• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Katras zinātnes atslēga ir jautājuma zīme. Arī Baltijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.09.1997., Nr. 249 https://www.vestnesis.lv/ta/id/52133

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Konkursi

Vēl šajā numurā

30.09.1997., Nr. 249

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

MĒS VISI EIROPĀ

Katras zinātnes atslēga ir jautājuma zīme. Arī Baltijā

Juris Ekmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents,— “Latvijas Vēstnesim”

Aizvadītajā nedēļā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā bija gadskārtējā Baltijas zinātņu akadēmiju vadības tikšanās, kurā jau otro gadu pēc formulas “3+5” pieaicina Ziemeļvalstu zinātnieku vadību. Par to stāsta LZA viceprezidents Juris Ekmanis:

— Forumu atklāja Lietuvas ārlietu ministrs Aļģirds Saudargs. Lai gan iepriekšējā dienā Lietuvas Valsts prezidentam Aļģirdam Brazauskam bija dzimšanas diena — viņam palika 65 gadi —, tomēr valsts vadītājs izbrīvēja laiku, lai pieņemtu arī zinātniekus. Tas viss liecina par uzmanību, kāda jau tradicionāli tiek veltīta šim pasākumam. Ir pilnīgi skaidrs, ka šādi saieti turpināsies — jau panākta vienošanās, ka nākamgad kārtējā tikšanās būs Tallinā.

Tagad mazliet par saturu. Ar ko nodarbojas šādos akadēmiju saietos? Pirmais ir tas, ko pērn sākām Jūrmalā un ko mēs esam turpinājuši,— apspriest Baltijas valstu trīs zinātniskas programmas.

— Kā veicas ar šo programmu īstenošanu?

— Par to es tūliņ pastāstīšu. Varbūt mēs šobrīd esam nedaudz sapratuši savas iespējas un arī mūsu zinātņu akadēmiju lomu. Sākotnēji bijām cerējuši, ka akadēmija būs šo programmu koordinatore un ka mūsu rīcībā būs arī kādi finansiālie līdzekļi. Vairāku apsvērumu dēļ tas izrādījās stipri sarežģīts jautājums, jo ne Baltijas asambleja, ne Baltijas Ministru padome nevar ar šādiem līdzekļiem rīkoties, jo to vienkārši nav. Akadēmijas tieši ielikt iekšā savu naudu arī nevar, jo tām šādām programmām nauda nav paredzēta. Tomēr izrādās, ka situācija nebūt nav tik bezcerīga. Pats fakts, ka astoņas zinātņu akadēmijas it kā injicē (trīs tiešie koordinatori un pārējie no Ziemeļvalsīm kā atbalstītāji), ir pietiekami nopietns pieteikums, lai šo programmu ietvaros veidotu veselu virkni apakšprogrammu, kurām jau var atrast finansējumu. Jo starptautiskajām programmām, ja jūs meklējat partneri, vienmēr ir viens jautājums: vai šī programma katrā zemē tiek valstiski atbalstīta, vai valsts uzskata to par prioritāti? Otrs jautājums, ja runājam, piemēram, par Baltijas jūras programmu: vai Baltijas reģiona valstis uzskata to par prioritāru programmu? Un mēs sakām: jā, uzskata. Jo visas zinātņu akadēmijas ir formulējušas, ka tās ir ieinteresētas šādu programmmu risināšanā un tās ir gatavas veikt ekspertīzes, sagatavot rekomendācijas, ja tiek pieteikts kāds finansiāls apakšprojekts. Izrādās, tā ir arī dziļākā jēga, kāpēc šādas programmas apspriest un turpināt ieviest.

