Arī palīdzēt ir jāmācās

Izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš — privātajā augstskolā “Attīstība”

Palīdzēt otram, paņemt aiz rokas to, kurš pats saviem spēkiem nevar tikt citiem līdzi, — tas mūsdienu materiālisma pārņemtajā sabiedrībā nemaz nav tik vienkārši. Bet sociālais darbs jeb altruisms kā profesija, apzināta dzīves ziedošana cilvēkmīlestībai patiesi ir apbrīnas un cieņas vērta izvēle. Sabiedrības un valsts atbalstāma. Sevišķi laikā, kad to, kam jāpalīdz, ir saradies tik daudz.

Vienīgā mācību iestāde Latvijā, kur iespējams apgūt sociālā pedagoga jeb sociālā darbinieka profesiju, ir privātā sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība”. Arī vienīgā privāto augstskolu vidū, kuras mācību programmu, darbu aizsākot, ekspertējuši un par starptautiskam līmenim atbilstošu atzinuši tāda paša profila ārzemju augstskolu speciālisti. Un jau 1993. gadā augstskola ir oficiāli akreditēta un studenti saņem Latvijas valsts atzītus diplomus.

Tomēr pašlaik skola atkal ir krustcelēs — jaunais augstskolu likums prasa vēlreizēju akreditāciju. Un “Attīstība” tai pieteikusi divas programmas — gan profesionālo, gan akadēmisko — bakalaura grāda iegūšanai — ar domu to attīstīt tālāk arī līdz maģistratūras studijām. Akadēmiskās programmas nepieciešamību blakus profesionālajai augstskolas pasniedzēji pamato ar to, ka profesionāļu apmācībai ir vajadzīgs nopietns zinātnisks pamats.

Sociālā zinātne Latvijā ir jauna, vēl tikai attīstības aizsākumā. Nav neviena sociālā darba doktora (“Attīstības” mācībspēki gan strādā pie vairākām disertācijām). Jo padomju laikos taču neesot bijis problēmu — nerunāja nedz par narkomāniju, nedz par klaiņojošiem bērniem, nedz ko citu —, līdz ar to nav bijis vajadzības arī pēc sociālā darba un sociālās pedagoģijas attīstīšanas.

Pašlaik par sociāla rakstura sarežģījumiem nerunāt vairs nav iespējams — tie jūtami katram, kurš vispār ir pret citu sāpēm redzīgs. Un “Attīstība” vēlas sagatavot ne tikai profesionāļus, bet arī akadēmiski izglītotus cilvēkus, kas spētu mācīt citus un sociālā darba pamatā likt zinātniskas atziņas, ne amatierismu. Ir pilnīgi skaidrs, ka darbalauks ir pietiekami plašs — gan cietumos, gan patversmēs, gan pansionātos, gan rehabilitācijas iestādēs, gan Krīzes centrā, gan bāriņtiesās ir vajadzīgi īpaši sagatavoti speciālisti. Pašlaik bieži vien tur darbojas, kaut arī labas gribas vadīti, tomēr neprofesionāļi. Un tas, pēc augstskolas pasniedzēju domām, jau tāpat sociālās spriedzes piepildītajā vidē var radīt vēl lielāku risku. Bet latviešu valodā īsti nav pat mācību literatūras šajā jomā. Kā lai tā rodas bez nopietna zinātniska darba? “Attīstības” mācībspēki uzskata, ka augstskolas pastāvēšanas laikā jau paveiktais ir pietiekami nopietns pamats pieteikumam uz zinātniskam darbam obligāto akadēmiskās programmas akreditāciju. Bet par to — būt vai nebūt mūsu valstī uz droša zinātniska pamata balstītai sociālā darba izglītībai — vasaras sākumā lems Izglītības un zinātnes ministrijas Augstskolu akreditācijas centrā, kur iesniegtas abas “Attīstības” pieteiktās programmas — gan profesionālā, gan akadēmiskā.

Nedēļas vidū — 27. martā — iepazīties ar sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu “Attīstība” devās arī izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš. Augstskolai šis apmeklējums un interese radīja gandarījumu un arī cerību uz atbalstu. Otra valstiska iestāde, kuras sadarbība ar “Attīstību” liktos likumsakarīga, — Labklājības ministrija — nopietnu vēlmi sadarboties šajos gados vēl nav izrādījusi. Tas mācībspēkiem nav īsti saprotams, jo, kaut gan “Attīstība” nesaņem nekādu valsts dotāciju — mācības apmaksā paši studenti un augstskolas vadība papildus meklē arī citus līdzekļus, tomēr lielākā daļa absolventu dodas strādāt tieši uz Labklājības ministrijai pakļautajām iestādēm.

Tātad “Attīstības” pasniedzēju un studentu rūpes uzklausīt šoreiz devās Izglītības ministrijas pārstāvji. Iepazīšanās ar augstskolu sākās bibliotēkā, kur Senāta priekšsēdētāja Lolita Vilka viesiem rādīja Latvijā vislielāko sociālās zinātnes literatūras vākumu (protams, svešvalodās) un studentu izstrādātos zinātniskos darbus. Par to atzīstamo līmeni liecina kaut vai tas, ka vairāki to autori ar panākumiem jau studē ārvalstu augstskolu maģistratūrās. “Attīstības” viesi tika aicināti arī uz augstskolas Zinātniskās pētniecības centru. Tā darbinieki stāstīja par galvenajiem izpētes virzieniem, un lielu Izglītības un zinātnes ministrijas darbinieku uzmanību izraisīja vairāku sociālo problēmu pētījumi. Izglītības un zinātnes ministrs pieļāva iespēju turpmāk šādus pētījumus, piemēram, par pirmsskolas vecuma bērnu sociālo stāvokli un citām ministrijas interešu loka problēmām, veikt augstskolas un Izglītības un zinātnes ministrijas ciešā sadarbībā. Būtiska ir saikne, kas veidojas starp zinātni un praktiskajām studijām, — Zinātniskā centra pētījumu rezultāti tūlīt tiek iekļauti mācību procesā. Centrā top sociālās zinātnes terminu vārdnīca, kas arī ir augstskolā izkoptās teorētiskās domas brieduma apliecinājums.

Augstskolas zālē ministru Juri Celmiņu sagaidīja studenti un pasniedzēji. Docents Juris Batņa, augstskolas pasniedzējs, raksturoja sociālā darba būtību un nozīmību mūsu valstī, kad lielākā daļa iedzīvotāju atrodas tuvu vai pat zem iztikas minimuma robežas, kad ir tik daudz pensiju un pabalstu saņēmēju un 127 tūsktoši invalīdu, kad Latvija ir pirmajā vietā Eiropā šķirto laulību ziņā un milzīgs skaits bērnu neapmeklē skolu. Un “Attīstība” gatavo speciālistus, kuri palīdzēs šiem cilvēkiem. Būtiski, ka paralēli teorētiskajām zināšanām jau studiju laikā tūkstoti no visām 5000 mācību stundām audzēkņi pavada praksē.

Par augstskolā gūtajām zināšanām un to lietderību praksē runāja vairāki “Attīstības” absolventi — Ramona Ulriha, Bulduru ģimenes aprūpes centra sociālā darbiniece, Andris Šillers, Olaines sociālās aprūpes centra vadītājs un citi.

Izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš analizēja gan augstskolu akreditācijas problēmas, gan saiknes trūkumu starp privātajām un valsts augstskolām, Latvijas augstskolu padomē nav nevienas privātās augstskolas pārstāvja), gan kreditēšanas — studentu un studiju — iespējamību, gan nākotnē paredzamo konkurenci par studentiem augstskolu vidū. Jo augstāko mācību iestāžu un to filiāļu skaits valstī strauji pieaug, diemžēl piedāvāto mācību kvalitāte bieži ir tālu no vēlamās. (Tiesa — uz “Attīstību” to nevarot attiecināt.) Bet kā izglītības un zinātnes ministrs redz sadarbību ar sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu? Kopīgi pētījumi par dažāda vecuma bērnu sociālo situāciju. Un, iespējams, tālākā nākotnē — arī zināms skaits valsts apmaksātu studiju vietu valsts pasūtījuma veidā.

Ministra vizīte un solījumi vieš cerības. Sociālais darbs, sociālā politika taču ir viens no sabiedrības vispārējās labklājības pamatnosacījumiem. Sociālajam darbam ir spilgti izteikta politiska nokrāsa — sociālais darbinieks vienmēr nostāsies sava klienta — cilvēka vai cilvēku grupas — pusē. Tā augstskolas pasniedzēju un studentu domas raksturoja rektore Dr. paed. Lidija Šiļņeva, piebilstot, ka blakus augstam profesionālismam un zināšanām sociālajā darbā ir vajadzīga īpaša attieksme pret cilvēku. Un augstskolas studentiem šis īpašais sirds gaišums esot.

Dina Gailīte,

“LV” korespondente

Foto: Arnis Blumbergs

Ministra padomnieks Valdis Blūzma, izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš, ministra padomnieks Uldis Cielēns

Privatās augstskolas “Attīstība” rektora Dr.paed. Lidija Šiļņeva un izglītības un zinātnes ministrs Juris Celmiņš