NO MINISTRA REDZESPUNKTA

Nāk rudens izglītot Latviju

Juris Celmiņš, izglītības un zinātnes ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

Ar pirmo septembri mēs sūtām stažēties uz Ārlietu ministriju Nilu Saksu, kurš būs mūsu pārstāvis Eiropas Savienībā un sekmēs arī kontaktus izglītībā, zinātnē un kultūrā.

— Kā ir Latvijā ar skolotāju kvalitatīvo sastāvu? Ir taču priekšmeti, kur pedagogu trūkst un skolu direktori priecājas gandrīz vai par garāmgājēju, kas apņemas iet klasē un mācīt kaut vai angļu valodu.

— Tā ir diezgan liela problēma. Un arī ilgstoša. Atceros, kad es strādāju par skolas direktoru, ja, reizēm kāds skolotājs negaidīti sadomāja aiziet no darba, gadījās, ka labākā vecāko klašu skolniece bija jāsūta par skolotāja aizvietotāju mazajās klasītēs, kamēr izdevās atrast cilvēku, ko varētu pieņemt darbā un kas strādātu atbilstoši prasībām. Patlaban šī problēma ir vēl vairāk saasinājusies. Statistika rāda, ka ļoti strauji pieaug skolotāju skaits bez augstākās izglītības, kas strādā no pirmās līdz ceturtajai klasei. Par to ir nopietni jādomā. Uzskatu, ka tā pati skolotāju atestācija, pret kuru daudzi pedagogi arī iebilst, varētu sekmēt, lai tie, kas strādā skolā bez augstākās izglītības, censtos neklātienes studijās šo izglītību iegūt. Ja viņi redzēs stimulu — pietiekami lielu darba algas pielikumu pēc tam, kad iegūta augstākā izglītība, — šie skolotāji varētu būt ieinteresēti mācīties. Vēl mums ir jāapsver arī pedagogu sagatavotība. Ir jādomā par plaša profila pamatskolas skolotāja sagatavošanu. Jo deviņgadīgajā skolā stundu skaits ir ļoti neliels gan fizikā, gan ķīmijā, gan bioloģijā, tāpēc attiecīgajam speciālistam nav iespējams piedāvāt pilnu slodzi. Viņš var būt speciālists vienā no šiem mācību priekšmetiem, bet pārējos lai viņš māca kā nespeciālists, jo tajos viņam nav augstākās izglītības. Te ir divi ceļi. Jāpaaugstina kvalifikācija un papildus jāizglīto tie skolotāji, kas jau strādā, bet, gatavojot jaunos pedagogus, noteikti ir jāparedz iespējas sniegt plašāku profilu, plašāku darbības lauku mazajās lauku skolās.

— Jau ilgāku laiku plašsaziņas līdzekļos Izglītības un zinātnes ministrija tiek locīta visos septiņos latviešu valodas locījumos, ka tā nezina, cik īsti bērnu nemācās tajā vecumā, kad tiem obligāti vajadzētu sēdēt skolas solā. Tiek minēti dažādi skaitļi — ka Latvijā skolu neapmeklē daži simti, daži tūkstoši vai pat daži desmiti tūkstošu bērnu. Kāds ir jūsu komentārs?

— Izglītības un zinātnes ministrija precīzi zina savu skolēnu skaitu. To mēs fiksējam, mācību gadam sākoties, mācību gadam noslēdzoties, un jau septembra pirmajās dienās mēs varēsim pateikt savu skolēnu skaitu. Ministrija var saskaitīt visus tos skolēnus, kas pirmajā septembrī sāk mācības mūsu mācību iestādēs. Kāpēc rodas problēmas? Tās izraisa fakts, ka pašvaldības atbilstoši Ministru kabineta rīkojumam neuzskaita visus skolēnus, kas dzīvo vai atrodas viņu teritorijā. Ar šo jautājumu vairs nav jānodarbojas ministrijai, bet tas ir jādara pašvaldībām. Tām pēc obligātā skolas vecuma bērnu uzskaites ir jānosūta ziņas rajoniem, bet to padomēm šīs ziņas jānosūta mums uz ministriju. Diemžēl mēs nesaņemam šīs ziņas, un tās ne vienmēr ir arī pietiekami precīzas, jo pašvaldības ar šiem pienākumiem netiek galā. Es te negribu adresēt pārmetumus lauku pagastu pašvaldībām, pārsvarā tās visas zina, cik bērnu atrodas viņu teritorijā, cik ir pierakstīti, kur katrs mācās — te īpašu problēmu nav. Grūtāk ir šos jautājumus risināt lielajās pilsētās, tādās kā Rīga, Daugavpils, Liepāja. Lielpilsētās ir klaiņojošie bērni. Ubagojošos bērnus mēs redzam arī Rīgas ielās, viņi nedzīvo ģimenē, pārnakšņo kaut kur bēniņos vai namu pagrabos. Liepājā šādi bērni klaiņo pa Karaostas teritoriju. Ministrijas rīcībā nav tādu institūciju, kas varētu saskaitīt klaiņojošos bērnus. Ja pašvaldības nesniegs palīdzīgu roku un kopīgi ar mums nerisinās šo jautājumu, tad uz pozitīvu iznākumu ir diezgan grūti cerēt.

Tomēr, par spīti šīm grūtībām, mēs esam uzsākuši akciju “Tevi gaida skola!”. To rīko Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ministrija šo ierosmi ir atbalstījusi. Akcijas rezultātā mēs gribam iegūt precīzāku uzskaiti un arī nodrošināt, lai bērni būtu skolā. Mēs publicēsim un sauksim vārdā visas pašvaldības, kas ignorēs šo aicinājumu un nesniegs pietiekamu informāciju, lai varētu uzsākt darbu ar tiem bērniem, kas skolu neapmeklē.

— Viens no principiem, par ko iestājās bijušais premjerministrs, — naudai jāseko skolēnam uz to mācību iestādi, kur viņš iegūst izglītību. Vai šī prasība vēl aizvien ir spēkā un tiek iedzīvināta?

— Jā, šī ideja tiek turpināta pietiekami konsekventi. Sadalot finansējumu pa rajoniem, ņemam vērā to, cik skolēnu ir katrā rajonā, un piešķiram šīs summas mērķdotāciju veidā attiecīgajai pašvaldībai atbilstoši skolēnu skaitam. Tālāk katrā rajonā pašvaldības kopā ar skolu valdēm lemj par līdzekļu tālāku sadalīšanu pašvaldībām ar konkrētu skolēnu skaitu. Turklāt pastāv arī pašvaldību savstarpējie norēķini — ja vienā pašvaldībā dzīvojošais skolēns apmeklē skolu citas pašvaldības teritorijā. Lai gan jāatzīst, ka reizēm klibo šī savstarpējo norēķinu disciplīna, ne viss iet tik gludi. Bet mēs esam ieinteresēti šo sistēmu attīstīt tālāk un pilnveidot, lai varētu izsekot katram skolēnam konkrētajā vietā, kur viņš mācās. Tomēr te ir arī kāda problēma. Mēs nevaram sadalīt šo naudu tīri aritmētiski visiem skolēniem vienādi.Jo pavisam atšķirīgas ir izmaksas, rēķinot uz vienu skolēnu Rīgas centrā, rajona centrā vai kādā pagastā mazā lauku skoliņā, kur mācās simt bērnu. Protams, jo mazāk bērnu ir klasē, jo dārgāk izmaksā šī skola. Ar to ir jārēķinās. Te, nonākot līdz katrai skolai, būs jāliek lietā kāda koeficientu sistēma vai kas cits, lai, realizējot šo principu, nenonāktu pie tā, ka šīs mazās lauku skolas vairs nevar pastāvēt. Par to ir nopietni jādomā.

Ir vēl viens princips, ko deklarācija paredz ievērot, — jautājums par to, vai šī nauda seko līdzi arī skolēnam, kas izglītību iegūst privātajā mācību iestādē. Deklarācijā ir pateikts: jā! Tātad konkrētā summa, kas ir paredzēta konkrētajam skolēnam, sekos līdzi arī tad, ja viņš mācīsies privātskolā. Tikai ir jāpadomā, kas tās būs par summām, ko mēs aprēķinām uz vienu skolēnu. Manuprāt, te ir jābūt vismaz trim rādītājiem, trim summām: skolotāju darbalgai paredzētie līdzekļi, mācību procesa nodrošināšanai paredzētā nauda un skolas ēkas saimnieciskajai uzturēšanai atvēlētie izdevumi. Šī trešā summa, protams, ir atšķirīga atkarībā no tā, vai tā ir jauna skola vai tas ir kāds vēstures un arhitektūras piemineklis, kas jāuztur kārtībā pēc īpašiem nosacījumiem, — šīs izmaksas ir jāaprēķina, balstoties uz citiem normatīviem. Taču, lai nodrošinātu, ka skolotāju darba algai un mācību procesam nepieciešamie izdevumi atbilstoši normatīviem nonāktu arī privātskolās, mums ir jāizdara grozījumi likumdošanā. Jāteic, ka ilgi tas neievilksies, jo trīs likumprojekti jau ir sagatavoti. Tas ir tā sauktais jumta likums, tas ir vispārējās izglītības likums un profesionālās izglītības likums. Šie projekti ir sagatavoti, lai tuvāko mēnešu laikā tos varētu apspriest plašākā sabiedrībā un arī valdībā, bet pēc tam virzīt uz Saeimu. Tie deklarācijas principi, kuru realizācija prasa izdarīt izmaiņas likumos, ir šajos projektos jāiestrādā, un šie grozījumi ir jāizdara. Pagaidām privātskolas tiks finansētas pēc līdzšinējās kārtības.

— Nesenajā pedagoģisko darbinieku apspriedē izskanēja doma, ka nav skaidrs pats jēdziens “bezmaksas izglītība”. Kas tajā ietilpst? Vai tikai pedagogu algas un skolu uzturēšanas izdevumi? Ja mācību grāmatas un līdzekļi, tad kādā apjomā? Bet varbūt arī bezmaksas transports skolēniem?

— Runājot par bezmaksas izglītību, jāteic, ka bez maksas nav nekas. Par visu ir jāsamaksā. Jautājums tikai — kas to visu samaksā? Šobrīd par izglītību galvenokārt maksā valsts un pašvaldības. Gribu teikt lielu paldies visām tām pašvaldībām, kas veltī lielas pūles un daudz līdzekļu izglītības nodrošināšanai. Mums ir pašvaldības, kas 60 procentus no sava budžeta vai pat vēl vairāk tērē izglītībai. Tie ir lieli līdzekļi. Domāju, ka arī turpmāk pašvaldību uzdevums paliks saimnieciski nodrošināt skolas. Un valsts dotāciju veidā palīdzēs nodrošināt pedagogu darba algas. Grūtāk ir ar pozīciju — mācību grāmatas un mācību līdzekļi, tai netiek veltīta pietiekama vērība. Īpaši gribētu uzsvērt — šī nepietiekamība jo asi ir izjūtama tāpēc, ka dzīvojam laikmetā, kad ir jānomaina mācību grāmatas, kartes, tabulas, shēmas, uzskates līdzekļi, attēli — viss, kas atrodas kabinetā un ir piesārņots ar okupācijas laika ideoloģiju. Manuprāt, šo nomaiņu īpaši vajadzēja steidzināt arī politisku apsvērumu dēļ. Diemžēl tas nenotika. Esmu iegājis klasēs un kabinetos, kur es agrāk esmu strādājis, un redzu, ka pedagogi ir spiesti izmantot lielu daļu no senāk ražotajām kartēm, jo mācību līdzekļu mums nepietiek. Ir jāpadomā, ir jāliek kopā dažādi finansu avoti, lai šai problēmai atrastu risinājumu. Kopīgiem spēkiem tas arī tiek darīts. Man ir gandarījums par tiem vecākiem, un gribu teikt viņiem paldies, kas ziedo savus līdzekļus, savu darbu, lai palīdzētu savu bērnu skolai. Mums ir vecāki, kas dāvina skolai datorus, pavairošanas līdzekļus. Man vienīgi jāpiebilst, ka šiem ziedojumiem un dāvinājumiem jābūt tikai brīvprātīgiem. Negribētu pieļaut situāciju, ka šīs veltes kļūst obligātas. Tie vadītāji, kas to pieprasa, valsts bezmaksas izglītību pārvērš par maksas izglītību vecākiem.

— Vai ir skaidrs, kāds jums pašam izskatīsies pirmais septembris?

— Mūsu ministrijas darbinieki pašreiz plāno piedalīties svarīgākajos pirmā septembra pasākumos. Manuprāt, tie ir šādi: Ventspils augstskolas atklāšana, Pļavnieku ģimnāzijas atklāšana un Rēzeknes poļu skolas atklāšana — šī mācību iestāde tapusi ar Polijas valdības finansiālo atbalstu. Es pats plānoju doties uz Ventspili, bet pa ceļam apmeklēšu kādu mazu Talsu rajona pamatskolu — Strazdes pamatskolu, kur ir samilzušas lielas problēmas. Man gribas šai mazajai skoliņai nedaudz palīdzēt. Arī Rēzeknē un Pļavniekos būs mūsu ministrijas darbinieki, kas piedalīsies šo skolu atklāšanā. Domāju, ka mūsu un arī citu ministriju darbinieki apmeklēs arī citas skolas un iepazīs tuvāk izglītības problēmas. Mēs ar premjerministru Guntaru Krastu pārrunājām iespējamo pirmā septembra darba dienas plānojumu. Krasta kungs ierosināja pirmajā septembrī nerīkot ieplānoto Ministru kabineta Komitejas sēdi — pārcelt to uz citu dienu, lai arī citi ministri varētu doties uz skolām. Arī tas liecina par mūsu valdības attieksmi un ieinteresētību izglītībā.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors