problēmas

Trūcīgie un turīgie

Oļģerts Krastiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Latvijas Universitātes profesors — “Latvijas Vēstnesim”

Pētot iedzīvotāju dzīves līmeni, ir lietderīgi salīdzināt pašus nabadzīgākos ar pašiem turīgākajiem. Ja pēc 1996.gada datiem izdala 10% pašu nabadzīgāko mājsaimniecību un 10% pašu turīgāko mājsaimniecību (no tām, par kuru ienākumiem statistikai ir dati), tad izrādās, ka pirmā grupa bija spiesta iztikt ar desmito daļu no tā, kas bija otrās daļas rīcībā.

Procentiļu grupas

Pašu nabadzīgāko un pašu turīgāko iedzīvotāju grupu ienākumu pretstatīšana ir plaši izplatīts paņēmiens, kā salīdzināt sabiedrības noslāņošanās pakāpi dažādās valstīs. Bez tam to izmanto, lai raksturotu nevienlīdzības izmaiņas laikā — vairākos gados. Salīdzina vai nu 10% pašu nabadzīgāko vidējos ienākumus ar 10% pašu turīgāko vidējiem ienākumiem, vai attiecīgi 20% un 20% mājsaimniecību ienākumus.

Izdarot pētījumus vienas valsts un viena gada ietvaros, šāds paņēmiens sniedz ļoti sablīvētu un vispārinātu informāciju. Tādēļ ir lietderīgi informāciju izvērst plašāk. Tādā nolūkā var izmantot un salīdzināt nevis nabadzīgāko un turīgāko iedzīvotāju vidējos ienākumus, bet mājsaimniecību (iedzīvotāju) sadalījumu pēc ienākumiem minētajās grupās.

Iepriekšējos rakstos esam iepazīstinājuši “LV” lasītājus, kā iedzīvotāju noslāņošanās pētīšanai izmantot deciļgrupējumus (1997.g. 9.aprīlī, 15.maijā u.c.). Šajā nolūkā visas pētāmā objekta vienības (mājsaimniecības) ranžē interesējošās pazīmes augošā secībā (pēc ienākuma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli) un katrā grupā ņemot pēc kārtas 10% kopas vienību. Ja tādā pašā veidā izdala 100 grupas — tās ir procentiļu grupas, kas arī visas ir vienādi lielas un katra satur 1% no ranžētas pētāmās kopas vienībām (mājsaimniecībām).

Izvērsts procentiļu grupējums veido pārāk lielu un grūti pārskatāmu tabulu. Turklāt tās centrālā daļa dod maz jaunas informācijas, salīdzinot ar deciļgrupējumu. Izdarot procentiļu grupējumu, ir lietderīgi uzrādīt tikai pirmās desmit (01.—10.) un pēdējās desmit (91.—100.) procentiles. Šādu darbu var uzskatīt arī kā pirmās un pēdējās deciļgrupas vēlreizēju sadalīšanu desmit deciļgrupās.

Konkrētā gadījumā sadalām 10 vienādās daļās 10% pašu nabadzīgāko un 10% pašu turīgāko mājsaimniecību, kur noslāņošanās procesi noris viskrasāk un visīpatnējāk.

Procentiļu izstrādes ir veiktas, izmantojot 1996.gada 3. un 4.ceturkšņa mājsaimniecību budžetu statistikas datus pētījuma “Dažādu tautību mājsaimniecību dzīves līmenis Latvijā” ietvaros.

Izlases mājsaimniecību skaits, kas nonāk katras procentiles grupā, nav liels. Tādēļ atsevišķu grupu reprezentativitāte var būt nepietiekama. Līdz ar to lielāka zinātniska un praktiska nozīme nav vis atsevišķiem skaitļiem, bet gan likumsakarībām un tendencēm, ko atklāj grupējums. Secinājumi ir drošāki tad, ja tie saglabājas vairākos laika periodos. Šī apsvēruma dēļ 3. un 4.ceturkšņa dati 1.tabulā ir uzrādīti atsevišķi.

Vislielākie kontrasti

Pretstatām, pēc rīcībā esošiem datiem par ienākumiem, 10% visnabadzīgāko mājsaimiecību sadalījumu 10% visturīgāko mājsaimniecību sadalījumam. Citiem vārdiem, salīdzinām 01 procentiles grupas ienākumus ar 91 procenta grupas ienākumiem, 02 grupas ienākumus ar 92 grupas ienākumiem utt. (1.tabulas pēdējā aile).

1996.gada 3.ceturksnī pirmās deciles grupas vidējie ienākumi bija tikai 11,4% no pēdējās deciles grupas ienākumiem, bet 4.ceturksnī 11,2% (pēc visa gada datiem — 10,4%). Sadalījumu abos zaros (procentiļu grupās) šis īpatsvars noslīd līdz 7—9%, bet centrālajās procentiļu grupās pieaug līdz 15%. No tā var secināt, ka visdziļākā nabadzība aptver ap 3% mājsaimniecību (pirmās trīs procentiļu grupas), bet kā relatīvi turīgas izdalās tikai 2% mājsaimniecību (pēdējās divas procentiļu grupas).

Pirmās procentiles grupas minimālais un vidējais ienākums ir negatīvi skaitļi. Tāds statistisks paradokss var veidoties, ja mājsaimniecības kā patērētāju vienības budžets ir sapludināts ar šai mājsaimniecībai piederošo saimnieciska uzņēmuma budžetu un pēdējais ir cietis zaudējumus. Mājsaimniecības un tai piederoša saimnieciska uzņēmuma ienākumu un izdevumu sapludināšana ir raksturīga zemnieku viensaimniecībām, kurās nav iekārtota grāmatvedība.

Procentiļu grupējums parāda, ka negatīvs mājsaimniecību ienākums kā šķietami loģiski neiespējama parādība ir reģistrēts mazāk nekā 1% mājsaimniecību. Jau otrajā procentiles grupā tiklab minimālais, kā vidējais ienākums ir pozitīvi skaitļi, kaut gan tie ir ļoti mazi un nenodrošina šo mājsaimniecību locekļiem izdzīvošanai nepieciešamo minimumu. Visu pirmo desmit procentiļu mājsaimniecības atrodas zem visām nabadzības robežām, kādas izmanto sociālā statistika (skat. autora rakstu “LV” 9.jūlijā).

Pievēršoties visturīgāko mājsaimniecību 10 procentiļu grupām, jāatzīmē, ka tikai pēdējo divu trīs grupu vidējie ienākumi pārsniedz divkāršotu iztikas minimumu.

1996.gada 3.ceturksnī viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtība bija Ls 74,21. Divkāršotu vērtību Ls 148,42 pārsniedza tikai 98.—100. procentiļgrupu ienākumi, kas aptver 3% mājsaimniecību. 4.ceturksnī pilnais iztikas minimums bija Ls 74,98, un tā divkāršotu vērtību Ls 149,96 arī pārsniedza nepilni 3% mājsaimniecību.

Par īsti lielu var nosaukt tikai pēdējos procentiles maksimālo ienākumu, kādu ir sasniegušas mazāk nekā 1% no visām mājsaimniecībām. Tāda turība, kas atļauj veidot uzkrājumus kaut kam īsti vērtīgam, piemēram, dzīvojamās mājas vai vasarnīcas celtniecībai, Latvijas mājsaimniecību grupā ar legālajiem ienākumiem ir reta parādība.

Šādu secinājumu iegūstam pēc mājsaimniecību budžeta statistikas aptauju vispārinājumiem. Jāatzīmē, ka ap 12% no nejauši aptaujai izlozētām mājsaimniecībām no aptaujas atsakās. Tādēļ iepriekšminētie secinājumi ir attiecināmi galvenokārt uz tām mājsaimniecībām, kuru ienākumi ir legāli un nav jābaidās tos uzrādīt. Par apšaubāmas izcelsmes jaunbagātniekiem šādā ceļā datus iegūt nevar.

Tautībgrupās atšķirību maz

Grupējot mājsaimniecības vienlaikus tautībgrupās un ienākumu procentiļgrupās, izlases vienību skaits katrā elementārgrupā kļūst vēl mazāks nekā iepriekšējā gadījumā. Tādēļ pētījumā ir izdalītas tikai latviešu vientautības un krievu vientautības mājsaimniecības, bet kā nereprezentatīvas nav aplūkotas tautību ziņā jaukto un mazākumtautību mājsaimniecību grupas. Ir izmantoti visa 1996.gada 2.pusgada dati, nedalot tos ceturkšņos.

Pretstatot visnabadzīgāko mājsaimniecību vidējos ienākumus (1.deciles grupa) visturīgāko mājsaimniecību vidējiem ienākumiem (10.deciles grupa), konstatējam, ka krievu mājsaimniecībās noslāņošanās ir nedaudz lielāka: 11,6% pret 12,1% latviešu mājsaimniecību grupā (2.tabulas pēdējā rinda).

Pretstatot abu galējo deciļgrupu sadalījumus procentiļgrupās, krievu mājsaimniecības ir noslāņojušās vairāk nekā latviešu 9 procentiļgrupās no 10.

Jāatzīmē, ka krievu mājsaimniecībās nav konstatēts negatīvs rīcībā esošais ienākums, jo zemnieku saimniecības izveidojušas galvenokārt latviešu ģimenes.

Vidējie ienākumi salīdzināmās procentiļu grupās ir nedaudz augstāki latviešu mājsaimniecībās, taču pēdējā, simtajā, procentilē tie ir augstāki krieviem. Tādēļ sevišķi lielu atšķirību latviešu un krievu mājsaimniecību dzīves līmenī nav, tomēr dažas zīmīgas atšķirības var konstatēt.

Kā rakstījām iepriekšējos rakstos pagājušajā gadā, lielākas atšķirības ir dzīves apstākļos, kas nav tieši saistīti ar ienākumiem: latviešiem raksturīgāka lauku, bet krieviem — pilsētu dzīvesvieta, kas noved pie atšķirīgām iespējām iegūt izglītību, izmantot medicīnas darbinieku pakalpojumus u.c. Daudz vairāk krievu nekā latviešu dzīvo pašvaldībām piederošos namos, kas nodrošinās viņiem plašākas iespējas piedalīties dzīvokļu privatizācijā u.c.

Iztrūkst vidusšķiras

Starptautiskos datu krājumos un starptautisko organizāciju ziņojumos mājsaimniecību deciļgrupējumi un procentiļgrupējumi parasti netiek iekļauti, jo tie nav atrodami daudzu valstu statistikas institūciju ikgadējos darbos, bet parādās tikai laiku pa laikam kā zinātniski pētījumi. Tādēļ starptautiskiem salīdzinājumiem tiek izmantoti vienkāršāki rādītāji, piemēram, attiecība starp ienākumiem 20% visnabadzīgāko un 20% visturīgāko mājsaimniecību (ziņojums par cilvēces attīstību, ANO attīstības programma u.c.).

Attiecība starp 20% visnabadzīgāko un 20% visturīgāko mājsaimniecību ienākumiem 1981.—1991.gadā rūpnieciski attīstītajās valstīs bija 4,3—9,6 procenti. Latvijā šis rādītājs iznāk lielāks, no tā varētu secināt, ka sabiedrības noslāņošanās ir mazāka. Aprēķinātie ienākumu nevienmērības Džinī koeficienti to neapstiprina. Neizslēdzot metodiskas īpatnības aptaujāto mājsaimniecību izlases kopas formēšanā (nerespondences īpatnības), kas apgrūtina starptautiskus salīdzinājumus, viens no iemesliem varētu būt tas, ka Latvijā 20% turīgāko iedzīvotāju pārsvarā nemaz nav turīgi. Latvijā par relatīvi turīgām mājsaimniecībām, kuru ienākumi krasi atšķiras no pārējo mājsaimniecību ienākumiem, var uzlūkot tikai 1,5—2% mājsaimniecību pēdējās divās procentiļgrupās.

Protams, 80.—98. procentiļu mājsaimniecības nav uzlūkojamas ne par nabadzīgām, ne trūcīgām, bet par īsti turīgām arī nē. Tādēļ, pretstatot augšējo un apakšējo 20% mājsaimniecību ienākumus, mēs pretstatām nevis nabadzīgās bagātajām, bet gan nabadzīgās tikai relatīvi turīgākajām, kuras Rietumu attīstīto valstu skatījumā arī būtu jāuzskata par trūcīgām.

No tā var secināt, ka Latvijā gandrīz pilnīgi trūkst vidusšķiras, kuras ienākumi būtu jāizmanto kā salīdzinājumu bāze iedzīvotāju dzīves līmeņa pētījumos, novērtējot nabadzīgo nabadzību un bagāto bagātību.

Ļoti negatīvi jāvērtē Latvijas inteliģences lielākās daļas nospiešana trūcīgo vai pat nabadzīgo grupās. Te jāpieskaita visi skolotāji, lielākā daļa medicīnas darbinieku, zemākie iestāžu kalpotāji, kas neieņem ierēdņu amatus u.c. Tas grauj latviešu tautas tradicionālo tieksmi iegūt labu izglītību, veido deformētu skolu prestižu sabiedrībā, kā arī citas negatīvas parādības, kas jau apspriestas laikrakstos.

Apvienojot vienā grupā nabadzīgās, trūcīgās un tikai relatīvi turīgās mājsaimniecības, kuras spēj nodrošināt vienīgi pieticīgu izdzīvošanu, šādā apvienotā grupā nonāk lielum lielā Latvijas iedzīvotāju daļa. Tas arī ir galvenais cēlonis dziļai demogrāfiskai krīzei valstī.

Tādēļ nav cerību, ka demogrāfisko krīzi novērsīs kādi specifiski demogrāfijas komisijas priekšlikumi (ar to nenoliedzam šīs komisijas nozīmi), ja netiks veikti plaši pasākumi tautas pamatmasas dzīves apstākļu uzlabošanai.

Pētījums veikts, izmantojot Latvijas Zinātnes padomes 96.0156 projekta finansējumu. Datoraprēķinus veica Vladimirs Daneiko.