Svētki un godadienas

Uzbekistānas Republikā

Pirmdien, 1. septembrī, valsts svētki — Neatkarības diena

Cilvēka interešu gads — šādu apzīmējumu 1997.gadam deva Uzbekistānas Republikas prezidents Islams Karimovs, uzstājoties svinīgajā sanāksmē, kas bija veltīta valsts konstitūcijas pieņemšanas gadadienai.

Sacītais ir loģisks turpinājums valsts politikai, kas no pirmsākumiem ir orientēta uz konkrētu pilsoni.

Šādam valsts augstākās amatpersonas izteikumam ir nopietns ekonomisks pamats.

Spriediet paši: Uzbekistāna ne vien nepieļāva tautsaimniecības lejupslīdi, bet sarežģītajos neatkarības veidošanas apstākļos prata iespējami nesāpīgi īstenot pāreju no viena ekonomikas modeļa uz citu. 1996.gadā ražošanā ir fiksēts, lai arī neliels, tomēr kāpums. Ar šādiem panākumiem var lepoties ne jau katra no jaunajām neatkarīgajām valstīm.

Uzbekistānas izvēlētais ceļš jau sākotnēji bija virzīts uz sociāli orientētas tirgus ekonomikas izveidi, atvērtas demokrātiskas valsts radīšanu. Tam pamatā ir vispusīga pasaules pieredzes, kā arī tautas dzīvesvieta, apstākļu tradīciju un ieražu ievērošana.

Lai šādu virzību īstenotu, par pamatu ņemti pieci vispārzināmi pamatprincipi, uz kuriem balstās pārejas perioda politika. Tie ir pilnīga ekonomikas deideoloģizācija, valsts kā reformatora vadošā loma, atjaunošanas procesa vadīšana uz tiesiskiem pamatiem, stingru pasākumu veikšana, lai realizētu iedzīvotāju sociālo aizsardzību, izsvērti, pārdomāti un pakāpeniski tirgus pārveidojumi.

Patlaban Uzbekistānas iedzīvotāji ir aizvadījuši, liekas, pašu grūtāko un reizē atbildīgāko dzīves periodu. Ne visu iecerēto izdevies īstenot, taču pēdējos gados padarīts ir pietiekami daudz.

Pirmais un pats galvenais sasniegums — valstī panākta sabiedriski politiskā stabilitāte, pilsoniskais miers un starpnacionālā saskaņa.

Neatkarības gadi ir kļuvuši arī par saspringta darba periodu, būvējot nacionālā valstiskuma pamatus uz varas dalīšanas, administratīvi komandējošās sistēmas demontāžas un jaunu valsts dzīves tiesisko principu bāzes. Ir izveidota un tiesiski nostiprināta vēlēšanu sistēma, kas nodrošina valsts gribas brīvu izpausmi. Pirmo reizi republikas vēsturē 1994.gada decembrī uz daudzpartiju bāzes notika atklātas demokrātiskas valsts parlamenta — Olij Mažlisa — un vietējo varas orgānu vēlēšanas.

Ir izveidota plaša tiesiskā telpa, kura balstās uz starptautiskajā praksē pieņemtiem juridiskiem principiem, kas nosaka cilvēka tiesību un brīvību prioritāti. Sperts liels solis no totalitārās sistēmas diktāta un patvaļas uz civilizētām tiesiskām normām, kas regulē daudzveidīgās pilsoņu un valsts varas un pārvaldes institūciju attiecības.

Viens no galvenajiem mūsdienu darba virzieniem ir iedarbīga cilvēka tiesību un brīvību aizsardzības mehānisma izveide. Šajā ziņā ir svarīgi nostiprināt nacionālās institūcijas, kas nodrošina kontroli un pārraudzību pilsoņu tiesību ievērošanas jomā.

Iepriekšējos gados paveiktais ir nostiprinājis Uzbekistānas starptautisko autoritāti un palielinājis tās lomu pasaules arēnā. Šodien valsts ir pilntiesīga visautoritatīvāko starptautisko organizāciju locekle, piemēram, ANO, EDSO, tā nostiprina draudzīgus sakarus ar desmitiem valstu visos kontinentos, cieši sadarbojas ar lielākajām banku un finansu struktūrām.

Pats Uzbekistānas ģeogrāfiskais stāvoklis — milzīga kontinenta centrā, Austrumus un Rietumus vienojošo ceļu krustpunktā — izslēdz kādu vienu integrācijas vektoru pastāvošajā pasaules saimniecisko sakaru sistēmā. Republikas un citu valstu attiecību pamatā ir savstarpēja cieņa, pilnīga abpusējo interešu ievērošana. Kazahstānas, Kirgizstānas un Uzbekistānas izveidotā Centrālāzijas ekonomiskā savienība liecina, ka to lieliski izprot reģiona tautas un valstu valdības. Savienība ir izveidota ar mērķi padziļināt integrācijas procesus Centrālāzijā, veicināt preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīvu pārvietošanos.

Pēdējā laikā ekonomiskās reformas ir devušas nopietnus rezultātus, ir apstiprinājusies izvēlētā stratēģiskā kursa pareizība. Rūpniecības produkcijas ražošanas apjoms ir pieaudzis par 6 procentiem un pārsniedzis 1990.gada līmeni. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir pieaudzis nacionālā kopprodukta apjoms, patēriņa preču ražošana tirdzniecības un pakalpojumu apjoms, bet ārējās tirdzniecības apgrozījums ir pieaudzis 1,4 reizes.

Darbu uzsākuši lieli uzņēmumi, kas uzcelti, pateicoties ārzemju kapitāla piesaistīšanai. Uzbekistānas ekonomikā nepārtraukti palielinās ārvalstu investīciju apjoms. Tā ir droša liecība tam, ka valstī veicamās reformas vieš uzticību ārvalstīs, ka ārzemju partneri tic Uzbekistānas ekonomikas perspektīvām. Patlaban republikas ekonomikā ir investēti vairāk nekā 5 miljardi ASV dolāru. Ārvalstu partneru un investoru vidū ir daudzas pasaulē pazīstamas kompānijas, piemēram, “Siemens”, “Daewoo” utt. Pateicoties tam, Uzbekistānā nostiprinās ekonomikas pamatnozares un veidojas jaunas.

Republikas iedzīvotāji ar lepnumu uzņēma automobiļu rūpnīcas “Uzdeuauto” atklāšanu Asakas pilsētā pagājušajā gadā. Rūpnīcas konveijerus atstāj “Tiko”, “Damas” un “Neksija” markas auto. Neatkarīgā Uzbekistāna ir ierindojusies to 28 valstu vidū, kas ražo šādas klases automašīnas.

Par vienu no galvenajiem šā gada uzdevumiem republikas valdība uzskata mazā un vidējā biznesa pacelšanu kvalitatīvi jaunā līmenī. Ir izveidota nepieciešamā likumdošanas bāze, kas droši aizsargā privātuzņēmēju intereses, un radītas dažādas struktūras, kuru uzdevums ir veicināt mazā un vidējā biznesa attīstību.

Tikai pagājušajā gadā republikā tika izveidoti 34,5 tūkstoši jaunu privāto un mazo uzņēmumu, bet to kopējais skaits jau pārsniedz 100 tūkstošus. Valstī ir vairāk nekā 19,5 tūkstoši dekhanu (fermeru) saimniecību. Īpaši svarīgi ir tas, ka mazie un vidējie uzņēmumi tiek veidoti visās ekonomikas nozarēs. Tas atbilst stratēģiskajam uzdevumam — izveidot daudznozaru ekonomiku, kurā prioritārs būs privātīpašums, mazais un vidējais bizness.

Uzbekistānā joprojām tiek akcentēta sociālā politika, kas arvien vairāk tiek orientēta uz konkrētu cilvēku. Par spīti tam, ka valstī darba roku ir vairāk, nekā nepieciešams, tiek uzturēts augsts nodarbinātības līmenis — bezdarbs nepārsniedz pusprocentu.

Laimīgu nākotni var veidot tikai drošības un stabilitātes apstākļos. Visu reģiona valstu interesēs ir stabila attīstība un ekonomiskais uzplaukums. Mūsdienu realitāte ir tāda, ka labklājība un miers kaimiņos kļūst par jebkuras valsts nacionālās drošības, reģionālās un globālās stabilitātes svarīgu sastāvdaļu. Šā fakta izpratne ir diktējusi Kazahstānas, Kirgizstānas un Uzbekistānas kopīga miera uzturēšanas bataljona izveidi ANO rezerves spēku ietvaros.

1997.gada 28.februārī, pēc reģiona piecu valstu vadītāju tikšanās, tika pieņemta Almatu deklarācija, kurā izteikts vienprātīgs atbalsts idejai par kodolbrīvas zonas izveidi Centrālāzijā. Šā gada septembrī Almatos un Taškentā notiks starptautiskas konferences, kas veltītas kodolieroču neizplatīšanas un kodolbrīvu zonu veidošanas jautājumiem. Jādomā, ka tās vēlreiz apliecinās abu valstu sadarbības efektivitāti reģiona drošības un stabilitātes nostiprināšanā.

Publikāciju pēc informācijas aģentūras “Žahon” materiāliem sagatavojis

Juris Afremovičs, “LV”

Malaizijas Federācijā

Svētdien, 31. augustā, — Valsts svētki

Malaizija jeb Malaizijas Federācija ( Federation of Malaysia ) ir Dienvidaustrumu Āzijas valsts ar divreiz lielāku teritoriju nekā Latvijai (131.800 kvadrātkilometri) un sešreiz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā mūsu valstī. Malaizijas iedzīvotāju lielāko daļu (47%) veido malajieši. Otra lielākā etniskā grupa (33,7%) ir ķīnieši. Malaizijā dzīvo arī indieši un citām tautām un etniskajām grupām piederīgie.

Mūsdienu malajiešu priekšteči valsts tagadējā teritorijā ieceļoja drīz pēc Kristus dzimšanas. Malaizijas valstiskuma rašanos sekmēja šī reģiona relatīvi ciešie sakari ar Indiju. XV gadsimta sākumā Sumatras salas austrumu daļā izveidojās Malakas sultanāts, ko 1512. gadā pakļāva portugāļi. Malaizijas rietumu daļā pastāvēja arī vairāki citi sultanāti, ko centās apvienot lielākais sultanāts Džohora. 1641. gadā Džohora savienībā ar holandiešiem sagrāba Malakas sultanātu, bet XVIII gadsimta otrajā pusē pati Džohora bija spiesta noslēgt ar holandiešiem nevienlīdzīgu līgumu.

Nākamajā gadsimtā Malaizijā sāka iespiesties arī Lielbritānija. 1885. gadā Džohora, bet pēc trim gadiem Sabaha un Saravaka nonāca Lielbritānijas protektorātā.

Otrā pasaules kara laikā Malaju okupēja Japānas karaspēks. Pēc Japānas kapitulācijas Malajā atsākās cīņa pret angļu kolonizatoriem. 1947. gadā tika izveidota Apvienotā tautas fronte. 1948. gadā no Malajas atdalījās Singapūra, bet atlikušajā daļā tika izveidota Malajas Federācija. 1957. gada 31. augustā tika proklamēta Malajas Federācijas neatkarība. Šī diena arī kļuva par Malaizijas valsts svētkiem. 1963. gada 16. septembrī Malajas Federācija kopā ar Sabahu, Saravaku un Singapūru izveidoja Malaizijas Federāciju. (Pēc diviem gadiem no tās izstājās Singapūra.)

Malaizija ir pārsvarā agrāra valsts, tās ekonomikā ļoti liels īpatsvars ir kaučuka un alvas ražošanai un eksportam. Malaizija dod gandrīz pusi no abu šo vērtīgo materiālu kopapjoma pasaulē. Pastiprināta uzmanība Malaizijā pievērsta pārstrādes rūpniecības attīstībai. Lielāko daļu no lauksaimniecības zemes Malaizijā aizņem kaučukaugi, tiek audzētas arī eļļas palmas, kafijas koki, ananasi un citas eksotiskas kultūras. Samērā nesen Malaizijā uzsākta alumīnija, autoriepu, elektropreču un citu rūpniecības preču ražošana, kā arī automašīnu montāža.

Malaizija ir konstitucionāla monarhija. Tās monarhu uz pieciem gadiem ievēlē īpaša institūcija — Valdnieku padome no deviņu štatu valdnieku vidus. Augstākā likumdošanas institūcija Malaizijā ir divpalātu parlaments, kura senātā ir 58, bet pārstāvju palātā — 154 deputāti. Vēlēšanu tiesības malaiziešiem ir no 21 gada vecuma.

Malaizijas intereses mūsu valstī pārstāv viņa ekselence Ču Sjukio ( Choo Siew - Kioh ), ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, kurš savu akreditācijas rakstu Latvijas Republikas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim iesniedza 1995. gada 19. decembrī.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors