Ordeņa virsnieks Hugo Legzdiņš

Pavisam īsa autobiogrāfija

Esmu dzimis 1903.gada 7.decembrī Rīgas apriņķa Vidrižu pagasta Igates muižas kalpu mājā. Tēvs bija muižas galdnieks, māte — kurpnieka meita no Lēdurgas “baltās”mājas. Tēvatēvs bija Aijažu muižas vēja dzirnavās par melderi.

Ģimenē mēs bijām četri bērni — māsa Elfrīda, brālis Roberts, es un otra māsa Ērika. Visi miruši, bet es kā trešais pēc kārtas vēl dzīvs, un rit 93.gads.

Kādu puskilometru no Igates muižas ir Igates pamatskola. Pēc toreizējā rēķina trīsziemīga. Skola ir slavena ar to, ka te dzimis komponists Melngailis. Te iekārtots viņa muzejs. Es mācījos šajā skolā trīs ziemas. Skolā gāja labi. Grūtības bija ar lasīšanu. Mācīja arī krievu valodu (cara laiks), turklāt dažus priekšmetus — rēķināšanu un vēsturi — krievu valodā. Skola bija padota Lēdurgas draudzei, un mācītājs Spalviņš šad un tad apmeklēja skolu un vērtēja zināšanas Bībeles stāstos. Šie stāsti man ļoti patika. Tā, piemēram, pie Zemes radīšanas bilde bija, ka Dievs parādās starp mākoņiem vai arī ka Jēkabs kāpj pa trepēm debesīs. Mani ļoti interesēja žurnāls “Jaunības Tekas”, Jesena izdots. Atceros tur esošo bildi, kur redzama zemūdene ar periskopu, kiosku un lielais vilnis. Šī bilde deva man ļoti lielu triecienu manā dzīvē.

Pēc Igates pamatskolas beigšanas vecāki mani sūtīja uz Limbažu skolu. Te nomācījos divus gadus. Tas jau bija kara laikā, un krievu armija cēla dzeloņžogu—kā frontes līniju. Šī skola bija jau pilnīgi krievu. Lika iet Limbažu pareizticīgo baznīcā.

1919.gada 26.martā manu tēvu Stučkas valdīšanas laikā arestēja un nošāva kopā ar vēl 48 apcietinātajiem, it kā par kontrrevolūciju. Tēvs nodzīvoja brīvā Latvijas Republikā 4 mēnešus un 6 dienas. 1919. gada rudenī māte mani sūtīja uz Lēdurgas draudzes skolu. Te jau viss bija latviešu valodā. Ar to būs pilns pamatskolas kurss — 6 gadi.

Pēc komunistu padzīšanas no Rīgas 1919.gada vasarā 48 nošauto kapubedri (Otro Meža kapu rajonā) atraka un piederīgie varēja saņemt nošautos. Tas bija šausmīgs skats. Tēvu pārveda zārkā uz Lēdurgas kapsētu. Te ir vieta, kur arī es tikšu noenkurots pēc lēmuma ostas sasniegšanas. Viss jau sagatavots — admiralitātes enkurs un akmens (apm.5 tonnas) no Skultes jūrmalas ar uzrakstiem.

Draudzes skolu pabeidzu 1920.gada pavasarī. Skolotāja Eihenbaumas jaunkundze stundās stāstīja par Eifeļa torni, ko pati nebija redzējusi. Gar to vēlāk es katru dienu dabūju iet uz Jūras kara akadēmiju Parīzē. 1920.gada rudenī pēc ļoti nopietnas ģimenes apspriedes tomēr izcīnīju mātes piekrišanu laist mani uz Rīgu — uz tehnikumu. Tas bija pilnīgi iespējams, jo sešas pamatskolas klases pabeigtas ar labām zināšanām. Skolas laikā biju gan draņķis uzvedībā un visādos puiku nedarbos, kas arī bija mātes pretestības iemesls. Tomēr es nozvērējos ar noteikumu, ka tehnikumu pabeigšu četros gados. Nosolījos vasarā strādāt zemes darbus, lai būtu uzturs, skolā ejot. Mājās jau ko ēst bija, bet Rīgā ļoti švaki. Nebija naudas, ko nopirkt burtnīcas. Tā bija galvenā problēma. Ļoti daudz palīdzēja divas mātesmāsas, kas dzīvoja Rīgā.

Ar 1925.gada 1.martu tiku iesaukts obligātajā karadienestā Rīgā, toreizējā Elektrotehniskajā divizionā. Te bija iespēja iegūt radiotelegrāfista specialitāti. Tātad tikt jūrā.

1926.gada 25.martā jau esmu Liepājā flotes instruktoru skolā, kur formējas Francijā pasūtīto zemūdeņu (“Ronis”, “Spīdola”) komandas. Šā paša gada maijā esmu uz laiku iedalīts kara jūrnieku komandā, kas dodas līdzi prezidentam Jānim Čakstem oficiālajā vizītē uz Somiju —Helsinkiem. Es esmu iecelts par ledlauža “Krišjānis Valdemārs” radiotelegrāfistu. Esmu kaprālis. Uzdevums — pieņemt un nodot radiogrammas, tās atšifrēt un sašifrēt, sazināšanās jūrā ar Latviju slepena. Tas ir vesels notikums manā jūrnieka dzīvē.

1926.gada augustā “Roņa” komanda ar vilcienu Rīga—Parīze dodas uz kuģubūves rūpnīcām. Brauc arī pārējo kuģu (“Spīdola”, “Viesturs”, “Imanta”) komandas. No Rīgas izbrauc grupās pa 11 cilvēkiem, privātās drēbēs, it kā futbola komandas — zināma slepenība. No Parīzes “Roņa” komanda dodas uz Nantes pilsētas kuģu būvētavu, kur “Ronis” tika nolaists ūdenī.

Notiek intensīva apmācība inženiera Pinkas un “Roņa” komandiera Kalna vadībā. “Roņa” pieņemšanas laikā esam arī Francijas Atlantijas okeāna kara ostā Brestā. Te notiek galīga pieņemšana. 1927.gada maijā viss kārtībā un dodamies uz Latviju. Atlantijas okeāns, Lamanša, Ķīles kanāls, Liepāja. No Liepājas ierodamies Rīgā. Pietauvojamies Daugavas krastmalā pretī pilij. Tautai bija atļauts trīs dienas apskatīt zemūdenes. Toreiz visi četri karakuģi izmaksāja 10 miljonu latu. Nauda bija. Valdība un Saeima dzīvoja taupīgi.

Notiek intensīvas apmācības. Niršana, uzbrukums mērķiem, artilērijas un torpēdu šaušana. Tās šauj Rīgas līcī, poligonā pret Asariem—Ķemeriem.

Radās jautājums par jaunu jūras virsnieku sagatavošanu — maiņa vecajiem caralaika virsniekiem. Nolemj, ka jāsūta uz Krišjāņa Valdemāra jūrskolu tāljūras kapteiņa grāda iegūšanai. Kandidātiem jābūt ar vidējo izglītību, vēlams tehnikuma. Pēc tam militārā apmācība kara skolā. Konkurss liels, sūta tikai trīs. Jāmācās divus gadus trešajā un ceturtajā klasē. Lūk, es esmu starp šiem trīs laimīgajiem.

1928.gada rudenī esmu jūrskolā. Sev apsolīju, ka mācīšos teicami, un 1930. gada aprīlī beidzu jūrskolu. Vēl mācības kara skolā, un 1930.gada 18.novembrī prezidents Zemgals paaugstina par jūras leitnantu. Vēl mācību laikā notikums, ka mūsu prezidents Gustavs Zemgals dodas oficiālā vizītē uz Zviedriju pie Gustava Adolfa. Esmu atkal līdzi kā jūras kadets. Tas ir vesels stāsts.

1931.gada vasarā pabiju uz “Virsaiša” (notika admirāļa Kaizerlinga “brīvprātīga” aiziešana pensijā), bet jau vasaras otrā pusē esmu atpakaļ uz sava “Roņa”, nu jau kā virsnieks. 1933.gadā mani paaugstināja par virsleitnantu. Būdams virsnieks, jau no paša sākuma ķēros pie torpēdu lietas. Torpēda uz zemūdenēm ir ierocis, ar ko cīnīties pret katru vislielāko ienaidnieku un spēcīgāko kara kuģi. Tas ir aktīvs uzbrukšanas un aizstāvēšanās ierocis. Torpēdu lietā — dienests jāsaved kārtībā. Līdz šim šādu virsnieku nebija.

1935.gadā radās jautājums par kāda virsnieka sūtīšanu uz Franciju uz torpēdu virsnieku skolu Tulonā. Konkurss liels. To izturu un sēžos Rīgā vilcienā, lai brauktu uz Parīzi un tālāk uz Tulonu.

Skolā ir vēl divi ārzemnieki — no Taizemes (Siāmas) un Ķīnas. Darbs atkal ļoti interesants, ietilpīgs, grūts. Tomēr pēc 8 mēnešiem eksāmens, diploms (ir tepat pie sienas istabā), un esmu mājās ar diezgan ievērojamu diplomātisko bagāžu (dokuments no skolas).

1937.gada pavasarī mani komandēja uz Zviedriju — kara floti, piedalīties torpēdu šaušanā no zemūdenēm. Rezultātā radās torpēdu šaušanas reglaments, ko izdeva mūsu armijas štābs. Tas skaitījās kā slepens dokuments.

1937.gadā mani paaugstina par kapteini. Armijas vadība un admirālis Spāde paredzējuši vēl vienu kara flotes virsnieku komandēt uz Franciju, uz kara flotes ģenerālštāba akadēmiju. Izvēlējās manu kandidatūru. 1937.gada rudenī dodos atkal uz Franciju. Akadēmija atrodas Parīzē, tieši pie Eifeļa torņa. Mācījās vēl trīs ārzemnieki: turku kapteinis Gegdenics, rumāņu kapteinis Dumitresku un dienvidslāvu kapteinis Firkičs. Ir arī 20 franču virsnieki ar tādām pašām dienesta pakāpēm.

1939.gada augusta sākumā teorētiskais kurss pabeigts. Diplomdarbs aizstāvēts. Atliek prakse kara flotē. Te man laimējās. Ar mūsu ārlietu ministra un flotes komandiera admirāļa Spādes gādību tādu atļauju dabūju. Pārējiem ārzemniekiem tādas atļaujas nebija. Admirālis Spāde arī beidzis šo akadēmiju.

Ierados Tulonā (jau otru reizi), kā jau pazīstamā pilsētā un kara ostā. Attiecīgās vizītes pie flotes komandiera, un kāpju uz zemūdenes “Redouptable” (Baigais). Divas nedēļas “karojām” Vidusjūrā. Pēc manevriem ienācām Nicas ostā. Atvadīšanās no “Baigā” virsniekiem Nicas gliemežu restorānā, un dodos uz Parīzi.

Un lūk, ir jau 1939. gada septembris. Sākas Otrais pasaules karš ar Vācijas iebrukumu Polijā. 3. septembrī pulksten 12 pēc Griničas laika Anglija piesaka karu Vācijai. Francija seko Anglijai un pulksten 15 arī piesaka karu Vācijai. Ko man darīt? Viss sakarā ar akadēmiju ir paveikts (skat. diplomu tepat pie sienas). Tātad uz mājām. Ir arī telegramma sūtniecībā no Rīgas—armijas štāba, ka nekavējoties jādodas uz Latviju. Pa kuru ceļu? Karo taču — pa sauszemi izslēgts. Tātad jūra. Sūtniecība nāk pretī, un ar franču palīdzību saņemu atļauju izbraukt no Parīzes, ir taču frontes josla.

Tātad uz piekrasti, Djepes pilsētu, pāri Lamanšam uz Angliju, tad uz Skotijas pilsētu Ņūkāslu, ar norvēģu kuģi uz Bergenu — Norvēģijā. Tālāk ar vilcienu uz Oslo, Stokholmu, ar kuģi uz Somijas pilsētu Turku, vilciens uz Helsinkiem, kuģis uz Tallinu un vilciens uz Rīgu. Rīgā ierados septembra beigās, kad Polija bija sakauta kā no vācu, tā krievu puses.

Vēl maza epizode, kas pilnīgi izšķīra manu likteni. Stokholmā bija jāgaida kuģis uz Somiju. Aizgāju uz Francijas sūtniecību, lai satiktu militāro jūras atašeju. To arī satiku. Izteicu pateicību par to, ko man deva akadēmija un vispār Latvijai Francija. Atašejs ļoti nopietni piedāvāja man griezties atpakaļ uz Franciju un piedalīties karā pret Vāciju, zināms, uz zemūdenēm. Pēc lielas domāšanas un svārstībām nākošā dienā es atteicu. Tas būtu pagrieziens manā dzīvē, ko vēl tagad nožēloju, žēl!

Tātad esmu Rīgā. Piespiedu līgums Latvijai ar Padomiju. Bija jādod mūsu bāzes. Biju klāt pie pusdienām virsnieku klubā sakarā ar bāzu līguma parakstīšanu. Zemūdeņu divizionam nācās pārcelties no Liepājas uz Rīgu, Andrejostā, kur steigā ierīkoja pietauvošanās vietu abām zemūdenēm un bāzes kuģim “Varonis”.

1940.gada sākumā mani iecēla par “Roņa”komandieri un paaugstināja par komadkapteini (pulkvedis—leitnants).

Latvijas kara flote savā pastāvēšanas laikā un es uz “Roņa” bijām visās Baltijas valstu ostās. Tas ļoti svarīgi un interesanti.

Kad 1940.gada jūnijā krievu karaspēks ienāca visā Latvijā, es ar “Roni” atrados Liepājas tirdzniecības ostā, kur krievu tanks ar ložmetējiem un durkļotiem vīriem “Roni” ar visu komandu arestēja. Tas bija traģisks moments “Roņa”dzīvē.

1940.gada jūlijā visa Latvijas armija un kara flote piespiedu kārtā pārgāja krievu rīcībā. No zemūdenes “Ronis” pie krieviem palika seržants Zavaļnijs un kaprālis Šalka ( komandā 27 kara jūrnieki). Pārējie visi tika atvaļināti kā nevajadzīgi. Starp tiem biju arī es. Pēc kara mani “paaugstināja” par matrozi un izdeva attiecīgu karaklausības apliecību. Tātad no komandkapteiņa — par matrozi. Apliecības sērija V Nr. 291518. Tad strādāju par tehniķi rūpnīcā “Stars”, un masu izvešanas laikā 1941. gada 14.jūnijā biju atvaļinājumā ar sievu Gulbenes rajonā. Atpakaļceļā vācieši bombardēja Pļaviņu staciju, kur sievai tika norauta kāja, bet mani ievainoja. 8.jūlijā, kad sākās dzelzceļa satiksme ar Rīgu, atbraucām Rīgā. Sieva ārstējās savā slimnīcā, bet es iestājos darbā uz dzelzceļa. Papriekšu kursi, tad stacijas dežurants. Pēc dažiem mēnešiem pārnācu uz Stradiņa slimnīcu par algas rēķinvedi. Darbs slimnīcā paglāba no iesaukšanas armijā.

Kad 1944.—1945. gadā ienāca krievi, sāku strādāt Padomju Latvijas kuģniecības mācību iestādē. 1951.gadā pārgāju strādāt par skolotāju Vecmīlgrāvī stūrmaņu un citu kuģu kadru sagatavošanas kursos. 1969.gada 6.jūnijā, kad man bija 66 gadi, aizgāju pensijā, jo gribēju izkalpot pilnu pensiju. Viss Latvijā nokalpotais laiks pensijā netika ieskaitīts, un tādēļ nostrādāju 6 gadus virs pensijas vecuma. Kopš 1969.gada esmu pensionārs un saņemu 38,19 latus. Latvijas laikā, būdams zemūdenes komandieris, saņēmu algu ap 700 latu, ieskaitot visas piemaksas.

Patlaban man rit 93.gads. Viss tas, kas tagad notiek, sevišķi Latvijas bruņotajos spēkos, ir apzīmējams ar vienu vārdu — šausmas! Rakstu dažādām personām, presei, prezidentam G.Ulmanim, arī Saeimai par šīm nebūšanām.

Mans biogrāfijas stāsts ir uzrakstīts uz 580 lapām. Tas maniem bērniem un bērnubērniem, un varbūt kādreiz Latvijai noderēs.

Hugo Legzdiņš,

komandkapteinis,

bij. zemūdenes “Ronis” komandieris

Foto no ģimenes albuma

Pie krūtīm — Triju Zvaigžņu ordenis un Zviedrijas Zobena ordenis; ap 1939. gadu

Jau pilntiesīgs “Roņa” komandas loceklis; ap 1926. gadu

Zelta kāzās bērnu un mazbērnu vidū