PĒC CEĻA

Austrumi. Un to vadmotīvs “Ētika. Demokrātija. Zinātne”

Pēc viesošanās Ķīnas zemē

Prof. JĀNIS STRADIŅŠ, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, — “Latvijas Vēstnesim”

Kamēr Latvijas Republikas Saeimas delegācija Alfreda Čepāņa vadībā aizviņnedēļ viesojās Ķīnas Tautas Republikā, notika arī cita, mazāk oficiāla un mazāk pamanīta Latvijas pārstāvju vizīte uz “otru Ķīnu” — Ķīnas Republiku Taivanā. Proti, pēc Taivanas Nacionālās zinātnes Padomes ielūguma no 16. līdz 22.martam tur uzturējās Latvijas Zinātņu akadēmijas vadība (Akadēmijas prezidents Tālis Millers, viceprezidents Juris Ekmanis, viceprezidents Jānis Stradiņš un akadēmiķis sekretārs Andrejs Siliņš) un Latvijas Zinātnes padomes starptautiskās komisijas vadītājs Ivars Knēts, — lai iepazītos ar zinātnes stāvokli un uz zinātnes sasniegumu pamata radītajām tehnoloģiskajām izstrādēm Taivānā, lai pārrunātu sadarbības iespējas un parakstītu vienošanos starp Latvijas Zinātņu akadēmiju un Taivanas Nacionālo zinātnes Padomi šajā jomā.

Lidojums bija garš un nogurdinošs (caur Kopenhāgenu, Amsterdamu, šķērsām pāri visai Eiropai un Āzijai, uz Bangkoku, un tālāk 3000 km uz ziemeļiem līdz Taipejai), pati vizīte — maksimāli saspriegta un intensīva: sešās dienās — Nacionālās zinātnes Padomes, triju universitāšu, Ķīnas akadēmijas ( Academia Sinica ), 8 pētniecisku institūtu vai centru, Informācijas zinātņu un tehnoloģijas izstrāžu centra, Zinātnes industriju parka, milzu Industrijas tehnoloģiju pētījumu institūta (ITRI) apmeklējumi Taipejā un 70 km attālajā Hsinču pilsētā (Taivānas “zinātnes galvaspilsētā”), īsajos starplaikos un vakaros iepazīšanās ar Taipejas ievērojamākajām vietām un Ķīnas Nacionālā Pils muzeja (bij. Ķīnas imperatora pils ) unikālajām bagātībām, vienošanās parakstīšana, preses konference un vairākas pieņemšanas.

Ko varētu sacīt par Taivanu un tās zinātni kopumā? Varat ticēt vai neticēt: šis bija itin kā ceļojums 21.gadsimtā. Vēl pirms gadiem trīsdesmit Taivana bija atpalikusi un trūcīga zeme. Teritorijas ziņā divreiz mazāka par Latviju, bez ievērojamām dabas bagātībām, 50 gadus atradusies Japānas koloniālā jūgā, pēc komunistu revolūcijas uzvaras Ķīnā 1949.gadā spiesta uzņemt miljonus lielu armiju un bēgļu masu — tā bija dramatiskā stāvoklī. Un, lūk, “ekonomiskais brīnums”: vidējais ienākums uz cilvēku — 12,5 tūkstoši dolāri, 3.vieta pasaulē datortehnikas ražošanā, vismodernākās tehnoloģijas, viena no visdinamiskāk augšupejošām valstīm, Dienvidaustrumāzijas “mazais tīģeris”. Šo sasniegumu pamats pirmām kārtām ir nācijas apbrīnojamais čaklums un vienotība darbam (sestdienas tur joprojām vēl nav brīvdienas), liela palīdzība no ASV, arī no ASV un citur pasaulē mītošo ķīniešu puses, bet, kas mūsuprāt varbūt pats galvenais: savlaicīgi izvēlētā valsts prioritāte — izglītība un zinātne. Ja tautsaimniecības pieauguma tempi Taivanā ir 6—6,5% gadā, tad zinātnes finansējums pieaug par 10% gadā. Zinātnē un izvēlētajos prioritārajos virzienos, kas nodrošina modernu tehnoloģiju tapšanu un zinātnes uzturēšanu mūsdienu standartiem atbilstošā līmenī, nelielā valsts ik gadus iegulda aptuveni 1 miljardu ASV dolāru (pusi — no Nacionālās zinātnes padomes, pusi — no Ekonomisko lietu ministrijas), un gandrīz tikpat dod arī rūpniecība. Tas sastāda 1,89% no iekšzemes kopprodukta (salīdzinājumam — Latvijā 0,35% IKP un attiecīgi 13 miljoni ASV dolāru, tātad 1000 reizes mazāk!).

Te zinātnes un tehnoloģiju attīstības sistēma ir ļoti pārdomāta — gan augsta līmeņa universitātes (ar moderniem “kampusiem” kā Amerikā), gan Zinātņu akadēmija (kuras sastāvā ir ne tikai vēlēti ļaudis, bet arī 22 pētnieciski institūti, kas nodarbojas ar fundamentālām zinātnēm augstā līmenī), gan jaunu tehnoloģiju inkubācija Zinātnes parkā un gigantiskajā Industrijas tehnoloģiju pētījumu institūtā (ITRI). Nacionālās zinātnes padomes priekšsēdētājs (pašreiz Čao Šinanliū, silicijorganisko savienojumu speciālists, ķīmijas profesors, bijušais Satiksmes un komunikāciju ministrs) ir Ministru kabineta loceklis. Valsts plāno zinātni un tehnoloģijas (pat pēc “piecgadu plāniem”), cieši sadarbojoties ar privātuzņēmējiem. Izvirzīts princips — lai neviena zinātnes joma nepaliktu novārtā, “nenosegta”, lai jebkurā zinātnē būtu “kritiskā masa”, taču dažas nozares — informāciju tehnoloģija, materiālzinības, fizika, ķīmija tiek attīstītas īpaši intensīvi. Valsts zinātnes stratēģija ir visciešākā saistībā ar valsts attīstības saimniecisko stratēģiju, — šo domu uzsvēra profesors Čao.

Taivanā ir labas universitātes ar vismodernāko aparatūru, Medicīnas fakultātē veiktas sarežģītas operācijas “siāmas dvīņu” atdalīšanai, Hsinčiu darbojas sinhrotrona centrs fizikā, ir visdažādāko tipu kodolmagnētiskās rezonaces spektrometri, hromatomasspektrometri, smalkas virsmas pētīšanas iekārtas. Taču vairums jauno speciālistu, kas vēlas turpināt darbu zinātnē, pēc studijām institūtā dodas uz labākajām ASV universitātēm, izstrādā tur savas Ph. D. disertācijas, nododas postdoktorālajām studijām. Daļa jauno ķīniešu paliek ASV (pašlaik tur vairāk nekā 50% aizstāvāmo Ph. D. disertāciju fizikā un ķīmijā ir ārzemnieki), bet prāva daļa atgriežas dzimtenē. Taivanas politika ir — radīt apstākļus, lai no ASV reemigrējušie ķīniešu zinātnieki varētu atrast optimālus pētnieciska darba apstākļus arī dzimtenē. Rezultātā — Taivanā pašreiz darbojas 3 Nobela prēmijas laureāti, ieskaitot pašreizējo Academia Sinica prezidentu 1987.gada Nobela prēmijas laureātu ķīmijā Juan Isehlī, ārkārtīgi inteliģentu un iespaidīgu personu, kurš personificē Taivanas intelektu.

Mums bija parādīts liels gods: iespēja tikties un izrunāties būtībā ar visiem izcilākajiem Taivanas zinātniskās elites pārstāvjiem — Nacionālas zinātnes padomes priekšsēdētāju un trim viņa vietniekiem, Academia Sinica prezidentu Dr. Lī, triju lielāko Taivanas universitāšu prezidentiem, vienu no augsttemperatūras supravadītāju tehnoloģijas radītājiem ASV, tagad Nacionālās Tsing Hua Universitātes profesoru Vu (kas atgriezies no ASV), psihologu un izziņas teoriju veidotāju profesoru Jongu Tsunhuangu un citiem, pārrunāt modernās zinātnes un tehnoloģijas attīstības ceļus, zinātnes stāvokli pasaulē, Ķīnā un Eiropā, arī Latvijā. Izrādījās, ka Nacionālās Čiao Tung Universitātes prezidents, dzimtenē ļoti cienītais Či Fudens savā laikā izstrādājis savu doktora disertāciju Mičiganas universitātē ASV pie latviešu izcelsmes elektrotehnikas profesora Andreja Oltes un ir ļoti augstās domās par latviešiem ASV. Vispār, šis moments — līdzība starp ķīniešu un latviešu diasporām, starp Taivanu un Latviju — sarunās tika daudzkārt izcelts un pārrunāts, arī no ķīniešu puses.

Taivana sāk veidot visai pragmātiskas attiecības ar Ķīnas Tautas Republiku — tās zinātnieki dodas lasīt lekcijas uz kontinentālo Ķīnu, Taivana investē lielās Ķīnas saimnieciskajā attīstībā simtiem miljonu dolāru, aprīlī paredzēts atklāt jūras satiksmi starp abām Ķīnām. Divas lielākās Taivanas universitātes Hsinčiu pilsētā sevi uzskata attiecīgi par Pekinas un Šanhajas universitāšu mantiniecēm, bet Academia Sinica savu dibināšanu skaita no 1928.gada, kad to organizējusi toreizējā Ķīnas Republikas valdība. Un vispār: no Academia Sinica 200 locekļiem tikai 50 mīt Taivanā — pārējie ir ārzemju ķīnieši, galvenokārt no ASV pētnieciskajiem centriem, bet 5 dzīvo Ķīnas Tautas Republikā. Tādēļ ir pamats domāt, ka intensīvāku zinātnisku sakaru veidošana ar Taivanu nekādā ziņā nevar kaitēt mūsu attiecībām ar “Lielo Ķīnu”. Un acīm redzami 21.gadsimtā reiz atkal nebūs vienota Ķīna, varbūt vienīgi ar reģionāli atšķirīgām ekonomikas īpatnībām.

Vienošanos ar Taivanas Nacionālo zinātnes Padomi slēdza Latvijas Zinātņu akadēmija kā nevalstiska organizācija. Ceremonija notika NZP lielajā sēžu zālē, svinīgos apstākļos, ar prof. Šinanliū un Dr. Millera uzrunām, preses konferenci un improvizētu semināru par Latvijas zinātni, kurā prof. Knēts raksturoja pašreizējo zinātnes stāvokli Latvijā, bet man bija gods runāt par Latvijas zinātnes tradīcijām, Latvijas Zinātņu akadēmiju un sakariem ar Ķīnu pagātnē. Dabiski, minēju, ka profesors Pēteris Šmits pirms 100 gadiem bijis viens no ievērojamiem sinologiem, kas strādājis Pekinā un Vladivostokā, pētījis mandžūru, negidālu un oroču valodas, par Paula Stradiņa savākto Ķīnas kultūras priekšmetu kolekciju Medicīnas vēstures muzejā, ko varētu vēl papildināt Ķīnas puse.

Sarunās tika skarta zinātnieku apmaiņas problēma, iespēja veidot kopējus pētnieciskus projektus uz Taivanas aparatūras bāzes. Īpašs vilinājums būtu Modernās zinātnes un datortehnoloģijas izstādes izveidošana Rīgā jaunatnes apmācībai, zinātnes popularizēšanai un visas sabiedrības orientēšanai šajās jomās. Izstāde, ko redzējām Ķīnas Republikas NZP 27 stāvu namā, bija satriecoša — visjaunākie holografijas sasniegumi, transformējumi notīs (izmēģinājās arī prof. Knēts un dabūja latviešu ziņģes izrakstu ar visām muzikālajām pauzēm un kļūdām), ieiešana wwl., ķīniešu hieroglifu trasliterēšana pēc balss u.tml. Izstādē daudz bērnu, rokmūziķu, vecu cilvēku, kas cītīgi darbojas. Līdzīgas aparatūras ienākšana Rīgā būtu liela dāvana latviešu sabiedrībai un labs orientieris mūsu jaunatnei, bet Taivanas rūpniekiem tā ļautu popularizēt savus izstrādājumus. Varbūt arī to varētu izvietot mūsu ZA augstceltnē?

Par to, ka ķīnieši izturējās pret mums nopietni un ar cieņu, varētu minēt daudzas liecības. Viena no tām — jau atgriežoties Rīgā saņēmām ziņu, ka NZP priekšsēdētājs Dr. Šinanliū savu jūnijā iecerēto Eiropas braucienu bez agrāk paredzētajiem Čehijas un Polijas apmeklējumiem nolēmis papildināt ar Latvijas apmeklējumu, lai iepazītu zinātnes stāvokli uz vietas un organizētu Rīgā nelielu tikšanos arī ar Lietuvas un Igaunijas zinātnes pārstāvjiem, ja Latvijas puse uzņemtos šādu iniciatīvu un sastādītu ķīniešiem interesantu programmu. Liekas, ka labu iespaidu uz saimniekiem darīja ne tikai mūsu runas un kompetence dažādos zinātnes jautājumos (arī prof. J.Ekmanis veido Tehnoloģisko centru Rīgā un abi ar Dr. A.Siliņu pārstāv modernos fizikas vizrzienus), bet arī fakts, ka datorizstādē “Internetā” bija rodama Latvijas Zinātņu akadēmijas “home page”, ko izdevās izsaukt jau pirmajā piegājienā. Tāpat ķīniešus interesēja LZA ģerbonis ar tur ietverto simboliku, kur eksaktās un dabas zinības simbolizē Saule, bet humanitārās zinātnes — Mēness.

Mūsu “Taizemes misija” bija veiksmīga, iespaidu radās ļoti daudz, un viens no galvenajiem varbūt — iespējamā pasaules centra pārvietošanās no ASV un Eiropas uz Āziju nākamajā gadu tūkstotī, ko diskutējām ar ķīniešiem objektīvi un pamatīgi, bez liekām emocijām. Ķīniešu psihologs Dr. Huangs noraidīja manu viedokli par “ķīniešu hierioglifisko domāšanu”, izsakot viedokli, ka hieroglifu lietošana varbūt ietekmējot domāšanas stilu, bet ne domāšanas ātrumu. Viņš un auditorijas vairākums bija pret Dr. Lī ierosinājumu pāriet uz latīņu alfabētu, jo tā būtu ķīniešu nacionālās identitātes un tradīciju graušana. Domāšanā te ierunājas kīniešu un amerikāņu tradīcijas, viss ir stipri amerikanizēts, tomēr ķīniešu patriotisms ir stiprs. Tā attieksmē pret Dalailamu, kurš ieradās tieši tajā laikā un apmetās tajā pašā hotelī, kur mēs, laikam tomēr dominēja viedoklis, ka viņš uzņemams kā izcils reliģisks un filozofisks domātājs, nevis Tibetas valsts galva — arī Taivanā tomēr Tibetu uzskata par Lielās Ķīnas sastāvdaļu, nevis potenciāli neatkarīgu valsti.

Kad vaicājām, kā motivējama viņa interese par Latviju, atbilde skanēja: “Pirms jūs aicinājām, mēs ļoti rūpīgi aplūkojām Eiropas ģeogrāfisko karti.” Katrā ziņā, visi saimnieki labi prata atšķirt Latviju no Lietuvas un Igaunijas, kaut arī Latviju te dēvē par Lataviju (tā bija pat rakstīts dažās oficiālās pieņemšanas programmās).

Neapcerēšu šeit Taivanas kontrastus, nemēģināšu sniegt paviršu valsts raksturojumu no tūrista viedokļa, jo laika, lai iepazītos, bija par maz. Paguvām gan mūsu lepnajā Hovard Plaza hotelī noturēt tradicionālo Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidija pirmdienas sēdi ar visu protokolu — tā bija pirmā oficiālā LZA Prezidija sēde ārpus Latvijas, 10 000 kilometrus no Dzimtenes. Paguvām gan uztvert arī kaut ko no vietējām tradīcijām — izslavētajā ķīniešu virtuvē, nakts veikaliņos, tempļos, muzejos, virtuozajā sardzes maiņas ceremonijā pie Mocekļu tempļa, Sun Jatsena un Čana Kaiši memoriālos. Uz pēdējo ved 89 kāpņu augsta uzeja, bet memoriāla sienu rotā Suna Jatsena radītās Ķīnas Republikas principi: “Ētika. Demokrātija. Zinātne”. Skatīt šo devīzi, īpaši tās pēdējo vārdu, mums bija liels gandarījums. Vai šie principi nevarētu būt pamatā ne tikai visas Ķīnas, bet arī Latvijas attīstībai?

Šādu domu izteicu līguma parakstīšanas ceremonijā un atkārtoju to pēc atgriešanās. Bīstos, ka bez šiem principiem arī mēs nevaram nopietni cerēt uz iekļūšanu ne tikai Eiropā, bet arī nākotnes plaukstošajā Āzijā. Līdz šim tiekam mācīti skatīties vai vienīgi uz Rietumiem, bet varbūt kādreiz ir derīgi paskatīties arī mazliet tālāk, nākamā gadutūkstoša perspektīvā? Personīgi es daudz labprātāk dzīvotu Skandināvijā, taču var gadīties, ka iznāks dzīvot Taivanā vai Singapurā. Katrā ziņā, sveša pieredze ir vienmēr noderīga, tā jāzina un iespēju robežās jāpārņem.

Un viens gan nav apstrīdams: Dienvidaustrumāzijas reģions pašlaik attīstās dinamiskāk nekā vecā Eiropa, un par dažām lietām intelektuālajā sabiedrībā tur ir vairāk veselīgas izpratnes, varbūt arī mazāk rutīnas, pašapmierinātības un mietpilsonības. Tikai no tiem motociklistu un velosipēdistu pulkiem, kas pie zaļās luksofora gaismas sāk savu startu visu varavīksnes krāsu pelerīnās, gan mazliet bail — kaut kas no Džordža Orvela un Oldisa Hakslija antiutopiskajām nākotnes vīzijām. New, brave world (Jaunā, brašā pasaule).

Un noslēgumā vēlreiz gribas izsacīt visdziļāko pateicību Ķīnas Republikas Nacionālajai zinātnes Padomei, tās priekšsēdētājam profesoram Šinanliū, mūsu jaukajiem un pašaizliedzīgajiem pavadoņiem Taipejā, mūsu sarunu partneriem par lielisko uzņemšanu, un Taipejas misijas valdītājam Rīgā Danielam Hu kungam — par palīdzību šīs vizītes organizēšanā.

Tas ir Stradiņš ķīniešu valodā

Izstādes apmeklējuma laikā — automāta izdarīts fotouzņēmums, kāds tiek katram divos eksemplāros, tikko apliecināta interese par ekspozīciju

Ejot uz Čan Kaiši piemiņas memoriālu, vilšus nevilšus nākas domāt par katras tautas lieliem vīriem. Par tiem, kas civilizācijas nākotni spēj ietilpināt trijos lielos vārdos “Ētika”, “Demokrātija”, “Zinātne”, kas ierakstīti arī šī memoriāla sienā.

Mūžam kontrastainie Austrumi, šoreiz — Tsing Hua Universitātes korpuss un aleja uz Taivanas Nacionālo Universitāti, kā arī universitātes emblēma