeb mākslas profāns. Reiz, ja nemaldos, tas bija avīzē "Latvija", lasīju Pāvila Klāna "recenziju" par Maskavas Lielā operas un baleta teātra baleta trupas viesizrādēm Rietumvācijā ar Gaļinu Ulanovu titullomās. Padomju baletu, kurš pasaulē atzīts kā labākais un par kuru viscildenākās atsauksmes devuši gan redzamākie ASV un Anglijas, gan Beļģijas un Vācijas mākslas kritiķi, Pāvils Klāns iztēloja kā vecu grabažu, kas izmetams pār bortu. Kā redzat, emigrantu presē bieži vien uzstājas cilvēki, kam attiecīgajā jautājumā nav nekādas saprašanas vai kas savā zooloģiskā naida dēļ pret visu sociālistisko raksta tādas muļķības, par ku®ām pat pirmziemnieki smejas. Dieva dēļ, es neesmu redzējis Jūsu darbus, neesmu lasījis par tiem arī nopietnas recenzijas, tāpēc pagaidām spriest nevaru. Es gribēju teikt tikai to, ka latviešu emigrācijas presē ievietotie apcerējumi lielākoties ir sadomāts un sagrozīts bleķis. (Lūdzu, piedodiet man par šo neliterāro izteicienu).

Kā piemēru tam varētu minēt tos apcerējumus, kas parādījušies par Pablo Mierkalna "dzeju" , ja to par tādu vispār var saukt. Esmu lasījis viscildinošākās kritikas— tā esot gandrīz vai spožākā zvaigzne pie latviešu dzejas debesīm. Bet tas taču ir galīgs absurds! Šī puiša panti pagaidām nav nekas cits kā nesakarīgs vārdu virknējums, kurus viņš nez vai pats saprot.

Jūs man jautājat, kāpēc tik maz latviešu ir apmeklējuši pasaules izstādi Briselē. Tieši cik to apmeklējuši, es nevaru zināt, bet, spriežot pēc republikas preses ziņām, to apmeklējuši vairāki tūkstoši latviešu. Kad biju jūlija mēnesī Rīgā, pats personīgi pavadīju savus paziņas ceļā uz Briseli. Viņi brauca ar kuģi "Grūzija". Tikai šai grupā vien bija ap trīs simti latviešu. Bet tādas grupas šovasar un vēl rudenī brauca vairākas.

Kas attiecas uz mākslinieku izstādēm ārzemēs, esmu ar Jums pilnīgi vienis prātis. Tā būtu ļoti laba un vērtīga lieta. Ja Jūs būtu daudzmaz sekojis padomju presei, Jūs būtu ievērojis, ka Padomju savienība allaž ir iestājusies un izvirzījusi vairākus konkrētus priekšlikumus kulturālo sakaru paplašināšanā starp valstīm. Taču Rietumvalstis ne visai šos priekšlikums atbalstījušas. Tās nezin kāpēc baidās izvērst plašus kulturālos sakarus ar Padomju savienību. Tā ka šai ziņā mūsu māksliniekus vainot nevar.

Nobeidzot atļaujiet man dažus vārdus piebilst Jūsu norādījumam vārda "albums" rakstībā. Ja būtu paskatījies uz rakstāmmašīnas, tad ievērotu, ka burti "U" un "O" tur izvietoti blakus un vēstulē minētā vārda rakstībā bija ieviesusies vienkārša korektūras kļūda. Par cik es korektors neesmu un par tādu nekad nav iznācis strādāt, šo kļūdu nepamanīju. Pārlasot uzmanīgi jūsu vēstuli, es tajā ievēroju ne tikai vienu, bet veselas 14 korektūras kļūdas un 7 rupjas gramatiskas un stilistiskas kļūdas. Taču nerakstu Jums to tādēļ, lai apšaubītu Jūsu latviešu valodas zināšanas, kā Jūs to diemžēl darījāt attiecībā uz mani, bet gan tādēļ, lai jūs saprastu, ka vienkāršā vēstulē šādi kļūdu vai burtu velniņi var gadīties it bieži. (Savā iepriekšējā vēstulē Zakenfeldam P.S. ar pildspalvu biju izdarījis piezīmi, aizrādīdams, ka "alboms" ir rusicisma iespaids — jāraksta būtu ar "u". J.S.)

Jā, Soikāna kungs, es uzsveru vēl tagad, ka esmu devis vienmēr, dodu un došu arī turpmāk priekšroku savā sarakstē un sarunās ar citiem savai dzimtajai mātes valodai. Manai ausij un sirdij tā vistuvākā. Tikai nesaprotu, kāpēc Jūs tā pasvītroti vēršaties pret krievu valodu, kura ir ļoti bagāta valoda un kurā runā apmēram 150 miljoni cilvēku. Šodien tā ir kļuvusi par pasaules valodu, tāpat kā angļu, franču un citas, kurās runā lielākā daļa mūsu planētas iedzīvotāju. Es ļoti labi pārvaldu krievu valodu, protu vācu valodu un pie pirmās izdevības mācīšos arī angļu. Man personīgi nav nekādu iebildumu ne pret vienu valodu, taču sarunāties ar saviem tautiešiem svešā mēlē uzskatu par nevajadzīgu. Uz to Jums norādīju iepriekšējā vēstulē, tādēļ, ka minētā pastkartiņa bija rakstīta vāciski, bet ne jau tāpēc, ka man būtu kādi iebildumi pret valodu kā tādu.

Kas attiecas uz tiem "nesakarīgajiem rakstu gabaliem", kurus jūs it kā saņemat no mums, tad par tādiem es neko nezinu. Būtu Jums ļoti pateicīgs, ja kādu no tiem man atsūtītu lietas apstākļu noskaidrošanai.

Ar dzimtenes sveicienu

Ž.Zakenfelds

Komitejas pilnvarotais

4.

Keiserslautern, 27.oktobrī, 1958.

Cienījamais Zakenfelda kungs!

Līdz šim esmu paradis izteikt savus uzskatus tā, kā domāju, tā, kā man tas liekas par pareizu, resp., esmu pieradis brīvi domāt, brīvi strādāt un brīvi kustēties un izvēlēties pats sev sabiedrību, pats noteikt par savu laiku un visu pārējo, kas saistās ar manu dzīvi un manu personu. Tas ir arī par iemeslu tam, ka es šodien atrodos Vācijā, ka es neesmu tāļāk emigrējis uz USA vai kur citur, bet arī iemesls tam apstāklim, kāpēc biju izšķīries par dzimtenes atstāšanu. Tas nenozīmē, ka man nesāp sirds, staigājot svešumā, bet visiem zināmu notikumu dēļ 1940.gadā Latvijā, otrreiz nokļūt kādas ideoloģijas diktatūrā, resp., personīgā nebrīvībā, man nebija nekādas intereses. Šeit mani neviens nespiež domāt, strādāt vai izteikties tā, kā tas būtu patīkami kaut vai pašreiz pie stūres esošai CDU valdībai Vācijā. Tas pats būtu, ja šeit valdību pārņemtu savās rokās SPD vai kāda cita partija. Šeit katram cilvēkam ir tā minimālā brīvība, kas viņam pilnīgi brīvi ļauj izšķirties — piedalīties politiskajā dzīvē vai ne. Ja viņš jūtas "aicināts" kāpt uz mucas un aģitēt par kādu ideju, tad viņš zin, ka to arī viņš drīkst, kaut arī viņam nerastos neviena piekritēja. Es pats personīgi Londonā esmu dzirdējis Haidparkā tādus runātājus, kas nereti vēršas pret pastāvošo monarchiju. Gadās, ka tādu vīru monarchijas piekritēji labprāt noklusinātu ar dūrēm — tak Lielbritānijas karaliskā policija tūliņ gādās par to, lai runātājs pret pastāvošo valsts iekārtu tiktu aizsargāts, jo viņam ir dota un arī garantēta personas, resp., domu un runas brīvība.

Man liekas, ka būtu velti runāt par to, kā līdzīgs atgadījums beigtos laimīgajā Padomju savienībā. Tādu personīgu brīvību, par ku®u garantē tikai vienas partijas ideoloģija, kā liekas, nevarēs nosaukt par personas brīvības neaizskaramību, bet gan par šķiru diktaturu, kur mazākums uzkundzējies vispārībai. Cik tādā zemē cilvēks var brīvi justies, liekas, Jums, kas dzīvojat Berlīnē, nebūs noslēpums. Vai Jūsu uzskati par cilvēku masveidīgu bēgšanu no austrumiem uz rietumiem var izskaidrot arī citādi?!

Cik man zināms, rietumos nepastāv komiteja "par atgriešanos dzimtenē", tak "atgriešanās" brīvībā ir tik liela, ka rietumu Vācijai tā jau sagādā galvas sāpes nelaimīgo izvietošanā. Nedomāju, ka šie simti tūkstoši nāk uz šejieni, Jūsu vārdiem runājot, "politiskā akluma sisti" (un vispāri, kas tas par izteicienu!? Ias nozīmē tikai to: kas nedomā tā kā es, tas ir politiski akls, jo kā gan, otru personu respektējot viņas domāšanā un spriedumos, varētu lietot šādu izteicienu? Jau tas vien norāda, ja pie jums pastāv jēdziens par politisko aklumu, nav respekta un līdz ar to cieņas pret otra cilvēka brīvo gribu un pārliecību!).

Turpretim jums tāda komiteja par atgriešanos dzimtenē ir, kā redzams, nepieciešama un jūtas laimīga, ka tai izdodas vienu vai otru cilvēku pārliecināt, ka nu vairs nav tā, kā tas bija agrāk, un galvenais, ka drīz dzīves apstākļi būs pat labāki nekā rietumu plutokratu un kapitālistu valstīs (skat. vienu no pēdējām Chruščeva runām). Ar cik lielu pompu Jūsu avīzēs atspoguļojās Reitera izšķiršanās par atgriešanos uz Latviju, esmu pārliecināts jau šodien, ar tikpat lielu noklusēšanu viņa ceļš, pie tam labprātīgi, drīz vien jau vedīs uz kādu no draudzīgām republikām Krievijas austrumos. Šī došanās brīvā gribā no Latvijas uz Sibīriju, Kazahstanu un citur nav vis atsevišķās personas brīvības izpausme, bet gan zināmas partijas diktētā masu spontānā izpausme, ar kādu arī es pats esmu bijis spiests iziet Rīgas ielās ar mums jau nez no kurienes atvestiem gataviem plakātiem un saukļiem: "Mēs prasam pievienošanos padomju savienībai!" Toreiz strādāju Rīgas stacijā, un mums, kaut arī bijām stundu maksas strādnieki, par "spontāno" iziešanu Rīgas ielās samaksāja pilnu algu.

Protams, tā ir katra cilvēka sirdsapziņas lieta, pie kādas partijas viņš pieder, nodarbojas ar polītiku vai ne, tak varmācību uzskatīt par brīvību varēs tikai tāds, kam laikam nav diez cik daudz tā, ko sauc par p r ā t u!

Pie šī paša: taisni vienā un tanī pašā laikā, kad padomju avīzes nevarēja beigt cildināt Reitera izšķiršanos par atgriešanos uz Latviju, Dr. L.Zariņu, kas arī bija izšķīrusies par dzīves vietas maiņu, lamāja par nodevēju, un nešaubos, ja viņai par šo izdevušos eksperimentu brīvības izvēlē būtu piespriesti parastie 25 gadi! Bez tam jūs rakstāt, ka no Latvijas uz Briseli bija ieradušies apmēram 2000 cilvēku, Jūs sajaucat vietu, no kurienes šie 2000 bija nākuši. Tik ilgi, kamēr kādas lietas un kā tas padomijā pieņemts notiek pēc plāna un grafika, kur brīvajai pasaulei nav iespēju kontrolēt vai pārliecināties par skaitļu un procentu pareizību, varētu ticēt vai neticēt, katram ir zināmi padomju sasniegumi. Bet šeit, kur visi dati ir pieietami vispārības ieskatiem, Jūsu 2000 apmeklētājus Briselē laikam gan neuzrādīs. Par to Jūs varat oficiāli pārliecināties pasaules izstādes statistiskajos datos par apmeklējumiem no visas pasaules. Esmu personīgi noklausījies pirms mēneša kāda vācu reportiera sarunu ar padomju paviljona vadītāju, ku®ā arī tika minēti kuģi ar tūristiem no padomijas vispāri un nevis no Latvijas, Igaunijas vai kādas citas pašreiz okupētas valsts, un uz reportiera jautājumu, konkrēti cik kuģu un cik katrā bija cilvēku, vadītājs minēja — ap 3000 cilvēku. Uz to reportieris nenoliedzami atbildēja ar diezgan sarkastisku piezīmi, ka pēc visa redzētā un no stenda vadītāja dzirdētā par zemi, kur cilvēks ir tik laimīgs un tik brīvs, apmeklētāju skaits stāsta pretējo. Pie tam personīgā sarunā viens no inženieriem VEF stendā, ku®š bija no Rīgas un katrā ziņā arī nenoliedzams savas iekārtas kārtīgs pārstāvis, izteicās, ka gandrīz vai katrs latvietis, kas nāca no Zviedrijas, Vācijas, Anglijas vai citām Eiropas un pat Amerikas zemēm, pienāca pie viņa un ja ne vairāk, tad gribēja ar viņu sasveicināties — tikties ar latvieti kā brālis ar brāli un nevis izcīnītu kādu politisku cīņu, jo mums šeit ir skaidrs, kas šodien runā latviešu tautas vārdā, kas izteic šīs tautas karstākās vēlēšanās un brīvo gribu, viņš teica, ka apmēram 200 bija tādu, kas pienāca pie viņa, bet tāļākā sarunā noskaidroju, ka no Latvijas iebraukušo skaits bija mazāks nekā to latviešu, kas bija ieradušies no visas pasaules. Arī vienam no latviešu darbiniekiem padomju paviljonā lūgumu atļaut viņa dzīves draugam apmeklēt pasaules izstādi noraidīja. Man personīgi tas nav saprotams. Varbūt Jums to būs vieglāk izskaidrot, kāpēc šeit esošie latvieši, kas pēc jūsu avīzēm ir spiesti kalpot par vienkāršiem strādniekiem un darīt darbus, kas neatbilst šo cilvēku profesijām un kam pēc diezgan loģiskiem konstatējumiem nevarētu būt tik daudz līdzekļu kā, teiksim, laimīgās padomijas laimīgiem darba ļaudīm, kas, kaut vai pēc nupat Jūsu piesūtītās avīzes spriežot (skat. Dz.B. Nr. 74., 3. lpp.), pat kolhozos avansā vien saņem 3000 rubļu mēnesī, var atļauties braukt un skatīt to, kas viņiem interesē, un runāt to, ko vēlas, bet laimīgie un bagātie padomju kolhoznieki ir spiesti pat savas pases "glabāt" pie kolhoza priekšnieka.

Turpinājumi — seko

a