Darbdienu sviedri un bagātības nasta

Arī Lietuvas zemkopības un mežrūpniecības ministram raža rada papildu rūpes

Lietuvā ar labību šogad bija apsēti vairāk nekā 1,2 miljoni hektāru. Speciālisti aplēsuši, ka šogad kopumā iekuls 2,6—2,8 miljonus tonnu graudu. Šoruden raža ir krietni vien bagātīgāka nekā iepriekšējos gadus. Taču pārpilni apcirkņi — tas nav tikai prieks, bet arī papildu rūpesti. Kur labību pārdot, kas to nopirks, cik maksās? Vai pārstrādātājiem būs gana naudas, lai norēķinātos par pirkumu? Kādu finansiālo palīdzību var gaidīt no valsts? Uz šiem un arī citiem jautājumiem laikrakstā “Lietuvos aidas” atbild zemkopības un mežrūpniecības ministrs Vītauts Knašis .

— Cienījamo ministr, ir izaudzēta lieliska raža, taču daudzus zemturus māc bažas, vai iespēs labību pārdot. Nesen preses konferencē jūs teicāt, ka par graudu tirgu jāgādā pašiem lauksaimniekiem. Vai tas nozīmē, ka lauku ļaudis ir pamesti likteņa ziņā?

— Ir iekulta bagātīga ziemāju un vasarāju raža. Tas priecē. Cita lieta, ka bagātības nasta lauksaimniekiem sagādājusi arī daudz galvassāpju. Gribu pateikt, ka mēs nedomājam pamest zemturus likteņa varā. Valdība ir daudz paveikusi, lai vairumu labības nopirktu un par to laikus tiktu samaksāts. Šogad pēc valsts noteiktajām kvotām paredzēts iepirkt 344 tūkstošus tonnu labības, tajā skaitā 100 tūkstošus tonnu rudzu — par 11 tūkstošiem tonnu vairāk nekā pērn, 200 tūkstošus tonnu kviešu — tas ir mazliet mazāk nekā 1996. gadā, jo no pērnās ražas vēl nav realizēti 60 tūkstoši tonnu. Vēl bija paredzēts iepirkt 40 tūkstošus tonnu agrīno šķirņu graudu un 4 tūkstošus tonnu griķu.

Šī ir raža, ko apņēmusies nopirkt valsts, un es jums varu atklāt, ka pie tā nonākt nemaz nebija tik viegli. No 20 uzņēmējiem tikai divi varēja uzrādīt savu mantu, lai saņemtu komerckredītu uz atvieglotiem noteikumiem. Tā kā pērn labībai bija noteikta nepamatoti augsta iepirkšanas cena un daļa ražas vēl nav pārdota, graudu pārstrādes kombināti nonāca gandrīz vai pie bankrota sliekšņa. No Lietuvas Demokrātiskās darba partijas saņēmām smagu mantojumu. Lai stāvokli uzlabotu, valdība nesen pieņēma virkni būtisku lēmumu. Pats svarīgākais — labības pārstrādes uzņēmumu kredītiem tiek dotas valsts garantijas. Galu galā par kredīta ķīlu var uzskatīt vēl iepērkamo ražu. Līdz ar to uzņēmumu vadītājiem dota lielāka rīcības brīvība. Izmantojot apgrozāmos līdzekļus, rodas iespēja iepirkt arī lopbarības graudus.

Otra iespēja — atveram vārtus labības eksportam uz citām valstīm, izņemot rudziem, tos, kā rādās, realizēsim tepat uz vietas. Kaut gan uzņēmējiem tas nepatiks, ierobežosim graudu ievedumu. Mudinādami pārdot graudus ārzemēs, neļaujam pārstrādes darbiniekiem nosist uz leju iepirkšanas cenu, bet, ierobežodami importu, atvieglosim mūsu zemkopjiem konkurences iespējas.

— Jūs teicāt, ka valsts iepērk 344 tūkstošus tonnu. Bet vienalga pāri paliek vairāk nekā miljons tonnu labības. Kas notiks ar to?

— Nesaskatu te lielu nelaimi. Vispirms jau tālab, ka rosīgāks kļuvis iekšējais tirgus, pamazām paplašinās cūkkopība. Saskaņā ar nesen noslēgto līgumu daļu cūku pārdosim Maskavai. Tātad atliek ticēt — ja zemturi audzēs daudz cūku, tad viņiem lieti derēs arī pašu ražotie graudi.

Atverot robežu eksportam, jau tagad pamanām, ka privātuzņēmēji steidz izmantot labo izdevību un par pieklājīgu cenu eksportē labību uz Latviju, Baltkrieviju. Bet tajā pašā laikā mūsu graudu pārstrādes uzņēmumu un kombinātu lopbarības patērētāji nesteidz meklēt sarunas iespējas ar graudu audzētājiem. Tas rada bažas, ka Lietuvā atkal var atkārtoties tas pats, kas bija jau 1996. gadā, kad, pārdodot par daudz labības ārzemēs, pavasarī pietrūka pārtikas kviešu un vajadzēja importēt pat miltus. Aizvadītajā nedēļā brīdinājām graudu pārstrādātājus, putnu un cūku audzēšanas uzņēmumu vadītājus, ka steigšus jāatrod kopīga valoda ar labības audzētājiem un laikus jāparūpējas par izejvielām, jo no 1998. gada nekādi muitas atvieglojumi ievedamajiem graudiem nav paredzēti, uzņēmējiem, kas importēs labību, būs jāmaksā 30 procentu muitas nodoklis. Līdz ar to paaugstinātos produkcijas pašizmaksa vai arī nāktos sašaurināt ražošanu.

Esam izveidojuši ražas novākšanas štābu, ko vada ministrijas departamenta direktors Vītauts Drūļa. Tajā ietilpst atsevišķu valsts resoru pārstāvji. Ja rodas kādas problēmas, kuras nespēj atrisināt pašas zemkopju organizācijas, pašvaldību vai apriņķu valdes, ir iespēja meklēt palīdzību štābā.

— Pārstrādes uzņēmumi vēlas pieņemt graudus uzglabāšanā. Bet vai nenotiks tāpat kā 1993. gadā: glabāja, glabāja, bet maksāt negribēja?

— Šo variantu nevajadzētu nopelt. Jo daudziem zemturiem nav noliktavu, kur sabērt ražu. Bet malējiem apcirkņi ir milzīgi. Ir vienošanās, ka par glabāšanu nebūs jāmaksā. Turklāt ir paredzēts, ka bankas par glabāšanā nodoto labību piešķirs kredītu un zemkopjiem iepriekš samaksās 60 līdz 70 procentus no graudu vērtības. Labības pārstrādes uzņēmumi ir ieinteresēti palielināt apgrozījumu, tirgoties. Ja viņiem būs graudu uzkrājumi, viņi paši meklēs tirgu. Tātad uzglabāšana var būt izdevīga arī zemkopjiem.

— Pārstrādes uzņēmumi kļūtu par savdabīgām komercstruktūrām?

— Protams. Esmu izbrīnīts, kāpēc tas netika darīts agrāk. Nopērk pēc valsts pasūtījuma, tur un glabā, bet apgrozījuma nav. Domāju, ka šogad ir gaidāms lūzums. Uzņēmumus labāk saimniekot mudina arī šogad pieņemtie grozījumi likumos, pēc kuriem vajadzēs laikā norēķināties, bet par kavējumu maksāt soda naudu. Pirmajā oktobrī sāks darboties Bankrota likums, un zemkopji varēs celt prasības pret tiem pārstrādes uzņēmumiem, kas viņiem palikuši parādā, lai izsludina tos par bankrotējušiem. Tas liks šo uzņēmumu saimniekiem sasparoties.

— Kad zemkopji varēs saņemt apsolītos 50 procentus no pārstrādes uzņēmumu akcijām?

— Diemžēl privatizācijas vilciens jau ir aizgājis. Ir nedaudz uzņēmumu, kuros valstij pieder akciju paketes. Šo uzņēmumu saimniekiem vajadzētu būt zemkopjiem un izejvielu piegādātājiem. Taču paši zemturi ir nedroši, jo zemkopības sabiedrības arī ir kooperatīvi uzņēmumi, bet dažkārt ļaudis pat neapjauš, ka tā ir viņu bagātība. Tam pievērsu uzmanību, būdams Austrumvācijā, arī tur šis process rit smagi. Paredzu, ka īstā kooperācija attīstīsies kā tāds stādiņš no sēklas, no apakšas. Bet ministrija ir ieinteresēta, lai pārstrādes uzņēmumi nepiederētu tikai privātkapitālam, lai būtu gan akciju, gan valsts, gan kooperatīvie uzņēmumi. Tikai tad var izvairīties no pārstrādātāju diktāta.

— Jau astoņus mēnešus ir apturēta zemas reforma. Kad to atsāks? Vai saimnieki beidzot varēs sēt labību?

— Visi svarīgākie likumi jau ir pieņemti. Vajag sagatavot dažus likumam pakļautus aktus. Mūsu ministrijas speciālisti steidz gatavot to projektus. Ticams, ka līdz rudenim nepieciešamie dokumenti būs apstiprināti. Tad reforma turpināsies. Reforma ir decentralizēta, to organizē apriņķu speciālisti. Ministrijas pārziņā ir tikai metodiskā vadība un kontrole. Domāju, ka nākamie zemturi, ja tikai sagatavosies, jau šoruden varēs sēt ziemājus savā zemē.

— Bet vai vēlēsies labību audzēt, ja tik grūti pārdot?

— Esmu pārliecināts, ka gribēs, jo graudiem ir liela rentabilitāte. Jūnija beigās izsludinājām 1998. gada pārtikas labības kvotas un cenas. Citugad plānojam nopirkt 378 tūkstošus tonnu graudu. Apstiprinātas arī minimālās cenas: pārtikas kviešiem — līdz 700 litiem par tonnu, rudziem — 630 litu, griķiem — 1500 litu, agrīnajām kultūrām — 800 litu. Pieaugs arī pieprasījums pēc lopbarības graudiem.

— Labības pārstrādātāju grūtības vēl ir izskaidrojamas, jo, graudu cenām sasniedzot pasaules līmeni, ļoti pietrūkst naudas, lai tos nopirktu. Bet par pārdodamo pienu lauku ļaudis saņem uz pusi mazāk nekā fermeri Rietumeiropā. Un tajā pašā laikā pienrūpnieki kliedz, ka trūkst līdzekļu piena iepirkšanai?

— Labi, ka pienāk signāli — viss vēl nav sakārtots. Piena pārstrādes uzņēmumus nevar nostādīt vienā rindā. Ir ļoti moderni un spēcīgi. Pirms dažām nedēļām ar Eiropas Savienības komisāru Francu Fišleru apmeklējām Biržu piensaimnieku akciju sabiedrību. Viesis bija ļoti patīkami pārsteigts par produkcijas daudzveidību, kvalitāti, par ražošanas mūsdienīgumu. Stipras ir arī Panevēžas, Rokišķu, Šauļu, Telšu piensaimnieku akciju sabiedrības. Valdības lēmums no 1. augusta par četriem centiem paaugstināt piena iepirkšanas cenu viņiem nopietnas sekas neradīs. Bet no 40 lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem l3 ir uz bankrota robežas vai arī bankrotējuši. Mēs esam ieinteresēti, lai daļa šo ražotņu izdzīvotu, lai nebūtu zonu, kur netiek iepirkts piens, jo piena pārdošana ir lauku cilvēku izdzīvošanas avots. Beidzot mēs visi redzam, ka piensaimniecība atspirgst, ik gadu pārdodama aizvien vairāk piena. Nesen valdība pieņēma lēmumu pa vasaru uzkrāt pārtikas produkciju, lai to pārdotu ārzemēs ziemā, kad ceļas cenas. Tas būs krietns atspaids pienrūpniekiem. Bet pieninieku trokšņošana par paaugstināto iepirkuma cenu ir pārspīlēta, nepamatota.

Tomēr nav normāli, ka vasarā pārdodam trīsreiz vairāk piena nekā ziemā. Līdz ar to ražotņu darbs nav ritmisks. Lauku ļaudīm piena ražošanu vajadzētu izkārtot tā, lai vairums govju atnestos rudenī. Ekonomiski tas ir ļoti izdevīgi. Jo ziemā piena iepirkuma cena ir krietni augstāka.

— Vai, noslēdzot tirdzniecības līgumu ar Maskavu, saldētavas ir patukšojušās?

— Tirgošanās ir kļuvusi rosīgāka, tomēr neesam pārdevuši visu, ko bijām uzkrājuši. Arī Austrumu tirgū mums jāiztur konkurence. Dāņi, ķīnieši, poļi spēj krieviem piedāvāt lētāku un labāku gaļu. Eksportu atbalstīsim, bet problēma ir sarežģīta. Zemniekiem pašiem jāmeklē iespējas, kā palētināt ražošanu. Pēc iespējas ātrāk jāvērš plašumā liellopu gaļas ražošana, jo mūsu dzīslotajai vēršgaļai pieprasījuma nebūs. Arī Austrumu tirgū varam būt konkurētspējīgi tikai ar kvalitatīvu preci.

— Bet vai spēs ar dāņiem konkurēt Traķu vai Švencones smiltaiņu saimnieki?

— Nemaz nešaubos, ka labības, piena un gaļas ražošanā ar ārzemju partneriem sekmīgi konkurēs Viduslietuvas, Suvalkijas zemturi un zemkopības sabiedrības. Daudz grūtāk klāsies sliktāku zemju īpašniekiem. Domāju, ka ikvienam jādomā, kā straujāk pārorientēties un attīstīt netradicionālas saimniekošanas nozares. Piemēram, audzēt zemenes, upenes, cidonijas, nodarboties ar kazkopību, izvērst amatniecību. Protams, mēs neesam Spānija, bet Austrumlietuvai ir visi priekšnoteikumi, lai tur attīstītu agrotūrismu. Kāds augsta ranga svešzemju pārstāvis, kad apstājāmies mežā, no sirds brīnījās: “Te sēnes aug!” Mēs pasauli izbrīnām ar savu pirmatnīgo dabu, ar veselīgo pārtiku. Ministrija gādās, lai jo drīzāk tiktu ieviesta agrotūrisma attīstības programma, lai tai būtu valdības atbalsts. Bet rosīgākiem jākļūst arī pašiem zemkopjiem, jo panākumus gūs tie, kas iespēs straujāk pārorientēties.