Ordeņa kavalieris Vaidelotis Apsītis

Par sevi — pats

Manas dzīves gaitas iesākās Rīgā 1921. gada 12. novembrī. Bija beidzies Pirmais pasaules karš un arī Latvijas atbrīvošanas cīņas. Vecāki, pēc emigrācijā aizvadītajiem gadiem atgriezušies Latvijā, nacionālās pašapziņas pacēlumā man izvēlējās tik latvisko vārdu — Vaidelotis. Studiju gadus aizvadījuši Francijā, mani vecāki arī mani ievadīja līdzīgā izglītības ceļā. Beidzu Rīgas franču liceju un Grenoblē ieguvu bakalaura grādu. Tomēr Otrais pasaules karš dzīvi ievirzīja citādā gultnē. 1944. gadā mani iesauca Vērmahtā, un kara beigas sagaidīju Liepājā.

Esmu īsts Rīgas puika — izložņājis Vecrīgas pagalmus, izkāpelējis baznīcu torņus. Ganos neesmu gājis. Taču ģimenes apstākļu dēļ agri sāku pelnīt iztiku, sākumā — ar privātstundām, vēlāk — jau skolas gados uzsākot žurnālista gaitas. 1995. gadā apritēja 60 gadi kopš mana pirmā raksta publicēšanas presē.

1949. gadā beidzu LVU Arhitektūras fakultāti. Mana profesionālā arhitekta darbība — no ierindas arhitekta līdz darbnīcas vadītājam — iesākās un noslēdzās vienā darbavietā, kuras pēdējais nosaukums — Pilsētprojekts. Tiesa, no 1958. līdz 1960. gadam biju arī Rīgas galvenais arhitekts un īsu brīdi — RPI docents, taču nepiemērotās biogrāfijas dēļ no šiem amatiem tiku atbrīvots.

Esmu piedalījies daudzu celtņu projektēšanā. Ar manu līdzdalību tapusi Rīgas stacija Maskavas metropolitenā (kopā ar A. Reinfeldu), Zinātņu akadēmijas augstceltne Rīgā (kopā ar O.Tīlmani), tās konferenču zāle, LLA studentu kopmītne Jelgavā, arī tirdzniecības nami Slokā, Pļaviņās, Balvos u.c. (kopā ar P.Saulīti), daudzas dzīvojamās mājas un vasarnīcas. Plašāku ieskatu sabiedrības vispusīgajās sadzīves norisēs guvu arī, vadot un piedaloties Rīgas ģenerālā plāna, Rīgas piepilsētas zonas projekta, dažādu detaļplānu izstrādāšanā.

Allaž esmu centies aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Darbojos Brāļu kapu komitejā, esmu tās valdes loceklis. Daudzus gadus esmu darbojies žurnāla “Zinātne un Tehnika” redakcijas kolēģijā un Mākslas darbinieku nama valdē, vadījis arhitektūras lektoriju. 1991. gadā uzņēmos Latvijas Nacionālās operas draugu ģildes prezidenta un labdarības akcijas “Opera!” fonda locekļa pienākumus. Kopš 1979. gada strādāju Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības un izdevniecības “Zinātne” izdotās grāmatu sērijas “Latvijas arhitektūras un mākslas pieminekļi” redkolēģijā, bet kopš 1995. gada esmu tās atbildīgais redaktors.

Vairāku gadu desmitu pētījumu rezultātā tapuši trīs zinātniskie darbi — monogrāfija Kārlis Zāle (“Liesma, 1988), Brāļu kapi (“Zinātne”, 1982, 1995) un Brīvības piemineklis (“Zinātne”, 1993).

Televīzijā un radio esmu nolasījis vismaz 300 lekciju par arhitektūru un pilsētbūvniecību. Latvijas, Krievijas, Francijas un Šveices preses izdevumos publicēti apmēram 450 raksti par dažādām profesionālām un sadzīves tēmām, kā arī ceļojumu apraksti. Esmu iecelts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, LAS goda biedru un Brāļu kapu komitejas goda biedru.

Dziļi noliecu galvu savas mātes priekšā, kas mani no agras bērnības radināja pie darba, ieaudzināja man pienākuma apziņu un mīlestību un cieņu pret cilvēku — lielu vai mazu.

Ar Svētās uguns lāpu Rīgas Brāļu kapos, 1991. gada 11. novembris

Uz Ņujorkas arhitektūras fona, 1980. gads

Par viņu —

Tēvzemes dailei un pašapziņai

Vaidelota Apsīša māte bija franču izcelsmes, tēvs — latvietis. Tēvu zeme — šeit, un tās attīstībai un pašapziņas stiprināšanai veltīti talantīgā arhitekta un erudītā pētnieka darbi. Latviskā un franciskā audzināšana un izglītība veidoja viņa personību. Šī vīra stāja vienmēr ir stalta, āriene — nevainojama visur un vienmēr, runa — loģiski pamatota un pārliecinoša, attieksme pret kolēģiem — labvēlīgi korekta, pret tuviniekiem — sirsnīga.

Kas te francisks, kas latvisks — grūti atšķirt. Latvijai ir Vaidelotis Apsītis, viņu pazīst arī citur. Būtu varējis tikt tālāk un sasniegt vairāk. Bet tādi bija laiki un apstākļi.

No tiešām represijām izdevies izvairīties. Vērmahtā dienējušajam tas prasījis izveicību, un talkā nākusi arī veiksme.

Kara laikā taču daudzi pazaudēja dokumentus, vai ne? Bet kā tikt pie jauniem, kuriem nevarētu “piesieties”? Vaideloti Apsīti viņa tēvs, Lauksaimniecības akadēmijas profesors, aizveda pie sava agrākā kolēģa Augusta Kirhenšteina, tolaik LPSR Augstākās padomes priekšsēdētāja. Skaidroja, kāda ķibele notikusi, un lūdza palīdzību, kas arī tika apsolīta.

Kad Apsīši jau vēra durvis, Kirhenšteins iesaucās: “Bet vai tikai viņš nav bijis vācu armijā?” To apmeklētāji, protams, nelikās dzirdam. Dokumenti tika, varēja sākt mācīties un strādāt. Kompetentie orgāni nelāgo biogrāfijas faktu vēlāk, zināms, atklāja. Tas liedza piepildīties vairākām iecerēm.

Praktiskajā arhitektūrā sevišķu gandarījumu sagādāja divi savam laikam raksturīgi kopdarbi, kam ir paliekoša vērtība. Kolhoznieku namam — vēlāk Zinātņu akadēmijas augstceltnei — arhitektonisko veidolu izstrādāja darba grupa Osvalda Tīlmaņa un Vaidelota Apsīša vadībā. Apsīša radošais veikums vistiešāk izpaužas Lielās zāles interjeros. Tur ir dažādi rotājumi un unikālas lustras. Metālkalumi sagādāja prieku, un ir bēdīgi, ka tagadējos laikos pazudis, piemēram, unikālais ieejas durvju rokturis.

50. gados arhitektūrā bija modē īpatnējs nacionāli romantisks stils. Tas izpaužas arī kopā ar Arturu Reinfeldu veidotajā Maskavas metro stacijā “Rižskaja”. Tur, piemēram, sienas klātas ar būvkeramikas blokiem, varētu teikt, liela izmēra podiņiem, tur ir oriģināli piloni. Lieliska un latviska ir liepu ziedu dzeltenīgā krāsa. Darbs prasīja pāris gadus, tā bija laba prakse.

Bet vai Rīgai arī vajadzīgs metro? Vaidelotis Apsītis ir pārliecināts, ka ir. Tai kampaņai, kas Atmodas pirmsākumos izjauca metro celtniecību Rīgā, pēc viņa domām, bijusi politiska nokrāsa. Bet ar satiksmi kļūst arvien sarežģītāk. Automašīnu skaits aug, jau tagad diezgan daudzās ģimenēs ir vairākas. Risinājums būs vajadzīgs, atliek vien diskutēt, vai transporta kustība būs jāvirza zem zemes vai gaisā.

Zinātniski vērtīgas un sabiedrībai rosinošas bijušas Vaidelota Apsīša grāmatas par izcilo tēlnieku Kārli Zāli un viņa monumentālajiem darbiem — Brāļu kapiem un Brīvības pieminekli.

Gan pats autors, gan viņa veikums padomju funkcionāriem bija vairāk nekā dadzis acīs. Grāmatu ceļš līdz lasītājiem bija sarežīts un šķēršļiem pilns, tomēr autoram izdevās pateikt būtisko, neielaižoties kompromisos. Ja nu vienīgi terminoloģija vietām padomiska — ar “buržuāzisko nacionālismu” un tamlīdzīgiem apzīmējumiem.

Monogrāfijā par Kārli Zāli ir daudz pirmreizēja. Precizēts tēlnieka dzimšanas laiks un vieta, izpētīti viņa studiju un darbības gadi Pēterburgā, darbu tapšanas apstākļi un tā tālāk. Vērtējums nav ne nosodošs, ne cildinošs, tas ir objektīvs.

Lūk, kā tas izteikts tolaik: “K.Zāles tēli liek atcerēties kara traģismu, brīvības nepieciešamību, tie izsaka tautas ilgas pēc miera, pauž dzimtenes mīlestību. Tie cildina darba vērtību un tautas gadsimtiem cauri nesto tradīciju skaistumu. K.Zāle kā tēlnieks monumentālists ir cieši saaudzis ar tautas kultūru, viņa mūža devums kļuvis par tās diženu, neatņemamu sastāvdaļu.”

Pirmajā grāmatā par Brāļu kapiem, lai to dabūtu cauri, nav vēl viss pateikts, ievietots arī politiski “pareizs” vēsturnieka komentārs, otrais — papildinātais — izdevums jau ir pilnīgs. Grāmata par Brīvības pieminekli uzreiz varēja iznākt, kā iecerēts.

Jau ilgāku laiku Vaidelotis Apsītis strādā pie grāmatas par latvisko identitāti. Viņš uzskata, ka sabiedrībā trūkst nacionālās pašapziņas. Tā neapzinās kultūras vērtības, ko radījuši priekšteči. Ir ļaudis, kas latvisko saskata galvenokārt auseklītī un citās senās zīmēs, guļbaļķu ēkās un tamlīdzīgi.

Bet, kas izraisīja nacionāli etniskos motīvus, — par to nav pētījuma. Kāpēc, piemēram, latviešiem raksturīga dziļa mirušo piemiņas kultūra, kapu zaļās velēnas, izjūta, kas pilnībā izpaužas arī Brāļu kapos? Daudz ir tādu jautājumu. Kur meklēt atbildes? Arheoloģijā, folklorā, gēnu teorijā, bet arī jaunāku laiku vēsturē un mākslā, sākot no pirmās Atmodas. Latviskā indentitāte izpaužas literatūrā, teiksim, ainavas tēlojumā, mākslas latviskās krāsās. Vienkāršība un tuvība ar dabu latvietim ir būtiska. Tautasdziesmu ētiskie principi.

Topošajā V.Apsīša grāmatā būs ļoti bagāts faktu materiāls, būs vērojumi un secinājumi.

Līdzās līdzšinējiem darbiem arī tas būs Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliera veltījums Tēvzemei un latviešu pašapziņas stiprumam.

Jānis Rozenieks

Foto no ģimenes albuma

Ar televīzijas žurnālistu Emīlu Meškunu, spriežot par pilsētapbūvi, 1963. gads

Latvijas Arhitektu savienības valde, 1995. gada novembris