Uzrunā Aleksandra Čaka 31. logs Rīgas Bruņinieku ielā:

Es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis:

No visa vecā nogriezts, jauns un brīvs...

Nav šaubu — katrā mākslas darbā tā radītājs izteic sevi. Gadās pat, ka literārā sacerējumā gluži nepastarpināti tiek attēlots tas, kas patiesi noticis. Tomēr lielākoties autoru un viņa uzburto pasauli šķir milzu plaisa, ko pārvarēt iespējams vienīgi pa šauriem tiltiņiem, kas vieno neapstrīdamu īstenību ar rakstītāja iedomu un iztēles zemi.

Šāda tiltiņa meklējumi 1991. gada 13. jūlijā nodarbinājuši arī teātra un literatūras kritiķes Silvijas Radzobes domas. Viņa savā "Teātra kritiķes dienasgrāmatā" apcer kaislības tēmu Aleksandra Čaka daiļradē: "Manī nepārprotami kā galvenais vīdēja lielā pretruna starp Čaku kā vidusmēra cilvēku dzīvē un ģeniālu mākslinieku dzejā. Un viņa alkas pēc kaislīgas dzīves, ko viņš spēj realizēt tikai dzejā. Šādā nozīmē kaislība ir strēlnieki, kaislība ir māksla, kaislība ir izcilie cilvēki, kaislība ir mīlestība, kaislība ir apreibināšanās alkoholā."

Lielā pretruna? Vai tāda tiešām pastāv? Vai mākslinieka mūžs vispār ļaujas dalīties starp ikdienišķo dzīvi un daiļradi?

Aleksandra Čaka dzejas nomales pašpuika un apašs frakā maz līdzinās allaž nevainojami, pat nedaudz izsmalcināti un rūpīgi tērptajam dzejniekam. Bet saskarsmes punkti tomēr pamanāmi. Jo nekur jau prom no sevis neaizmuksi. Tā bija arī nu jau tik tālajā 1932. gadā, par ko stāsta kārtējais Aleksandra Čaka logs "Latvijas Vēstneša" preses namiņā uz Krišjāņa Barona un Bruņinieku ielas stūra.

Varētu šķist: tolaik dzejnieks nonācis uz slavas un atzīšanas viļņa — nu tikai turēties putojošās bangas virsotnē: ir iznācis pirmais pamatīgākais autora dzejas krājums "Mana paradīze", ko grezno Niklāva Strunkes zīmējumi. Vēl pirms tā lasītāji atsaucīgi pirkuši viņa iepriekšējās mazgrāmatiņas, arī Romana Sutas ilustrēto "Poēmu par ormani". Ir uzrakstītas pirmās poēmas par latviešu strēlniekiem, aizsākums nākamajam lieldarbam "Mūžības skartie".

Gūta ievērība arī citā laukā —1931. gadā Aleksandrs Čaks ir ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības valdes locekli un sekretāru.

Vienīgi dzejnieka sirdslietās viss tāpat kā agrāk — nav nekādas skaidrības. Tikai dziļas ilgas, nebeidzamas cerības un neskaidras nojausmas, ko var mēģināt no sevis noplēst kā aizrētojušu kreveli un norakstīt pantos. Arī tādos 1932. gadā pie lasītājiem aizlaistos dzejoļos kā "Gredzens", "Lepnai sievietei". Pirms divi vasarām sacerēta mīlestības augstā dziesma "Atzīšanās", tās pirmo rindu "Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts..." vēl paaudžu paaudzēs zinās gandrīz katrs latvietis. Jau notikusi saruna arī ar kādreizējo skolasbiedreni un draudzeni Leontīni Rundeli, kur Aleksandra Čaka atbilde ir bijusi nepārsūdzami tieša, kā ar asu nazi nogriežot visas cerību saknes: "Es neesmu domājis precēties..." Starp citu, abi bieži vien sarunājušies krievu valodā, to dzejnieks pēc Krievijā aizvadītajiem gadiem pārvaldījis pilnībā. Vēl mazliet, un pie vīra izies arī Angelika Blaua, kas apņēmusies kļūt par sievu tam, kas būs nopietns ņēmājs.

Jūtu pasaule un skarbā ikdiena ne jau vienam vien ir kā divas līdztekus taisnes — tās krustojas tikai iedomātā bezgalībā. Pēc diviem gadiem satiksies Anitas Bērziņas un dzejnieka gaitas, kas noslēgsies ar abu laulībām un kāzām 1941. gadā. Bet līdz tam vēl Daugavā daudz ūdeņiem jāaiztek.

Jā, tieši Latvijas likteņupē tajā pašā 1932. gadā sev mieru atradusi Austra Skujiņa. Dzejniece, kas 1930. gadā vēstulē māsai Hertai raksta: "Varbūt Tu vēlies paklausīties par maniem draugiem (ja tā drīkstu teikt)? Viens no viņiem ir dzejnieks Aleksandrs Čaks (tas, kam dzejā sirds mētājas pa trotuāru). Viņš ļoti nopietns un labs cilvēks, labāks kā citi, un vienīgais, ar kuru kādreiz gribas parunāt.

Šis cilvēks man mācīja mīlēt vientulību un strādāt. Viņš deva man gudras grāmatas un atvēra vārtus uz īstas dzejas plašajiem klajumiem un kalnu virsotnēm. Un tagad, kad tas viss manā priekšā, kad es redzu, cik daudz ir darba, — nu es neesmu vairs pesimiste. Protams, nesmejos vairs vietā un nevietā kā senāk. Toreiz tas bija karātavu humors, kad sirds asiņoja un domāju par pašnāvību, kad dzīvei nelikās nekāda vērtība. Bet tagad ir labi un mīla — dziļāka un lielāka par visām sīkām mīlestībiņām apņem mani, kā gaiss tver savās skaujās zemeslodi. Mīlestība pret dzīvi, cilvēkiem, darbu, nākotni. Lai Čakam paldies par to."

Starp citu, jau uz tūkstošgades sliekšņa, pirms dažiem mēnešiem, Aleksandra Čaka muzejdzīvoklī tika uzieti daži agrāk neiespiesti un nezināmi Austras Skujiņas dzejoļi.

Bet tobrīd ir 1932. gads. Un dzejnieku pārņēmis nemiers pret sevi, pret dzīvi.

Kas atliek? Mēģināt atgriezties kādā izejas punktā. 1932. gada vasarā žurnālā "Domas" dzejolis "Sākums" ataino dzejas varoņa pārnākšanu nomalē. Tur ir arī šādas rindas:

Viss, kas man bij, tas palika aiz tiltiem,

Pat dakšiņu un nažu man nav līdz.

Tik ir kā jūsma, kas man sirdi pilda,

Un svārkos saberzts druskās rūpju krīts.

Tik ir vēl līdz kā drosme, ko var pārdot,

Un ģitāre, uz kuras spēlē vējš,

Kad naktī sētnieks iziet noslēgt vārtus

Un lukturi pie savām durvīm dzēš.

Tik ir vēl, ir, kā cepure, ar kuru

Var sētas peļķēs jaunie cāļi braukt,

Un maigi cimdi, lai tie rokās turas,

Kad pirmo reiz būs jāiet kazas slaukt.

Es smokingu un Kantu ādas vākos

Pie tilta sargam atstāju tāpat.

Priekš kāda velna nomalē tāds smagums?

Es vecai dzīvei pieteicis šah—mat! —

Es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis:

No visa vecā nogriezts, jauns un brīvs,

Jo jūtu — sirdī viss mans rūgtums dzijis

Un tikai maigums dzīvs.

Kā zināms, Aleksandrs Čaks ļoti nopietni interesējās par skatuves mākslu, pat mācījās Dailes teātra 1. studijā 1924. gadā. Likumsakarīgs turpinājums tam — izrāžu recenzijas un pievēršanās lugu rakstniecībai, gan arvien kopā ar kādu līdzautoru. Vēl pirms Erika Ādamsona un Aleksandra Čaka lugas bērniem "Nagla, Tomāts un Plūmīte" sacerēšanas abi dzejnieki divatā tulko vācu rakstnieka Bertolda Brehta lugu "Trīsgrašu opera". Turklāt, kā var spriest no daļēji saglabātā manuskripta, Aleksandrs Čaks galvenokārt ir latviskojis prozas tekstu, savam līdzbiedram uzticot dziesmu atdzejošanu. "Trīsgrašu operas" pirmizrāde Eduarda Smiļģa režijā Dailes teātrī notiek 1932. gada 10. septembrī.

Divus mēnešus vēlāk, 20. novembrī, uz tās pašas skatuves priekškars veras abu dzejnieku oriģināllugas uzvedumam, ko atkal veicis Eduards Smiļģis.

Par lugas "Nagla, Tomāts un Plūmīte" sacerēšanas laiku ir divas atšķirīgas versijas, kas nākušas, šķiet, no viena un tā paša avota. Arnolds Būmanis Čaka Rakstu 3. sējuma komentāros norāda, ka ludziņa tapusi 1931. gadā. "Abi dzejnieki, kā atceras Mirdza Ķempe, strādājuši E. Ādamsona dzīvoklī "aiz slēgtām durvīm". Bet lugas pirmizdevuma grāmatā priekšvārdā 1958. gadā Mirdza Ķempe apgalvo, ka "Nagla, Tomāts un Plūmīte" sarakstīta 1932. gadā. Domājams, ka patiesībai tuvāk ir priekšvārdā paustais, jo luga acīmredzot sacerēta kā pasūtījuma darbs ar noteiktu mērķi — iestudēšanai Dailes teātrī, kur vispirms uzveda abu dzejnieku tulkoto "Trīsgrašu operu".

Latviešu literatūrā Aleksandrs Čaks un Eriks Ādamsons nav vienīgie, kas rakstījuši divatā. Atcerēsimies kaut vai latviešu pirmā reālistiskā romāna autorus brāļus Kaudzītes. Matīss savās "Atmiņās no tautiskā laikmeta" raksta: "Ikkatru pēc galīgi sastādīta plāna sarakstītu nodaļu lasījām kopā abi cauri, pārspriezdami un arvien labodami vai papildinādami, kamēr beidzot gandrīz pēc triju gadu darbības iznāca tas, kas tagad ir, — "Mērnieku laiki"."

Protams, ikvienam autoru pārim ir savi darba paņēmieni, sava pieeja sacerējuma kopradei. Žēl, bet nekur nav ziņu, kā ar savu daiļrades partneri sastrādājies Aleksandrs Čaks. Jo mūža turpmākajos gados tieši dramaturģijā viņš sev palīgos aicinājis gan Jūliju Vanagu, gan atkal Eriku Ādamsonu, lai beidzot "Matīsu, kausu bajāru" sacerētu viens pats.

Jau pēc Erika Ādamsona pāragrās nāves 1946. gadā Aleksandrs Čaks uzrakstījis par viņu nelielu apceri, kas līdz šim nav iespiesta. Jāteic, autoram šajā darbā (tāpat kā visā, ko pēc sarkanarmijas ienākšanas Rīgā viņš uzrakstījis) jūtams nebrīves žņaugs, lai izdabātu tā laika obligātām prasībām, tomēr ar visu to neizpaliek drauga daiļrades asredzīgs vērtējums: "No grāmatas "Sudrabs ugunī" mēs varam arī skaidri vērot, kā E. Ādamsons savos sešos radīšanas gados ir iekšēji attīstījies un audzis. Dzejnieks sāk kā idilisks romantiķis. Viņa pasaule ir maiga un skaista kā tauriņš, kā rožlapa. Tad viņš kļūst latviskās elēģijas un balādes meistars ("Ezergaiļa balāde"). Līdztekus tas kā pirmais un vienīgais pievēršas Rīgas un vecpilsētas apdziedāšanai. Kādu laiku dzejnieku saista patoloģiskas tēmas. Viņš raksta par sviedriem, par kāsu, plaušām, neirastēniju savā radītā pantā ar mainīgu pantmēru. Beidzot ap 1931. gadu pamazām, bet skaidri, sāk pievērsties toreizējās buržuāziskās Latvijas tiešamībai. Parādās vesela virkne izcilu, savdabīgu dzejoļu, kuros E. Ādamsons savā dzejiskā skatījumā, stilā un piegājienā vēro un tiesā apkārtējo dzīvi. Viena šo dzejoļu daļa aizņem grāmatas "Sudrabs ugunī" divas pēdējās nodaļas un ir varena, zīmīga izskaņa šim E. Ādamsonam raksturīgākajam lirikas kopojumam."

Šķiet, pats pirmais abu dzejnieku daiļradi salīdzināja un vērtēja Anšlavs Eglītis "Latviešu literatūras vēsturē" 1937. gadā, aprādot, ka viņi ir pirmie pilsētā dzimušie un uzaugušie latviešu dzejnieki, bet katrs ar atšķirīgu pasaules uztveri: "Čakam pieder iela, Ādamsonam — salons. Ģērbies kā pašpuika, Čaks labprāt pats jauktos drūzmā, dzertu ormaņu krogos, dietu ar pašmeitām, Ādamsons tur noietu iesmaržots, safrizēts, visā dendija godībā vērot un pasmīnēt. Čaku sapratīs visvienkāršākie ļaudis, lai saprastu Ādamsonu, nepieciešama liela aistētiskā kultūra; tā ir viņa priekšrocība un trūkums."

Nu jau vairāk nekā pusgadsimtu abi dzejnieki ir kopā Raiņa kapos Rīgā — vien izdedžiem klāts kājceliņš atdala Aleksandra Čaka un Erika Ādamsona mūža atdusas vietas, kur pavasarī apstādījumos dziedāšanā sacenšas lakstīgalas. Bet gan jau arī aizsaulē reizēm uzšvirkst strīdi par dzeju. Jo tā ir nemirstīga. Un daža 1932. gadā atdzejota četrrinde no "Trīsgrašu operas" skan pavisam mūsdienīgi:

Tagad vairs, tagad vairs

daža laba darbam

mērķis nav nekāds.

"Vakars tik kairs, vakars tik kairs,"

un kā mēslos savās domās sapūst tāds.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV "