NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Nāk rudens izglītot Latviju

Juris Celmiņš, izglītības un zinātnes ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pirmais septembris katram skolotājam nāk ar savu prieku un savām rūpēm. Jūs pirmo reizi pirmo septembri sagaidāt ministra amatā. Kā jums ir vairāk — prieka vai rūpju?

— Jāteic, ka pirmais septembris man vienmēr ir bijis svētku diena. Gan tanī laikā, kad es strādāju par skolotāju — mēs bijām pedagogu ģimene, arī mana sieva ir skolotāja — gan tad, kad strādāju par skolas direktoru, gan arī tagad tie man ir svētki. Ir daudzi pedagogi, kas šo dienu pielīdzina Jaunajam gadam — sākas jauns mācību gads, un skolotājam šis Jaungads parasti ir pirmajā septembrī. Tas nes veselu virkni pārmaiņu: citam ir jauna klase, citam — jauni skolēni, citam — varbūt izmaiņas stundu slodzē utt.

Bet, protams, arī rūpju ir gana. Īpaši pēdējā laikā izglītības sistēmā to ir samilzis diezgan daudz. Tomēr man nav tikai rūpju. Man ir arī gandarījums. Jo var saskatīt vairākas pozitīvas pārmaiņas.

Ir aizsākta studentu kreditēšana — ar pirmo septembri studentiem ir iespējas dabūt kaut nelielu kredītu — 35 latus mēnesī, lai varētu nodrošināt iztikšanu tie, kas nāk no trūcīgākām ģimenēm un studē. Protams, man žēl, ka Ministru kabinetā nepieņema lēmumu par studiju kreditēšanu, jo daudzi studē par mācību maksu un būtu nepieciešams kredīts šīs mācību maksas segšanai.

Man ir gandarījums par to, ka, kaut neliels, tomēr algas pielikums ir gaidāms arī skolotājiem. Es saprotu, ka daudzi skolotāji ar diezgan lielu ironiju raugās uz šo algas pielikumu, jo uzskata, ka viņi ir pelnījuši klāt vairāk. Un viņiem ir taisnība, es piekrītu. Bet mums ir jārēķinās ar reālajām finansiālajām iespējām. Mūsu galvenais uzdevums šobrīd ir nodrošināt, lai arī nākamajā gadā šis pielikums saglabātos, palielinātos, lai tas, ka pieaug skolotāju darba algas, kļūtu par procesu.

Man ir arī gandarījums par to, ka aizsākusies augstskolu akreditācija. Mums Latvijā gandrīz katru gadu tiek atvērta kāda jauna augstskola: šogad durvis vērs Ventspils augstskola, sagatavošanas stadijā ir arī Rīgas juridiskās augstskolas atvēršana ar Zviedrijas valdības atbalstu, tiek apsvērta arī Rīgas banku koledžas izteiktā vēlme kļūt par valsts augstskolu. Tātad iespējas palielinās. Šogad faktiski no nulles punkta mēs esam izkustinājuši augstskolu akreditāciju — tas ir ļoti nozīmīgs pasākums. Jo tagad tie jaunieši, kas studē akreditētās programmās un augstskolās, varēs saskaņot šo savu programmu ar citu valstu augstskolu programmām un, teiksim, pēc trešā vai ceturtā kursa turpināt studijas tādā pašā profilā kādā no ārzemju augstskolām.

Man ir gandarījums, ka mums izdevies panākt vienošanos ar Pasaules banku par kredīta saņemšanu skolu siltināšanai. Ceru, ka šogad mēs varēsim pabeigt skolu apsekošanu, bet nākamajā gadā jau uzsākt reālus darbus siltināšanas uzsākšanai.

Tātad ir virkne pozitīvu iezīmju. Bet rūpju arī pietiek, jo ir vesela rinda jautājumu, kurus mums līdz šim nav izdevies atrisināt. Joprojām ir grūtības ar mācību grāmatām, līdzekļi to iegādei ir nepietiekami. Vēl nav izstrādātas jaunas grāmatas visos priekšmetos, it īpaši krievu plūsmai. Pagaidām nav izdevies iekustināt arī jautājumu par augstskolu pasniedzēju darba algām, tas būs jārisina tuvākajā laikā un jāatrod budžeta līdzekļi, lai šo problēmu varētu sekmēt. Nav īstas skaidrības, kāda būs izglītības pārvalde, jo nav izlemts, kā risināsies pašvaldību reforma un kā rajonu sadarbības padomes pārņems funkcijas, kuras līdz šim veica skolu valdes. Tātad arī rūpju ir gana.

— Pakavēsimies mazliet sīkāk pie viena jūsu minētā jautājuma — pie studentu kreditēšanas. Vai ir kaut kādas garantijas, ka, piemēram, jaunie pedagogi ar savu aldziņu spēs šo valsts aizdevumu atmaksāt?

— Protams, tādas bažas pastāv, un tās ir pamatotas. Šis jautājums ir jārisina divējādi. Būs studenti, kas pēc augstskolas beigšanas varēs savu kredītu atdot. Es ceru, ka tie būs jaunieši, kuri beigs Jūras akadēmiju, tie varētu būt arī topošie juristi, ekonomisti un citu specialitāšu pārstāvji, kas dabūs labi atalgotu darbu. Es arī labi saprotu, ka būs virkne absolventu, kam būs lielas grūtības kredītu atdot. Tie varētu būt mediķi, pedagogi, sociālie darbinieki. Nolikumā par studentu kreditēšanu ir punkts, kas paredz: Ministru kabinets var pieņemt lēmumu, ka valstij nepieciešamās profesijās pēc trīs vai vairāk gadu nostrādāšanas šo kredītu var arī dzēst. Domāju, ka attiecībā uz pedagogiem tā būtu vispareizākā taktika, jo tā mēs varētu ieinteresēt jauniešus studēt pedagoģiju un arī strādāt pedagoģijā.

— Kā ir ar jauniešiem pedagoģijā? Cik nācies vērot, skolās galvenokārt strādā vecāka gadagājuma ļaudis, jaunos pat Rīgas skolās var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kā ir ar paaudžu maiņu? Vai šajā apritē nav pārrāvuma? Vai skolu uz saviem pleciem netur pieredzējušie censoņi, bet jaunie atrod labāk apmaksātus un sabiedrības acīs augstāk novērtētus darbus kaut kur citur?

— Aina ir ļoti īpatnēja. Ja salīdzinām studentu skaitu mūsu pedagoģiskajās augstskolās, varam secināt, ka vienā gadā sagatavojam vairāk skolotāju nekā spējam paņemt pretī. Un tanī pašā laikā pedagogu skolās trūkst. Tas notiek tāpēc, ka daudzi pēc fakultātes beigšanas, kad ir iegūta pedagoģiskā izglītība, aiziet strādāt citur, nestrādā tieši pedagoģijā. Ja ir runa par studentu sagatavošanu, šis jautājums mums daudzmaz ir sakārtots. Vai skolās ir jaunie pedagogi, un vai ir nodrošināta jaunā maiņa? Arī šis jautājums dažādās skolās risinās dažādi. Vietās, kur līdzās ir darbavietas, kur var labāk nopelnīt nekā skolā, paaudžu maiņa risinās smagi un ar problēmām. Tur skolās bieži vien pārsvarā strādā vecāka gadagājuma cilvēki. Taču ir arī citāda aina. Laukos daudzviet skola un pagasts ir vienīgā vieta, kur var strādāt un saņemt stabili garantētu darba algu. Ja no tādas vietas ir devušies studēt jaunieši un, citur darbu neatrodot, atgriežas pēc augstskolas beigšanas, tur notiek paaudžu maiņa, skolās ienāk arī jauni skolotāji. Protams, tas ir nepietiekami. Es personīgi uzskatu, ka šai paaudžu maiņai ir jānotiek straujāk un jaunatnei aktīvāk jāienāk skolā.

Bet varbūt skolās šī situācija patlaban nav pati kritiskākā. Pedagogu paaudžu maiņa vissmagākā šobrīd ir augstskolās. Tur mācību spēki zinātņu doktoru, profesoru līmenī bieži vien ir vecumā no 55 līdz 65 gadiem un daudzviet viņiem savā mācību priekšmetā vai specializācijā nav sekotāju. Lai ieinteresētu jaunatni strādāt ne tikai skolā, bet arī augstskolā, ir nopietni jādomā par darba algām, par prestižu. Ir jāpiedāvā daudz plašākas iespējas skolotājam un pasniedzējam. Jaunatni skolotāja un mācību spēka darbā varētu saistīt iespēja pastrādāt ārzemēs. Tagad, kad attīstās mūsu sakari ar Eiropas Savienības valstīm, ir jādara viss, lai sekmētu šo pasniedzēju un skolotāju apmaiņu. Arī tas ir diezgan kārdinoši un pietiekami interesanti, lai piesaistītu jaunatni. Esam domājuši, ka Izglītības un zinātnes ministrija kopā ar Kultūras ministriju no pirmā janvāra varētu nosūtīt savu atašeju darbam Briselē pārstāvniecībā pie Eiropas Savienības.