Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tiesu varai jābūt stiprai Juristi un žurnālisti kalpo vienai sabiedrībai. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.05.1997., Nr. 132 (847) https://vestnesis.lv/ta/id/51951

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ir magnēti, kas darbojas cauri gadu simteņiem

Vēl šajā numurā

30.05.1997., Nr. 132 (847)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Raksti. Runas. Referāti

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks:

Tiesu varai jābūt stiprai

Turpinājums no 1.lpp.

Tajā pašā laikā nevar neminēt arī divas būtiskas tendences šajā ziņā. Pirmā — likumdošanas ceļā likumdevējs bieži vien tiesām uzdod izšķirt netiesiskus jautājumus, t.i., saimniecisku, finansiālu un organizatorisku jautājumu izlemšanu, kā, piemēram, maksātnespējas un bankrotu lietas. Otrā — nav kam citam to vai citu jautājumu it kā risināt un nododam šo jautājumu tiesas izlemšanai.

Ja likumdevējs ir tas, kurš tiesai piešķir tiesībspēju, t.i., dod tiesības un uzliek par pienākumu izšķirt tiesiskos strīdus, tad izpildvara ir tā, kura rada tiesai iespēju realizēt šīs tiesības un izpildīt ar likumu uzliktos pienākumus.

Citiem vārdiem, izpildvarai ir pienākums nodrošināt tiesas ar materiāltehniskajiem līdzekļiem, sākot ar telpām un pārējo nepieciešamo aprīkojumu.

Kā izpildvara rada tiesai iespējas realizēt tiesības un izpildīt pienākumus, mēs varam redzēt ikdienā: ar telpām apgabaltiesas bija jānodrošina līdz 1993. gada 1. jūlijam, taču reāli tiesas darbu varēja uzsākt tikai 1995. gada 31. martā. Satversmes tiesa likumā noteiktajā termiņā ar telpām netika apgādāta, Rīgas apgabaltiesas 33 tiesnešiem ir 7 sēžu zāles, bet ar izskatāmo lietu skaitu ikviens tiesnesis ir nodrošināts jau uz gadu.

Saeima, pieņemot likumus, Ministru kabinets — noteikumus, uzliek par pienākumu tiesām izšķirt strīdus, kā rezultātā tiesās palielinās ne tikai fiziski ienākošo lietu skaits, bet arī to sarežģītības un apjoma pakāpe, taču tajā pašā laikā netiek radīti un veikti nekādi adekvāti un līdzvērtīgi pasākumi, lai līdzsvarotu tiesu praktiskās iespējas ar faktisko stāvokli. Respektīvi, skaļi nepateiktā pamatnostādne — tieciet paši galā, kā gribat.

Tādējādi likumdevēja un izpildvaras šī savstarpējā un nesaraujamā — kā pozitīvā, tā arī negatīvā — rīcība objektīvi ir radījusi priekšnoteikumus tam, ka tiesas ar tām uzliktajiem pienākumiem fiziski netiek galā un līdz ar to sabiedrībai, īpaši nepārzinot lietu faktisko stāvokli, bet vadoties tikai pēc šībrīža realitātes, ir pamats negatīvai attieksmei kaut vai par lietu izskatīšanas ilgumu.

Gribu piebilst, ka sabiedrības negatīvā attieksme pret tiesu izriet ne tikai no objektīviem apstākļiem, bet daudzkārt un pamatoti arī pašu tiesu vainas dēļ.

Tātad no iepriekš norādītajiem apsvērumiem izriet nepārprotams secinājums, ka tiesas varas ietvari un robežas ir tādā apjomā, kādā tos piešķir likumdevējs, savukārt sekmīgas tiesas varas realizācijas iespējas ir tādas, kādas to nosaka un piešķir izpildvara.

No pretējā — tiesa ar savu tiesu varu nevar sev nedz piešķirt kādas tiesības un uzlikt pienākumus, nedz arī pati radīt iespējas piešķirto tiesību un uzlikto pienākumu realizēšanai.

No demokrātijas, kā to savulaik teicis Čerčils, lai gan tā ir riebīga padarīšana, taču labāks nekas nav izgudrots, viedokļa ir normāli un pieņemami, ka tiesas varu veido izpildvara un likumdevējs noteiktos ietvaros. Problēmas būtība par tiesas atkarību no likumdevēja un izpildvaras neslēpjas šajā atkarībā kā tādā, bet problēma ir tajā apstāklī, ka tiesa izpildvarai principā nav vajadzīga. Protams, nevienas demokrātiskas valsts izpildvara neuzdrošināsies izteikt apgalvojumu par tiesas nevajadzību.

Tiesas nevajadzība izpildvarai izpaužas praktiski ar to pašu objektīvo iespēju neradīšanu tiesai uzlikto pienākumu pienācīgā veikšanā, t.i., ar nepietiekamu materiāltehnisko nodrošinājumu šī vārda plašākā nozīmē. Izpildvarai, kuras rīcībā ir ekonomiskās, finansiālās un organizatoriskās sviras, protams, gribētos dabūt savā paspārnē arī juridiskās sviras, un tad visu jautājumu izlemšanā izpildvarai būtu vienmēr taisnība. Tiesā, kā izrādās, par nožēlu, ne katrreiz.

Pēc būtības izpildvarai, kā katrai varai, ir dabiska vēlēšanās paņemt arvien vairāk varas, to skaitā arī tiesas spriešanu. Jo vājāka ir tiesa, jo izpildvarai ir lielākas izredzes saņemt no likumdevēja rokām tiesas kompetences jautājumus. Šodienas situācijā šāds jautājuma risinājums nebūt nav nereāls.

Arī šobrīd “lētā” tiesa — valstij nav līdzekļu — sabiedrībai un arī pašai valstij maksā “dārgi”.

Kadru, telpu trūkuma dēļ (protams, neizslēdzu arī pašu tiesu vainu un neizdarību) šodien ienākošās lietas tiks nozīmētas tikai pēc gada. Vai tā nav pārāk “dārga cena”? Piemēram, kaut vai kredīta devējam, kuram nav atmaksāts kredīts, bet pa šo laiku kredīta ņēmējam jau nebūs ne santīma pie dvēseles.

Vai sabiedrībai jau caur šo objektīvi pastāvošo stāvoklis tā tiešām nav pārāk “dārga” maksa?

Minētā, manuprāt, objektīvā problēma ir tikai, protams, neliela, taču ļoti svarīga, ja ne pati būtiskākā “aisberga” daļa.

Atgādināšu, ka Latvijas Republika ir pievienojusies 1985. gada ANO tiesu varas neatkarības pamatprincipiem, kuru 7. pants nosaka: katras dalībvalsts pienākums ir sniegt piemērotus līdzekļus, lai tiesu vara varētu pilnībā veikt savas funkcijas.

Zinot, kas kādā veidā un apjomā veido tiesu varu, nepieciešams apskatīt arī pašas tiesu varas apjomu un robežas no tā sauktās šīs varas “iekšienes” un attiecībā uz to.

Tiesu varas būtība sintēzes veidā ir pateikta Satversmes 83. pantā, kas nosaka: “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti”. Vēl vairāk, likuma “Par tiesu varu” 10. pants nosaka, ka, “spriežot tiesu, tiesneši un tiesas piesēdētāji ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam”.

Ja jautājuma viena daļa — par pakļautību likumam — šķiet, nekādus pārpratumus nerada, tad otrā daļa — tiesneša neatkarība — bieži vien, to skaitā arī sabiedrībā, tiek saprasta un interpretēta ačgārnā veidā, proti, neatkarība tiek identificēta turpat vai ar patvaļu. Jāatzīst, ka arī šādam uzskatam pamatu bieži vien — vairāk vai mazāk — dod paši tiesneši.

No likuma jēgas un mērķa, no tiesas lomas un vietas valstī nevar būt cita secinājuma (tas arī tieši ierakstīts likumā), ka tiesnešu neatkarība un padotība tikai likumam ir tikai un vienīgi tiesas spriešanā. Tikai spriežot tiesu, tiesa nevis drīkst būt neatkarīga, bet tai ir jābūt neatkarīgai, un secinājumi ir izdarāmi tikai un vienīgi pašai tiesai, nepieļaujot tiešu vai netiešu atkarību no ārpuses.

Tāda ir tā neatkarības — tiešā nozīme — robeža, apjoms un dziļums. Citāda tiesas neatkarība nebūtu pieļaujama, pats par sevi saprotams, valstij un arī sabiedrībai nepieņemama.

Ja likumā noteikto neatkarību kāds traktē kā doto iespēju tiesai vai tiesnesim rīkoties pēc saviem voluntāriem ieskatiem — pašam neievērot likumu, nepildīt savus pienākumus, neievērot noteikto kārtību vai darba disciplīnu, tad tā ir tikai un vienīgi patvaļa un vulgarizēta likuma izpratne.

Tiesas neatkarību — plašākā un demokrātiskā nozīmē — nosaka, manuprāt, šādi principi:

1. Tikai tiesas ekskluzīvās tiesības juridisko un tiesisko strīdu izšķiršanā, likumu interpretācijā un secinājumu izdarīšanā.

2. Materiāltehnisko, finansiālo resursu un kadru nodrošinājums, lai varētu pilnībā veikt tiesas funkcijas.

3. Juridiskās, sociālekonomiskās un faktiskās garantijas, kas rada nodrošinājmu un drošumu uzlikto pienākumu veikšanai.

4. Neatkarība un pakļautība tikai likumam, spriežot tiesu.

Šo principu reāla ieviešana nav pašmērķis, un tā varbūt pat nav tik daudz vajadzīga tiesai, cik — varbūt tas skanēs neparasti — tas ir nepieciešams tieši sabiedrībai. Tiesa arī pastāv priekš pašas sabiedrības, nevis sabiedrība priekš tiesas. Tikai stipra tiesa spēj aizstāvēt likumu un caur likuma prizmu arī valsti un sabiedrību. Vāja tiesa, gribot negribot, pakļausies stiprākajam.

“Likuma sardzē stāv tiesa. Jebkura valsts pārstāj būt valsts, ja nav pienācīgā kārtā organizēta tiesa” — tā ir antīkās pasaules filozofa Platona atziņa, kas izteikta vēl pirms mūsu ēras.


Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētāja Ligita Azovska:

Juristi un žurnālisti kalpo vienai sabiedrībai

Vispirms pateicos par uzaicinājumu piedalīties un runāt šajā, manuprāt, ļoti nozīmīgajā konferencē “Tiesu vara un sabiedrība”. Cik saprotu, viens no konferences uzdevumiem ir — noskaidrot tiesu varas samērā zemā prestiža cēloņus sabiedrībā.

Jāatzīst, ka līdz šim masu saziņas līdzekļos ir vērojama galvenokārt tikai faktu konstatācija, kas balstās uz žurnālistu personisko izpratni šajā jautājumā. Acīmredzot šodien juristi un žurnālisti runās par to, kas ir jādara un kā panākt, lai palielinātos tiesu varas autoritāte sabiedrībā un uzticēšanās tiesu institūcijām.

Ar preses, radio un televīzijas palīdzību, protams, var visefektīvāk informēt sabiedrību par tām problēmām, kas traucē normālu tiesu darbu un grauj tās prestižu.

Man ir zināms, ka par šo jautājumu tiek diskutēts arī gadskārtējās Latvijas tiesnešu konferencēs, esmu lasījusi presē Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Jāņa Muižnieka viedokli par šo tematu. Būtisks ir arī jautājums par tā dēvētās trešās un ceturtās varas attiecībām, par ko šeit, Žurnālistu namā, šāgada janvārī Preses klubā runāja iekšlietu ministrs Dzintars Rasnačs.

Demokrātiskā sabiedrībā, ja uzskatām, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, ir iespējams apskatīt ikviena kompetenci, tajā skaitā arī tiesu un tiesnešu kompetenci. To nosaka likums “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” (1. pants), proti: “Latvijas Republikā jebkurai personai ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumusÉ” Preses brīvības apstākļos ikviens var sniegt savu vērtējumu par otru personu un tās rīcību. Šis vērtējums, protams, var būt kritisks, negatīvs, polemisks.

Par godu un cieņu parasti sāk uztraukties, kad laikrakstos vai citos masu saziņas līdzekļos parādās konkrēti uzvārdi, to skaitā arī tiesnešu uzvārdi. Taču žurnālistu uzdevums un pienākums ir sniegt sabiedrībai pēc iespējas pilnīgāku informāciju, un tādēļ lietas tiek sauktas īstajos vārdos. Nenoliedzami, ikvienam ir tiesības paust savu viedokli, sniegt vērtējumu, izdarīt secinājumus, arī juridiskas dabas secinājumus. Bet tikai un vienīgi tiesas juridiskie secinājumi ir obligāti un saistoši. Bet ko darīt, ja cienījamā tiesa kļūdās? Jautājums tik tiešām ir ļoti nopietns.

Ir cilvēki, kas izmeklēšanas iestāžu vai tiesas kļūdas dēļ nepamatoti nokļuvuši ieslodzījumā vai arī tādēļ cietuši materiālus un morālus zaudējumus. Cik zinu, Tieslietu ministrija izstrādājusi likumprojektu par kompensācijām nepamatoti notiesātām personām. Latvija ir pievienojusies starptautiskām konvencijām, paktiem un deklarācijām, tādēļ kļuvis aktuāls jautājums par mūsu likumdošanas pieskaņošanu un atbilstību starptautiskām normām.

Kāpēc minēju likumprojektu par zaudējumu atlīdzību nepamatoti notiesātām personām? Domāju, ka tas krietni vien palielinās tiesnešu atbildību. Līdz šim Latvijas Republikas likumdošanā jautājums par tiešajiem, netiešajiem un morālajiem zaudējumiem nav noregulēts. Kriminālprocesa kodeksā ir atsauce, ka atlīdzību bez vainas cietušajam regulē speciāls likums. Jautājums ir: kad to pieņems, un kas par to maksās, kur ņemt naudu kompensācijām?

Sabiedrībai ir zināmas vairākas skandalozas lietas, kad tiesa ir nopietni kļudījusies. Ja cilvēku nepamatoti notiesā un viņš ir bijis spiests nokļūt ieslodzījumā — kas par to ir atbildīgs? Daudz kas ir atkarīgs no tiesnešu nostājas un faktu intepretācijas. Bēdīgie piemēri tiesu praksē, kad notiesā nevainīgus cilvēkus vai arī attaisno naudīgos, lai gan viņu vaina ir acīmredzama, nopietni grauj tiesu prestižu un sabiedrības uzticēšanos tai. Un šeit nu nekādi nevar vainot žurnālistus un masu saziņas līdzekļus, kas atspoguļo šos faktus.

Panākt amatpersonas vai vēl jo vairāk — kāda tiesneša rīcības izskatīšanu, mūsu sabiedrībā, šķiet, ir gandrīz neiespējami. Būtībā tiesnesis, traktējot likumu, — pieļauju, ka atsevišķos gadījumos subjektīvi — ,riskē ļoti nedaudz. Tiesas priekšā cilvēks reāli, protams, arī žurnālists, paliek viens pret vienu nevis ar likumu, bet gan ar tiesnesi un prokuroru.

Lai palielinātu tiesas atbildību, lai mazāk būtu skandalozu lietu par nepamatotu notiesāšanu, ir nepieciešams minētais likums par zaudējumu atlīdzību. Tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar tiesu varas prestižu sabiedrībā.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tiek sakārtota likumdošanas sistēma, ko var uzskatīt par tiesiskas valsts priekšnoteikumu. Diemžēl likumi paši par sevi vēl negarantē tiesisku valsti. Jāpanāk, lai likumus ievēro un lai tie darbotos.

Negribu piekrist dažkārt presē paustajam viedoklim, ka tiesneši un visa tiesu sistēma ir pērkama. Domāju, ka Latvijā strādā daudz godprātīgu tiesnešu, kas ar vislielāko atbildību veic savu darbu, neraugoties uz situāciju, kad tiesām atvēlētie līdzekļi ir nepietiekami un bieži vien tiem nav iespējams nodrošināt pienācīgus darba apstākļus.

Nobeigumā vēlos izteikt savu negatīvo attieksmi pret to, ka dažādās dzīves konfliktsituācijās — un tas attiecas arī uz saikni “mediji – sabiedrība” vai “darba devējs – darba ņēmējs” — daudzi domā: pirmā instance, kur iet meklēt taisnību, ir tiesa. Konfliktējošās puses bieži vien var rast mierizlīgumu, nemaz nedodoties uz tiesu.

Tiesu varas un masu saziņas līdzekļu juristu un žurnālistu attiecības un savstarpejās izpratnes līmenis ir ļoti svarīgs priekšnoteikums, lai sabiedrība saņemtu kompetentu un savlaicīgu informāciju un lai tā netiktu maldināta.

Domāju, ka šī konference veicinās tiesībsargājošo institūciju vadītāju un masu saziņas līdzekļu vadītāju, juristu un žurnālistu ciešāku sadarbību sabiedrības labā.

Referāts nolasīts konferencē “Tiesu vara un sabiedrība” 1997. gada 23. maijā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!