“Ir pamats domāt, ka Eiropas pārdalīšana neatkārtosies”

Valsts prezidents Guntis Ulmanis, pēc sarunas Helsinkos ar Somijas prezidentu Marti Ahtisāri

Ceturtdien, 27. martā, Valsts prezidents Guntis Ulmanis devās dažu stundu darba vizītē uz Helsinkiem, kur viņam bija tikšanās ar Somijas prezidentu Marti Ahtisāri. Tika runāts par ASV un Krievijas prezidentu Helsinku tikšanās rezultātiem, starptautiskās politikas aktuālajiem jautājumiem un Somijas un Latvijas divpusējām attiecībām. Pēc atgriešanās Rīgā Guntis Ulmanis lidostā piedalījās preses brīfingā. Mūsu Valsts prezidents sacīja:

— Helsinkos tikos ar Somijas prezidentu Marti Ahtisāri kungu. Tikšanās notika pēc manas iniciatīvas uz abpusējas ieinteresētības pamata. Jo, kā zināms, Krievijas prezidenta Jeļcina un ASV prezidenta Klintona tikšanās nobeigumā Klintons bija izteicis vēlējumu, lai ar šī samita gaitu un rezultātiem tiktu iepazīstināti Baltijas valstu vadītāji.

Kādi varētu būt galvenie secinājumi pēc tikšanās ar Ahtisāri kungu?

Pirmkārt, apliecinājies, ka notikušo sarunu gaitā Baltijas valstis ir ieņēmušas nozīmīgu vietu. Tas, ka samits notika Ziemeļvalstī, ir apliecinājums tam, ka šajā dialogā Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm nebūt nav trešās šķiras lomas, bet šo valstu likteņi, nākotne un līdzdalība visos procesos ir ļoti nozīmīga.

Attiecībā uz abu pušu sasniegumiem un vērtējumu par Krieviju domāju, ka Krievijas pozīcija ir jūtami racionalizējusies un tā ir daudz runājusi par ekonomiskajām problēmām, ekonomiskajiem jautājumiem. Savukārt Rietumi ir stingri definējuši katras valsts tiesības izvēlēties savu drošības modeli. Tas ir EDSO princips. Un Krievija tam ir piekritusi.

Pēc Ahtisāri kunga teiktā es pārliecinājos par to, ka nekāda Eiropas pārdalīšana, “pelēko zonu” vai ietekmes sfēru veidošana nav bijusi. Krievija ir piekritusi tiem eiropeiskajiem principiem, par ko ir iestājušies Rietumi. Mēs varam būt gandarīti, ka Latvija tādu arī bija paredzējusi šo attīstības procesu. Es vēlreiz apstiprināju Somijas prezidentam, ka nekāda pesimisma vai šaubu par šī samita nozīmīgumu Latvijā nav. Joprojām Latvijas stratēģiskais mērķis ir NATO. Un Latvija turpmāk uz to arī tieksies. Domāju, ka tāds samits, kāds bija Helsinkos, nevar vienā rāvienā atrisināt visa kontinenta drošības problēmas. Šī tikšanās drīzāk uzskatāma par veiksmīgu notikumu visā lielajā procesā, nevis par notikumu, kur pieņemti kaut kādi galīgi vai izšķiroši lēmumi. Vēlreiz gribētu uzsvērt to, ko uzsvēra arī Somijas prezidents, — Krievijas prezidents ir izteicies, ka vēsture Baltijā nedrīkst atkārtoties. Es šo Krievijas prezidenta paziņojumu uzskatu par mēģinājumu meklēt dialogu ar Baltijas valstīm, lai pārvarētu vēstures problēmas, vēstures pretrunas. Pēc šīs tikšanās manī vēlreiz nostiprinājās viedoklis un pārliecība, ka dialogam ar Krieviju ir jānotiek. Un es esmu gatavs šim dialogam ar Krieviju visaugstākajā līmenī jebkurā vietā, kas būtu abām pusēm pieņemama. Protams, esmu gatavs arī braukt uz Maskavu un pēc tam apciemot savus tautiešus Krasnojarskā.

Bija patīkami dzirdēt no Eiropas Komitejas atgriezušos Somijas politiķu atzinumus, ka Eiropas Komitejas secinājumi, analizējot Latvijas situāciju, sevišķi pēdējā gadā, ir vieni no pozitīvākajiem un iespaidīgākajiem starp visām valstīm, kas kandidē uz Eiropas Savienību. Mēs ar Ahtisāri kungu daudz runājām par procesu, kas saistīts ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Šī drošības politika nedrīkst būt vienpusēja, tikai runājot par NATO, bet ir jāpastiprina tieši iekšpolitiskais darbs, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā. Manuprāt, pašlaik viens no svarīgākajiem uzdevumiem, ko secināju pēc manas tikšanās šodien, ir tas, ka mūsu ārpolitikas veidotājiem, politiskajām partijām ir jāizstrādā Latvijas stratēģiskā dimensija. Nav šodien skaidri un noteikti redzams, kāda ir Latvijas stratēģija ilgākam laika posmam, kurā tiktu aptvertas visas tās problēmas, visi tie jautājumi, kas ir aktuāli Latvijā, tai skaitā arī jautājumi, ko izvirza Krievija par minoritāšu likteni un minoritāšu pozīcijām Latvijā. Es domāju, ka par šiem jautājumiem mums nāksies runāt gan Eiropas Savienības kontekstā, gan arī runājot tālāk ar citām Eiropas valstīm, veidojot savu kopīgo drošības politiku.

Kopējais secinājums no visa teiktā ir šāds: Baltijas valstis nav pamestas, Baltijas valstis nav kļuvušas nenozīmīgākas un nav kļuvušas par iespaida vai dalījuma sfēras objektu. Bet Baltijas valstis ir ieņēmušas tādu pašu pozīciju kā visas pārējās kandidātvalstis, gan runājot par Eiropas Savienību, gan par NATO. Un vēlreiz es saņēmu apstiprinājumu: durvis uz NATO nevienam, kas to vēlas, šobrīd nav aizvērtas. Tāds iespaids ir radies Somijas prezidentam.

Pēc tam tika uzdoti daži jautājumi Valsts prezidentam Guntim Ulmanim.

Jautājums: — Vai Latvijai vismaz tuvākajā laikā būtu iespējams saglabāt tādu pašu neitralitāti, kāda ir Somijai, kas netiecas iestāties NATO?

Guntis Ulmanis: — Es tā nedomāju. Jo runa ir arī par jaunas alianses veidošanu — transatlantisko savienību, kurā ietilptu visas valstis, kas vēlas tur iekļūt. Tās varētu būt gan esošās NATO valstis, gan kandidātvalstis, gan arī tādas valstis, kas šobrīd ieņem neitrālu pozīciju, kā Somija. Pēc šīm sarunām visaugstākajā līmenī Krievija tomēr daudzos jautājumos ir izpratusi mūsu vēlmi nodrošināt savu neatkarību un savu brīvību, un nav vairs kategoriskā veidā izskanējis jautājums par Baltijas valstu neiestāšanos drošības struktūrās. Es domāju, ka šajās sarunās ir likts ļoti spēcīgs akcents uz Krievijas ekonomisko iesaistīšanu Eiropā. Krievija apliecināja savu vēlmi iesaistīties Eiropas procesos. Reizē ar to šie procesi ir ciešāk saistīti, ciešāk saistītas visas valstis, tai skaitā arī Krievija, ar citām Eiropas valstīm. Jautājums par neitralitāti nekādā veidā netika skarts. Viens gan tika pasvītrots — pirmā kārta notiks tagad, mēs arī nevarējām runāt par to, kurā gadā šī pirmā kārta realizēsies, bet otrā kārta notiks ne tik drīz. Es domāju, ka šajā laikā veidosies varbūt jaunas, ekonomiski ieinteresētākas attiecības starp visām Eiropas valstīm. Un daudzi jautājumi, uz kuriem mēs šodien skatāmies ar saasinātu uztveri, varbūt ar laiku zaudēs savu nozīmīgumu.

Ir ļoti interesants jautājums par to, ka Krievija varētu būt garants Latvijas drošībai, par ko izteicies Jeļcins. Abi ar Ahtisāri to uztvērām kā Krievijas mājienu jeb zīmi neapdraudēt Baltijas patstāvību un neradīt draudus Baltijas drošībai. To mēs neizprotam kā Krievijas konkrētu vēlmi kaut kādā veidā būt garantam Latvijas drošībai. Manā uztverē šis Jeļcina izteiciens ir drīzāk simbolisks paziņojums Latvijai, ka Krievija negatavojas un negrib apdraudēt Latviju, nevis praktisks piedāvājums piedalīties Latvijas drošības garantijās. Katrā ziņā, es domāju, ir vajadzīgs vēl laiks, jo viss šis dialogs augstākajā līmenī starp Klintonu un Jeļcinu bija ļoti piesātināts, ļoti bagāts ar dažādiem zemtekstiem un dažādiem jauniem aspektiem. Es šodien nepieskaros jautājumiem par Eiropas ekonomisko sadarbību, par kodolbruņojuma samazināšanu, par citu bruņojuma veidu samazināšanu. Manuprāt, tas ir Krievijas pagrieziens uz Eiropu, iesaistoties daudzos eiropeiskos procesos. Paralēli tas uzliek Baltijai un Latvijai ļoti daudzus mājasdarbus, kur mums arī savi iekšējie procesi nākotnē ir jārealizē daudz augstākā līmenī, lai mēs atbilstu Eiropas augstajām prasībām.

Jautājums: — Spriežot pēc Ahtisāri izteikumiem, vai tomēr Klintons un Jeļcins ir konkrētāk runājuši par trešajām valstīm?

Guntis Ulmanis: — Man ir grūti komentēt jēdzienu “trešās valstis”. Bet katrā ziņā Baltijas valstis sarunu gaitā ir figurējušas abas divas dienas — tajā vai citā aspektā, visos kontekstos. Jautājumos par NATO paplašināšanu, par Baltijas valstu un Krievijas ekonomisko sadarbību.

Jeļcina paziņojumi preses konferencē par to, ka Krievija grib būt Baltijas valstu drošības garants, jau slēpj sevī ļoti daudzus elementus, kas vēl jāanalizē politiķiem un komentētājiem. Atziņā, ka nedrīkst vairs pieļaut tādu notikumu gaitu un tos ļaunos piedzīvojumus, kas skāruši Baltiju pēdējos gadu desmitos — tieši tādi bija Jeļcina vārdi —, slēpjas arī Krievijas pārdomātā attieksme, runājot par attiecībām starp Baltijas valstīm un Krieviju. Pēc šī samita nav vairs tik kategoriska nostāja pret Baltijas drošības politiku.

Jautājums: — Kā saprast jūsu vārdus par to, ka vajadzētu izstrādāt jaunu ārpolitisko stratēģiju?

Guntis Ulmanis: — Domāju, ka vispirms zināma atbildība ir jāuzņemas partijām. Tas, manuprāt, ir visbūtiskākais. Jo šobrīd partiju stratēģija ārpolitiskajos jautājumos vismaz man liekas diezgan neskaidra. Tas ir viens. Otrkārt, institūcijām, kas ir tieši atbildīgas par ārpolitiku, — gan Ārlietu ministrijai, gan Valsts prezidenta institūcijai — jāizstrādā ārpolitiskā stratēģija, ejot laikam pa priekšu. Bet nevis tam dzenoties pakaļ un tikai komentējot to, kas jau ir noticis. Varu teikt, ka man ar prezidentu Ahtisāri diezgan lielu laiku aizņēma jautājums par to, kāda tad ir Latvijas programma minoritāšu jautājumos tuvākajai nākotnei. Un šeit es lieku jautājuma zīmi. Vēlētos, lai par šo jautājumu varbūt izteiktos, diskutētu un iesniegtu savus priekšlikumus gan partijas, gan Ārlietu ministrija, gan parlamenta politiķi, gan visi citi, kas ar šīm lietām ir saistīti.

Jautājums: — Vai tiešām ir pārstrādājama jau esošā ārpolitiskā koncepcija līdz 2005.gadam?

Guntis Ulmanis: — Katru dienu mēs saņemam ļoti daudz dažādu jaunu impulsu. Un arī tā stratēģija līdz 2005.gadam, runājot par minoritāšu jautājumiem, neaptver visu to jautājumu loku, kas šodien nodarbina katru Latvijas iedzīvotāju.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā