Ordeņa virsnieks Jānis Dūmiņš

Par sevi

Katram kordiriģentam ir obligāts noteikums — perfekti jāzina skaņdarba vārdi, vienalga kādā valodā šī dzeja arī būtu. Ja to neizstrādāsi, nesapratīsi, darbs pazaudēs savu skanējumu. Es šo likumību cieši turu pie sirds un esmu dziļi pārliecināts, ka jāstrādā tikai tā un ne savādāk. Komponisti savus darbus lielākoties radījuši dzejas ietekmē, ja diriģents to palaiž garām, viņš ļoti daudz ko neatklāj un nepamana.

Sevišķi grūti ir tad, ja teksts ir pilnīgi svešā, ļoti atšķirīgas kultūras, piemēram, japāņu vai gruzīnu, valodā. Tomēr mēs esam dziedājuši arī šo tautu dziesmas oriģinālā, pavisam koris iestudējis skaņdarbus 26 valodās. Mums vienmēr ir bijuši labi konsultanti, esam arī klausījušies ierakstus, jo ar dzirdi valodu var uztvert vislabāk. Viens mūsu puisis no basiem pat iemācījās gruzīniski rakstīt. Tāpēc jau ar jauniešu kolektīviem ir interesanti strādāt, ka viņiem vienmēr gribas kaut ko jaunu uzzināt, un tāpēc man patika studenti, ka viss, ko es tagad gari stāstu, korī tika ātri padarīts. Kas pieradis mācīties ļoti grūtus darbus, studēt sarežģītu medicīnas literatūru, tas ātri iemācās jebkuru tekstu. Ar studentiem ir viegli, jo viņu temps ir ātrs.

Tautas koris “Rīga” vienmēr ir bijis iekšķīgi dzīvs un radošs kolektīvs. Daudzi tā dziedātāji tagad kļuvuši par ievērojamām personībām Latvijas medicīnā un sabiedriskajā dzīvē.

Turklāt šis kolektīvs visu laiku bijis ne tikai mans, bet arī manu studentu koris. Es joprojām turos pie domas, ka kordiriģēšanas nodaļas studentiem vajag ne tikai sēdēt un mācīties pie klavierēm, bet arī dziedāt un strādāt ar koriem. Gandrīz visi mani studenti ir darbojušies arī korī “Rīga” — gan dziedājuši, gan atsevišķās reizēs diriģējuši. Un gandrīz visi šodien ir pazīstami diriģenti un mūzikas pedagogi Latvijas skolās — Jānis un Ināra Kiviļi Rojā, Kārlis Beinerts, Jānis Keičs Jelgavā, Maruta Rozīte Kuldīgā. Latvijā pie manis mācījušies 70 studenti, arī Gruzijas Konservatorijā man ir absolventi. Starp viņiem arī slavenais diriģents Džano Kahidze. Viens no maniem absolventiem Aleksandrs Kordzaja pašlaik izglītojas Ņujorkas Julliard koledžā. Es zinu viņa muzikālās dotības un paredzu, ka savu pēdējo vārdu viņš vēl nav teicis.

Kā kordiriģēšanas pedagogam vislielāko komplimentu man reiz pateica igauņu komponists Jiri Variste, kurš bija eksaminācijas komisijas priekšsēdētājs mūsu konservatorijas valsts eksāmenos. Togad studijas beidza pieci mani studenti, un komponists pēc eksāmeniem atzinās, ka sākumā domājis — nu būs jāskatās pieci vienādi diriģēšanas paņēmieni, taču bijis ārkārtīgi pārsteigts, ieraugot piecus dažādus diriģentus. Tas pedagogam ir pats galvenais — nevis uzspiest sevi, bet uztvert katra studenta personību, ļaut, lai katrs pats var izteikties tā, kā viņš to jūt. Diriģēšanas pedagoģijā ir tāds nerakstīts likums — sākumā studentam vairāk jāmācās tas, kas viņam neizdodas, bet beidzamajos kursos jādara taisni otrādi, jāstrādā tieši ar to mūzikas materiālu, kas studentam padodas vislabāk.

Pēdējos gados laiku pa laikam izskan runas, ka Latvijas koru kustības dienas skaitītas, ka Dziesmu svētki savu laiku pārdzīvojuši. Es gribētu teikt, ka katram gan vajadzētu uzmanīt savu mēli, lai tā kādreiz ko lieku nesarunā, lai mūsu senču senčus neaizvaino. Man cauri kariem saglabājušās bildes no vectēva, kurās viņš redzams dziedam korī. Un ir bildes no pēdējiem skolēnu Dziesmu svētkiem, kad noklausījos 16 tūkstošus bērnu no Liepājas līdz Ludzai. Kas tā par laimi! Kas par neizstāstāmu pārdzīvojumu! Cik viņi skaisti ģērbušies, kādi viņiem sārti vaidziņi, kā viņi mēģinājumos tevi ar acīm apēd, un visi grib dziedāt, grib būt Dziesmu svētkos. Alūksnē kaut kādā citā sakarībā bija ieradušies dāņi. Viņi ienāca taisni tajā brīdī, kad es ar bērniem mēģināju. Noklausījās un pēc mēģinājuma jautāja: “No kurienes šie bērni bija, no kādām mūzikas skolām viņi nākuši?” No mūsu lauku pamatskolām! Pirms gadiem 15 kāds franču komponists, noklausījies bērnu kori Lielajā estrādē, man teica: “Tas ir lielākais muzikālais pārdzīvojums visā manā dzīvē.” Franču komponists, kas pasauli redzējis no Parīzes uz visām pusēm!

Manuprāt, bērniem ir jādzied arī lielajos Dziesmu svētkos. Tas būtu ļoti skaisti, ja lielajiem pa vidu iznāktu kādi seši tūkstoši bērnu. Tu uzreiz redzi, ka dziesmai aug maiņa.

Mūsu uzdevums ir atdot savus plecus citai paaudzei, kur pakāpties.

Tā nav mana, bet gan Jāzepa Vītola gudrība, kuru vēlos atgādināt tiem, kas mētā vieglprātīgus vārdus, paši nezinādami, kāpēc.

Par maestro

Jānis Dūmiņš (dzimis 1922.gada 30.martā Rīgā), pēckara gadu kordiriģentu nodaļas pirmā — 1949.gada — izlaiduma absolventu pārstāvis Latvijas Konservatorijā, ērģelnieka un diriģenta Pētera Rības (1900 — 1981) audzēknis. Savā saturīgajā, interesanti uzrakstītajā likteņstāstā mūsu vecmeistars trāpīgi atzīst nolemtības nelaimi, kas vēlāk pārvēršas par vislielāko laimi. Nav šaubu, ja nebūtu pēkšņās kreisās rokas slimības, Latvija lepotos ar Jāni Dūmiņu — vijolnieku. Iespējams, ne tikai Nacionālās operas mūziķi, bet slavenu solistu, jo Sarkanā Krusta slimnīcas sanitāra Jāņa Dūmiņa, seniora, Zvaigžņu ielas mājokļa pieticīgajā muzikālajā vidē (man bijusi daudzkārtēja laime dzirdēt, kā “ģimenes kvarteta” četrbalsīgajā priekšnesumā skan jebkura no “Dziesmu Rotas” jauktā kora apdarēm: muzikāli krāsaina, pa lielākai daļai momentāni no nošu grāmatas nolasīta) auga divi lieli talanti: nākamais vijolnieks un viņa jaunākā māsa — Monika, vēlākā Monika Saulīte–Grīva (1927 — 1973), pianiste. Traģiska bija mīļās māsas pāragrā aiziešana no dzīves. Bet gadus divdesmit piecus pirms tam vēl traģiskāka visai ģimenei un pašam Jānim likās viņa profesionālā mūziķa karjeras bezcerība. Taču lielajam ļaunumam toreiz līdzi nāca savs labums: latvju tauta ieguva Dieva dotu kordiriģentu. Jā, pati daba mūsu profesoru jau tālajos jaunības laikos — ar staltu augumu, vīrišķīgi skaistu ārējo veidolu — ļaužu priekšā izcēla kā mūzu svaidītu autoritāti. Viņa enerģiskais žests, viņa sejas izteiksmē vērojamais pārdzīvojums dziedātājus saviļņo, aizrauj. Emīla Dārziņa “Lauztās priedes”, atceros, fascinēja gan koristus, gan sajūsmināja klausītājus jau tajos laikos, kad Jānim Dūmiņam kabatā bija tikai Konservatorijas kordiriģentu nodaļas studenta apliecība... Tad arī nav brīnums, ka trīsdesmitgadīgajam jauneklim — kā pirmajam no pēckara gadu konservatoristiem — tiek piešķirts gods XII (1955.gada) Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos nostāties blakām jau tautas sajūsmas vaiņagotajiem vecākajiem kolēģiem virsdiriģentiem – toreiz septiņdesmit gadus vecajam Jēkabam Mediņam, sešdesmitpiecgadīgajam Teodoram Kalniņam, četrdesmitdeviņgadīgajiem Haraldam Mednim un Leonīdam Vīgneram, četrdesmitseptiņgadīgajam Jānim Ozoliņam, kā arī otram debitantam — trīsdesmitastoņgadīgajam Edgaram Tonam... Laikam jau pats jaunākais virsdiriģents visā mūsu Dziesmu svētku vēsturē! Kāda kopkora sajūsma! Kādas jaunatklātās Mežaparka Lielās estrādes ļaužu gaviles! Tā patiešām ir Laime, ko savā mūžā pieredzējis tikai pašas Laimesmātes izredzētais.

Jā, arī Jāņa Dūmiņa mākslinieka dzīves ceļš nav rozēm kaisīts. Latviešu mūzikas kultūrā pretrunīgā — te daudzos organizatoriskajos momentos pozitīvā, te dažādās viltīgās intrigās negatīvā — Valsts Filharmonijas direktora Filipa Šveiņika (1911 – 1974) personība spēlējusi netīkamu lomu savas iestādes diriģenta radošo nodomu bremzēšanā. Viņa cieņas nepelnītā pazemošanā. Taču — kā to jau lasījām — Jāņa Dūmiņa diriģenta aicinājums tāpēc jau bojā neaiziet. Nāk amatierkora “Rīga” slavas laiki ar triumfu VIII Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Helsinkos 1961.gadā (pēc Otrā pasaules kara tas ir pirmais latviešu kora ārzemju ceļojums!), aug apdāvinātā jauno kordiriģentu saime profesora speciālajā klasē J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, nepārtraukti turpinās rajona virsdiriģenta pienākumi Talsos, konsultanta darbi dažādos lauku koros un virsdiriģenta uzdevumi visos tālākajos (no XII līdz XXI) Vispārējos Dziesmu svētkos. Ja visam tam pievienojam daudzās “dziesmu karu” uzvaras, augstos pagodinājumus kā Latvijā, tā saulainajā Gruzijā, tad meiteņu vēl arvien aplidotais, izskatīgais, brašais Maestro var būt laimīgs, ka viņš ir diriģents...

Mākslinieka laimīgā likteņa nopamatojums pārliecinoši tverts arī muzikoloģes Vijas Briedes (1934 — 1987) grāmatā “Jānis Dūmiņš” (“Liesma” R., 1983., 157 lpp.), ko iesaku iepazīt it visiem, kuri grib dziļāk ieskatīties mūsu Dziesmu svētku ilggadējā virsdiriģenta, ilggadējā LMA profesora interesantajā personībā.

Prof. Oļģerts Grāvītis

Ar Jāni Dūmiņu tikās

Mintauts Ģeibāks

Foto: Zigurds Mežavilks

Aizvakar, Zaļajā ceturtdienā, Jānis Dūmiņš teica “Latvijas Vēstnesim”: — Dīvainā kārtā savas 75.gadskārtas priekš-vakarā joprojām strādāju. Gan ne vairs Konservatorijā vai Mūzikas akadēmijā, bet Rīgas Pedagoģijas augstskolā. Tāpat kā agrāk man ir savi studenti, savi jauki kolēģi. Saprotams, nevaru dzīvot arī bez sava kora.

— Esmu jau paspējis aizvadīt savas dzimšanas dienas ieskaņu koncertu. Tur programmas vadītāja bija savulaik populārā televīzijas diktore Zaiga Vīnerte, kas joprojām ir labā formā un spēj bagatināt ikvienu priekšnesumu. Garajā mūžā man ir bijis ļoti daudz sabiedroto, ar kuriem esmu sapraties no pusvārda.

— Vienmēr esmu bijis pateicīgs saviem kolēģiem, jo arī mūzikā vienpatņa liktenis nav apskaužams. Šajā mirklī esmu kopā ar profesoriem Juri Švolkovski un Georgu Sniķeru Mūzikas akadēmijas vestibilā. Kordiriģentam ir būtiski rast kontaktus ar citu mūzikas nozaru lietpratējiem, galvenokārt ar instrumentālās mākslas speciālistiem, jo lielās formas skaņdarbu atskaņojumā allaž esam vienoti.

— Kori mani allaž ir lutinājuši. Esmu strādājis ar vairākiem, pat ar daudziem koriem. Vislielāko gandarījumu esmu izjutis lielajos Dziesmu svētkos, tomēr jaunībā biju Ogres rajona virsdiriģents, nu jau 35 gadus esmu Talsu rajona koru virsdiriģents un apzinos, ka tieši Latvijas novados, nelielajos pagastos un pilsētās top tas brīnums, kas laiku pa laikam izpaužas Dziesmu svētku Lielajā estrādē

— Laika ritums ir spējis sagādāt ne vien neaizmirstamus pārdzīvojumus, bet arī acīm skatāmas un rokām tveramas liecības. Tē mēs esam kopā ar dzīvesbiedri Gitu, kas visu laiku ir bijusi kopā ar mani. Līdztekus savai stomatoloģes profesijai labprāt dziedājusi manis vadītajos koros, bijusi nesaudzīga kritiķe un rūpīgā mājas arhīva kārtotāja