Ar Triju Zvaigžņu ordeņa starojumu

Ordeņa virsniece Ruta Marjaša

Tu paliec viens ar viņu piemiņuÉ

1940.gads
Jāzepa Danovska fotoreprodukcija

1997.gads

Esmu dzimusi 1927.gadā. Mana pirmā skola bija Rīgas pilsētas Valda Zālīša 1.pamatskola. Būtu varējusi mācīties ebreju skolā, taču vecāki vēlējās, lai es labi apgūtu latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūru. Šīs zināšanas man visu mūžu noderējušas. Diez vai bez tām es būtu varējusi tikt līdz Saeimai. Sākumā gan skolā gāja pagrūti, jo mājās runājām citās valodās, taču drīz vien veicās sekmīgi. Attiecības ar citiem bērniem bija sirsnīgas.

Taču pienāca 1941.gads ar drūmiem notikumiem. 14.jūnijā uz Sibīriju tika aizvesta apmēram puse mūsu klases meiteņu. Tajā pašā dienā izsūtīja divu tēva brāļu ģimenes. Sākās karš. Ko darīt? Vai palikt Rīgā? Tad jau bija skaidrs, ka vācu okupācijas laikā ebrejiem dzīves nebūs. Tā arī notika — tēva vecāko brāli un māsu noslepkavoja Rumbulā. Divas varas, kas tik daudz posta nodarījušas vienai dzimtai! Rīgā palikt nevarējām. 27.jūnija rītā mēs — vecāki, māsa ar vīru un es — steigā kājām devāmies ārā no pilsētas, atstādami savas mājas, visu ierasto un vajadzīgo, manuskriptus un lielo bibliotēku. Mēs iekļuvām to cilvēku plūsmā, kas palikuši bez pajumtes. Sākumā nesām dažas ceļasomas, bet vēlāk, zaudējuši spēkus, daudzas lietas pametām. Garām brauca mašīnas, gāja bēgļi. Laimīgā kārta kāds pārpildīts autobuss mūs tomēr uzņēma, taču kārtējā uzlidojuma laikā pazaudējām māsu ar vīru. Nokļuvām Igaunijā, pēc tam ar vilcienu Krievijā. Stāvējām uz perona Baklankas stacijā Jaroslavļas apgabalā, nezinādami, kurp tālāk doties. Pie mums pienāca gados vecāka sieviete — stacijas priekšniece Jeremejeva. Aizveda uz savu mazītiņo mājiņu, paēdināja, izguldināja. Nākamajā rītā devāmies tālāk. Šī mīļā sieviete mūs pavadīja, ielikdama ratos lielu spilvenu, kas manam tēvam vēl ilgi noderēja. Viņš jau kopš 1928.gada bija pilnīgi neredzīgs.

Mēs tēvam lasījām priekšā avīzes un rakstījām pēc viņa diktāta. Rakstīja mamma, rakstīju es. Tēvs sekoja kara notikumiem, domāja par pagātni, sapņoja par nākotni.

Mūsu turpmākais ceļš aizveda uz Alma—Atu Kazahstānā. Tēvs daudz strādāja. Viņa raksti tika publicēti presē, lasīti pa radio. Tad 1943.gadā pēc PSRS Zinātņu akadēmijas izsaukuma mēs aizbraucām uz Maskavu.

.gada pavasarī atgriezāmies Rīgā. Es jau biju mācījusies vidusskolā Kazahstānā un Maskavā. Iestājos Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, ko pabeidzu 1950.gadā. Tad strādāju par advokāti Rīgas pilsētas 1.juridiskajā konsultācijā.

Taču mūs drīz piemeklēja ļauns liktenis: 1953.gada 18.februārī arestēja tēvu Maksu Šacu–Aņinu un māti Frehu Šacu par organizētu pretpadomju darbību. Man ir izraksts no izmeklētāja lēmuma 1953.gada 16.aprīlī. Kādi tik grēki tēvam tika pierakstīti jau kopš 1905., 1919.un 1922.gada!

“Lielā Tēvijas kara gados rakstīja nacionālistiskus rakstus padomju un ārzemju presē, kuros centās palielināt ebreju lomu cīņā pret fašismu. 1945.gadā pēc atgriešanās no evakuācijas Rīgā nodibināja tā saucamo Ebreju nacionālistisko centru un kā tā vadītājs virzīja nacionālistu darbību pret Padomju valsti.

No 1945.līdz 1948.gadam savā dzīvoklī sistemātiski rīkoja šī centra dalībnieku sanākšanu, lai apspriestos, kā ebreju nacionālistiem praktiski varētu izplatīt melus par padomju īstenību.”

Jā, Makss Šacs–Aņins bija rakstījis “nacionālistiskus” rakstus. 1941.gada beigās viņš padomju informācijas birojam nosūtīja rakstu “Hitlerisma antisemītiskais veidols”. Vai viņam ko varēja pārmest, kad viņš teica rūgtus vārdus par hitlerismu, kas atnesa tādu postu!

“Hitlerismu visvairāk raksturo naids pret citām tautām un visu cilvēci, naids pret kultūru, tiesībām un patiesību. Viss hitlerisms piesātināts ar zvērisku naidu, ienaidu pret svešiem un savējiem. Kas gan cits, ja ne ienaids pret savu tautu dzen nāvē desmitiem miljonu vāciešu...

Pārmezdams ebrejiem tieksmi pēc pasaules kundzības, hitlerisms pats mēģināja uzkundzēties visai pasaulei.”

Un tālāk tēvs rakstīja, kas notiek ar ebrejiem dažādās valstīs, kāpēc tiek iznīcināta ebreju tauta.

Tēvs atgādināja, ka fašisti īsā laikā iznīcināja gandrīz visus Latvijas ebrejus. Bet bija arī daudz citu rakstu — par to, kā tapa 201. (vēlāk 43.gvardes) Latviešu strēlnieku divīzija, par kaujās kritušajiem, par to, kā Krievijā dzīvo latviešu rakstnieki un dzejnieki, rakstīja par Raini un Sudrabkalnu. Bet viņu apsūdzēja par to, ka “Lielā Tēvijas kara gados rakstījis nacionālistiskus rakstus padomju un ārzemju presei”.

Vecāki no apcietinājuma mājās pārnāca pēc Staļina nāves 1953.gada 25.aprīlī. Tēva pirmais vaicājums: “Ko raksta avīzes? Sēdies, lasi!” Un mūsu dzīve atkal ievirzījās ierastajā gultnē. Tēvs gandrīz neko nestāstīja par pārdzīvojumiem ieslodzījumā. Tikai ar labu vārdu atcerējās cietuma uzraugu, kas rūpējies par viņu, vedis uz pirti un citādi palīdzējis.

Māte, kas savu dzīvi nevarēja iedomāties atšķirtībā no vīra, pārdzīvoja lielu nervu sasprindzinājumu.

Tēvs mūža pēdējos gados bija gaužām vājš, lielākoties sēdēja krēslā pie atvērta loga. Ēda tikai kaut ko šķidru, gandrīz neko norīt nevarēja. Pie mums nāca lieliskas dakteres — Mirdza Burmeistere, Aina Balaško, bet veselību atgriezt jau nevarēja. Mamma par to rakstīja savā “burtnīcā”:

“Maksam Urjevičam tika atklāta influtratīvi pneimatiskā tuberkuloze, sāka progresēt cukura diabēts. 1974.gada 7.oktobrī mēs abi aizbraucām uz slimnīcu Juglā...

... Kā izpaužas divu cilvēku savstarpējā tuvība? Gribas būt vienmēr kopā, saprast vienam otru... Dalīties domās, jūtās, agrāk pārdzīvotajā. Kopā censties attālināt slikto, kopā izjust nogurumu, atpūsties un atkal vēlēties dzīvot, būt.”

Bija 1974.gada 31.decembris. Slimnīcā rotājās eglīte, tuvojās gadu mija. Tad tēvs savā deviņdesmitajā dzīves gadā teica: “Es novēlu, lai pasaulē dzīvotu labi ļaudis, lai viņi mīlētu cits citu. Un lai pasaulē vienmēr valdītu miers.” Tēvs novēlēja nezaudēt cerību: “Kamēr sirds pukst, nedrīkst padoties. Nepadodies, domā par visu, it kā tu būtu vesels. Stunda pirms nakts vēl nav nakts.” Nakts pienāca 1975.gada 10.janvārī.

Māte vēlējās, lai es sakārtoju tēva arhīvu. Es zināju,ka viņa to rūpīgi krājusi, vēlēdamās, lai es uzrakstītu grāmatu par tēvu. Visi rokraksti bija viņas roku pārrakstīti.

Māte bija spējusi pacelties pāri ikdienībai, mājas rūpēm un smagajiem zaudējumiem.

Kārtoju arhīva materiālus, lasīju daudzās vecākiem rakstītās vēstules, skatījos fotoattēlus. To visu darīju pēc aiziešanas pensijā, vienlaikus rakstot grāmatu par savu tēvu. Brīžam likās, ka dzirdu vecāku balsis, redzu viņu žestus. Dažkārt pārdzīvojums bija pārāk liels, taču ar emocijām tiku galā.

Tā tapa grāmata $<skm> zdm b vtxnf$ (“Bijušais, esošais un sapnis”), kas krievu valodā iznāca 1995.gadā. Tā ir ar lielu mīlestību un atbildības sajūtu rakstīta grāmata.

Ruta Marjaša

Par mūžu — grāmatā

Esmu pārliecināta, ka daudzi cilvēki izjūt nepieciešamību izteikt savas domas par mūžībā aizgājušo tēvu paaudzi. Jo tikumu, domu un centienu pēctecība ir būtiska cilvēka eksistences iezīme.

Šķirstu tēva un mātes atmiņas, skatos fotogrāfijas, lasu dokumentus un vēstules, un man šķiet, ka dzirdu vecāku balsis, tām raksturīgās intonācijas, redzu viņu sejas un kustības. Tagad tas viss uzrunā mani. Un man gribas savu atmiņu tēlu veidošanā iesaistīt arī šo rindu lasītājus...

Lūk, ar manas mātes roku rakstīti Ļeva Tolstoja vārdi: “Jebkuram sacerējumam jātop ar domu būt noderīgam — darīt labu. Sacerējuma mērķim jābūt cildenam.” Šī doma sasaucas ar tēva dzīvi un daiļradi. Viņa publicistiskā patētika vienmēr bijusi cildena. Visu mūžu viņš tiecies uz cildeniem mērķiem, pārvarot šķēršļus ar apbrīnojamu dvēseles un gribas spēku. Kalpojot paša izraudzītajiem ideāliem, viņš bija maksimāli patiess. Tieši šīs, viņam pašas raksturīgākās īpašības arī bija tās, kas mani pamudināja sākt darbu pie grāmatas.

Pārlūkot vecāku arhīvu mani mudināja vēl viens iemesls — dziļi personisks. Apzinājos pienākumu saglabāt viņu piemiņu, un reizē izjutu zināmu vainas apziņu, ka, viņiem dzīviem esot,esmu daudz ko palaidusi garām, kas vairs nav atgūstams. Ļoti gribējās vismaz tagad to kaut mazliet kompensēt.

Kad paiet jaunība un tavu vecāku vairs nav, vienīgais, kas paliek, — tās ir atmiņas par viņiem. Viņu tēls kristalizējas tavā apziņā, pārvērzdamies Patiesībā, kas tev ir nozīmīgāka par visu. Un šī Patiesība apmirdz visu tavu turpmāko dzīves cveļu. Kā ir spoža un silta gaisma, reizēm dedzinoša. Tā ir viņu dvēseles gaisma. Šajā gaismā ir manas bērnības pilsētas parki savā pavasarīgajā zaļumā un jūras krasts, ir kāpas un priedes. Viss ir tieši tā, kā bija, viņiem dzīviem esot. Un tomēr citādi. Tā gribas saglabāt šo gaismu, ļaut izjust to arī tie, bet kā to izdarīt, kā tuvināt pagātni tagadnei?

Brīžiem emocijas mani darbā traucēja. Bet tās to arī virzīja uz priekšu. Mani sajūsmināja tēva intelekts, viņa domāšanas veids, un manas jūtas ievirzījās tiešām radošā gultnē.

Lasot tēva autobiogrāfisko darbu manuskriptus, lāgiem šķita, ka materiāls man pretojas, domas pavediens nedodads rokā, izslīd. Kādēļ? varbūt mani hrestomātiskie priekšstati par tālo pagātni liedz man daudz ko saprast? Tēva atmiņās nav nekā nebūtiska, nenozīmīga, sīka vai ikdienišķa. Viņa pārdomas par nodzīvoto mūžu ir sociāli politisks stāsts. Tas gan sarežģī tā uztveri, tomēr tieši te slēpjas šī stāsta lielā vērība. Lai par ko arī tēvs rakstītu savās atmiņās — par dabu, agro jaunību, vai mīlestību, — to visur pavada arī viņa filozofiskās pārdomas. Atmiņu pavediens ved no dziļi personiskā uz vispārīgo. No dzimtās pilsētiņas — uz plašo Pasauli, no nacionālā — uz internacionālo, no tradicionālā — uz revolucionāro, no personiskā — uz vispārcilvēcisko. Tēvam bija plašas zinātniskās un mākslinieciskās intereses, bet visvairāk viņš vienmēr domāja par cilvēku sociālo un ētisko pilnveidošanos. Viņš jau sen sapņoja par visas mūsu planētas sabiedrību, par cilvēka un dabas vienotību.

Parasti pat ilgdzīvotāja mūžs ir pārāk liels, lai cilvēks varētu pilnīgi ipzrast savu laikmetu un domās ietiekties nākotnē. Šķiet, ka tēvam tas zināmā mērā izdevās. Viņam piemita īpaša dvēseles un prāta gaisma, kaut arī lielāko sava mūža daļu viņš bija neredzīgs.

Atceros viņa vārdus, ka tikai no augsta kalna galotnes skatienam paveras ne vien atsevišķas taciņas, bet arī viss noietais ceļš un tālākā perspektīva. Viņš droši vien bija sasniedzis šādu virsotni.

Tēva un mātes tēli ir nesaraujami saistīti. Būtībā tas ir viens mūžs, ko dzīvojuši divi cilvēki. Visu tēva arhīvu ir savākusi māte. Viņa ar savu roku pārrakstījusi tēva manuskriptus. Daudzās piezīmes liecina, ka viņa spējusi pacelties tālu pāri ikdienas rūpēm un lielajiem zaudējumiem, bet mūža nogalē — pat nāves tuvumam. To ir sāpīgi lasīt. Mani pārņem sajūta, ka māte klusējot vākusi un gatavojusi šos materiālus, vēlēdamās, lai es uzrakstītu grāmatu par tēvu.

Uzmācās šaubas, vai man izdosies šajā darbā aptvert visu svarīgo, atspoguļojot galveno, izteikt būtisko. Mana atmiņa taču nav pilnīga, tā glabā tikai atsevišķus vecāku ilgā bagātā mūža fragmentus. Sākot šo darbu, uzmundrināju sevi ar Sofijas Kovaļevskas vārdiem: “Runā, ko zini, dari, kas tev jādara, lai tad notiek kas notikdams!” Grāmatu pabeidzu 1988.gadā. Kopš tā laika jau ir pagājuši vairāki gadi, un atkal grāmatas manuskripts ir manā priekšā, un atkal es ceru, ka tā beidzot ieraudzīs dienasgaismu.

Saviem autobiogrāfiskajiem pierakstiem Makss Šacs–Aņins licis virsrakstu “Starp sapņiem un patiesību”. Tieši šīs piezīmes arī ir manas grāmatas pamatā. Plašais arhīvs lauj papildināt stāstījumu ar oriģināliem dokumentiem, vēstulēm, laikabiedru atmiņām. Es jūtos kā Maksa un Faņas Šacu biogrāfe, pētot laiku, kurā viņi dzīvoja, un viņu dzīvi Laikā. Bet es arī pati stāstīšu par šo sev tuvo un pazīstamo vidi, jūtot atbildību par to, lai tā izgaistu no ļaužu atmiņas. Šo vidi veido ne vien mani tuvinieki un piederīgie, bet arī cilvēki, kas bija ap viņiem, — nereti ievērojamas personības, jo aiz tām stāv sabiedrība, stāv tauta, ar kuru tās vienoja kopīgs liktenis un kurai tās nesavtīgi un pašaizliedzīgi kalpoja.

Priekšvārdu no grāmatas

“Bijušais, esošais un sapnis”

tulkojusi Gita Kronberga

H.V. Ifw–Vfhmzif. <skm> zdm b vtxnf. Rybuf j, jnwt. Hbuf> 1995

Par viņu — Dzīve prasa savu

Ruta Marjaša ir deputāte ar lielu stāžu — vispirms viņa tika ievēlēta Augstākajā padomē, tad 5. un 6.Saeimā. Visu darba mūžu strādājusi Rīgas pilsētas 1.juridiskajā konsultācijā.

— Savu profesiju izraudzījos pēc izslēgšanas metodes — ne ārste, ne vēsturniece, ne literāte negribēju būt. Tolaik mani vilināja aktīva praktiskā darbība, gribējās iejaukties dzīvē, ieviest tajā kārtību, aizstāvēt tikumību, augstus ideālus. Izvēlējos juristes profesiju, un tēvs manu lēmumu atbalstīja. Viņa domas man bija ļoti svarīgas, jo viņš bija cilvēks, uz kuru var paļauties.

Biju advokāte krimināllietās un civillietās. Pie politiskām lietām mani nepielaida, bet es jau to arī nemaz nevēlējos. Bija arī smagas lietas, pat slepkavības. Mūsu universitāte deva labu izglītību. Nereti esmu lepojusies ar daudzu juristu augsto profesionalitāti, izkopto valodas kultūru, prasmi precīzi noformēt dokumentus.

— 1988.gadā iestājos Latvijas Tautas forntē. Ierosmi pievērsties politiskai darbībai deva Ita Kozakēviča un Sandra Kalniete. Mani ievēlēja revīzijas komisijā, piedalījos visās valdes sēdēs.

Augstākajā padomē Ruta Marjaša kā juriste strādāja Cilvēktiesību komisijā, 5.Saeimā kopā ar deputātu Aivaru Endziņu gatavoja pilsonības likumu. 6.Saeimā viņa ir Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedre, palīdz sagatavot daudzus likumdošanas aktus, jaunus kodeksus, ir eksperte Eiropas Padomes komisijā, kas vēršas pret rasismu.

Par pašreizējo Saeimu viņa runā ar zināmu rūgtumu:

— Savulaik Augstākajā padomē un 5.Saeimā lēmām, kā nodrošināt Latvijas neatkarību, bet vai tagad kāds var pateikt, kāda būs mūsu valsts turpmākā attīstība? Ļaunākais ir tas, ka esam slikti saimniekotāji. Ne jau katrreiz vajadzīga liela nauda, lai ieviestu kārtību. Paskatieties, vai visapkārt ir sakoptība. Pie personiskās mājas varbūt, bet tālāk — atkritumu kaudzes. Nav sapratnes, ka pašiem par visu vairāk jāgādā. Esam kļuvuši patērētāji. Ideju mums vairs nav, ir vien skaisti vārdi, kuriem trūkst seguma darbos. Kāpēc tik daudz skandālu sakarā ar pretkorupcijas likumu? Tāpēc, ka esam bijuši nevīžīgi pret tā izpildi.

Kāpēc mēs tik maz runājam un rakstām par to, ka Latvijā ir aptuveni četrdesmit nacionālās kultūras biedrības, ir Nacionālo kultūras biedrību asociācija, ka ir daudz mazākumtautību skolu, kurās audzēkņi apgūst gan savas tautas, gan latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūru. Svarīgi, lai tiktu cienītas visas tautas, kas dzīvo Latvijā. Necienīsi citus, viņi necienīs tevi.

Vajag mazināt to spriedzi, kas valda sabiedrībā gan sakarā ar grūtajiem materiālajiem apstākļiem, gan ar pilsonības piešķiršanu un pieaugošo bezdarbu.

Daudzas tautas ir cietušas, tikušas pazemotas. Ko teikt par pazemojumiem? No tiem jau neviens labāks nekļūst. Ko teikt par pagātni? Uz to atskatoties, jāatceras labais, lai gūtu spēku dzīvot tālāk. Ar muguru jāpagriežas pret pagātni un jāraugās nākotnē. Dzīve jau nepieņem nekādus attaisnojumus. Tā prasa savu. Kāda citiem daļa, kā tev gājis vakar, svarīgi, kā tu dzīvo un ko dari šodien. Pats galvenais ir godīgums un taisnīgums, savstarpēja cieņa un darba tikums.

Ruta Marjaša ir stipras gribas cilvēks. Lielu garīgo spēku viņa vispirms guvusi no saviem vecākiem, jo īpaši no tēva, kurš spēja izturēt daudzos likteņa lemtos pārbaudījumus. Par to uzzinām arī no meitas uzrakstītās grāmatas. Rutu viņš savām acīm varējis skatīt tikai gadu, pēc tam pilnīgi zaudējis redzi. Savu traģēdiju tēvs sākumā dziļi pārdzīvojis, bet tas ildzis nosacīti īsu laiku. Viņš vairs nespēja pats rakstīt, izlasīt savus manuskriptus, pats sagatavot lekcijas, kuras, pateicoties lieliskai atmiņai un plašajām zināšanām, lasīja no galvas. Viņš klausījās priekšā lasīto un diktēja savu tekstu. Publicēšanai tika sagatavoti raksti, uzrakstītas grāmatas.

Grāmatā par tēvu Ruta Marjaša izmantojusi viņa plašo saraksti ar draugiem, rakstniekiem, dzejniekiem, literatūrzinātniekiem un daudziem citiem.

Citēsim kaut vai dažas vēstules. Vienu no tām Makss Šacs-Aņins rakstījis dzejniekam Jānim Grotam 1961.gada 8.februārī:

“Man atmiņā ataust tās dienas pirms četrdesmit gadiem, kad mēs ar Jums atradāmies ieslodzījumā Rīgas centrālcietumā un kad dzima Jūsu mūza. Šajos gados daudz smaga un arī priecīga pārdzīvots. Atceros Jūs kā cilvēku un dzejnieku, kurā vienmēr mājo gaišs sapnis par cilvēces laimi.”

1969.gada 9.februārī Maksam Šacam-Aņinam raksta literatūrpētnieks Ilgonis Bērsons:

“.. Šodien ir dzejnieka Jāņa Grota dzimšanas diena. Sastādu viņa Kopotos rakstus un rakstu monogrāfiju. Ļoti lūdzu Jūs — uzrakstiet atmiņas par viņu..”

Savukārt dzejniece Mirdza Ķempe 1960. gada 25. jūnijā sūtīja apsveikumu:

“Vēlu jums veselību un novēlu saglabāt jūsu stipro un cildeno garu, kas var būt par paraugu mums visiem.”

Ir arī daudz cita veida vēstuļu, kas liecina par Maksa Šaca–Aņina možo garu un neizsīkstošu labestību, aktīvu vēlēšanos dzīvot līdzi visam, kas notiek dzīvē.

Grāmatā Ruta Marjaša raksta: “Nekad man nelikās, ka tēvs ir nelaimīgs. Es pat bija pārliecināta, ka viņš neizjuta savu nelaimi vienkārši tādēļ, ka par to nedomāja.. Viņš nemitīgi meklēja un atrada saikni starp dabas parādībām un sabiedrību..

.. Gāja gadi, gadu desmiti, cīņa par dzīvi turpinājās. Un arī mūža nogalē tā bija dziļa, pārdomu pilna dzīve..”

Kaut gan pamazām vājāka kļuva arī dzirde, tēvs nezaudēja interesi par dzīvi un dažādām zināšanu jomām, visu vērtēdams no humānisma un tikumības viedokļa.

Tāpat kā tēvs, Rutai Marjašai paraugs bija māte, kas tik pašaizliedzīgi gādāja par ģimeni, jo īpaši par savu dzīvesbiedru. Tas arī meitā ieaudzināja godīgumu, taisnīguma izjūtu, deva gara spēku un izturību.

Līdz Atmodai pazīstama lielākoties juristu un varbūt literātu vidē, Ruta Marjaša strauji iemantoja autoritāti un arī popularitāti kā viena no Latvijas neatkarības aizstāvēm, kā cilvēks, kura vārdi saskan ar darbiem. Lasot Rutas Marjašas grāmatu par tēvu, ieklausoties viņas pārdomās par dzīves pamatvērtībām, šķiet, ka par suģestējošo domas tvirtumu un runas loģiku viņa varbūt var pateikties savai juristes izglītībai un praksei, bet tādas īpašības kā godīgums un tolerance viņa iemantojusi ģimenē, uzsūkusi ar mātes pienu.

Valsts ieņēmumu valsts ministre Aija Poča viņu sauc par savu krustmāti:

— Rutu Marjašu pirmoreiz tuvplānā ieraudzīju uz televizora ekrāna, kad viņa runāja kā Augstākās padomes deputāte. Pievilcīga sieviete, skaidrs acu skatiens. Man patika viņas stāja, runas maniere. Tuvāk iepazināmies, kad pirms 5. Saeimas vēlēšanām kopā devāmies uz Latgali. Man tā bija pirmā saskare ar vēlētājiem. Uztraukums milzīgs. Bija tik labi sajust līdzās viņas mieru, labvēlību. Cilvēki Balvos un Viļakā, kurp toreiz veda mūsu ceļš, bija tik atsaucīgi, pretimnākoši. Ruta Marjaša apbrīnojami prata savaldzināt klausītājus, iemantot viņu uzticību. Skatījos un mācījos. Man katra saskare ar viņu bijusi kā paraugs, kā laba politiskā skola. Saeimā viņa allaž ir nosvērta un mierīga, principiāla un taisnīga. Arī patstāvīga un nepiekāpīga. Teātros jaunie aktieri bieži vien izvēlas krusttēvu vai krustmāti. Ja mums Saeimā tā būtu pieņemts, es par savu krustmāti droši vien izraudzītos Rutu Marjašu.

Dr.ped. Elza Gžibovska,

“LV” korespondente

1997.gada 29.jūnijā

Kopā ar dzīvesbiedru

Ar Hilariju Klintoni
Jāzepa Danovska fotoreprodukcija

Foto: Jāzeps Danovskis