Kad valsts auga cauri gadiem no de facto līdz de jure

Grūts un sarežģīts ir bijis jaunās Latvijas Republikas patriotu ceļš uz savas valsts suverenitātes iegūšanu un nostiprināšanu — ne tikai pašaizliedzīgi dodoties kaujās Brīvības cīņu frontēs, bet arī ilgi un neatlaidīgi cīnoties diplomātiskā laukā. Bija pagājuši jau vairāk nekā divi gadi un divi mēneši kopš valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī, līdz beidzot 1921. gada 26. janvārī Parīzē Antantes Augstākās padomes sesijā, kurā piedalījās Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvji, tika atzīta Latvijas neatkarība "de jure". Tas bija mūsu toreizējo valstsvīru un diplomātu, īpaši ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica, ilgstošo pūliņu augstākais vainagojums, par ko tajās dienās līksmoja visa tauta. Pēc nepilniem astoņiem mēnešiem — 1921. gada 15. septembrī Ženēvā — Latvijas Republika tika arī uzņemta Tautu savienībā.

Ar Latvijas starptautisko atzīšanu saistīto vēsturisko notikumu aculiecinieks un tiešs līdzdalībnieks bija ievērojamais latviešu diplomāts Oļģerts Grosvalds (1884–1962), kas no 1920. līdz 1924. gadam veica Latvijas sūtņa Francijā pienākumus. Interesantas liecības un vērojumus, kas saistīti ar centieniem panākt Latvijas "de jure" atzīšanu 1920. gada decembrī un 1921.gada janvārī, var izlasīt viņa atmiņās, kas ievietotas 1935. gadā iznākušajā Latvijas pirmā ārlietu ministra darbības atcerei veltītajā rakstu krājumā "Z.A.Meierovics". Atmiņu fragmenta tekstu publicējam, nemainot tā laika ortogrāfiju.

Otru reizi ar Meierovicu Parīzē satikos 1920.g.decembrī, kad apmēram mēneša laikā norisinājās izšķi®ošie notikumi, kas noveda pie Latvijas "de iure" atzīšanas.

Latvijas miera delegācija Parīzē bija izbeigusi darbību 1919.g.15.decembrī. Viņas vietā bija palikusi pagaidu sūtniecība, kas nu jau bija darbojusies vienu gadu. Latvija bija atsitusi Bermonta uzbrukumu, atbrīvojusi Latgali un stabilizējusi iekšējo polītisko dzīvi. 1920. gada decemb®a sākumā Meierovics ieradās Ženēvā, lai panāktu Latvijas uzņemšanu Tautu savienībā, kas toreiz vēl neizdevās, un Meierovics nolēma apmeklēt Italiju, Franciju un Angliju, lai turpinātu sarunas par Latvijas de iure atzīšanu. Romā viņu pieņēma pāvests, karālis, minitru prezidents un ārlietu ministrs. 24.decembrī Meierovics ieradās Parīzē.

Francijas valdības uzskatos tai brīdī bija noticis lūzums. Latvijas jaunās valsts sasniegumi, visu pretlieliniecisko krievu ģenerāļu neveiksmes un vispārīgā Austrumeiropas toreizējā polītiskā konjunktūra bija noskaņojušas Franciju labvēlīgi Latvijas un Igaunijas galīgai atzīšanai. 27.decembrī Meierovicu un mani pieņēma republikas prezidents. Zīmīgi, ka 21.decembrī, kad Elizejas pilī pieprasīja šo audienci, uz prezidenta vēlēšanos viņa sekretārs mani lūdza iesniegt sīku rakstisku ziņojumu par Latvijas pašreizējiem apstākļiem. Ne bez iemesla uzskatīju to par labu zīmi un izlietoju gadījumu, lai sniegtu tieši Francijas valsts galvam vēlamo informāciju. 28.decembrī bijām pie ārlietu ministrijas ģenerālsekretāra Bertelų (Philippe Berthelot), ku®u uzskatīja par vienu no gudrākām galvām Francijā un kas veltīja lielu uzmanību Meierovica skaidrai, loģiskai dialektikai un sarunājās ar viņu gandrīz veselu stundu. 29.decembrī bijām pie maršāla Foša (Foch), ģenerāļa Veiganda (Weygand) un parlamenta priekšsēdētāja Perē (Pēret). Kopiespaids no šīm un daudzām citām sarunām bija ļoti labvēlīgs, bet bija jāpatur vērā, ka lielvalstu atzīšana iespējama laikam tikai kollektīvā veidā.

Tai pašā dienā, 29.decembrī, Francijas valdība konfidenciālā notā pieprasīja Anglijas, Italijas un Japānas valdībai, vai viņas gatavas atzīt Latviju de iure. Šai notā Francija, no savas puses, izteica gatavību piekrist šai atzīšanai.

Laiku no 1.līdz 23.janvārim Meierovics pavadīja Londonā, kur arī attīstīja vislielāko aktīvitāti, bet bija jākonstatē, ka tajā brīdī notiekošās Anglijas–Krievijas sarunas par tirdzniecības sakariem un krievu ēmigrantu pastiprinātā aģitācija zināmā mērā iespaidoja situāciju. Tāpat no nezināmiem avotiem uzplūda visādas ziņas par Baltijas valstu it kā nedrošo polītisko un saimniecisko stāvokli, visā drīzumā gaidāmo lielinieku uzbrukumu u.t.t., tā ka pietrūka pat laika visas šīs uztraucošās ziņas atsevišķi atspēkot. Tā tad — atzīšanas pretinieku lēģerī valdīja uztraukums.

17.janvārī Francijas ārlietu ministrijā dabūju zināt, ka Francija gatava atzīt Latviju de iure. Arī Italija izteikusi gatavību. Izšķi®ošais vārds piederēja Anglijai, jo Japāna un Beļģija, bija jādomā, sekos pārējo valstu iniciātīvai.

Šai pašā dienā sastādījās jaunais Francijas ministru kabinets ar Briānu (Briand) kā ministru prezidentu un ārlietu ministru, ar ku®u ģenerālsekretāram Bertelų, kas mūsu lietas labi pārzināja, bija ļoti tuvas personīgas attiecības. Par visu to ziņoju Meierovicam uz Londonu, un 20.janvārī viņš atsūtīja notas tekstu, kas bija jāiesniedz Sabiedroto lielvalstīm ar prasību atzīt Latviju de iure. Atmiņā nāca neskaitāmas notas, ko ar tādu pašu prasību bija iesniegusi mūsu Miera delegācija, tāpat mani atkārtotie pieprasījumi Francijas ārlietu ministrijā. Bet tagad izredzes bija labākas. Latvija milzu soļiem bija gājusi uz priekšu, un panākums nu bija tuvs. — 21.janvārī iesniedzu notu Francijas ārlietu ministrijas polītiskam direktoram grāfam Peretti. Izlietoju gadījumu, lai vēlreiz atkārtotu visus vispārējas dabas un aktuālā momenta motīvus, kas runā mūsu atzīšanai par labu. Atradu laipnu un uzmanīgu pretimnākšanu. Tai pašā dienā iesniedzu notu Italijas vēstniekam — grāfam Bonin–Longare un nākošā dienā — Beļģijas un Japānas vēstniecībās.

Augstākās padomes pirmai sēdei vajadzēja notikt 24.janvārī. Tajā piedalījas Anglijas pārstāvji: Lloids–Džordžs (Lloyd–George), lords Kersons (Lord Curzon); Francijas — Briāns; Italijas — grāfs Sforza; Japānas — vēstnieks vikonts Išī (Ishii); Beļģijas — ārlietu ministrs Žaspārs (Jaspar).

Pirmās sēdes priekšvakarā, 23.janvārī, no Londonas iebrauca Meierovics, kopā ar sūtni Londonā Bisenieku, kabineta šēfu J.Lazdiņu un adjutantu J.Tepferu. Tai pašā dienā bija iebraucis sūtnis Romā Dr M.Valters. Nākošā rītā visi sapulcējāmies, pārrunājām stāvokli un sadalījām uzdevumus. Pieprasīju audiences Meierovicam pie Briāna, Bertelų, Žaspāra un Išī. Tomēr neviens no minētiem valstsvīriem šinīs dienās mūsu ārlietu ministru nepieņēma, jo viņi visi bija pārāk aizņemti konferences darbā. Saprotama bija Meierovica vēlēšanās vēl izšķi®ošā brīdī darīt visu iespējamo, lai tiešās sarunās iespaidotu konferences varenos.

25.janvārī mani vēlreiz pieņēma polītiskais direktors grāfs Peretti. Šai sarunā pārliecinājos par vispārējo labvēlīgo noskaņojumu, tomēr drošības vēl nekādas nebija. Mūsu "de iure delegācijas" nervi bija līdz pēdējam sasprindzināti. Kas notiks? Vai mūsu lietu vispār maz apspriedīs? Kad tas notiks? Ko vēl varētu darīt?

Vakarā noturējām otru apspriedi. Meierovics mums visiem sadalīja uzdevumus: kam pie kā jāiet, kur vēl jāpieprasa audiences u.t.t. Ap pulksten 1/26 vakarā nogurušos delegācijas locekļus kā bumba pārsteidza žurnālista Obāka (Aubac) telefonisks paziņojums, ka sabiedroto konference tikko apspriedusi un negātīvi izšķīrusi Latvijas jautājumu. Tai brīdī mums vairs nebija iespējams šo ziņu pārbaudīt, un tā vakars pagāja nospiestā gara stāvoklī.

26.janvā®a rītā steidzāmies ar Meierovicu uz ārlietu ministriju ievākt ziņas. Augstākie ministrijas ierēdņi bija aizņemti konferencē, bet Krievijas nodaļas vadītājs Grenārs (Grenard), agrākais Francijas ģenerālkonsuls Maskavā, laipns un Latvijai visai draudzīgs diplomāts, pastāstīja, ka mūsu jautājums vēl neesot izlemts, bez tam dzirdējām arī par dažām grūtībām, kas radušās pēdējā brīdī.

Izgājām ar Meierovicu no ārlietu ministrijas ļoti nospiestā gara stāvoklī. Pēc tam bijām vizītēs pie mūsu draugiem profesora Dumērga un Seņjobosa (Doumergue un Seignobos), un ministrs atgriezās "Meurice" viesnīcā, bet es — sūtniecībā.

Sēdēju pie sava rakstāmgalda, kad taisni pulksten piecos piezvanīja telefons. Es lēni pacēlu trūbiņu: kas gan tagad labs var nākt? Piepeši atskan polītiskā direktora grāfa Peretti balss: "Varu jums paziņot patīkamo vēsti, ka nupat Augstākā padome atzinusi Latviju de iure. Novēlu jums laimes!" Šī brīža sajūtas grūti aprakstīt, bet man liekas, ka trūbiņa sāka drusku trīcēt manās rokās. Panākts bija mūsu tiešais uzdevums, panākts bija tas, par ko Latvijas labākie dēli bija atdevuši savu dzīvību — pilnīga neatkarība.

Tūliņ piezvanīju Meierovicam uz viesnīcu. Man liekas, vēl šodien dzirdu mierīgo nosvērto balsi, ar kādu viņš saņēma paziņojumu. Likās, it kā viņā nebūtu ne mazākā pārsteiguma, ne uzbudinājuma. Un tomēr šai ziņai vajadzēja atstāt dziļu iespaidu uz viņu. Tas bija viņa gudrā un neatlaidīgā darba kronējums, attainojums un atbalsts.

"Labi. Pārbaudīsim" — teica Meierovics, un jau pēc laiciņa viņš man paziņoja, ka esot pārbaudījis ziņu un informējis arī Igaunijas sūtni, kollēgu Pustu. Atzītas bija Latvija un Igaunija. Aizbraucu ar sūtniecības locekļiem tūliņ uz viesnīcu apsveikt Meierovicu, kas bija smaidošs, mierīgā priekā starojošs un, kā vienmēr, darbīgs. No kāda diplomāta, kas dzīvoja tai pašā viesnīcā, viņš jau bija dabūjis zināt Augstākās padomes sēdes gaitas sīkumus. Apstiprinājās, ka atzīšana notikusi uz Francijas priekšlikumu. Par citiem sīkumiem tagad vēl par agru runāt. Sastādījām ga®u telegrammu Latvijas valdībai. Šī telegramma, kā vēlāk izrādījās, pienākusi tikai 27.janvā®a pēcpusdienā, tā ka mūsu valdība par atzīšanu dabūja zināt tieši no Sabiedroto pārstāvjiem.

27.janvā®a rītā kā pirmais ar apsveikumu sūtniecībā ieradās Somijas sūtnis. Vēlāk Meierovics uzaicināja uz kopēju apspriedi kollēgu un cīņu biedru — Igaunijas sūtni Pustu. Pārrunāja stāvokli, kas radies ar atzīšanu, un apspriedās par tuvākā nākotnē spe®amiem soļiem. Apsveikumi turpināja pienākt no visām pusēm, liecinādami, cik daudz simpatiju starptautiskā dzīvē jau bija ieguvusi Latvija un cik populārs bija viņas ārlietu ministrs.

28.janvā®ī pienāca oficiālais atzīšanas raksts, kas Augstākās padomes (Anglijas, Francijas, Italijas, Japānas, Beļģijas) vārdā bija adresēts Latvijas delegācijas priekšsēdētājam, par kādu toreiz skaitījās vēl šī rakstiņa autors. Šo rakstu bija parakstījis ministru prezidents Briāns, kam atbildēju ar sirsnīgu pateicības rakstu.

Nākošās dienās ar Meierovicu bijām vizītēs pie galveniem valstsvīriem, ku®iem bija jāizteic pateicība, un noturējām vairākas apspriedes ar sūtņiem G.Bisenieku un Dr M.Valteru.

1.februā®a vakarā devām mielastu franču valdības pārstāvjiem. Bija ieradušies: ministrs Tisjē (Tissier), galvenā štāba priekšnieks ģenerālis Biā (Buat) un polītiskais direktors grāfs Peretti. Galda runā Meierovics apsveica Franciju un Francijas valdību, uz ko sirsnīgi atbildēja ministrs Tisjē. Šis bija pirmais vakars Parīzē, kur ar frančiem satikāmies jau kā tiesiski atzītas valsts pārstāvji. Mūsu runās izpaudās neliekuļota atzinība Francijas polītikai, kas bija sapratusi un pareizi novērtējusi latviešu tautas neatkarības gribas nopietnību un mūsu valsts nozīmi Austrumeiropā.

2.februā®a rītā Meierovics ar saviem pavadoņiem aizbrauca uz Rīgu.

Delegācija Latvijas "de jure" atzīšanas panākšanai Parīzē 1921.gada janvārī. Pirmajā rindā no kreisās: Latvijas sūtnis Itālijā Miķelis Valters, ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics, Ārlietu ministrijas protokolšefs Jānis Lazdiņš. Otrajā rindā no kreisās: Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds, sūtnis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, Ārlietu ministrijas darbinieks Jānis Tepfers