Tā kā krēslu pārbīdīšana uz grimstoša kuģa klāja

Pārdomājot, kā nodrošināt rīdziniekus ar pašvaldības dzīvokļiem denacionalizācijas un privatizācijas apstākļos

VIESTURS PAULS KARNUPS, Rīgas Domes Komunālā departamenta dzīvokļu pārvaldes priekšnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

— Šobrīd, kad Rīgā mainās dzīvojamo māju un dzīvokļu īpašuma formas, kad strauji pieaug maksa par komunālajiem pakalpojumiem un īri, daudzi rīdzinieki mēro ceļu uz namu Pērses ielā, kur atrodas Rīgas Domes Komunālā departamenta Dzīvokļu pārvalde. Viņi meklē palīdzību, lai samainītu lielāku dzīvokli uz mazāku, par parādiem no dzīvokļiem izliktie šeit cer saņemt jelkādu pajumti. Rindām vien nāk iedzīvotāji, kuriem namīpašnieks jau uzteicis vai teju teju uzteiks īres līgumuÉ Visus nosaukt nav iespējams. Bet pašvaldības dzīvojamo telpu fonds diemžēl nav bezizmēra lielums, kuru kā sargājošu deķi pārklāt visiem grūtdieņiem. Gluži otrādi — dienu no dienas tas sarūk, toties lūdzēju rindas aug. Kāda šobrīd ir situācija Rīgas pašvaldības dzīvojamā fonda saimniecībā?

— Mums trūkst dzīvokļu. Saeima un valdība pašvaldībai uzlikusi daudz dažādu pienākumu. Likums “Par dzīvojamo telpu īri” tika pieņemts apstākļos, kad dzīvojamā platība galvenokārt piederēja valstij. No tā laika nostiprinājies mīts, ka pašvaldības rīcībā ir bezgalīgi daudz dzīvojamās platības, ar kuru var plaši rīkoties. Kā citādi likums varētu noteikt, ka tad, ja denacionalizēta nama īpašnieks vēlas atgūtajā mājā ieņemt vienu dzīvokli, pašvaldībai 12 mēnešu laikā tā iepriekšējais īrnieks jānodrošina ar apdzīvojamo platību. Kaut arī valsts īpašumā ir daudz dzīvojamo māju, mums joprojām prasa ierādīt arī dienesta dzīvokļus. Ja bārenim beidzas uzturēšanās laiks bērnu namā, protams, viņam jādod dzīvoklis. Tāpat arī izbijušam cietumniekam. Un kur tad vēl dažādi nelaimes gadījumi — ugunsgrēki un citas avārijas, pēc kurām atkal iedzīvotājiem pienākas dzīvojamās telpas. Mums nav ko dot! Ļoti grūti atrast šo cilvēku prasībām atbilstošu mājvietu. Tagad viņi vairs neplēšas pēc plašiem, labiekārtotiem dzīvokļiem. Ļaudis vairāk vēlas dzīvokļus bez vai ar daļējām ērtībām, jo viņi vairs nevar par tām samaksāt.

— Sakarā ar dzīvojamo māju denacionalizāciju un privatizāciju, kā arī ar dzīvokļu paātrināto privatizāciju pašvaldības dzīvojamais fonds iet mazumāÉ

— Izsakoties paspilgtināti, — patlaban jūtamies kā krēslu pārbīdītāji uz “Titānika”: kuģis grimst, bet mēs kārtojam krēslus uz klāja. Dzīvokļu pārvaldes uzskaitē dzīves apstākļu uzlabošanai ņemti vairāk nekā 6,5 tūkstoši cilvēku. Taču dzīvokļus saņem tikai viena ceturtā daļa. Viņiem garām aizsteidzas tie, kam dzīvoklis pienākas neatliekamā kārtā, — avāriju dēļ, pārslēdzot īres līgumus, cilvēki, kas tiesas ceļā pretēji mūsu viedoklim pierādījuši tiesības uz dzīvojamo platību (dažreiz pietiek ar pierādījumu, ka apakšīrniekam tur atradušās kādas mantas), iepriekš minētā īrnieku kategorija no denacionalizētām mājām utt.

— Vai pie jums nāk arī denacionalizēto māju īrnieki?

— Straumēm. Lielākoties tie, kuri dzīvo lielajos denacionalizētajos namos pilsētas centrā plašos dzīvokļos. Tagad jāmaksā par katru kvadrātmetru, turklāt denacionalizētās mājās apkures cena ir augstāka. Iedzīvotāji jūt, ka nevarēs samaksāt, un nāk pie mums prasīt pašvaldības dzīvokli. Diemžēl fakts, ka cilvēks dzīvo saimnieka mājā, nekādi nevar būt par pamatu viņa uzņemšanai dzīvokļu rindā. Tas iespējams tikai tad, ja māja ir avārijas stāvoklī, ja viņš dzīvo komunālajā dzīvoklī, ja jāatbrīvo dzīvoklis saimniekam.

— Vai šis pēdējais arī nebija ārpuskārtas gadījums?

— Paradoksāli, bet pie mums izveidojušās rindas arī visos gadījumos, kad cilvēkam būtu jāsaņem dzīvoklis ārpus kārtas. Mums ir pat rinda neatliekamiem gadījumiem. Ziemeļu rajonā vien rindā gaida apmēram 40 bijušo cietumnieku, un nav dzīvokļu, ko viņiem iedot. Ir bāreņu rinda. Īpaši šī problēma saasināsies no 1. septembra, jo ir mainīts likums, un tagad pēc 18 gadu sasniegšanas bāreņus bērnu namos vairs nedrīkst paturētÉ Likums paredz, ka mums viņi jānodrošina ar dzīvokļiem. Labākajā gadījumā varam piešķirt istabu bijušajās kopmītnēs.

— Vai tiešām ir tā, ka ar tiesas lēmumu no līdzšinējām mītnēm izliktie rīdzinieki paliek uz ielas? Ir lasītas sirdi plosošas informācijas par mātēm ar maziem bērniem, par bijušajiem dzelzceļniekiem...

— Parasti parādās informācija par to, ka cilvēki izlikti no dzīvokļa. Bet to, ka viņi tomēr apgādāti ar pajumti, vairs nepiemin. Arī bēdīgi slavenie “vagoniņu cilvēki” ir nodrošināti ar dzīvojamām telpām. To arī mēs darījām ārpus kārtas. Mazliet sarūgtināti gan bijām par to, ka Latvijas dzelzceļš, kam ir tik liels dzīvojamais fonds, negribēja atvēlēt saviem bijušajiem darbiniekiem nevienu stūrīti. Viņi taču šajos vagoniņos mitinājās ne nedēļu, ne mēnešus, bet dažs labs pat divdesmit gadus. Vai šajā laikā nevarēja atrast kaut cik normālas dzīvojamās telpas? Diemžēl neko labu šiem ļaudīm mēs nevarējām piedāvāt...

— Vai ir daudz cilvēku, kuri patiešām ir izlikti arī no denacionalizētām mājām? Kā varat viņiem palīdzēt?

— Ir daudzi tādi gadījumi.Tas notiek ar tiesas lēmumu galvenokārt parādu dēļ. Taču — interesanti — cilvēkiem ir milzīgas pretenzijas. Viņi iztiesāti no dzīvokļa, jo nav varējuši par to samaksāt. Tad, kad mēs piedāvājam mitekli, kas vismaz nodrošina pajumti, dod iespēju kaut cik normāli dzīvot, atrast darbu un atsperties dzīvē, lai pēc tam atkal varētu domāt par kaut ko labāku, viņi protestē: mums saimnieka mājā bija trīsistabu dzīvoklis ar ērtībām, un ko jūs tagad dodat?!

Ir vēl viena no dzīvokļiem iztiesāto īrnieku kategorija, kurus neesmu pieminējis, — tie, kas izlikti par ilgstošu nedzīvošanu savā dzīvoklī. Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir bijusi cita vieta, kur mitināties. Un tomēr arī viņi pēc tam pieprasa dzīvokliÉ

Kā palīdzam cilvēkiem, kuri izlikti no pašvaldības vai saimnieku dzīvojamām mājām? Tie ir atšķirīgi gadījumi. Mēs, protams, esam ieinteresēti izbrīvēt normālu dzīvokli pašvaldības mājā un iemitināt tur citu īrnieku, kas nokārtos iepriekšējā parādus un turpmāk kārtīgi veiks visus maksājumus. Būtībā tā ir viena pašvaldības dzīvokļa samainīšana pret citu. Atrodam kādu “ūķi”, kuru ierādām iztiesātajam parādniekam.

Ja bijušais īrnieks nāk no saimnieka mājas, šīs atgriezeniskās saites nav. Iznāk, ka, piešķirot dzīvokļus no denacionalizētajām mājām izliktajiem, mēs nodarām pāri gaidītājiem pašvaldības dzīvokļu rindā. Mēģinām ar to tikt galā kaut cik cilvēciski. Tas nozīmē, ka pirmām kārtām cenšamies atrast pajumti cilvēkiem ar maziem bērniem un pensionāriem invalīdiem.

Tagad ir ļoti plaši izplatīta īrnieku vēlme no lielākiem dzīvokļiem pārvākties uz mazākiem.

— Vai īrnieki šādos gadījumos, kad dzīvokļa maiņa patiesībā ir slēpta pirkšana un pārdošana, vairāk neizmanto mākleru pakalpojumus?

— Viena daļa tā dara. Bet daudzi, baidoties krist par upuri negodīgiem starpniekiem, neielaižas šādos darījumos un nāk pie mums. Protams, Dzīvokļu pārvaldes iespējas ir salīdzinoši daudz ierobežotākas: mēs varam piedāvāt tikai to, kas mums ir. Dzīvokļu apmaiņas daļā ir kartotēka, kurā īrnieks var reģistrēt savu vēlmi mainīt dzīvokli, un saņemt arī piemērotas adreses.

— Vai vienkāršāk nebūtu dzīvokli privatizēt, pēc tam pārdot un nopirkt citu?

— Dzīvokli var privatizēt tikai tad, ja nav parādu. Ja tie ir, dzīvokli nedrīkst arī mainīt. Taču maiņas partneri nereti iepriekš vienojas, ka tas, kurš iegūs lielāko dzīvokli, parādu nomaksās. Pēc šādas parādu nomaksas cilvēks nāk pie mums pieteikties un šī procedūra kļūst iespējama.

— Vai ir gadījies, ka bijušais parādnieks pēc šādas parāda dzēšanas vairs “neko neatceras” un negrib mainīties?

— Jā, dažkārt dzīvokļa maiņa tiek atsaukta.Tās ir darījuma dalībnieku juridiskās fineses — kā viņi ar šo situāciju tiek galā... Arī es uzskatu, ka vislabāk būtu, ja īrnieks dzīvokli privatizētu. Galvenais nav tas, ka dzīvokli nu būs lētāk un vieglāk apsaimniekot, bet gan tas, ka tu esi ieguvis īpašumu. Arī es savu dzīvokli privatizēju pie pirmās iespējas. Nu man par to nav jāuztraucas. Ar mani neviens vairs nevar lauzt īres līgumu, ja kas notiks, — īpašumu saņems mantiniekiÉ

— Ja pašvaldības mājas iedzīvotājs jūt, ka nevarēs samaksāt par dzīvokli, vai nebūtu prātīgāk neielaisties parādos, bet jau laikus iegūt īpašumā un tā vietā nopirkt citu, pieticīgāku, turklāt rodot papildu līdzekļus iztikšanai?

— Protams, bet Latvijā cilvēki diemžēl ir pieraduši, ka dzīvokļu īres tiesības ir uz mūžu. Tā bija unikāla parādība padomju sistēmā. Nekur citur pasaulē šāda kārtība nav iespējama. Man ir žēl, ka cilvēki nespēj aptvert, cik ļoti viss ir mainījies, un cer, ka arī turpmāk viss būs pa vecam. Viņi nav pieraduši rūpēties par sevi. Rietumos īres līgumi tiek slēgti, ilgākais, uz trim vai pieciem gadiem. Es paredzu, ka pašvaldības dzīvojamā fonda samazināšanās turpināsies, un pašvaldības rīcībā paliks galvenokārt tikai tie dzīvokļi, kas būs cieši saistīti ar sociālās palīdzības dienestu. Pārsvarā nelieli vienistabas vai divistabu dzīvoklīši bijušajās kopmītnēs. Veciem un trūcīgiem cilvēkiem tas būtu vispiemērotākais variants. Īpaši tiem, kas nāk no saimnieku mājām.

— Vai jūsu pieredze neliecina, ka denacionalizēto māju īrnieki šobrīd ir pārāk neaizsargāti pret saimnieku un māju pārvaldnieku rīcību? Kādas ir jūsu prognozes tam laika posmam, kad būs apritējuši septiņi gadi, kopš namīpašnieki atguvuši īpašumu un varēs brīvāk lauzt īres līgumus, atņemot daudziem rīdziniekiem līdzšinējos dzīvokļus?

— Likums “Par dzīvojamo telpu īri” nosaka vairākus gadījumus, kad ir pamats lauzt īres līgumu: ja īrnieks nemaksā īri un komunālos maksājumus, bojā telpas, ilgstoši tajās nedzīvo, pieņem apakšīrniekus bez izīrētāja ziņas utt., un par šādiem pārkāpumiem īrniekus jau tagad iztiesā. Bet uz diviem nosacījumiem ir attiecināts šis septiņu gadu paildzināšanas termiņš: īres līgumu bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas ar īrniekiem var lauzt, ja mājas saimnieks pats vai viņa ģimenes locekļi ( un to var būt ļoti daudz) vēlēsies šajā mājā iegūt dzīvokļus vai arī ēkā tiks veikts kapitālais remonts. Es paredzu, ka tad īrnieku izlikšanas vilnis būs daudz lielāks.

— Un izliks no labākajiem dzīvokļiem, kuros līdzšinējie iedzīvotāji ieguldījuši daudz pūļu un līdzekļuÉ Viņi arī griezīsies pie jums pēc palīdzības?

— Šķiet, ka par šo iespējamo procesu neviens īsti nedomā. Pašvaldībai ar katru gadu dzīvokļu būs mazāk. Arī dzīvojamo māju īpašnieki Rīgā nav iemācījušies vienu pamatlikumu, kas valda Rietumos — daudz izdevīgāk, ja mājai ir labi īrnieki nekā tukši dzīvokļi. Lielākā daļa brīvo dzīvokļu šobrīd ir privātajās mājās. Taču daudz atkarīgs arī no valsts politikas. Ja valsts grib, lai dzīvojamais fonds būtu kaut cik normāls, tad mājas īpašniekam jādod iespēja saņemt lētu ilgtermiņa kredītu. Tikai tā dzīvojamais fonds, vienalga, pašvaldības vai privātais, tiks saglabāts un uzturēts.

— Šobrīd to iespējams izdarīt tikai uz īrnieku vai nomnieku rēķina. Centra denacionalizētajos namos tagad ļoti raksturīga parādība, ka bijušie dzīvokļi tiek pārveidoti par biroju telpām un iznomāti par līgumcenu.

— Jā, īpašnieki arī no mums saviem īrniekiem pērk dzīvokļu īres tiesības. Taču nevaru teikt, ka tas notiktu pietiekami lielos apmēros.

— Vai biežāk nav tā, ka īpašnieki vienkārši mēģina izdzīvot īrniekus no mājas, radot viņiem neciešamus dzīves apstākļus: noslēdzot siltumu, elektrību, ūdeniÉ Un šie ļaudis atkal naivi cer uz pašvaldības dzīvokli.

— Ir arī tā. Te vienīgi gribu piebilst, ka cietsirži lielākoties ir personas, kas ēkas nopirkušas no bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Vecajiem īpašniekiem varbūt ir zināms sentiments pret šo namu un attiecīgi pret cilvēkiem, kas tajā mitinās. Pārpircējs māju iegādājies ar zināmu biznesa nolūku, un viņam vienalga, kas notiek ar tās iedzīvotājiem. Likums “Par dzīvojamo telpu īri” nosaka, ka izīrētāja pienākums ir nodrošināt viņus ar noteiktiem pakalpojumiem. Tas uzskaitīts arī īres līgumā. Taču nopietnu sankciju par pienākumu neizpildīšanu nav. Arī tad, ja īrnieki namīpašnieku par iepriekš nosauktajiem pārkāpumiem iesūdzētu tiesā. Taču sodam šajā gadījumā vajadzētu būt bargam, līdz pat ūtrupei. Šī posma mūsu likumdošanā trūkst: ja kāda persona nepilda savu pienākumu pret sabiedrību, tad tai ir tiesības viņu piespiest to darīt.

— Ko iesakāt darīt tiem īrniekiem, kuri jūt, ka nevarēs palikt denacionalizētajās mājās?

— Neko nelīdz sēdēt un gaidīt, un tikai uzskaitīt savas grūtības. Palīdzību no malas nebūs iespējams sagaidīt. Varbūt jāsāk laikus domāt par to, kā iegādāties īres tiesības pašvaldības mājās. Divistabu dzīvokļa īres tiesību sākuma cena izsolē ir apmēram divarpus tūkstoši latu. Tas ir lētāk, nekā jebkādā citā veidā iegādāties šādu dzīvokli Rīgā. Varbūt vienkārši mēģināt īrēt dzīvokli citā mājā pie cita īpašnieka. Bet, iespējams, ir pienācis laiks padomāt par dzīvesvietas maiņu. Sevišķi pensionāriem, kuru rīcībā ir daudz kompensācijas sertifikātu. Varbūt izsolē iegādāties dzīvokli ārpus Rīgas? Risinājums ir tikai pašu ziņā.

Mudīte Luksa, “LV”