Zem sarkanbaltsarkanā karoga Kiprā

“Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra vērojumi, pārdomas, secinājumi, ar Saeimas deputātu grupu apmeklējot Kipras Republiku

Ir patīkami būt

lielākas valsts pilsonim

Šīs bija vienas no dominējošajām izjūtām Kipras apmeklējuma laikā. Apziņa, kas mūs, latviešus, neapciemo īpaši bieži. Izjūta, kas rosināja arī uz pārdomām — vai mēs pārāk bieži un dažkārt arī lieki neakcentējam savas valsts “mazumu”? Latvija taču teritorijas ziņā ir lielāka par ikvienu no Beniluksa valstīm, arī par Dāniju, Igauniju, Albāniju, Moldovu, Šveici, Slovēniju un vēl veselu virkni Eiropas un citu kontinentu valstu. Arī iedzīvotāju skaita ziņā Latvija nemaz nav pati mazākā valsts.

Kiprā šīs proporcijas iegūst jaunu dimensiju: salas teritorija (9 25l kvadrātkilometrs) ir gandrīz septiņas reizes mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaita ziņā mūsu valsts pārspēj Kipru trīsarpus reizes. Taču zīmīgi, ka kiprieši ne savos plašsaziņas līdzekļos, ne tūrisma industrijas reklāmas izdevumos, ne sarunās ar ārzemniekiem necenšas uzsvērt, ka būtu mazas zemes pārstāvji. Gluži otrādi: reprezentablais izdevums “Cyprus” sākas ar vārdiem “Kipra ir trešā lielākā sala Vidusjūrā. Tās garums no austrumiem uz rietumiem ir 240 kilometri, un platums no ziemeļiem uz dienvidiem — 100 kilometru.” Deviņās Kiprā pavadītajās dienās “LV” speciālkorespondentam tā arī ne reizi neiznāca no kaut viena kiprieša dzirdēt vārdus: mēs esam maza valsts. Bija gan reālistiskas un bažu pilnas pārdomas par salas ģeogrāfisko stāvokli: “Mūs no Turcijas šķir tikai 75 kilometri” un “Mēs esam 800 kilometru attālumā no Grieķijas.”

Šo pēdējo vārdu reālais saturs kļūst jo labāk saprotams, paveroties Kipras kartē, ko pārsimt kilometru garumā no Morfoas līča ziemeļrietumos līdz Famagustai salas austrumos pāršķeļ demarkācijas līnija, kas atdala Turcijas okupēto Kipras teritoriju, kur tagad izveidota tā saucamā Kipras Turku Republika. Bet Kipras pieticīgos apjomus mēs, žurnālisti, tāpat kā Latvijas Saeimas deputāti, varbūt visuzskatāmāk izjutām nelielajā Kipras Parlamenta ēkā Nikosijā, kā arī viesojoties Darba un sociālās nodrošināšanas un Kipras Rūpniecības, tirdzniecības un tūrisma ministrijā. Salīdzinot ar šīm celtnēm , Latvijas Republikas Saeimas ēka un jebkura no mūsu valsts ministrijām šķiet patiešām varenas celtnes. Arī darbinieku skaits valsts iestādēs Kiprā ir daudz pieticīgāks nekā Latvijā .

Taču, runājot par Kipras ekonomiku, nācās saskarties ar pavisam citām proporcijām. Kipras ieņēmumi tikai no tūrisma vien ir aptuveni 4, 5 miljardi dolāru gadā. Tas veido apmēram 60 procentus no Kipras nacionālā ienākuma. Strauji attīstot tūrismu, kiprieši jau 80. gadu nogalē panāca 7,5 procentu nacionālā ienākuma pieaugumu gadā, samazinot inflāciju līdz 1,2 procentiem un bezdarba līmeni līdz 2,8 procentiem gadā. Kiprā gandrīz nav nabago un, pēc pašu kipriešu apgalvojuma, ir neliels bagāto slānis. Lielum lielā kipriešu daļa — 95 procenti valsts iedzīvotāju — pieskaitāmi vidusšķirai. Tipiska kipriešu ģimene dzīvo savā savrupmājā, un katram pieaugušajam ģimenes loceklim pieder sava automašīna.

Viesojoties Vācijā, Lielbritānijā un citās bagātās lielvalstīs, dažkārt nācies no ceļabiedriem dzirdēt pesimistiskas balsis par mūsu zemes “nesalīdzināmi mazākajām “ iespējām. Turpretim kipriešu pieredze vieš optimismu. Salas teritorija ir gandrīz septiņas reizes mazāka par Latviju, bet Kipras Republikas neokupētā daļa ir vēl par 37 procentiem mazāka. Turklāt okupētas ir auglīgākās aramzemes un (līdz 70. gadiem ) attīstītākie kūrortu rajoni salas ziemeļos. Kipras “ekonomiskais brīnums” nepilnā gadsimta ceturksnī radīts salas kalnainajā vidienē un klinšainajā dienvidu piekrastē — rajonos, kuri periodiski cieš no sausuma un kuros ļoti izjūtams ir Lielbritānijas kundzības gados izcirsto mežu trūkums. Latvijas teritoriālās un dabas resursu priekšrocības ir būtiskas. Ja jau to spējuši kiprieši — kāpēc lai tikpat dinamiski savu valsti neattīstītu arī mēs, latvieši? Jo vairāk tāpēc, ka Latvija patlaban līdzās Kiprai pretendē uz iestāšanos Eiropas Savienībā.

Šo optimistisko pārliecību par Latvijas iespējām vairoja arī sarežģītais politiskais fons, kurā  veidojušies Kipras ekonomiskie panākumi. Otrs būtiskākais impulss Kipras pozitīvo izjūtu virknē bija apziņa, ka ir labi dzīvot brīvā valstī.

Pēc atgriešanās no Kipras nācies atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas liecina par visai aplamiem priekšstatiem par politisko situāciju Kiprā. Viens no šo priekšstatu postulātiem ir par “mūžīgi naidīgajām” attiecībām starp Kipras grieķiem un turkiem. Un otrs viedoklis — par Turcijas “permanenti agresīvajām tieksmēm pret Kipru”.

Vērojumi Kipras Republikā radīja pārliecību, ka šie priekšstati ir tikpat tālu no īstenības kā Krievijas plašsaziņas līdzekļos intensīvi kultivētie apgalvojumi par “saspīlētajām attiecībām” starp latviešiem un “krievvalodīgajiem” iedzīvotājiem mūsu valstī. Kā ir patiesībā?

Pēc 1995. gada datiem, Kiprā dzīvo 735 900 cilvēku. 84,7 procenti no viņiem ir Kipras grieķi, kā arī nedaudz armēņu un latīņu. Viņiem līdzās dzīvo 12,3 procenti Kipras turku (atlikušos 3 procentus veido Kiprā pastāvīgi dzīvojošie ārzemnieki). Līdz 1974.gada invāzijai Kipras grieķu un turku kopienas dzīvoja līdzās aptuvenā proporcijā: 4 grieķi un 1 turks. Gandrīz katrā Kipras ciemā arī tagad redzama grieķu pareizticīgo baznīca un mošeja. Kipras grieķi un turki strādāja kopā valsts iestādēs un privātajās firmās, nekādu atšķirību nebija ne viņu jurisdiskajā, ne ekonomiskajā situācijā.

Arī tagad starp Kipras Republikā dzīvojošajiem grieķiem un turkiem nav konfliktu, un velti būtu meklēt jelkādas turku diskriminēšanas pazīmes. Gluži otrādi, nereti no salas okupētās daļas, slepeni šķērsojot demarkācijas līniju, ierodas turki, kas labāk vēlas dzīvot kopā ar grieķiem, nevis mitināties militarizētajā “Kipras Turku Republikā”. Arī visi Kipras grieķi, ar kuriem iznāca runāt, pauda neviltotu toleranci pret Kipras turkiem. Taču gandrīz vai katrs kiprietis pauda sašutumu par Turcijas izdarīto okupāciju. Neviens no sastaptajiem kipriešiem arī necer uz ātru šīs problēmas atrisinājumu — kaut drīzumā ASV pārraudzībā atkal sāksies kārtējās Kipras sarunas ar Turciju.

Cik dziļa ir šī Kipras okupācijas problēma, mēs, daļa Latvijas žurnālistu (ne visus kolēģus šī problēma interesēja, daļa spalvasbrāļu deva priekšroku saules peldēm un citām izklaidēm), pārliecinājāmies pie robežas pārejas punktiem Nikosijā un Famagustā.

Pirmā sastapšanās ar robežu mums bija galvaspilsētā Nikosijā, kas tagad, pēc Berlīnes mūra krišanas, Eiropā ir vienīgā sašķeltā pilsēta. Kipras Republikas valdības kontrolētajā Nikosijas daļā dzīvo 191 tūkstotis cilvēku. Cik ir turku okupācijas zonā esošajā pilsētas daļā, to uzzināt neizdevās. Taču ir zināms, ka 1974. gada vasarā, kad Turcijas armija okupēja 37 procentus no Kipras teritorijas salas ziemeļos, dzimtās mājas nācās pamest un bēgt uz dienvidiem aptuveni 200 tūkstošiem grieķu. Okupētajā teritorijā izveidotajā un starptautiski neatzītajā Kipras Turku Republikā ir ārkārtīgi liels īpatsvars turku militārpersonu. Dominējošā loma šo teritoriju pārvaldē ir militārajai administrācijai. Civilā infrastruktūra l974. gadā tika daļēji sagrauta un joprojām nav atjaunota. Tā funkcionē vāji. Kādreiz slavenie Kipras ziemeļu piekrastes kūrorti tā arī nav atjaunoti. Turcijas teritorijā jau ir starptautiski pazīstami kūrorti, kuriem jāizcīna aizvien spēcīgāka starptautiskā konkurence. Līdz ar to turku biznesmeņi nav ieinteresēti ieguldīt līdzekļus kūrortu attīstībai okupētajā teritorijā.

Pirmie vizuālie iespaidi pie demarkācijas līnijas Nikosijā atsauca atmiņā savā laikā ne reizi vien skatīto Berlīnes mūri. Visai līdzīgs, tikai ne pelēks betona, bet sarkanu ķieģeļu mūris, kam otrā pusē plīvo Turcijas sarkanais un Kipras Turku Republikas baltais karogs ar turku nacionālo simbolu pusmēnesi. Mūra pakājē — dzeloņstieples un brīdinoši uzraksti, kas aizliedz pārkāpt demarkācijas līniju. Patiesībā šī siena ir vecais Nikosijas mūris, kas, uzcelts pirms daudziem gadsimtiem, ap vecpilsētu. Arī vienīgais robežpārejas punkts Nikosijā daļēji atgādina kādreiz tik pazīstamo “Check Point Charley” Berlīnes centrā. Tikai izmēri šeit ir mazāki, un dzīvība šķiet apstājusies. Vienkāršā robežsargu būdiņa un muitas namiņš krāsoti balti zilajās — ANO krāsās —starp kipriešu un turku robežsargiem demarkācijas joslā atrodas ANO spēki. Kipras pusē robežas pāreja nolīmēta ar lieliem fotoplakātiem, kuros redzami demarkācijas joslā nogalinātie kiprieši. Lieli plakāti aicina: “Nekādu finansiālo atbalstu turku slepkavām!” un vēsta: “ Mēs prasām izvākt Turcijas militāros spēkus no Kipras.” Pie pamestas mājas ar izdauzītiem logiem piesliets improvizēts krusts, pie kura kā Jēzus Kristus pienaglots Kipras siluets. Mūsu gide Falija ,autobusā pie priekšējā loga stāvot, ar pūlēm valda asaras. “Iedomājieties, kā es šajā vietā jūtos! Esmu dzimusi un augusi tur, salas ziemeļos. Tur ir manas dzimtās vietas, mana dzimtā māja. Mana skola... Bet es turp nevaru aizbraukt, kaut lai tikai paskatītos,” viņa saka. Un seko precizējums: teorētiski ikviens Kipras grieķis varētu apmeklēt dzimtās vietas salas ziemeļos vai pat pārcelties uz dzīvi tur. Ar vienu noteikumu: ja parakstīs īpašu deklarāciju , atzīstot salas ziemeļu daļas okupāciju par likumīgu.

Prasām Falijai, vai robežu drīkst fotografēt, kaut pa autobusa logiem jau labu brīdi esam knikšķinājuši un dūcinājuši kameras. “Nē, “saka Falija:”Turki dažkārt, redzot, ka viņus fotografē, atklāj uguni.” Taču pamazām mēs visi tomēr esam no autobusa laukā. Pirmie fotouzņēmumi top, kameras neceļot uz augšu, taču tad jau robežas pāreju fotografējam atklāti. Līdzās stāvošie kipriešu robežsargi pat parāda — rau, uzņemiet foto plakātu — šo kipriešu jaunekli uz robežas nogalināja tikai pirms gada.

Fotografējot esam izgājuši cauri pirmajiem vārtiem. Priekšā — ielas pagrieziens, tad otrs. Mums pretim tramīgi skatās turku karavīrs. Brīdinoši paceļ roku. Pagriežos un eju atpakaļ. Garām lēni paripo balta vieglā automašīna ar angļu tūristiem, apstājas pie kipriešu muitas posteņa, ver vaļā bagāžnieku. Falija skatās svešnieku sejās, tad paceļ skumju skatienu pret ziemeļiem. Šie tūristi nupat bijuši viņas bērnības vietās, kas Falijai pašai liegtas jau gandrīz gadsimta ceturksni. Vai maz kādreiz viņa vēl redzēs dzimto pilsētu? Vai varēs aiziet pie vecmāmuļas kapa?

Pēc pāris dienām braucam uz “spoku pilsētu” Famagustu Kipras austrumos. Aiz Achnas ciema šoseja pievirzās demarkācijas līnijai, un kādus desmit kilometrus iet cieši gar to. Tikai pārdesmit metru no autobusa stiepjas pavirši nostiepts, pazems dzeloņstiepļu aizžogojums, kam otrā pusē vietām skatāmas pamestas, laika zoba sagrautas mājas ar aklām logu ailēm. Vietām — baltzili krāsotas, vienkāršas ANO posteņu ēciņas. Neredz nevienu Kipras robežsargu. Arī ANO karavīri nav redzami. Tikai dažās vietās autobusu vērīgiem skatieniem pavada ar automātiem bruņoti turku karavīri. Kādā dīvainas konstrukcijas tornītī karavīrs pat tā kā pagroza uz mūsu pusi ložmetēju. “Dažkārt viņi šai ceļa posmā mēdz apšaudīt mašīnas un autobusus,” saka Falija, atkal, jau kuro reizi, lūdzot mūs nefotografēt un nefilmēt. Bez mūsu autobusa uz šosejas nav neviena cita braucēja...

Ceļš atduras pie tā sauktā “spoku pilsētas” robežpārejas punkta. Zemē no akmentiņiem izveidota reljefa Kipras karte. Līdzās Turcijas opkupācijas nosodījuma plakāti. Pie robežas pārejas punkta uz kādas vairākstāvu mājas jumta iekārtots skatītāju laukumiņš, no kura ar binokļiem vai teleskopu iespējams vērot tikai pāris kilometrus attālo Famagustu. Līdz 1974.gadam tā bija viena no lielākajām un skaistākajām Kipras pilsētām. Kopš turku okupācijas Famagusta ir pamesta un iemantojusi nosaukumu “spoku pilsēta”. Paņemu binokli un ilgi raugos laika gaitā nomelnējušajos namos ar tukšajām logu ailēm. Tad virzu skatienu tuvāk, uz līkumoto ceļa posmu starp Kipras un Turcijas zonas robežkontroles punktiem. Kipras robežas tuvumā uz nama jumta iekārtota ložmetējnieka ligzda. Tālāk — līdzīga būve jau ANO balti — zilajās krāsās. No garāžas izbrauc balts džips ar zilo ANO karodziņu un dodas patruļā gar demarkācijas līniju. Virzot skatienu tālāk, acis apžilbina kāds spožs uzliesmojums pie turku kontrolposteņa. Pagriežu binokli citā leņķi, paregulēju — un redzu, ka mani gluži tāpat ar binokli vēro paresns turku karavīrs ar automātu kaklā. Kļūst mazliet neomulīgi. Blakus pienākusī Falija brīdina:”Lūdzu, lūdzu, ilgi neskatieties! Viņi var sākt nervozēt... Var šaut... Tieši tur, kur stāv tas karavīrs ar binokli, pērnvasar nošāva kipriešu jaunekli.” Un gide rāda man šo Kiprā tik populāro fotodokumentu: pie turku kontrolpunkta pulciņš ANO karavīru baltās ķiverēs bezpalīdzīgi snaikstās ap augstu Turcijas karoga mastu, kurā jau kādu piecu metru augstumā uzrāpies puisis. Sejā viņam ir izaicinošs smīns, mutes kaktiņā bravurīgi iesprausta cigarete... No turku robežsargu mājas uz viņu notēmēti fotoaparāti un videokameras. Pēc brīža tām pievienosies ieroču stobri... Turku virsnieks jaunekli nošāva, pirms tas bija paguvis noraut Turcijas karogu. “Iedomājieties, šo turku virsnieku pēc tam tur, okupētajā zonā, pasludināja par varoni un iecēla par vietējās marionešu valdības ministru,” saka Falija.” Patiesībā viņš ir noziedznieks, kuru vajadzētu tiesāt starptautiskā tiesā.”

Daudz kas mums, iebraucējiem, šajā notikumā sākumā nav izprotams un nākas jautāt atkal un atkal Falijai un citiem kipriešiem. Visprasmīgāk situāciju man izskaidro Latvijas goda konsuls Kiprā Georgiu Prodromou, atvaļināts Kipras policijas pulkvedis. Asiņainie notikumi demarkācijas joslā, kas pērnvasar gandrīz vai izraisīja jaunu kara darbību, attīstījās pēc sākotnēji propagandistiska scenārija. Kipras grieķu jaunieši bija noorganizējuši velobraucienu pāri Eiropai, lai pievērstu starptautiskās sabiedrības uzmanību neatrisinātajai Kipras problēmai. Brauciens noslēdzās demarkācijas joslā . Šeit divus kipriešu jaunekļus ar akmeņiem un nūjām nosita saniknotu turku šovinistu pūlis. Bet nākamajā dienā viena nogalinātā jaunekļa brālēns saniknots par šo asiņaino slepkavību, meta turku militāristiem sejā vēl neredzētu izaicinājumu: izgāja cauri ANO kontrolētajai demarkācijas joslai līdz pat turku robežpostenim un apjukušo turku un ANO un turku karavīru acu priekšā sāka rāpties mastā, lai norautu okupācijas karogu. Vērojot jaunekļa seju fotogrāfijā atmiņā nāca bravurīgās Kipras jaunekļu sejas, dejojot grieķu jautrās dejas. Arī tur šie puiši, bravūru demonstrējot, iesprauž kūpošu cigareti mutes kaktiņā. Šeit, robežpunktā pie karoga masta, šī cigarete gūst simbolisku jēgu. Kā te ir vairāk — nicinājuma pret okupantiem vai nāves nicinājuma? Kipriešu jauneklim droši vien bija skaidrs, kas viņu sagaida par šo pārgalvīgo soli. Droši vien viņam pašam vienīgais jautājums bija — vai pagūs noraut karogu pirms liktenīgā šāviena? Bet varbūt jauneklis tomēr cerēja, ka tiks vienīgi arestēts?

Kiprieši šo fotogrāfiju uzlūko kā svētbildi, un nošautais jauneklis ir viņu nacionālais varonis. Taču šo rindu autoram, cienot gan šī jaunekļa drosmi, gan tik miermīlīgo kipriešu jūtas, tomēr bija jādomā plašāk.

Lai vērtētu Kipras problēmu

objektīvi un bezkaislīgi

Vispirms — grūti ir izprast, kāpēc šī robeža tiek tik viegli (lai neteiktu vāji) apsargāta. Kā šis kipriešu puisis varēja netraucēti noiet vairāk nekā puskilometru no kipriešu robežpunkta, cauri ANO karavīru kontrolētajai joslai līdz turku okupētās zonas kontrolpostenim? Kāpēc platā robežjosla ir tika vāji apsargāta, ja ikviens incidents uz robežas un jo vairāk — cilvēka nāve draud ar potenciālu militāru konfliktu? Kiprieši man atbildēja vienkārši : “Robeža ir pārāk gara...” Laikam jau. Taču konfliktu iespēja saglabājas, un arī neilgi pirms mūsu viesošanās kādas demarkācijas joslā jauniešu sarīkots koncerts bija beidzies ar visai draudīgu incidentu. Paldies Dievam, šoreiz bez cilvēku upuriem.

Lai labāk izprastu Kipras problēmas, jāatceras vēsturiskie apstākļi, kādos Turcijas armija okupēja daļu Kipras teritorijas.

Līdz 1960.gadam Kipra bija pakļauta Lielbritānijas jurisdikcijai. Salā aizvien plašāk izvērsās nacionālā atbrīvošanās cīņa, kas nebija viengabalaina. Visai aktīva tajā bija komunistu ietekme, kas savukārt bija cieši saistīta ar ļoti spēcīgo komunistisko kustību Grieķijā pēc Otrā pasaules kara. Kipras komunistu līderi daudzās situācijās rīkojās pēc “lielā brāļa” norādījumiem no Grieķijas. Savukārt nacionālie partizāni, kas cīnījās par suverēnu valsti, vienlīdz nikni uzbruka gan angļiem, gan kipriešu komunistiem.

1960.gada 16.augustā formāli izbeidzās Lielbritānijas jurisdikcija Kiprā, bet 1965.gadā Apvienoto Nāciju Organizācija pieņēma rezolūciju par Kipras pilnīgu suverenitāti. 1967.gadā Grieķijā notika militāristu pučs. Pie varas nāca “melnie pulkveži”, kas nicinoši izturējās pret Kipras suverenitāti — viņu acīs Kipra bija tikai tāla Grieķijas sala. Kā atbildes reakcija nāca “provizoriskās Kipras turku administrācijas” pasludināšana. 1968.gada vēlēšanās ar 97 % balsu atkārtoti tika ievēlēts prezidents Makarijs. Šis fakts uz laiku stabilizēja situāciju valstī. Taču 1971.gadā Grieķijas militārā hunta sāka aktīvu politisku kampaņu pret neatkarīgās Kipras valdību. 1974.gada jūlijā prezidents Makarijs pieprasīja Grieķijas virsnieku izvākšanu no Kipras. Seko “melno pulkvežu” atbildes reakcija — 14. jūlija rītā Grieķijas militārā hunta sarīko puču pret prezidentu Makariju. Grieķu pulkvežu tanki uzbrūk prezidenta pilij, taču Makarijam izdodas izbēgt ar helikopteru. Savukārt 20.jūlijā Kiprā izceļas Turcijas armija — ar savu tautiešu aizsargāšanas lozungu . 23. jūlijā tiek atjaunota demokrātija Grieķijā un konstitucionālā kārtība Kiprā. 24.—30. jūlijā un atkārtoti augustā Ženēvā starptautiskās konferencēs tiek neveiksmīgi meklēts Kipras problēmas atrisinājums. 14.augustā Turcijas armija atjauno uzbrukumu un okupē 37% Kipras teritorijas.

Te jāatceras, ka arī Turcijā liktenīgajā 1974.gadā bija pavisam cits spēku izvietojums. Pašreizējam Turcijas Republikas prezidentam Suleimanam Demirelam, kurš pazīstams ar savām draudzības jūtām pret mūsu valsti, jau 1971.gada 12.martā nācās atkāpties no premjerministra amata pēc militārā memoranda saņemšanas , un valdības vadītāja pienākumu viņš varēja atkal uzņemties tikai 1975.gadā — tātad gadu pēc Kipras konflikta. Kipras okupāciju 1974.gadā izraisīja gan Grieķijas, gan Turcijas toreizējie militārie režīmi.

Var radīt neizpratni starptautiskās sabiedrības nespēja jau gandrīz gadsimta ceturksni atrisināt Kipras problēmu, tāpēc ka gan Grieķijā, gan Turcijā tagad valda demokrātija. Vēl jo vairāk tāpēc, ka gan Grieķija, gan Turcija ir NATO valstis. Kipriešu vidū valda viedoklis, ka patiesībā ASV un citas Rietumu lielvalstis neesot ieinteresētas problēmu atrisināšanā. Jo salai ir ārkārtīgi svarīga stratēģiskā loma iespējamo militāro konfliktu gadījumos. Loma, kas tika apliecināta 1991.gadā Persijas līča kara laikā, kad no Kipras ar elektroniskajiem sakaru līdzekļiem tika koriģētas ASV un to sabiedroto militārās operācijas. Nav oficiālas informācijas, ka Turcijas okupētajā teritorijā atrastos kādas ārvalsts militārās bāzes. Taču kiprieši paši par to ir cieši pārliecināti. Savukārt Kipras Republikas neokupētajā daļā saskaņā ar starpvalstu vienošanos atrodas vairākas Lielbritānijas militārās bāzes. “Lielbritānija ir viena no trim Kipras neatkarības garantētājām valstīm,” mums teica Kipras Republikas parlamenta deputāts Viaunakis Omirou. Mēs, kiprieši , neesam apmierināti ar to, ko Anglija līdz šim darījusi problēmas atrisināšanai. Jau 1974.gadā, turku intervences laikā, Anglija neizdarīja visu iespējamo, lai novērstu okupāciju un aizkavētu atsevišķas turku valsts proklamēšanu Kipras ziemeļos. Arī pēc tam viņi nav izdarījuši visu, ko varēja. Mēs domājam, ka Anglija būtu varējusi darīt daudz vairāk šīs problēmas atrisināšanai.”

Taču kipriešus māc bažas, ka situācija varētu vēl pasliktināties. “ Turcija gribētu sev paņemt visu mūsu salu,” man teica kādas Pafas viesnīcas menedžeris, un līdzīgu viedokli dzirdēju arī no taksometra šofera un citiem kipriešiem. “Palūkojieties, ser, kartē, un jūs redzēsit, cik tuvu mēs esam Turcijai,”viņi teica. Taču mani pārsteidza arī daudzie Grieķijas zili baltie karogi Kiprā. Tos var redzēt pat biežāk nekā Kipras Republikas valsts karogu. No pašiem kipriešiem neizdevās gūt kaut cik izsmeļošu šīs parādības izskaidrojumu. Man pašam radās pieņēmums, ka tā varētu būt kipriešu vēlme atgādināt, vispirms jau laikam pašiem sev, ka viņi pasaulē nav vieni. Bet varbūt šajā parādībā slēpjas arī daļas kipriešu vēlēšanās apvienoties ar savu etnisko tēviju kā tas notika vēl Kipras valstiskās suverenitātes rītausmā.

Vai šāda tendence neslēpj jaunu potenciālu konfliktu briesmas? Acīmredzot ir jāpieņem skumjā realitāte, ka teorētiski arī pašreizējā situācija Kiprā, kad 37 procentus salas ir okupējusi citas valsts armija un salā izsenis dzīvojošie grieķi un turki ir atdalīti ar robežas līniju, tomēr vēl nav pati sliktākā. Ka paralēli šīs situācijas atrisinājuma meklējumiem joprojām ir jāuzmanās, lai neizraisītu jaunu militāru konfliktu. Potenciāli tā iespējas ir saglabājušās.

Acīmredzot vienīgā reālā garantija pret jaunām traģēdijām gleznainajā, teiksmainajā un diemžēl tik daudz cietušajā Kiprā ir demokrātijas pastāvēšana Turcijā un Grieķijā. Divās valstīs, kuru intereses ne reizi vien krustojušās Kiprā. Valstīs, ar kurām abām Latvijai ir draudzīgas attiecības.

Draudzīgas attiecības Latvijai ir arī ar Kipru, un būtisku impulsu to straujākai attīstībai deva nesenā Latvijas parlamentāriešu vizīte.

Bet simtiem kilometrus garā dzeloņstiepļu josla, kas pāršķēlusi Kipru, ir atgādinājums pasaulei par briesmām , ko starptautiskajai stabilitātei slēpj militāristisku režīmu ambīcijas. Vienlaikus tā ir arī atgādinājums, cik svarīga ikvienā valstī ir dažādu tautību pilsoņu integrācija un dažādu nacionālo kopienu saprašanās savas valsts suverenitātes vārdā. Cik bīstama mazas valsts patstāvībai un arī pasaules mieram var kļūt kādas nacionālās grupas politiķu tieksme pievienoties “lielajam brālim”.

Jānis Ūdris, “LV” speciālkorespondents

Rīga—Pafa—Nikosija—Pafa—Rīga