Darbs un aicinājums

Nule Latvijas Kara muzejā — zīmīgs notikums. Tikko izdevniecības “Sol Vita” aprūpē nākusi klajā monogrāfija “Pretestības kustība okupācijas varām Latvijā”. Pāri par 350 lappušu. Atmiņas un dokumenti no 1941. līdz 1956.gadam.

Vāklapā rakstīts: “Šī grāmata tapusi ar Daugavas Vanagu fonda Bredfordas (Anglija) nodaļas un tās priekšsēža Arvīda Lagzdiņa gādību un izdevniecības direktores Veronikas Lāces atbalstu.”

Tā — viens no grāmatas krusttēviem Tālivaldis Bāliņš, ugālnieks, daudzu notikumu līdzdalībnieks, kas šajās slejās stāsta par izdevuma veidošanu.

Bet Kara muzeja ceturtā stāva zāle — pilnum pilna ar četrdesmito un piecdesmito gadu traģisko un varoņgaitu liecinieku klātbūtni. Runā Astrīda Aļķe, kas atceras faktu vākšanas laiku, Tālivaldis Bāliņš, kam grūti apvaldīt emociju plūsmu, jo viņš personiski pazinis prāvu daļu grāmatā fiksēto personu. Turpmāk — grāmatas ievada rindkopas, kuru autors ir Tālivaldis Bāliņš.

Un tad jau arī Veronika Lāce, kas atgādina vairāku gadu laikā tapušo izdevumu, Ritvars Jansons, Totalitārisma seku centra dokumentēšanas speciālists, daudzi citi, kas nav palikuši malā, lai varētu realizēt šo projektu. No mūsu rīcībā esošajiem tekstiem — Ritvara Jansona apkopotais unikālais materiāls, kas sasaucas ar līdz šim nezināmo un “neērto” faktu kopumu

Atšķiram grāmatas saturrādi un lasām: “Fricis Sirsniņš “Atmiņas”, Lidija Cepurīte “Brīvība”, Egils Upelnieks “Manam tēvam”, Rota Standzeniece “Mežā nodzīvoti desmit gadi”, Alīda Reimane–Jurča “Stāsts par sevi”. Un tā tālāk un joprojām. Raksta un stāsta Andrejs Lapiņš, Ērika Launīte, Aleksandrs Berķis, Jānis Pormalis, Laimdota Junkara, Kārlis Čika (Grīnerts)...

Visai zīmīga ir grāmatas otrā daļa “Pretestības garu saglabājot”. Te lasāmi Alda Bergmaņa apcerējumi par PSRS Augstākās Padomes vēlēšanām 1941.gada 12.janvārī Liepājas apriņķī, Gunāra Blūzmas eseja par nacionālo partizānu karu Sēlijā, Ritvara Jansona pētījums par speciālo grupu un aģentu izmantošanu padomju režīma pretinieku likvidēšanai un neitralizēšanai (1944—1956), Viktora Smeltera atmiņas par tikšanos ar čekas specgrupu, kā arī citi unikāli teksti.

Ritvars Jansons šajā grāmatas priekšstādnes reizē bilda:

— Lai šis sējums būtu atgādinājums par mūsu tēvu un tēvutēvu veikumu. Lai šīs lappuses būtu mudinājums nenolikt pūralādēs mūsu priekšteču stāju!

Ar nāvi ceļabiedros

Grāmatas 1.daļā stāstīts par latviešu nacionālo pretošanās kustību krievu okupācijas varai pēc tās otrreizējās atgriešanās Latvijā 1944.gada vasarā, kā arī Kurzemē — no 1945.gada maija līdz 1956.gadam.

Uzrakstīts no notikumu dalībnieku atmiņām un arhīvu dokumentiem, sākot ar Kārļa Krēmera nacionālo partizānu grupu Vidzemē un “Jagdverband Ostland” — “Meža kaķu” (MK) Kurzemes grupējumu, ko vadīja kapteinis Boriss Jankavs. Tie cīnījās Kurzemes mežos pret sarkanajiem partizāniem, kas sastāvēja no krievu diversantiem, Baigā gada kompartijas biedriem, karagūstekņiem un citiem, kuri karoja, lai nebūtu ne Latvijas, ne latviešu tautas un Latviju pārpuldinātu ar okupantiem un civilokupantiem. Viņi slepkavoja un laupīja. “Meža kaķu” cīņa ar viņiem bija sekmīga. Ventspils apriņķī vien tika iznīcināti ap 120 padomju karotāju, par ko liecina kapu plāksnes Popes un Ances Kuiku kapos.

Vēlāk daudzi no MK dibināja LNPO (Latvijas nacionālo partizānu organizācija). “Jagdverband” dalībnieki palīdzēja latviešu bēgļiem braukt uz Zviedriju. Vācu armijas dezertieri un kurelieši, kas slēpās no vāciešu vajāšanas, iesaistījās MK. MK izveidoja ieroču un pārtikas noliktavas, ko izmantoja pēc Kurzemes kapitulācijas. Daļa no MK darbojās nacionālos partizānos pēc Kurzemes kapitulācijas. Tomēr galvenais partizānu spēks bija leģiona karavīri, aizsargi un civiliedzīvotāji, kas bija iebēguši mežos no sarkanarmijas vajāšanām. Čekas karaspēka uzbrukumi partizāniem bija mazsekmīgi. Tādēļ čeka izveidoja aģentu un spiegu tīklu, viņus iefiltrēja partizānu nodaļās, kā arī izveidoja viltus pārtizānu grupas. Savervēja aģentus darbavietās un pasta nodaļās, kas atlasīja padomju varai aizdomīgiem cilvēkiem adresētas vēstules, kuras čekas pārstāvis divas reizes nedēļā paņēma izkontrolēšanai, daļu paturot, pārējās pēc izkontrolēšanas atveda atpakaļ uz pasta nodaļām, tāpat noklausījās arī telefona sarunas. Čekai arī izdevās vairākus latviešu patriotus atvilināt uz okupēto Latviju no Rietumiem.

Tie nezināja, ka uz Latviju brauc kopā ar čekas slepkavām: Vidvudu Šveicu, Jāni Klimkānu, Arvīdu Gailīti, Staņislavu Kreicu un vēl citiem. Visi šie okupācijas kalpi par tautiešu asinīm saņēma apbalvojumus un dienesta pakāpes. Čekā tikai maza daļa pēc tautības bija latvieši. Varenā čeka ar savām metodēm no apcietinātajiem panāca atzīšanos tādās lietās, par kurām tie nekad neko nebija zinājuši un darījuši. Daudzi no “pārpratināšanas” miruši. Nopratināšanas protokoli tika rakstīti krievu valodā, ko piespieda parakstīt, nezinot, kas tur sarakstīts. Teroram pakļāva partizānu piederīgos. Vīrus padomju vara notiesāja, bet piederīgos 1949.gada 25.martā izsūtīja uz Sibīriju. Latviešiem, savas tautas aizstāvjiem, atlika vienīgi aiziet bojā, jo rietumnieki mūs bija iztirgojuši boļševismam Teherānas, Jaltas un Potsdamas vienošanās laikā. 1946.gada janvārī Zviedrija latviešu leģionārus izdeva krievu okupantiem. Lielās rietumvalstis latviešu karavīrus turēja gūstekņu nometnēs, tāpat arī civilos bēgļus pratināja un izmeklēja “skrīningos” līdzīgi krievu filtrācijām, par to, ka pretojušies un bēguši no saviem slepkavām.

Tomēr latviešu brīvības alkas ir saglabājušās ilgajos apspiestības gados, kad latviešu valoda tika nīdēta un visas vadošās vietas ieņēma sveštautieši, ar viņiem pārpludināja visas pilsētas.

Rakstītais ir veltīts latviešu brīvības cīnītājiem, kas vēl dzīvi, tiem, kas kapos, un tiem, kuru kapa vietas nav zināmas — čekistu noslēptas. Brīvības cīnītājiem, kas nošauti Rīgas Centrālcietumā un aprakti Matīsa kapos pie cietuma žoga.

Par Latvijas K(b)P CK specgrupas kaujas darbībām

Pēc Oškalna un Laiviņa veiktās iepriekšējās izlūkošanas, lai noskaidrotu bandītu vairāk skartās vietas, vispirms nodaļu nolēma izvietot Lubānā.

Ar pirmo nodaļas izvietošanas dienu (5. VI) Lubānā tā nodibināja ciešus sakarus ar Madonas apriņķa VDTK un IeTK orgāniem, kā arī veica izlūkošanu, noskaidrojot bandītu atbalstītājus un bandītu atrašanās vietas.

Pastiprinātas kaujas un slepenās izlūkošanas rezultātā un pēc saņemtām VDTK un IeTK orgānu ziņām jau 10. VI arestēja 3 bandu atbalstītājus, bet 11. VI Ratiņa un Poča vadībā apcietināja bandu 6 cilvēku sastāvā.

Vienlaicīgi arestēja vēl 15 bandītu atbalstītājus.

Minētos pasākumus veica grupa 20 cilvēku sastāvā, jo pārējo nodaļas sastāvu kā pavadoņus pievienoja IeTK karaspēkam, kura divīzija veica meža ķemmēšanu. Ķemmēšanas rezultātā nogalināja 2 un sagūstīja 1 bandītu.

Sakarā ar iepriekšminēto meža ķemmēšanu bandīti no Lubānas apkārtnes mežiem, acīmredzot izkliedēti, aizgāja. Neskatoties uz to, ka nemitīgi izlika slēpņus, izsūtīja izlūkus un meklētāju grupas, kādu laiku būtisku rezultātu nebija (16. VI Poča vadībā noķēra 1 bandītu), bet arestēja virkni bandītu atbalstītāju.

Pēc izlūku ziņām, bandītu atrāšanās bija iespējama Lubānas ezera salā, tāpēc noskaidrošanai izsūtīja 8 izlūkus Poča vadībā.

2. VI vakarā izlūki 3 laivās piebrauca pie salas. Bandīti izlūkus savlaicīgi ievēroja un atklāja uguni. Neskatoties uz to, izlūki izsēdās salā un iesāka kauju. Vienu bandītu nogalināja un 2 sagūstīja. Izlūki zaudējumus necieta, bet 18 bandītu spiediena rezultātā atkāpās.

Nākošajā dienā sūtīja 40 cilvēku grupu, bet bandītu salā vairs nebija.

Tajā pašā laikā tika saņemtas ziņas par badītu grupu Gaigalavas — Bērzumuižas rajonā (Abrenes apr.), kur Ratiņa un Vasiļonoka vadībā nosūtīja 30 cilvēku grupu. Pēc ierašanās norādītajā rajonā grupa izlika slēpņus un sāka bandītu atbalstītāju apcietināšanu. 27. VI slēpnis notvēra 1 bandītu. Vadoties no ziņām, kuras ieguva no atbalstītājiem un sagūstītā bandīta, 1. VII realizēja operāciju Bērzumuižas mežā. Grupa kopā ar IeTK karaspēka grupu uzbruka nometnei. Kaujas gaitā nogalināja 5 un sagūstīja 6 bandītus. Ieguva trofejas. Zaudējumu nebija.

Šajā pašā laikā nodaļas pārējais sastāvs Oškalna un Laiviņa vadībā pārvietojās uz Odzienas pagastu, kur darbojās ar parastajām metodēm, t.i., sagūstīja bandītu atbalstītājus, izlūkoja un izvietoja slēpņus.

Pēc Bērzumuižas operācijas Ratiņa un Vasiļonoka grupa atgriezās Lubānā, kur 10. VII notvēra 1 bandītu, 1 sakarnieku un arestēja virkni bandu atbalstītāju, bet 10. VII grupa pilnīgi pārvietojās uz Odzienu.

Odzienas rajonā darbojās 18 cilvēku liela bandītu grupa. 10. VII, pēc bandas atrašanās vietas noskaidrošanas, Oškalna un Laiviņa grupa uzbruka bandītu nometnei. Bandītiem izdevās aizbēgt, bet viņi atstāja visus apavus, daļu apģērba un 90% sava bruņojuma. Vēlāk no šīs bandas notvēra 3 bandītus. Pārējie, izņemot 2, brīvprātīgi iznāca no meža tādēļ, ka palika bez ieročiem un sakariem (bandītu atbalstītāji gandrīz 100% arestēti).

Tā kā Odzienas pagastu no bandītiem atbrīvoja, nodaļa pārvietojās uz Cesvaini (19. un 26. VII).

Pirmajās 4 dienās notika izlūkošana un badītu atbalstītāju apcietināšana. Vadoties no iegūtajām ziņām, 25. VII nolēma veikt operāciju 12 cilvēku bandītu grupas likvidācijai Grašu rajonā. Operāciju 49 cilvēku sastāvā vadīja Počs. Pēc iegūtās informācijas bandai vajadzēja atrasties mežā, bet ķemmējot to neatrada. Sākās ap mežu esošo māju pārbaude, kuras gaitā “Spruktu” dzīvojamā ēkā atrada bandu. Izraisījās kauja. Bandīti izmisīgi pretojās, pielietojot ložmetēju, automātus, šautenes, granātas. Kauja ilga apmēram 2 stundas. Kaujas gaitā māju aizdedzināja. Bandīti tikai tad pārtrauca pretošanos, kad māja sabruka. Bandītu grupu 10 līdz 12 cilvēku sastāvā pilnīgi iznīcināja. Mūsu zaudējumi — 4 kritušie, 3 ievainotie.

28. VII Ratiņa un Vasiļonoka grupa šajā pagastā aplenca “Sviķu” mājas. Nogalināts 1 bandīts.

Sakarā ar to, ka karaspēka daļas veica ķemmēšanas operācijas, nodaļa līdz 8. VIII savu kaujas darbību pārtauca un nodarbojās ar ziņu sagatavošanu bandītu atbalstītāju sagūstīšanai.

Ņemot vērā to, ka Cesvaines rajonā bandīti bija izkliedēti, nodaļa uzsāka bandītu ģimenes locekļu ņemšanu par ķīlniekiem. Tas deva panākumus. Apmēram 80% bandītu (Grašu pag. 100%) brīvprātīgi iznāca no meža.

22. un 23. VIII notika Burceva vada operācija Medzulas pagastā. Rezultātā nogalināja 2 bandītus, ieguva trofejas. Pēc pavēles 29. VIII nodaļa pārvietojās uz Jēkabpils apriņķi.

Lai saņemtu precīzākas ziņas par bandītu grupu atrašanās vietu un sakariem, nolēma sūtīt mežā Elkšņu rajonā 20 cilvēku grupu. Grupa Vasiļonoka vadībā tur ieradās naktī no 30. uz 31. VIII.

Grupai bija rācija. Noskaidrojuši sakarus ar viņu tiešo atrašanās vietu, to ziņojām Ratiņam, lai sūtītu nodaļu bandas likvidēšanai. Operācija notika 4. IX rītausmā. Lai neatšifrētu Vasiļonoka grupu (darbojās, tēlodama badītus), tā atradās slēpnī, Ratiņš ar 30 cilvēkiem aplenca nometni. Tā kā mežs bija ļoti biezs un Ratiņam maz cilvēku, bandītiem atšaudoties, izdevās aiziet, nogalinot majoru Sagaloviču.

Nodaļas pārvietojās Seces — Sērenes — Sēlpils rajonā. Minētajā rajonā darbojās 2 aktīvas bandas: “Pormalis” (28 cilvēki) un “Melnais Pēteris” (8 cilvēki), kuras iespieda un izplatīja lapiņas, izdarīja slepkavības un diversijas.

Nodaļa sāka nodarboties ar bandītu atbalstītāju apcietināšanu, izlūkošanu ar mērķi sagatavot ziņas par bandu, lapiņu iespiedēju un izplatītāju atrašanās vietām. Iegūstot informāciju, 12. un 13. IX arestēja 5 lapiņu izplatītājus, bet 17. IX arestēja bandas “Pormalis” svarīgu bruņotu sakarnieku.

Izmantojot arestēto izplatītāju un sakarnieku liecības, Ratiņš ar grupu Sērenes lauksaimniecības skolā atrada iespiedmašīnu un arestēja 3 lapiņu iespiedējus. No tiem vienu savervēja un atlaida, lai tālāk strādātu pret iepriekšminēto bandu. Nolēma ar savervētā bandas atbalstītāja — iespiedēja — palīdzību 2. X vakarā arestēt bandītu “Melno Pēteri”. Savervētais aģents, kā ieganstu izmantojot Jaunjelgavas kapsētā paslēptos ieročus, pierunāja “Melno Pēteri” iet pēc tiem. Kapsētā norunātajā vietā gaidīja Ratiņš ar grupu. Bandītu “Melno Pēteri” saķēra bez neviena šāviena.

“Melnais Pēteris” norādīja vēl viena bandīta atrašanās vietu, kuru tajā pašā naktī arestēja. Ratiņš, bet 3. X rītausmā arī Vasiļonoks ar 20 cilvēkiem un IeTK karaspēka grupu, par pavadoni izmantojot bandītu “Melno Pēteri”, devās meklēt pārējos bandītus.

Bandīti nebija nometnē un nebija arī maskētajā ziemas zemnīcā, kur vienīgi atradās produkti un kara materiāli. Uz vietas nopratinot “Melno Pēteri”, viņš norādīja kā iespējamo bandītu atrašanās vietu “Stērpeļu” mājas.

Piebraukuši norādītajai vietai ar mašīnām, māju aplencām. Divus bandītus saķērām dzīvus, bet divus, kuri ar rokas ložmetējiem pretojās, sadedzināja kopā ar šķūni.

Sakarā ar to, ka nodaļā palika nepietiekams cilvēku skaits kaujas operāciju veikšanai (kaujas spējīgi tikai 30 cilvēki), tā sāka nodarboties ar atbalstītāju apcietināšanu, aģentūras vervēšanu. Nodaļas cilvēkus kā pavadoņus un tulkus aizsūtīja palīdzēt IeTK orgāniem, un tikai retumis viņi paši izmantoja iegūtās ziņas kaujas operācijām. Tā 9. X, pēc precizētām ziņām, Ratiņš ar nodaļu un pavadoni devās uz Viesītes rajona bandas nometni. Ceļā, apmēram 2 km no nometnes, Ratiņš sastapās ar bandu. Sākās apšaude. Vienu bandītu ievainoja, pārējie aizgāja.

18. X Ratiņš un Bulāns Viesītē arestēja vienu bandītu un kopā ar Brisonu, izmantojot no bandīta iegūto informāciju, uz Jēkabpils ceļa arestēja vēl vienu bandītu. Pēc šīm pašām ziņām minētajā dienā Šarakovs ar grupu Daudzevā arestēja trešo bandītu.

25. X Līvānu rajonā Brisons, Bulāns un Sekste slepeni arestēja “bandītu divīzijas adjutantu”.

28. X Seces rajonā Brisona grupa iznīcināja bandas “Pormaļi” grupu. Operācijas gaitā nogalināja 2 bandītus.

31. X Viesītes rajonā, pēc aģentūras ziņām, no 12 cilvēkiem izveidoja slēpni Gustavsona vadībā. Notvēra 1 bandītu, kurš bija bruņots ar automātu.

Ar 4. XI nodaļa savu darbību pārtrauca sakarā ar Oktobra revolūcijas svētkiem, un nodaļu likvidēja.

Jēkabpils apriņķī nodaļa likvidēja “Pormaļa” un “Melnā Pētera” bandu. Šīs bandas var uzskatīt par likvidētām, jo no 28 “Pormaļa” un 8 “Melnā Pētera” bandu bandītiem palikuši tikai 4 bandīti: no katras bandas pa diviem, no kuriem 1 ievainots un 1 palicis bez ieročiem.

Speciālās nodaļas

komandiera vietnieks Vasiļonoks

6. XI 46.

Publikāciju grāmatai sagatavojis Ritvars Jansons

* LVA SPDN 101. f., 9. apr., 69. 1., 159.—162. lp.