ATGĀDNES, ATCERES

Ir magnēti, kas darbojas cauri gadu simteņiem

Kurts Fridrihsons savos darbos, savās domās — Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā

Starp daudzajiem Starptautiskās muzeju dienas svētku pasākumiem, ar savu garīgo aktivitāti un tālajiem domu lokiem laikā un telpā īpaši izceļas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā iekārtotā izstāde “Vēstures mirāžas. Veltījums māksliniekam Kurtam Fridrihsonam.” Viņa darba gaitas šajā muzejā sākās 1941.gadā un, ja neskaita lēģerī pavadīto laiku no 1951. līdz 1957.gadam, turpinājās līdz mūža vakaram:

“Rīgas muzejā es strādāju visu mūžu (vai labāk — vienu mūžu). Mans uzdevums tur ir bijis pierādīt, ka Rīgas un mūsu pašu vēsture ir tikpat spoža kā Francijas, vikingu vai jebkuras tautas vēsture. Mazas tautas lielā vēsture.”

Kurts Fridrihsons visu mūžu uzturēja dialogu ar vēsturi. Kā atzīmē izstādes koncepcijas autore Gundega Repše, tas bija dialogs starp Trojas karavīru un savu spīdzinātāju čekā, meditācija par Napoleona vientulību Svētās Helēnas salā un savas mākslas bezvārdu izolāciju padomju režīma gados. Viņa mākslai nebūtiski kļuvuši darbu tapšanas gadi — šai izstādē vēsture saplūst un savijas kā dzīves līnijas cilvēka plaukstā.

“Līdzīgi mākonim mana dzīve ir vēja saraustīta — esmu reizēm bijis putns, dēmons, skorpions, zelta pāvs, mērkaķis un mūks”.

Kurta Fridrihsona atziņu zibšņi būtiski izgaismo viņa darbus, palīdz uztvert viņu kā mākslinieku, rakstnieku, domātāju. Kā izcilu personību, starp kura daudzajiem talantiem varbūt pats lielākais bija cilvēcības talants.

Ilgajos darba gados Kurts Fridrihsons šo muzeju padarījis par vienu no modernākajiem Eiropā un, varbūt vēl svarīgāk, — izaudzinājis savu ideju un ieceru turpinātājus. Tālab arī šo ekspozīciju var saukt par “fridrihsonisku” gan pēc satura, gan formas.

Mākslas zinātniece Dace Strazdiņa, mākslinieks Jānis Spalviņš un rakstniece Gundega Repše izstādes koncepciju veidojuši kopā ar mākslinieka dzīvesbiedri Zentu Fridrihsoni. Viņas rūpīgi krātais arhīvs bijis pats vērtīgākais ierosmju avots, viņas atvēlētās fotogrāfijas un vēstules kopā ar daudzajām piemiņas lietiņām veido mākslinieka personības atspulgu, ved pa viņa dzīves un atziņu takām.

Muzeja direktore Klāra Radziņa: “Kurts Fridrihsons par sevi nekad nerunāja.Tikšanās ar viņu mums bija kultūras stundas. Divu, trīs, četru stundu garumā. Runāts tika par vikingiem un lībiešiem, par Napoleonu un vientulību. Par pagātni un par nākotni. Viņš bija nākotnes cilvēks, domāja tālu uz priekšu. Mēs katrs varam tikai pieskarties kādai viņa mākslas šķautnei, varam tikai nojaust, ko viņš gribējis mums pateikt.”

Mākslinieks Jānis Spalviņš: “Vēstures mirāžas šai izstādē kļuvušas par realitāti. Esam riskējuši un gājuši jaunus ceļus, kā to darīja Meistars. Mākslai sadarbojoties ar rakstniecību, esam centušies paplašināt redzesleņķi, skatījumu uz Kurtu Fridrihsonu kā mākslinieku, domātāju, cilvēku. Izstādē nav gadījuma rakstura darbu, nav gadījuma rakstura tekstu, paņēmienu. Viss pakļauts kaut kam lielākam. Esam riskējuši arī izstādīt lietas bez stikliem, bez vitrīnām, kā par to sapņoja mākslinieks.”

Rakstniece Gundega Repše: “Šī izstāde ir kā izaicinājums. Izaicinājums arī šim muzejam — par vēsturi te tiek runāts mākslas, nevis zinātnes valodā. Katrs cilvēks mūža gaitā raksta savu personisko pasaules vēsturi. Šī izstāde ir viena no versijām, kādu to rakstīja Kurts Fridrihsons.”

“Fenomeni nav izņēmumi, bet tikai kategorija,” atzīst Kurts Fridrihsons. Un savos mākslas un domu labirintos sarunājas ar Rafaēlu un El Greko, veido “Eduarda Munka neuzgleznoto darbu”, dod savu māksliniecisko dimensiju sengrieķu traģēdijām “Iliādai” un “Odisejai”, Imanta Ziedoņa epifānijām un franču mūsdienu dzejas antoloģijai, studē arābu alfabētu un kopā ar Stendālu ir pārliecināts: “Mīlestība valda pār visu, un Dievs un cilvēki viņas priekšā ir bezspēcīgi.”

Dzejnieks Leons Briedis: “Manā apziņā viņš ir cilvēks–metafora. Viņš cienīja metaforas, bija cieši saistīts ar romānisko, īpaši francisko kultūru. Viņš bija kā metafora cilvēka dabiskai, vienkāršai, stoiciskai kalpošanai sev pašam. Tikai kalpojot sev, piederot sev pašam, cilvēks kļūst vērtīgs ne vien savās acīs, bet ir kaut ko vērts sabiedrībā, savā tautā, valstī un arī mūžībā. Un tā, metaforiski runājot, Kurts Fridrihsons manā apziņā ir dziļa, spodra rēta, kas iecirsta mūžībā.”

Izstādes centrā ir Kurta Fridrihsona lēģera gadu fotogrāfija. Cietumnieka tērpā ar lēģera numuru 3–436. Īsi pirms aiziešanas aizsaulē mākslinieks to uzdāvināja Leonam Briedim kā savu vienīgo apsūdzības rakstu. Jā, mākslinieka vienīgais nodarījums taču bija tikai tas, ka viņš atļāvās būt pats. Atļāvās domāt savu domu, veldzēties franču kultūrā, lasīt labu literatūru. Pilnveidoties.

“Mākslā mērķi un attālumi mainās. Piestātnes pārvēršas. Reizēm tur, kur aizej, neviens tevi negaida. Māksliniekam tad atkal jāizdomā — vieta, viesi, vārdi. Jāizdara lēciens. Debesīs ir daudz slāņu.”

“Citu cilvēku izstarojums, pilsētu šarms vai stundu burvība var tevi apzeltīt. Ļaujies. Ir magnēti, kas darbojas cauri gadu simteņiem. Nevajag pretoties. Viss, kas tevi pievelk, tev ir vajadzīgs.”

“Tu nedrīksti cerēt, ka vēlreiz atnāksi tāds pats.”

Pola Eliāra frāze “Es tevi turpinu” savā laikā deva nosaukumu franču dzejas antoloģijai. Tas ir arī viens no izstādes vadmotīviem.

Kultūras ministrs Rihards Pīks: Caur šo izstādi mākslinieks turpinās mūsos. Mēs iepazīstam viņa darbus, atziņas, arī lietas, kas bijušas ap viņu, un nemanot tiekam paši iesaistīti, mākslinieka doma rosina mūs uz līdzdomāšanu.”

Atklāšanas ceremonijā, kurā skanēja laba mūzika un dzeja, runāja māksliniekam tuvi cilvēki. Harmonija ar visu acīm skatāmo bija tik pilnīga, ka Mākslinieka atziņu dzirkstis, kas piebārsta visu lieo izstādes telpu, šķita ne acīm, bet ausīm uztveramas. Paša Domātāja nesteidzīgajā, paklusajā balsī izteiktas.

“Viss var būt tavās rokās. Neizvairies. Liekas, ka šis brīdis tevi meklē. Vēlreiz — esi pazemīgs. Šis brīdis var būt Dieva dāvana.”

Kurts Fridrihsons:

Dzimis: 1911.g.11.septembrī

1916.—1917.g. — kopā ar vecākiem bēgļu gaitās Dņepropetrovskā

1918.g. — atgriešanās Latvijā

1931.—1938.g. — studijas Latvijas Universitātes Arhitektūras nodaļā (ar pārtraukumiem), glezniecību apgūstot pie profesora V.Purvīša

1932.g. — ceļojums uz Franciju, iepazīšanās ar Andrē Židu

1932.g. — Rīgā pirmā piedalīšanās izstādē (grupā “Astoņi”)

1938.g. — ceļojums uz Franciju, Vāciju, Beļģiju, Šveici. Studijas pie Andrē Derēna Parīzē

1939.g. — personālizstāde Ņujorkā

1940.g. — personālizstāde Honolulu

1939.—1941.g. — darbs Valtera un Rapas grāmatnīcā ārzemju literatūras nodaļā

1941.g. — darba gaitu sākums mūža garumā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā

1943.g. — personālizstāde Rīgā

1944.g. — iznāk K.Fridrihsona grāmata “Purvītis, Kēnigs, Munks, Mazarēls”

1946.g. — uzņemts Latvijas PSR Mākslinieku savienībā

1947.—1948.g. — pasniedzēja darbs J.Rozentāla mākslas skolā

1951.g. — apcietinājums un izsūtījums uz Sibīriju (spriedums — 25 gadi lēģerī par dzimtenes nodevību)

1957.g. — atgriešanās Latvijā

1957.g. — otrreizēja uzņemšana Latvijas PSR Mākslinieku savienībā

1958.g. — darbs pie muzeja ekspozīcijām, grāmatu ilustrēšana, akvareļ- glezniecība, izdevniecību darbs

1961.g. — iznāk Homēra “Iliāda” ar K.Fridrihsona ilustrācijām

1967.g. — personālizstāde Rīgā

1967.g. — iznāk Homēra “Odiseja” ar K.Fridrihsona ilustrācijām

1967.—1972.g. — scenogrāfa darbs J.Raiņa Dailes teātrī

1970.g. — iznāk franču mūsdienu dzejas izlase “Es tevu turpinu” ar K.Fridrihsona ilustrācijām

1971.g. — iznāk I.Ziedoņa “Epifānijas” ar K.Fridrihsona ilustrācijām

1974.g. — pirmā flomāsteru izstāde “Čigāni” mākslas salonā

1975.g. — izstāde “Ostas” (kopā ar J.Spalviņu) Lielupes jahtklubā

1975.g. — iznāk “Sengrieķu traģēdijas” ar K.Fridrihsona ilustrācijām

1976.g. — personālizstāde “Pasāžas” ( ar I.Ziedoņa tekstiem) Aizrobežu mākslas muzejā

1977.g. — personālizstāde “Indiāņu gaita” Arhitektu savienībā

1978.g. — personālizstāde “Šopēna tēma” Arhitektu savienībā

1984.g. — personālizstāde “Jauns darbs” Arhitektu savienībā

1982.g. — personālizstāde “Viesi un pasažieri” Valsts Mākslas muzejā

1981.g. — iznāk Eiripīda “Traģēdijas” ar K.Fridrihsona ilustrācijām

1985.g. — iznāk I.Ziedoņa un K.Fridrihsona kopdarbs — grāmata “Pasāžas”

1986.g. — personālizstāde “Visur ir būts” Valsts Mākslas muzejā

1990.g. — personālizstāde “Pēdas” E.Smiļģa Teātra muzejā

Miris: 1991.g. 31.janvārī

1992.g. — personālizstāde Bostonā

1992.g. — personālizstāde Vesterlandē

1992.g. — personālizstāde “Vēlreiz” Rīgā

1992.g. — personālizstāde Sidnejā

1993.g. — personālizstāde Lībekā

1993.g. — personālizstāde Heidelbergā

1997.g. — izstāde “Vēstures mirāžas”, veltīta K.Fridrihsonam, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā

Mākslinieks piedalījies neskaitāmās izstādēs Latvijas pilsētās, bijušās Padomju Savienības republikās, Skandināvijas valstīs, Polijā, Rumānijā, Anglijā, Francijā, Vācijā, Īrijā, Alžīrijā, Austrālijā u.c.

Šie Kurta Fridrihsona dzīves dati un viņa darbu attēli — no Gundegas Repšes sastādītā, Jāņa Spalviņa iekārtotā un mākslas apgāda “Krasts” mums visiem dāvātā izdevuma “Kurts Fridrihsons”, kuru atbalstījuši Elita un Fīlips Kļaviņi, apgāds “Jāņa sēta”, Latvijas Kultūras ministrija, Zinātņu akadēmija, Kultūras fonds un Jaunrades fonds.

Mākslinieka gājums šaisaulē beidzies, bet viņa darbu gaita turpinās. Un jau šodien sarakstu varam papildināt ar jaunu ierakstu: 1997.gada maijā — jūnijā — izstāde Latvijas Arhitektu namā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore