Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa kavaliere Saulcerīte Viese

Mazs stāstījums par mani pašu

Kā lai nedaudzās lappusēs izstāsta biogrāfiju? Laime, ka karš un pēckara represijas mūsu ģimeni neaizrāva ne uz austrumiem, ne uz rietumiem. Bet mūs, palicējus vienaudžus, gan vienoja, gan šķīra viens laikmets ar savām tendencēm un pretrunām. Mācību gadi skolās un augstskolā, darbavietu uzskaitījums (ja to nav tik daudz, ka stāstītāju var uzskatīt par galīgu neveiksminieku vai nenogurstošu laimes meklētāju), pat zinātniskie grādi, manuprāt, maz raksturo procesus, kas notiek mūsu būtībā. Reizēm tur izšķirošas bijušas oficiālajos stāstījumos netveramas nianses — saviešu loks, nez kā rokās nokļuvusi grāmata, gluži nejauša satikšanās vai Dabas svētītas stundas vientulībā.

Mana dzimtene ir Jēkabpils (1932. gads), bet vasaras pagāja mazpilsētiņā Gostiņos, Aiviekstes krastā pie vecātēva un vecāsmātes. Daugava un Aiviekste pavasaros, divu straumju putotais plūdums, vasaras negaisi, kas zibeņodami nāca pār Grīvu, celšanās vētrā pāri upei pie Pļaviņām, bradāšana krācēs — šīs ainas vēl tagad mani apmeklē sapņos. Ja manī ir kāda kripata no pasaules skaistuma izjūtas, tad par to paldies vispirms jāsaka Latvijas dabai, kas mani pārsteigusi vienmēr — gan kara noslēgumā Kurzemes katlā pie Kandavas, gan Siguldas vidusskolā, gan tagad Mežaparka priedēs un tik īsajā mūsu dzimtenes vasarā Gaiziņa piekājē.

Tēvs bija ierēdnis Krustpils cukurfabrikā un piepelnījās vēl citās darbavietās, jo viņa uzskats bija, ka vīram jāuztur ģimene, bet sievai tā jāsakopj. Es nekad neesmu dzirdējusi savus vecākus strīdamies un sakām rupjus vārdus. Tā tas gāja līdz karam, kaut gan par turīgiem mūsu vecākus nevarēja uzskatīt. Tad maizes rieciens kļuva pavisam plāns, un māte piepeši atklāja sevī apslēptu šuvējas talantu. Lauku radus un paziņas apšūdama un aplāpīdama, viņa šo riecienu bieži padarīja saldāku. Šāda “raušanās ar darbiem” gan nebija nekas īpašs — pie vecvecākiem to redzēja visvairāk. Vecāmāte vai mamma bija skarba sieva, kas nelielo saimniecību Gostiņos stingri turēja savās rokās tāpat kā raibo skārda bundžu, kur tika glabāti visi ieņēmumi no pārdotā piena, ogām, saknēm. Arī mani viņa jau deviņu gadu vecumā bez pretīrunāšanas lika pie govs slaukšanas un pusi vasaras noturēja ravējamās cukurbiešu vagās. Vienīgi svētkos viņa uz brīdi, apsējusi melnu puszīda priekšautu ar violetiem ziediņiem, pasēdēja uz mūrīša un uz darbā saliektajiem pirkstiem pārskaitīja plašo radu saimi. Vai skuma par dēlu — tas 1940. gadā pazuda Rīgas Centrālcietumā. Vecaistēvs bija maigākas dabas, galdnieks, pats izmācījies “no skatīšanās vien”, kā mana māte šūšanu. Bija brīnišķīgi, kad viņš pie virpas veidoja kādu rievainu gultas kāju vai griezumu skapim. Kopš tā tālā laika mani allaž sajūsmina vielas pakļāvība veidotājam — vienalga, vai tas būtu koks, māls vai vārds.

1940. gadā māju nacionalizēja. Kad ienāca vācieši, tie aizveda zirgu Ansi, drīz pēc tam mira vecaistēvs. Bet, no jauna tuvojoties frontes līnijai, vācieši veco ģimenes ligzdu nodedzināja. Un visbeidzot — pēc kara arī zuda bērnu dienu Aiviekste un Daugava — tika uzcelta Pļaviņu HES. Es nemīlu atgriezties šajās vietās.

Vecākiem nebija laika grozīties sabiedrībā. Mūsu lielākais ceļojums laikam bija uz Dziesmu svētkiem Daugavpilī. Atmiņa te iezīmējusi trīs neskaidras, it kā kopā saplūdušas ainas. Mēs visi stāvam ceļa malā un gaidām Valsts prezidentu no Rīgas puses. Tad ir tāds dīvains baigums gaisā un cilvēkos, un trīs reizes skan himna. Un atkal ir ceļš, un atkal visi skatās, tikai uz otru pusi, un pa akmeņiem bruģēto ielu tuvojas tanku dārdoņa...

Jēkabpilī vietējās teātra izrādes mēs apmeklējām it bieži, bet visvairāk — muzeju, kur skolotājs Arnolds Štokmanis bija savācis brīnumainu vēstures materiālu kolekciju. Tas bija tik iedvesmojoši, ka es vecātēva bēniņos drīz ierīkoju savu muzeju, pievācot visu, kas vien mājās likās sens — sākot ar cara laika rubuļiem un beidzot ar dīvainiem akmeņiem Aiviekstes pakrācēs. Laikam tieši tāpēc pēc Filoloģijas fakultātes beigšanas es ar pašai neizprotamu spītību atteicos no piedāvātās aspirantūras un lūdzu mani nozīmēt darbā uz Literatūras muzeju. Pārāk liels bija neatklātā vilinājums muzeja materiālos, un es vēl tagad nespēju apjēgt, kāpēc fakultātes vadība manu vēlēšanos kvalificēja par ļaunprātīgu izvairīšanos no zinātniska darba! Tas, ko es ieguvu septiņpadsmit gados muzejā, ir palikusi kā mūža lielākā garīgā bagātība.

Grāmatas jaukajā, raibajā un priecīgajā pasaulē mani ieveda tētis. Viņš cēlās rītos agri un pie rakstāmgalda kārtoja “otrā darba” rēķinus. Es pamanījos uzcelties tūlīt pēc viņa un vienā naktskreklā, ar Alberta Kronenberga “Mazo ganiņu” rokā, ieritināties viņa klēpī. Ātrāk viņš netika vaļā, iekams nebija izlasītas vismaz divas nodaļas. Vēl tagad Svecīšu vakarā kopā ar mazmeitām kāpjam Meža kapu pakalnē, kur zilajā tumsā gaida manas bērnības mīļākais varonis.

Kara gados lasīju gotu burtiem iespiesto, biezo Aspazijas Kopoto rakstu pirmo izdevumu, līdz dzejas daļu zināju no galvas. Grūti pateikt, kas toreiz valdzināja šajos romantikas piesātinātajos darbos. Varbūt tas vienkārši bija kāds vārdā nenosaucams, gaišs spēks, kas ļāva pacelties pāri laikmeta skarbajai ikdienai. Izvēloties disertācijas tematu “Aspazijas dzīve un daiļrade”, man škita, ka varēšu mazliet aizstāvēt dzejnieci, kuru marksistiskā kritika nežēlīgi vērtēja kā “renegāti”, “buržuāzisko ideālisti”, “nacionālisti”, “dekadenti” un Raiņa novirzītāju no “sociālisma ideāliem”.

Aspazija un muzeja dokumentu pārbagātība mani aizveda pie Raiņa. It kā pati no sevis uzrakstījās Raiņa bērnības pasaka “Randenes vasara” (1965). Kad bija apzināti un pārdomāti vairāki simti nepublicētu dzejnieka piezīmju lapiņu, radās iespēja skicēt Raiņa — domātāja attīstības sākumus grāmatā “Jaunais Rainis” (1982). Satuvināt Aspazijas un Raiņa mākslinieciskos meklējumus savukārt mēģināju apcerē “Gājēji uz Mēness dārzu” (1990). Taču šo grāmatu laikam nebūtu uzrakstījusi, ja Rakstnieku savienība man nebūtu devusi iespēju aizbraukt uz dzejnieku trimdas vietu Kastaņolu — Šveices monumentālā daba, kalnu varenība un augstieņu pavērtais plašums daudz pārliecinošāk nekā teorētiķu apcerējumi stāstīja par mākslinieka, dabas un filozofijas dziļo vienotību. Studijas Raiņa un Aspazijas mākslā savukārt rosināja meklēt laikmetu un domāšanas veidu analoģijas citu tautu kultūrā. Šumeru eposs “Gilgamešs”, romieša Senekas “Vēstules Lucīlijam”, modernā francūža Romēna Rolāna “Kolā Brinjons” un citas — dzīvesgudras, kaismīgas grāmatas pārsteidzoši apliecināja cilvēka — radītāja nerimtīgās dabas un humānisma ideju nemainību cauri gadu tūkstošiem. Arī tad, kad civilizācija pēc civilizācijas sabrukusi, gara uguns atkal un atkal uzliesmo no jauna kā topoša zvaigzne Visuma mūžīgajā tumsā. Pašā pēdējā laikā man īpaši mīļš kļuvis Kārlis Skalbe — “latviešu sirsnīgākais dzejnieks”, kā viņu dēvēja Rūdolfs Blaumanis. Jā, sirsnīgākais, taču reizē — apbrīnojami asredzīgs un smalkjūtīgs politiķis, kura dedzības un līdzdalības nācijas liktenī mums šobrīd ļoti trūkst.

Man bijušas tikai trīs darbavietas. Pēc J.Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja es sāku strādāt izdevniecības “Liesma” kritikas un literārā mantojuma redakcijā. Te kaut ko no muzejā apgūtā varēja dot tautā. Taču šī darbība nebija ilga — jau trešajā, ceturtajā redakcijas pastāvēšanas gadā mūs sāka apvainot nacionālismā, bezpartijiskumā, fašismā un diezin kādos vēl padomju laiku lielākajos grēkos. 1978.gadā mani no bezdarba paglāba Rakstnieku savienība: tur izveidoja konsultanta posteni literārā mantojuma kopšanai. Pēc cenzūras nemitīgi kontrolētajiem izdevniecības gadiem tas bija laimīgs darba laiks, kad visapkārt darbojās domubiedri un nacionālās kultūras aizstāvji. Pats skaistākais, ko mēs izdarījām toreiz, — tā bija Krišjāņa Barona simtpiecdesmitgades organizēšana. Krišjāņa Barona dzīvesvietas meklējot, tika izbraukāta gan Latvija un Krievija, gan Lietuva un Igaunija. Ar viņam veltīto ceļojošo izstādi un Dainu skapja precīzu kopiju bijām Stokholmā, Rostokā, Berlīnē, Helsinkos, Tartu un Maskavā. Organizējām tautasdziesmu izdošanu vācu, angļu, krievu, somu, igauņu un citās valodās. Tajos gados arvien vairāk nostiprinājās izjūta — tautā ir dzīvs kāds ilgi klusināts spēks, kas ik mirkli gaida pašapliecināšanās iespēju. Tas pamirdzēja tautasdziesmu vakaros skolās un kultūras namos, tūristu brīnumainajā gājienā pa Krišjāņa Barona pēdām no Tērbatas līdz Dundagai, rosībā, ar kādu jaunieši devās vākt folkloru, sakopt dzimto pusi, bet vissvinīgāk — Dainu tēva piemiņas vakarā Lielajos kapos, kad 500 skolēnu godasardze ar zeltītām kļavu lapām rokās sargāja sveču liesmas no oktobra nakts vēju pūsmām. Rakstnieku savienībā mēs sagaidījām arī 1991.gada Janvāra naktis. Un tas laikam ir bijis skaistākais, ko uz mirkli devusi dzīve, – redzēt savu tautu vienotu un ideāla spārnotu.

Foto no ģimenes albuma

Krišjānim Baronam veltītajā izstādē Stokholmas Ziemeļu muzejā, 1985.gada 29. maijs

Pie Oliņkalna ar Štrālu ģimeni; centrā — Kārlis Štrāls un mana mamma

Muzejnieces gaitās Piebalgā; vezumā — jaunlatviešu laika avīzes

Jāņi mūsmājās Kalna Seskos, 1991. gads

Ar vecotēvu Jēkabpilī, ap 1936.gadu

Saulcerīte Viese:

“Faustiskās tēmas Aspazijas jaunības daiļradē”

Šogad paiet 100 gadu, kopš Raiņa tulkojumā parādījusies vācu literatūras klasiķa Johana Volfganga Gētes traģēdija “Fausts”. Visu pagājušo gadsimtu grāmatai bijusi izcila loma Eiropas kultūras veidošanā un tās ietekme, dažādi variējoties, atspoguļojas arī šodienas mākslā. Latviešu literatūrā Raiņa tulkojums saistīts gan ar literārās valodas un māksliniecisko līdzekļu pilnveidošanos, gan ar jaunu piegājienu modernā cilvēka pasaules izpratnei. Jau pirms tulkojuma veikšanas gan Rainis, gan arī Aspazija, kas viņam daudz palīdzējusi šinī darbā, tīri intuitīvi uztvēruši doktora Fausta personības valdzinājumu un sarežģīto problemātiku, kas īpaši aktuāla kļūst sabiedrības lūzumperiodos, jaunu attīstības ceļu un jaunu morāles postulātu meklējumos. Jau pats pirmais 1587.gadā publicētais nostāsts par zinātkāro un dzīvespriecīgo doktoru Faustu ir šāds lūzumperioda bērns, kas tiek izvirzīts kā biedinājums Džordano Bruno, Kopernika un Galileja jauno teoriju piekritējiem. Vēstījuma varonis, kurš slēdz līgumu ar velnu, lai izdibinātu “visus debesu dzīļu noslēpumus” un izsauktu no veļu valsts sengrieķu skaistuli Helēnu, tiek briesmīgi sodīts par savām laimes alkām un gribu izzināt to, kas “iespējams vienīgi Dievam”.

Arī Gētes “Fausts”, kas rakstīts, meklējot atbildi uz jautājumu — kas ir dzīves augstākais acumirklis, savos pirmsākumos ir Vācijas “vētras un dziņu laikmeta” un lielo dabaszinātņu atklājumu bērns. Ar apbrīnojamu spēku viņā runā gan dzīves alkas, gan pasaules izprastgribēšanas prieks un dziļa ironija par cilvēku sabiedrības trūkumiem. Taču Gēte, gan nosodīdams sava varoņa morālos pārkāpumus, kas patiešām ir un būs pārkāpumi jebkurā sabiedrībā, pilnībā aizstāv cilvēka mūžīgo dziņu pēc jaunām atziņām un viņa vēlēšanos sasniegt harmoniju.

Latviešu izglītotā lasītāja rokās Gētes traģēdija nonāk laikā, kad pēc nacionālās atmodas pirmajiem gadiem sācies krīzes periods un sociālie pārkārtojumi daudziem atnesuši vairāk posta nekā apmierinājuma. Tie ir pagājušā gadsimta 80.gadi un 90.gadu sākums. Savu idejisko un ekonomisko novērtējumu tie nedaudz vēlāk rod Raiņa romāna iecerēs, kuru veidošanā piedalās arī Aspazija. Ieceres interesantas ne tikai kā pagātnes parādību novērtējums, bet arī kā īpatnēja sasaukšanās ar procesiem, kas notiek mūsdienu sabiedrībā pēc Trešās atmodas uzviļņojuma.

No vienas puses — laikmeta sākums atspoguļo “labu, veselīgu tautas augšupejas principu, kapitāla uzkrāšanu un priecīgu sevis apceri kā pretestību pret veco feodālo verdzību” pret saimniecisko sastingumu. Tas iezīmē arī garīgu pacēlumu, zinātnes prestiža straujo pieaugumu, kad “ij piena puikas kliedz: ideju, brīvību, zinātnes, cik necik apdāvinātākie un garīgākie var tiešām ko mācīties un attīstīties, tikt par cilvēkiem vārda pilnā ziņā”.

No otras puses — procesos ielaužas citas tendences, kas brutāli izaug no iepriekšējām — sāk iezīmēties “grūtie laiki”, “kad sava paša manta visa sakoncentrēta un nu tiek izpostīta vājāko manta”. Veidojas kropli viedokļi par labo un ļauno, ieviešas antihumānais uzskats par derīgo un nederīgo — kas nespēj savos darījumos būt pietiekoši veikls un nekrietns, “tas ir muļķis, tam jāmirst badā”. Pašu tautā rodas šķira, kas “ienīst visas idejas un reālo saskata tikai naudā”. Pat kultūras attīstībā, pavirši iepazīstoties ar Eiropas garīgajiem sasniegumiem, rodas parvēnijiem raksturīgas ērmības, kas izpaužas pat jauno dzejnieku un avīžnieku pseidonīmos: Odoardo, Argus, Vetrus, Ateniensis, Mefistofelis.

Māksla tikpat tieši, cik netieši dzīvo līdzi šiem procesiem. Tieši — kā reāls protests pret sociālo netaisnību, morāles sabrukumu (Apsīšu Jēkaba stāsti, Eduarda Veidenbauma, agrīnā Raiņa dzeja). Netieši — kā romantisks mēģinājums atspoguļot personības dzīves jēgas meklējumus laikā, kad līdz ar perspektīvu pavēršanos aug arī alkas pēc materiāliem labumiem, varas un slavas. Šī problemātika visspilgtāk jūtama tieši Aspazijas pirmajos romantiskajos darbos — poēmā “Saules meita” (uzrakstīta 1891.gadā, plublicēta 1894.gadā), “Vaidelote” (pirmie varianti 1891., 1892.g., publicēta 1894.g.) un “Ragana” (uzrakstīta 1894., uzvesta 1895.g.). Viens no visspilgtākajiem un noskaņās radniecīgākajiem literārajiem paraugiem jaunajai autorei te neapšaubāmi ir Gētes “Fausts”.

Gētes daiļrade Aspazijai ir tuva jau kopš skolas laikiem.

Par iespaidiem, kas gūti, lasot “Faustu”, dzejniece raksta autobiogrāfiskajā stāstījumā “Mana dzīve”: “... viena pati nokritu pie gultas ceļos un, galvu ierakusi spilvenos, raudāju spožas asaras. Tās nevarēja saukt ne par prieka, ne par sāpju asarām, tā bija tāda pārmērība, kas pār mani izgāzās un pacēla tādos augstumos, kuriem nezināju vārda.”

Gētes varoņa jūtu un alku “pārmērība”, viņa pretrunu plosītā pasaules uztvere dziļi atbalsojas no lauku vienmuļības un vienkāršības aizgājušās topošās dzejnieces dvēselē. To satrauc un liek apzināties psihes dzīlēs gulošos noslēpumus. Arī viņa visur tiecas “pāri robežām, pēc tumšā, pēc neizpētītā, pēc apslēptām gara bagātībām”.

Kad eksistences cīņā iepazītas pirmās lielās vilšanās un pazemojumi, pārdzīvotais, apvienots ar “Faustā” lasīto, laužas ārā poēmā “Saules meita”. Šie iespaidi izpaužas jau tīri ārēji. Traģēdijas slavenais “Prologs debesīs” tieši sasaucas ar pirmo dziedājumu poēmā. Gluži vai tiem pašiem vārdiem, kā Gētes erceņģeļi slavina Dieva brīnumainos darbus, Aspazijas mitoloģiskās būtnes, cildina Pērkona varenību. Abi tie valda pār kosmosu, abi tie pasauļu neizmērojamās un neaptveramās telpās ienes kārtību un saskaņu. Tāpat kā “Faustā”, arī “Saules meitā” šīm himnām rodas opozīcija, lai paziņotu, ka mūžīgās harmonijas cildinājumā un debesu krāšņuma apdziedājumos aizmirsts cilvēks. Mefistofelis ierodas pie Dieva, lai noniecinātu radījumu, kurš gan lepojas ar prātu un “gribu brīvo”, bet patiesībā “lopiskāk par lopiem dzīvo”. Saules meita nāk kā Pērkona apsūdzētāja, ka tas, veidodams debesu pasauli tik krāšņu un varenu, vienu būtni tajā atstājis bez skaidra uzdevuma, iekšējā spēka un saskaņas. Tālāk dialogs poēmā risinās gluži kā “Fausta” spoguļattēlā. Traģēdijā Dievs aizstāv cilvēku, būdams pārliecināts, ka “labs cilvēks, kaut ar tumši cīstas, gan īsto ceļu apzinās”. Pērkons Zemes iemītniekus uzskata par pazudušu cilti, kuru pašas pārgalvība, nevaldāmā godkārība, izdzīves alkas ved pretī nenovēršamam postam. Dialogu rezultātā gan Mefistofelis, gan Saules meita dodas pārbaudīt cilvēku.

Dziļāks faustiskās tēmas izvērsums sākas tad, kad cellē, kura stipri līdzīga Fausta miteklim, ierodas Saules meita un sastop Jauno Varoni, kas pēc uzvarām kaujās te pavada bezmiega naktis “pētot mākslu, zinību”. Tāpat kā Gētes Faustā, tā arī Aspazijas personāžā “divas dvēsles mīt”, no kurām viena tiecas pretī ideāliem uz jaunu, brīvu, plašu dzīvi, bet otra pieķeras materiālajiem labumiem un velti taujā: “Miesas, dvēsles saskaņu, /Tumšās ilgošanās mērķi — /Kur gan to lai atrastu?”

Tāpat kā Fausts, Jaunais Varonis vēlas iegūt visaugstāko acumirkli, kas savā pilnībā “visus mūžus izsmēlis”. Fausts, būdams lūzuma laikmeta cilvēks, kad sabiedrība un indivīds meklē ceļu uz jaunu dzīves veidu un jaunām patiesībām, jau ir nolādējis visu, kas vecajā dzīvē bijis svēts un neaizskarams — gan slavu, godu, naudu, mīlestību, gan pieticību, kas dod iespēju samierināties ar sasniegto. Traģēdijas risinājumā šis lāsts dzen Faustu arvien jaunos patiesības un vērtību meklējumos, jo nu vairs nekas, ko aizejošais laiks sniedzis cilvēka apmierināšanai vai vismaz apreibināšanai, viņu nespēj nedz apmierināt, nedz apreibināt. Vēl vairāk — naids pret dzīves negācijām padara Faustu arī bezatbildīgu pret dzīves vērtībām un citu cilvēku likteņiem. Diemžēl — visu revolūciju nenovēršama blakusparādība...

Fausts tomēr atrod “augstāko acumirkli” — tajā brīdī, kad dvēseli apskaidro atziņa — nevis savu alku piepildījums, bet darbs citu labā dod laimi un saskaņu. Tiesa, arī šajā mirklī vēl pazib Mefistofeļa ironija — vecais aklais vīrs dzird savos īpašumos lāpstu šķindoņu un domā, ka pēc viņa pavēles ļaudis ceļ dambi jūras savaldīšanai, bet patiesībā šķind Mefistofeļa kalpu lāpstas, rakdamas traģēdijas varonim kapu... Taču Fausta dvēsele ir glābta, jo viņš visu mūžu ir meklējis patiesību.

Arī Aspazijas Jaunais Varonis, nepiepildāmu alku dzīts, aizjoņo garām mīlestībai, slavai, bagātībai, varai, līdz nenovēršamais pārvērtību likums tam atņem iegūto. Poēmas noslēgumā viņš tur rokās “atzīšanas ābolu” — dziņu nepiepildāmības apliecinājumu: “Augstībā tur nesasniegtā /Ideāli paceļas,/Pīšļu radījumiem atliek/ Tik pēc viņiem cenšanās”.

Protams, var dažādi skaidrot gan “Fausta” “augstākā acumirkļa” ainu, gan “Saules meitas” noslēgumu un to vēl neizstrādāto filozofisko pamatu, uz kura Aspazija veido savu darbu, vairāk vadīdamās no literārajām ietekmēm, mazāk no pašas pieredzē izkristalizētā. Taču ir skaidrs, ka gan vienā, gan otrā gadījumā akcents ir likts uz lielu sabiedrisku procesu atmodināta cilvēka apceri un kā tāda šī tēma, vispārinājumos pacelta, atspoguļo krīzi sabiedrības pasaules uzskatā un morālē.

Līdz galējībai sakāpinātā spriegumā personības divatnības tēma dominē Aspazijas drāmā “Ragana”. Galvenā varone Liesma nāk no raganu cilts, viņa dzimusi raganu alā starp nakti un rītu. Šajā tapšanas brīdī viņu skāris pirmais saules stars kā zīme no gaismas pasaules, kas naidīga tumsas būtnēm. Šī divu pasauļu sadursme Liesmas dzīvei uzliek nenoņemamu lāstu:

Bez prieka, mēra — mūžam meklēdamai,

Bezgala gaisma — būs tavs vēlējums,

Bezgala nakts — tavs vienīgs atradums.

Apcerē par drāmas tapšanu dzejniece Liesmas tēlu tieši saista ar Jaunās strāvas laiku, kad īpaši aktivizējas līdz tam patriarhālā aizbildniecībā augusī latviešu sieviete: “ar visu savu liesmaino būtību no vecās dzīves ārā lauzdamās un vēl nespēdama jaunā gaismā atrast sev stāvokli, ar tūkstoš taustekļiem vēl pie vecā turēdamās un tā mūžīgās pretrunās svaidīta”. Izmantojot reālās dzīves materiālu, Aspazija šo tēmu mēģina atspoguļot gan novelē “Cīņa par nākamību” (1894), gan lugās “Zaudētas tiesības” (1894) un “Neaizsniegts mērķis” (1895). Asi un tieši šajos darbos tiek kritizēta sievietes atkarība no vecāku un vīra varas, no sabiedriskajiem aizspriedumiem, netieši — arī viņas traģiskā nespēja kļūt brīvai savās domās, jūtās, rīcībā. Taču Aspazijai šķiet, ka spēcīgāko šīs tēmas izvērsumu varētu dot romantizēta, faustiska forma. Galvenā varone un viņas pretspēlētāji iegūst hiperbolizētus rakstura vilcienus, cīņa starp gaismu un tumsu cilvēkā — grandiozas dimensijas. Arvien no jauna izvirzās jautājums — kas tad īsti ir gaisma, kas tā satrauc no raganu alas izbēgušo patību? Liesma ir atrāvusies no pagātnes, ieguvusi fizisko brīvību, taču viņa nav ieguvusi garīgo brīvību, vērtēt parādības no jauna, no neatkarības viedokļa. Viņa kļūst asociāla sabiedrībā, jo gaismu, laimi viņa saprot tikai kā iegūšanu sev — kā mīlestību, kā bagātību, kā slavu, kā varu pār pasauli — “visu baudīt, iegūt, just!”. Bet tieši mīlestība nedodas rokās — jo mīlestība nav iespējama bez cilvēcības. Liesma spēj modināt citos tikai postošas kaislības.

Vērtējot Liesmas ceļa meklējumus uz cilvēcību, anonīms kritiķis “Dienas Lapā” (kas varētu būt Rainis), pēc pirmizrādes raksta: “Šīs sievietes—Fausta jēdziens par “gaismu” — sauksim to par laimi, brīvību, personisku, individuālu apmierinājumu — pastāvīgi mainās un top arvien plašāks, lielāks, cēlāks, varonīgāks, līdzīgi kā mainās Fausta cenšanās pēc pasaules mīklas izprašanas un pēc galējā apmierinājuma.” Taču jāatceras, ka Gēte savu atbildi uz to, kas tad īsti ir “mūžīgā pasaules mīkla”, “Faustu” rakstīdams, meklēja sešdesmit gadus, ilgi un rūgti pārbaudīdams pats savu pieredzi. Un arī tad atbildē ar Mefistofeļa starpniecību viņš ievieš zināmu divdomības elementu. Aspazija lugas pirmpublicējumā atrisinājumu rod samērā vienkārši: galvenā varone pārtop tad, kad atsakās no savām alkām un ziedojas tiem, kurus pati nolēmusi iznīcībai: tāpat kā Mirdza 1894.g. iestudētajā drāmā “Vaidelote”. Bet problēma, kas pacelta “Raganā”, ir daudz universālāka nekā karaļmeitas Mirdzas mīlestības tēlojumā un to nevar atrisināt, ejot pa reiz jau ietu ceļu. Gatavojot publikāciju Kopotiem rakstiem, Aspazija atsakās no visa nobeiguma un pārtrauc darbību tur, kur Liesma, ar atriebības alkām un mīlestību cīnīdamās, sabrūk sevī, kad uz soda vietu dodas mīļotais, kura nāvi pati pieprasījusi. Un varbūt, ka tas ir pat vispiemērotākais lugas nobeigums.

Domājot par jaunajā dzīvē iekļuvušā cilvēka divatnību un neapvaldītajām un neapvaldāmajām alkām, prātā nāk arī Jāņa Poruka sniegtais pirmizrādes vērtējums. Poruks smalkāk nekā jebkurš cits šajā fantastiskajā un mākslinieciski vēl līdz galam neizveidotajā darbā ir nojautis Aspazijas pašas dziļi slēpto, skeptisko attieksmi pret dzīvi kā idilisku augšupejošu procesu un šaubīdamies jautā:

“Vai tās būtu Aspazijas galvenās domas “Raganā”, ka arī gaismā ir tumsība, ka tas, kurš cenšas uz gaismu, atrod pašu gaismu samaitātu un slimu, ka lieliskās dvēseles, kuras lauž tumsas klintis un gavilēdamas izlaužas gaismā, lai kļūtu reiz pie skaidrības un atpestīšanas, starp cilvēkiem nonākot un pieņemot cilvēciskas miesas, kļūst pašas elementāras un niecīgas? Kas to lai zina? Varbūt dzejniece pate nav tur skaidrībā, jo taisni ģeniālie dzejnieki rada neapzinādamies, viņi seko idejai un nevis jēdzieniem, tāpēc arī viss burvīgums viņu darbos...”

Jautājums paliek neatbildēts. Jeb varbūt — atbilde ir atteikšanās no lugas nobeiguma. Faustiskās tēmas, kas atkal un atkal ieskanas Aspazijas vēlāko gadu daiļradē, arvien vairāk tiek interpretētas, dibinoties uz pašas dzejnieces veidoto pasaules izpratni un skarbo pieredzi. Mūžīgās maiņās un pretrunās mētātā dzīve ir gan neganta, gan skaista. Un “Trīsreiz mirt nav par daudz, lai vienureiz dzimtu”.

Referāts Aspazijas daiļradei veltītajā konferencē Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā 1997.gada 12.martā. Saisināts.