INTERVIJAS

Par Latvijas reliģiskās dzīves stratēģiju

Ringolds Balodis, Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta direktors, Vera Volgemute, departamenta Reliģijas nodaļas vadītāja, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Padome nav juridiska persona. Tā darbojas, ievērojot padomē pārstāvēto konfesiju intereses. Tajā ietilpst Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Romas katoļu Baznīcas Rīgas Metropolijas arhibīskaps Jānis Pujats, Latvijas Pareizticīgās Baznīcas arhibīskaps Aleksandrs Kudrjašovs, Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps Andrejs Šterns, Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes garīgais vadītājs Ioanns Miroļubovs, Latvijas un Rīgas ebreju reliģiskās draudzes vadītājs Natans Barkans. Padomes priekšsēdētājs ir Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Aivars Maldups, tajā darbojas arī Rīgas M.Lutera draudzes mācītājs un Valsts prezidenta padomnieks Juris Rubenis, mūsu departamenta Reliģijas lietu nodaļas vadītāja Vera Volgemute, valsts sekretāra vietnieks Jānis Jonāss un arī es kā departamenta direktors un jurists. Šīs padomes mērķis ir veicināt saskaņu un izpratni starp dažādu konfesiju, reliģisku uzskatu piekritējiem mūsu sabiedrībā; izteikt viedokli Latvijas valsts institūcijām, ja tiek izskatīti jautājumi, kas skar konfesiju un reliģisko organizāciju vai ticīgo tiesības un pienākumus; veicināt un pilnveidot Latvijas valsts un reliģisko organizāciju sadarbību. Tas, protams, nenozīmē, ka arī pārējās konfesijas, baznīcas un jaunās reliģiskās kustības nevarētu izteikt savus viedokļus un uzskatus.

Padomes uzdevums ir izteikt viedokli par jaunu reliģisko centru, jaunu reliģisko organizāciju un kustību darbību. Jau notikušas vairākas padomes sēdes par aktuāliem reliģiska rakstura jautājumiem, kurās pausti visdažādākie viedokļi, taču padome pieņem tādu viedokli, kuru atbalsta visi tās dalībnieki, vadoties no vienprātības (konsensa) principa. Piemēram, padome vienprātīgi atbalstīja grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā sakarā ar naudas soda piemērošanu nereģistrētām reliģiskām organizācijām, kuras veic publisku darbību. Šis jautājums pašreiz ir ļoti būtisks, jo daudzas no jaunajām reliģiskajām kustībām nemaz nevēlas reģistrēties un kļūt par juridiskām personām. Eiropā šī problēma tiek risināta, piešķirot reģistrētām reliģiskām organizācijām finansiālu atbalstu, tādējādi ieinteresējot pilsoņu reliģiskās apvienības reģistrēties. Itālijā, piemēram, valsts atzītas baznīcas tiek finansētas ar 0,8 procentiem no pilsoņu samaksātā ienākumu nodokļa.

Ja pilsoņu reliģiskās apvienības nevēlas šo finansiālo atbalstu, tad, protams, viņi var savu ticības brīvību realizēt bez valsts leģitimizācijas, šīs juridiskās personas reģistrācijas. Jo reģistrēšanās, stāšanās valsts uzskaitē nozīmē ne vien tiesību, bet arī pienākumu iegūšanu.

— Ko jūs varat pateikt par līgumu starp valsti un baznīcām, ko sauc arī par konkordātu?

Ringolds Balodis: Konsultatīvās padomes sēdēs tiek izskatīti projekti līgumam starp valsti un baznīcu. Runājot par konkordātu jeb līgumu starp valsti un Svēto Krēslu, jāatgādina, ka šāds konkordāts pastāvēja arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Konkordāta princips tiek ievērots lielākajā daļā Eiropas valstu. Mūsu kaimiņi igauņi šo principu iekļāvuši savā 1993.gada 20.maija likuma par baznīcām un draudzēm 19.pantā. Šajā pantā Igaunijas valsts nosaka, ka Romas katoļu Baznīca darbojas valstī, pamatojoties uz vienošanos, kas noslēgta ar Svēto Krēslu.

Romas katoļu Baznīca un Latvijas valsts pašlaik gatavojas šī konkordāta noslēgšanai. Tiek domāts par šādu līgumu slēgšanu ar pārējām konfesijām. Vēlētos piebilst, ka citās valstīs šādas valsts un reliģisku organizāciju vienošanās tiek slēgtas tikai ar tradicionālajām konfesijām.

Latvijā likumā nav tradicionālo konfesiju definējuma un uzskaitījuma. Lietuvieši 1995.gada 4.oktobrī pieņēma likumu “Par reliģiskām draudzēm un savienībām”. Likuma 2.pants deklarē, ka Lietuvā nav valsts reliģijas, taču šī likuma 5.pants atzīst deviņas tradicionāli šajā valstī eksistējušās reliģiskās draudzes vai savienības, kuras veido Lietuvas vēsturisko, garīgo un sociālo mantojumu. Pārējās (netradicionālās) reliģiskās apvienības var tikt atzītas no valsts puses, ja tās atbalsta sabiedrība, ja tās nerunā pretī likumiem un morālei.

Un vēl kas, par ko, manuprāt, Lieldienu priekšvakarā derētu padomāt mūsu Saeimai. Par finansu politiku attiecībā uz reliģiskajām organizācijām. Lietuvā, piemēram, ir savs risinājums nodokļu politikā attiecībā uz reliģiskajām organizācijām. Tur reģistrēto organizāciju ienākumi, ko tās gūst, pārdodot labdarības ceļā iegūtos īpašumus, netiek aplikti ar nodokļiem, ja šie ienākumi tiek virzīti uz baznīcas celtniecību, remontu vai restaurāciju, kā arī ja līdzekļus izmanto labdarībai, kultūrai vai izglītībai. Arī fizisko personu ziedojumi un dāvinājumi netiek aplikti ar nodokļiem. Līdzīgi ir ar reliģiskās literatūras vai rituāla lietu muitas nodokli. Latvijā situācija ir gluži cita.

— Vai samērā lielais skaits jauno netradicionālo reliģiseko organizāciju, kustību neliek jūsu departamentam vairāk pievērsties to darbības pārraudzībai?

Ringolds Balodis: Protams. Tāpēc esam iecerējuši arī izveidot tādu ekspertu padomi, kurā darbotos speciālisti šai jomā un varētu spriest par tām jaunajām organizācijām, kas attīstās Latvijā. Pēc likuma šādām organizācijām ik gadu jāpārreģistrējas Tieslietu ministrijā. Un tā jābūt desmit gadus pēc kārtas. Tas jādara tāpēc, lai varētu pārliecināties par attiecīgo draudžu lojalitāti pret Latvijas valsti un to darbības atbilstību likumdošanas aktiem. Dažkārt mēs saņemam arī sūdzības par šīm jaunajām netradicionālajām organizācijām. Ik gadu gaidām pārskatus par visu reliģisko organizāciju iepriekšējā gada darbību. Tad varam analizēt, izdarīt secinājumus par to vietu un lomu sabiedrībā. Šos pārskatus reliģiskajām organizācijām vajag iesniegt līdz katra gada 1.martam un, izmantojot izdevību, vēlētos ar “Latvijas Vēstneša” starpniecību vēlreiz atgādināt par šo pārskatu iesniegšanu tām konfesijām, kuras to vēl nav paspējušas izdarīt.

— Jūsu domas par mūsu sabiedrības reliģisko izglītošanu?

Vera Volgemute: Tuvākā gada laikā esam iecerējuši pie departamenta izveidot reliģiskās izglītības informatīvo centru. Tajā apkoposim informāciju par visām daudzveidīgajām iespējām izglītoties šajā jomā. Pašlaik katra konfesija rīko savas reliģiskās izglītošanas kursus vai seminārus, bet mums nav kopīga pārskata par to, pēc kādām programmām tās strādā, pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēta skolotāju kvalifikācija. Katra konfesija izmanto dažādus mācību līdzekļus, taču pietrūkst kopējas koordinācijas un sadarbības. Esam izstrādājuši vairākas tabulas, kuras tuvāko divu nedēļu laikā iesniegsim konfesiju vadītājiem un lūgsim iesūtīt informāciju par draudžu svētdienas skolu darbību. Piemēram, cik svētdienas skolu darbojās 1991.gadā un cik pašreiz. Mūs interesē noskaidrot, kā augusi un attīstījusies šo skolu darbība. Manuprāt, valstij jāuzņemas atbildība tajos gadījumos, kad baznīca nespēj apmierināt kristīgas pārliecības cilvēku vajadzības pēc reliģiskās izglītības. Paralēli minētajai pārskata tabulai sagatavojam projektu, lai iegūtu informāciju par ticības mācības skolotāju sagatavošanas programmām un to kvalifikāciju. Pašreiz katra konfesija gatavo ticības mācības skolotājus valsts skolām pēc dažādām programmām un vērtē tos pēc dažādiem kritērijiem. Līdzšinējā pieredze liecina, ka dažādu konfesiju izstrādāto kristīgo literatūru skolās var izmantot, veicinot cieņu un sapratni ar sabiedrības daļu, kura pārstāv cita veida uzskatus.

Latvijā pastāv daudz un dažādas kristīga rakstura organizācijas, taču mums trūkst konkrētas informācijas par to darbību un mērķiem. Drīzumā ceram vairāk vērības veltīt kapelāna dienestam Latvijā. Esam jau paguvuši izveidot kapelāna dienesta koordinācijas centru pie mūsu departamenta. Mēs ceram paplašināt šo struktūru, lai veicinātu mūsu kapelānu sagatavošanas iespējas Latvijā un ārvalstīs. Esam uzsākuši sadarbību ar citu valstu reliģiski pedagoģiskajām augstskolām, lai Latvijā varētu likt lietā to labāko, ko ārvalstu zinātnieki un speciālisti uzkrājuši gadu desmitos, kamēr pie mums šādas iespējas nebija. Taču mums kritiski jāizvērtē ne tikai viņu sasniegtais, bet arī pieļautās kļūdas, no kurām mēs varam mācīties. Domāju, ka ir svarīgi īstenot ne tikai skolotāju reliģiski pedagoģisko izglītošanu, bet arī visas sabiedrības zināšanu līmeņa paaugstināšanu reliģiskās dzīves jautājumos. Ja mēs vēlamies, lai pasaule uz mums raudzītos kā uz patiesi inteliģentu sabiedrību, lai mēs kā līdzvērtīgi iekļautos Eiropas Savienībā, mums jāaizpilda šis zināšanu vakuums; mēs nevaram atļauties būt analfabēti kaut vai kristīgās mākslas, mūzikas, reliģiskās dzīves izpratnē. Līdz šim mūsu departaments galvenokārt nodarbojās ar reliģisko organizāciju reģistrāciju, saraksti un izziņu rakstīšanu, bet tagad reālā dzīve izvirza pavisam citus uzdevumus — veidot reliģiskās dzīves stratēģiju valstī. Mums jāuzdod sev jautājums: kādu Latviju mēs vēlamies redzēt pēc pieciem, desmit, piecdesmit gadiem? Vai mēs to vēlamies redzēt kā stabilu, vēsturiski veidojušos reliģiju balstītās tradīcijās veidotu kultūras zemi vai arī kā sīku, saskaldītu, mūsu valsts apstākļiem un attīstības vēsturei neatbilstošu jaunu reliģisko organizāciju vai to grupējumu konglomerātu bez savas nacionālās, kultūras un reliģijas identitātes?

Mums ir pavisam skaidri jāapzinās apstākļu nopietnība, un mēs vienkārši nedrīkstam būt pasīvi vērotāji no malas, kas aizbildinās ar izglītības trūkumu vai neinformētību. Mūsu vidējai un vecākai paaudzei jāizjūt atbildība par mūsu nākamo paaudžu nākotni.

— Mūsu saruna notiek Lieldienu priekšvakarā. Ko jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem, saviem cilvēkiem?

Vera Volgemute: Pamēģināt noņemt no sevis visas ērti pielaikotās maskas un uz brīdi būt atbrīvotam Dieva priekšā, uzdodot sev jautājumu: kā es tieši īstenoju dzīvē morāli ētisku kristieša stāju?

Ringolds Balodis: — Mans papildu vēlējums: lai katrs cilvēks izvērtē, kā viņš sadzīvo ar likumu!

— Paldies par sarunu. Lai arī jums priecīgas Lieldienas!

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Par olām Lieldienās, par olām ikdienas galdā

VALDIS GRIMZE, a.s. “Balticovo” ģenerāldirektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

— Sagādāt graudus no tām zemēm, kur nebūt nevalda kārtība tirgotāju attiecībās, muitā, dzelzceļā, — atceras ģenerāldirektors, — tas prasīja savaldību un izturību. Steidzīga iepirkšana, transportēšana, apmaksas... Vistas tas neinteresē, un mums tām katru dienu jānoliek priekšā 120 tonnas barības.

Janvārī vidēji olas pašizmaksa (ar PVN) bija 5,5 santīmi, taču veikalā — kādus divus santīmus vairāk. Pašlaik uzņēmuma cena 1. kategorijas olai ir 5,43 santīmi, bet — cik daudz pircēji maksās tirgū un veikalā par olu duci Lieldienās? Tas ir uz tirgotāju sirdsapziņas, un Valdis Grimze var tikai cerēt, ka veikalā olu cenas nebūs galvu reibinošas. Katrs grib nopelnīt, taču nezin kāpēc joprojām lielākas iespējas to darīt ir tieši tirgotājiem.

Tagad putnu fabrikas vistas knābā pēdējos Latvijā izaudzētos graudus, un ar lopbarību šurp ceļo kuģi no Dānijas. (Uzņēmumam ir apmēram 15 000 tonnu graudu deficīts.) Šogad graudu tirgus ir sakārtots, un savlaik veiktās iestrādes ārzemēs pasargās no liekiem uztraukumiem.

— Strādājam tikai ar uzticamām firmām, — saka Valdis Grimze, — kas piegādā labas kvalitātes lopbarības graudus norunātajā termiņā. Olbaltumvielu koncentrātu galvenokārt pērkam no Zviedrijas ražotājiem. Svarīgākais, lai būtu nemainīga un garantēta kvalitāte. Tieši no barības ir atkarīga visas mūsu produkcijas kvalitāte.

Uzņēmumā ir pilns noslēgts ražošanas cikls, sākot ar putnu vaislas un ražojošā ganāmpulka izaudzēšanu, līdz pat olu un putnu gaļas ražošanai un piegādei patērētājiem. Diennakti vecus `Lohmann Brown' šķirnes cālēnus, kas katrs maksā apmēram trīs latus, ar lidmašīnu transportē no Vācijas. Iecavā no tiem izaug māšu ganāmpulks — vistiņas, kas dēj inkubācijas olas. Tālāk jau cālēni tiek ražoti tepat, inkubatorā, no kuriem audzina jaunputnus. Pēc 120 dienām jaunputnus pārvieto uz rūpniecisko zonu jeb dējējvistu iekārtām, kur pēc apmēram vienu mēnesi ilga aklimatizācijas laika vistas 11 līdz 13 mēnešus augstražīgi dēj.

Vienā sešstāvu augstceltnē ir 165 tūkstoši vistu. Uzņēmumā pavisam ir piecas šādas augstceltnes, bet kāda no tām ir tukša, jo gada laikā notiek cikla pilna aprite. Vienā dienā “Balticovo” vistas izdēj 600 tūkstošus olu.

Visa uzņēmuma produkcija — pārtikas olas, olu pulveris, putnu gaļa u.c. — ir sertificēta. Bet viens no vislielākajiem uzņēmuma kapitāliem, uzskata ģenerāldirektors, ir zinīgie putnkopības speciālisti, no kuriem daudzi strādā kopš pašiem putnu fabrikas pirmsākumiem. “Balticovo” pavisam strādā 530 darbinieki.

Nopietnu konkurentu uzņēmumam Latvijā nav. Taču Lietuvas olu ražotāji met kāru aci uz mūsu tirgus labajām cenām un to pircēju slāni, kas labprāt nopirks olas nedaudz lētāk. Tādēļ Latvijas tirgū ir olas no Lietuvas — ievestas gan legālā ceļā, gan arī nelegāli.

— Legālais olu imports ir niecīgs. Precīzi grūti nosaukt, jo katrā instancē — muitā, Veterinārajā departamentā — figurē atšķirīgi skaitļi. Arī uzskaitē par tranzītu atšķiras valstī ienākušo olu daudzums no tā daudzuma, kas no valsts izvests. Nejaušas kļūdas pa nullītēm, pa komatiņiem... — pasmaida runātājs. — Tādēļ tas skaitlis, kas figurē presē, it kā februārī Latvijā ievests viens miljons olu, nebūs pilnīgi ticams. Precīzi pateikt nevar neviens. Taču Lieldienu laikā diezin vai Lietuvas ražotāji atstās savus ēdājus bez olu krāsošanas priekiem. Tādēļ tieši uz Lieldienām kontrabandas olas Latvijā varētu arī nebūt. Nelegālā ievešana varētu atsākties pēc Lieldienām. Tomēr ar prieku jāteic, ka mūsu pircēji cenšas iegādāties Latvijā ražotās olas, kaut tās ir nedaudz dārgākas, jo mēs garantējam kvalitāti. Tieši olu kontrabanda ir tā, kas pirms vairākiem gadiem likusi “Balticovo” pilnībā pāriet tikai uz brūnu olu ražošanu — lai tās viegli varētu atšķirt. Tieši šis ir iemesls arī raksturīgajam BALTICOVO marķējumam uz katras olas, ko viltot ir ļoti grūti.

Ārzemēs modē nācis tā sauktais “ģimenes iepakojums” — kārbiņā, kurā vieta desmit vai divpadsmit olām, daļa ir mazas — mazajiem ēdājiem, daļa ir lielākas — māmiņām, bet daļa — pavisam lielas, kas varētu tikt tēviem. Tās ir jaunas tirdzniecības formas, lai piesaistītu pircējus, un Valdis Grimze teic, ka ar laiku tas būs jādara arī mūsu olu ražotājiem. Taču pagaidām Latvijas standarts atļauj olu pārdošanu pēc kategorijām — no `ekstra' līdz pavisam sīkām, ko nosaka pēc svara.

— Mēs esam rentabls uzņēmums, — apgalvo ģenerāldirektors. — Un gribu vēl piebilst, ka visu peļņu mēs ieguldām uzņēmuma attīstībā — gādājam mūsdienīgas iekārtas, rekonstruējam. Prieks, ka sāk atdzīvoties arī apkārtnes zemnieki un mēs ar viņiem sadarbojamies: dodam mēslojumu pavasarī, sējas laikā, bet rudenī viņi mums par to samaksā graudos. Tā ir sava veida zemnieku kreditēšana, un šogad to varēsim atļauties par kādiem 100 000 latiem. Mums jau ir izveidojies pastāvīgs “savu” zemnieku loks. Ir pamatotas cerības, ka nākamajā sezonā mums nevajadzēs meklēt lopbarības graudus ārpus Latvijas, un mēs to ļoti gribētu.

Vislielākā problēma ir tā, ka katru dienu jāpabaro viens miljons viens simts cāļu un vistu. Ja spējam to izdarīt, tad problēmu vairs nav. Visādā ziņā visas likstas ir atrisināmas, un paraudāšana nevienam nav palīdzējusi. Taču, ja padomā, neatrisināma lieta Latvijā ir birokrātija, kas biežāk traucē nekā palīdz ražotājiem. Tur mēs nevaram neko darīt.

Valdības vīriem “Balticovo” ģenerāldirektors novēlēja pēc Lieldienām palūkoties, vai nevajadzētu daudzus spēles noteikumus mainīt tā, lai ražotājiem — zemniekiem, pārstrādātājiem — būtu vieglāk strādāt. Izskatās, ka pašlaik tiek domāts vairāk par bankām, par ierēdņiem, par tirgotājiem.

Taču neba nu svētku reizē milzu problēmas cilāt. Drīzāk der iekāpt lielajā karuseļvistā pašā Rīgas centrā, paklausīties “Skandiniekus” un sarīkot krāsotu olu karu. Arī “Balticovo” olu kari būšot, tā apsolīja Valdis Grimze.

Kad nākamreiz olas tiks godā celtas? Latviešu paražām sekojot, — kad lopi pirmoreiz ganībās laižami. Taču košo krāsu vietā tad būs jautra rumulēšanās. Vai ne?

Rūta Bierande,

“LV” lauksaimniecības nozares redaktore

Katram — mēnesī 15 olas

Valsts statistikas komitejas dati liecina, ka Latvijas putnu audzētavās izdēto olu skaits pēdējo gadu laikā pieaug, bet ievesto olu skaits samazinās.

Aizvadītajā gadā Latvijas putnu audzētavās un iedzīvotāju saimniecībās vistas izdēja 470,8 miljonus olu, t.i., par 11 procentiem vairāk nekā 1995. gadā (421 miljons olu), kas savukārt ir par 17 procentiem vairāk nekā 1994.gadā (359,9 miljoni olu).

1996. gadā, rēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju, tika saražotas 189 olas (1995. gadā — 167 olas, 1994.gadā — 141 ola). Tā kā ola ir viens no lētākajiem pārtikas produktiem, katrs Latvijas iedzīvotājs mēnesī vidēji patērē aptuveni 15 olas.

1995.gadā Latvijā ieveda olas par 63,5 tūkstošiem latu, bet aizvadītajā gadā — tikai 16 tūkstoš latu vērtībā. Ņemot vērā, ka olu uzglabāšanas laiks ir ierobežots, Latvijā tās importē no divām kaimiņvalstīm — Lietuvas un Igaunijas.

Valsts statistikas komitejas

preses dienests