Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tiesu varai jābūt stiprai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.05.1997., Nr. 132 (847) https://vestnesis.lv/ta/id/51942

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts prezidenta tikšanās

Vēl šajā numurā

30.05.1997., Nr. 132 (847)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks:

Tiesu varai jābūt stiprai

Referāts nolasīts konferencē “Tiesu vara un sabiedrība” 1997. gada 23. maijā

Savu uzstāšanos gribu sākt ar to, ka atsaukšu jums atmiņā 1988. gadu — tieši šīs konferences kontekstā — toreiz notikušo manifestāciju ar lozungu “Par tiesisku valsti”.

Šī grandiozā manifestācija, kā jūs atceraties, notika mūsu sabiedrības Atmodas sākuma posmā. Izvirzītajā lozungā “Par tiesisku valsti”, neapšaubāmi, bija vieta ne tikai tīram tiesiskumam, bet arī tiesiskuma sargam — tiesai. Domājams, nebūšu tālu no patiesības, sakot, ka toreiz — Atmodas laikos — liela sabiedrības daļa to arī saprata un apzinājās: neatkarīgās Latvijas atjaunotnes ceļam būs svarīga nozīme arī tam, kādu pozīciju ieņems tiesa — demokrātijas vai totalitāro. Latvijas tiesas pieņēma demokrātiju.

Līkne ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu gāja uz augšu, bet līkne par tiesiskumu un tiesu vietu — tikai apgriezti proporcionāli — uz leju.

Šobrīd, neatkarīgā, demokrātiskā Latvijā, lozungs “Par tiesisku valsti”, domāju, jūs piekritīsiet, ir retums, bet tiesas novērtējums sabiedrībā ir tikai ar mīnusa zīmi.

Ikviens, kam nav slinkums, uzskata par savu pienākumu proponēt sev un citiem līdzīgu viedokli — tiesu vara nedarbojas. Salīdzinājumam atgādināšu: arī 4. Saeimas laikā tika pausts viedoklis “Satversme neiet”.

Tā kā “Satversmes neiešanas” atziņa guva virsroku, tad, lai Satversme “velkoties” nemaisītos jaunradei pa kājām, tā tika nolikta nost no acīm. Iespējams, salīdzinājumam var nepiekrist, taču zināmas asociācijas tas tomēr rada.

Kas ir tiesu vara, kā tā veidojas, kā tā izpaužas, un kādas ir tās robežas? Šo jautājumu arī apskatīšu, izmantojot likumdošanu un demokrātijas nostādnes.

Mūsu valsts pamatlikumā — Satversmē — nav burtiski noteikts, ka Latvijas valsts uzbūve pamatojas uz trijiem varas dalīšanas principiem. Taču ne katrreiz, kā vienmēr jurisprudencē, tas, kas nav pateikts burtiski, neizriet no teleoloģijas (jēgas un mērķa), lietu faktiskā stāvokļa un praktiskā risinājuma.

Latvijas Satversmes analīze, paturot vērā parlamentārās republikas statusu, neapšaubāmi, ļauj izdarīt secinājumus, ka Satversmē — pēc jēgas un mērķa — iekļauts valsts varas dalīšanas princips: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tiesu vara — kā trešā vara — burtiski noteikta tikai likumā “Par tiesu varu”.

Tātad klasiskajā izpratnē likumdevējam — Saeimai — pieder politiskā likumdošanas vara, izpildvarai — Ministru kabinetam — ekonomiskā, finansiālā un organizatoriskā un tiesai — jurisprudences — likumu piemērošanas vara.

Kā Saeimai, tā arī Ministru kabinetam — likumdevējam un izpildvarai — savas varas pieder (kā tiesībspēja) konstanti, neierobežoti un no paša sākuma.

Citāds stāvoklis ir tiesai attiecībā uz tiesas varu jeb to pašu tiesas tiesībspēju un arī rīcībspēju.

Tiesai tiesas varu — tiesībspēju un rīcībspēju — tā nu tas ir, var dot (bet var arī nedot) iepriekšējās divas varas — likumdevējs un izpildvara. Proti, likumdevējs likumdošanas ceļā nosaka, ka strīdi par likumu piemērošanu ir izšķirami tiesai — tā būtu tiesībspējas piešķiršana tiesai. Šādas tiesībspējas — strīdu par likumu piemērošanas izšķiršanu tiesā — likumdevējs tiesai piešķir tad, ja pats likumdevējs ir demokrātisks un valsts ir demokrātiska. Ja likumdevējs, kā tas ir totalitārās un autoritārās valstīs, nav demokrātisks, tad arī tiesas tiesība izšķirt strīdus par likumu piemērošanu ir ierobežotas vai, pareizāk sakot, apcirptas.

Tiesas tiesību ierobežošana faktiski izpaužas divos veidos — tiesa var izskatīt tikai tos tiesiskos strīdus, kas tieši ir nodoti tās kompetencē — vispārējs princips — un otrs — šajos vispārējos principos nosakot vēl izņēmumus, kas nav pakļauti tiesām. Piemēram, daudziem zināms — kādreiz esošie amatu saraksti, kuru darba strīdi nebija pakļauti izskatīšanai tiesās. Totalitāro valstu fundamentālā pieeja tiesai izpaužas klasiski ar to, ka totalitārās valsts likumdevējs ar “tiesas rokām” realizē iekšienē totalitāro politiku, nostiprinot savu ideoloģiju.

Nav šaubu, ka Latvijas Republikas likumdevējs — Saeima — pieņemot likumus, domā arī par likumu piemērošanas iespējamiem strīdiem un šo strīdu izšķiršanu. Saeima jautājumus par tiesisko strīdu izšķiršanu arī nodod tiesu kompetencē. Tādā veidā arī Saeima piešķir tiesai tiesībspēju, t.i., izšķirt tiesiskos strīdus.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!