Mēs izskatījām pavisam konkrēti visas trīs, tātad Baltijas enerģētisko pētījumu programmu, apvienoto — Baltijas jūras pētniecības programmu un humanitāro un sociālo zinātņu programmu “Baltonika”. Jāteic, ka visos virzienos, sadalot diezgan daudz apakšprogrammās, kaut kas notiek. Protams, var uzreiz prasīt: ja mums nebūtu šī virsraksta, vai arī tad kas notiktu? Neapšaubāmi, kaut kas jau arī notiktu, bet iespējas ir lielākas, ja mums ir šis kopīgais jumts, tas izrādās pietiekami būtiski, lai mums būtu perspektīva. Arī mūsu parakstītajā komunikē ir teikts, ka koordinatori atbalstīs, piemēram, pieteikšanos Eiropas piektā līmeņa programmās, kas tiks finansētas no nākamā gada, un akadēmijas ir gatavas dot savas rekomendācijas un ekspertīzes, lai šie projekti vai projektu daļas jau tiktu īstenotas kā Briseles oficiālo projektu sastāvdaļas. Šī ir viena no tiešajām iespējām, runājot par programmu īstenošanu.

Tika apspriests vēl otrs jautājums — kā varētu notikt kooperācija starp visām astoņām akadēmijām. Protams, šīs akadēmijas pēc savām iespējām nosacīti ir jāsadala divās daļās: Baltijas valstu akadēmiju koordinētie darbi vai zinātnieki, kuri labprāt ko saņemtu, un ziemeļnieki, kas potenciāli ko varētu dot, atbalstot finansiāli. Šādā aspektā jautājums arī tika izvirzīts. Jāteic, ka Ziemeļvalstu akadēmijas ir ļoti atsaucīgas, un vesela virkne projektu īstenojas. Dānija savulaik maksāja stipendijas 20 studentiem, veidojas daudzi kopprojekti, kur akadēmija nav vienīgais iniciators. Dānijas Tehnoloģijas ministrija grib izvērst lielu kopīgu projektu par darbiem, kas varētu interesēt abas puses. Tas jau varētu maksāt vairākus miljonus, un to finansē Dānijas valdība. Šajā procesā ļoti aktīvi ir iesaistījusies arī Dānijas vēstniecība Latvijā. Tas pats attiecas uz zviedriem. Ar Zviedrijas akadēmijas tiešu atbalstu tiek realizēts skaists projekts kopā ar Starptautisko Ventspils radioastronomijas centru. Tur ir neapšaubāms Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas nopelns, tai skaitā šīs akadēmijas locekļa, mūsu akadēmijas ārzemju locekļa profesora Daiņa Draviņa nopelns. Ir arī vēl citi piemēri. Baltijas jūras programmā ļoti aktīvi iesaistījusies Zviedrija un Somija. Tā ir finansēšana, ko lielā mērā ar kontaktu rašanos stimulē akadēmijas.

Tagad par turpmāko. Mūs informēja un mēs ceram, ka tagad šī informācija uz mūsu Zinātņu akadēmiju nāks aktīvāk, jo ziemeļu akadēmijas, pirmkārt, zina, otrkārt, arī pašas organizē dažādus fondus, dažādus projektus zinātnieku apmaiņai, studentu apmaiņai, dažādiem konkursiem utt. Mums līdz šim bija ļoti vāja informācija, jo tā parasti vai nu iet caur ārlietu ministriju resoriem, vai arī vispār netiek virzīta, kā vienā, tā otrā gadījumā līdz mums tā nenonāk. Tagad mēs vienojāmies par tiešiem sakaru kanāliem, lai saņemtu ziņas: kas ir interesants, kas ziemeļu valstīs parādījies no jauna, kur mēs varam piedalīties... Un akadēmija uzņēmās Latvijas zinātnes un augstskolu vidē iespēju robežās izplatīt šo materiālu un aicināt piedalīties. Domāju, ka tas ir ļoti būtiski, jo tiešie sakari ir visātrākais process. Jo mēs bieži par dažādiem konkursiem saņemam informāciju vai nu tad, kad līdz tiem atlikušas tikai dažas dienas, vai arī jau pēc notikuma.

Un, visbeidzot, personiskie kontakti. Jo, ja tiekas astoņu akadēmiju prezidenti un viceprezidenti, kas cits citu pazīst ne pirmo gadu, tad neapšaubāmi daudz ko var vairāk iegūt un uzzināt nekā formālā un oficiālā sarakstē.

Turklāt, izmantojot to, ka visas šīs akadēmijas bija Viļņā, mēs Latvijas vēstniecībā Lietuvā pasniedzām diviem Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļiem mūsu diplomus. Un iznāca varbūt ļoti simboliski, ka šie divi ārzemju locekļi bija Lietuvas Zinātņu akadēmijas prezidents Benedikts Juodka un Igaunijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jiri Engelbrehts, kas saņēma diplomus pārējo sešu akadēmiju prezidentu klātbūtnē. Šoreiz tā bija sagadīšanās, jo citus gadus mēs esam pasnieguši mūsu diplomus gan somiem, gan zviedriem, bet todien Latvijas teritorijā Viļņā tas bija īpaši skaists brīdis, ko atainoja arī Lietuvas televīzija un prese. Šajā svinīgajā reizē bija klāt ārvalstu diplomāti, pietiekami daudz ārzemju un Lietuvas inteliģences pārstāvju. Un kopumā tas izskanēja kā svarīgs pasākums, ko rīko Latvija un Latvijas vēstniecība Lietuvā.

— Vai tika sīkāk iztirzāts, kā veicas ar šīm trim galvenajām programmām — ar “Enerģētiku”, ar “Baltijas jūru” un ar “Baltoniku”?

— Gribu teikt, ka tuvākajā laikā neviena no šīm programmām nebeidzas, tās ir paredzētas trim līdz pieciem gadiem. Faktiski tā ir akadēmiju ieinteresēta uzraudzība pār trim prioritāriem virzieniem. Jo šīm programmām arvien vēl kas var pievienoties. Un tāpēc arī nolēmām, ka nākamgad Tallinā aplūkosim, kas ir nācis klāt, vai ir nepieciešams vēl kaut ko papildināt. Vai tas ir pētījums, kas pēc diviem gadiem beidzas, un mēs varam sākt ko jaunu, vai arī tas ir process, kas turpinās nepārtraukti. Jo Baltijas jūra būs vienmēr aktuāla problēma, tas pats ir ar enerģētiku un humanitārajām vērtībām. Šīs programmas ir neizsmeļamas, jautājums tikai — cik mēs ieliekam darba, un ko mēs uzskatām par prioritāti. Bet visas šīs trīs tēmas ir prioritāras.

Bija runa par vēl vienu programmu, ko uzdeva gatavot, jo nebija vēl pabeigts pat projekts — tas varētu būt saistīts ar biotehnoloģiju. Par to Igaunijas pusei uzdeva sagatavot projektu nākamajam gadam. Tā varētu būt ceturtā prioritāte, kur atkal visas astoņas valstis ir ieinteresētas kopīgam darbam.

— Un tomēr — vai šie trīs prioritārie virzieni tika pārrunāti pamatīgāk: kas ir izdarīts, kādi tuvākie mērķuzdevumi?

— Pārrunāti tika. Katrai programmai ir maziņš rezumē, kurā formulēti galvenie mērķi un uzdevumi.

— Es diezgan regulāri sekoju Lietuvas avīzēs rakstītajam — viņiem vēršas plašumā diskusija par enerģētikas attīstības ceļiem valstī, arī par “Baltijas loka” projektu, viņi to sauc par “Baltijas gredzenu”. Vai tika runāts arī par šādām lietām?

— Ir divi projekti — viens par elektroapgādi un otrs par dabasgāzes apgādi, tie ir divi loki. Jā, diskusijas ir, es domāju, arī pie mums. Jo šo jautājumu risināšanā ir nepieciešami milzīgi kapitālieguldījumi. Protams, arī efekts varētu būt milzīgs, bet tas nebūs ne rīt, ne parīt — tikai pēc vairākiem gadiem jūs jutīsiet, cik tā sistēma stabila.

Lietuvā enerģētikā ir ļoti smaga problēma, arī par to mēs diskutējām. Ignalinas atomelektrostacija... Protams, cik nu var, viņi šos drošības pasākumus cenšas nodrošināt. Taču — ko Lietuva iesāks bez Ignalinas? Un ko Latvija darītu bez Ignalinas? Jo dažādos laika posmos dažādi, bet kādus 20 līdz 30 procentus mums nepieciešamās elektrības mēs pērkam no Lietuvas, to ražo Ignalinā. Tā ka šis jautājums ir globāls. Un tādēļ, es uzskatu, jo svarīgākas ir šādas programmas, kuru ietvaros mēs varam sanākt un atklāti izrunāties. Sak, Latvijā sabiedriskā doma ir tāda, speciālistu viedoklis ir šāds, bet lietuviešu nostāja šitāda. Jo viens no enerģētikas programmas galvenajiem koordinatoriem, kā mēs nolēmām, būs profesors Jurģis Vilems, kas Lietuvā tieši koordinē ar Ignalinas atomelektrostacijas drošību saistītās rekonstrukcijas problēmas. Es piekrītu, ka šī problēma ir aktuāla. Un tā nav acīm redzama — mēs nolemjam, un pēc trim gadiem viss ir kārtībā. Tik vienkārši nebūs.

— Tik vienkārši laikam nebūs arī ar manu nākamo jautājumu — starp Latviju un Lietuvu briest nesaskaņas sakarā ar Būtiņģes naftas termināla celtniecību. Runājot par programmu “Baltijas jūra”, šai tēmai nāktos pieskarties arī zinātnieku sanāksmē Viļņā. Vai tā bija?

— Garāmejot tas notika, bet šis jautājums netika akcentēts. Jo mēs ļoti labi saprotam, ka šobrīd tas pirmām kārtām ir emocionāls jautājums. Tā kā šajā programmā naftas apstrāde un tranzīta ceļi patlaban neietilpst kā apakšprogramma, tad šis jautājums apspriedē detalizēti iztirzāts netika. Aizkulisēs gan.

— Bet kā ar ekoloģisko problēmu?

— Ekoloģiskas programmas, protams, būs. Redziet, ir vērts runāt par kādu programmu, ja mēs tai varam piesaistīt finansējumu. Pašreiz nav skaidrs — Lietuva ne sevišķi to grib darīt, Latvija grib. Bet kas Latvijai maksās? Jo viens ir — runāt emocionāli, kad varbūt ar ne sevišķi argumentētiem faktiem operē viena vai otra puse, un otrs ir — taisīt nopietnu pētījumu. Daļēji, protams, tas ir izdarīts, bet, ja mēs to ieliekam kā programmu, tad ir jābūt skaidrībai: kas to darīs, par kādiem līdzekļiem, kad būs galarezultāts. Domāju, ka pie tā varētu atgriezties, bet tas ir atsevišķs jautājums, pagaidām tas vēl nav dienaskārtībā.

— Par “Baltoniku” trijām akadēmijām droši vien ir ļoti atšķirīgi pētījumi.

— Ir atšķirīgi, bet darbu virzieni ir ļoti precīzi sadalīti. Galvenais koordinators, kā piekrita visu trīs Baltijas akadēmiju dalībnieki, būs profesors Jāns Ross no Igaunijas. Katru savas valsts apakšprogrammu vada viens koordinators no katras valsts, mums tas ir akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, Lietuvā — akadēmiķis Aļģirds Gaižutis. Viņi savstarpēji kooperējas. Tas nekas, ka šīs programmas ir dažādas, tieši tas ir interesanti. Kad liek visu kopā, tad ir pilnīgi skaidrs, ko kurš katrā valstī dara. Citās programmās tas ir līdzīgi.

— Un pēdējais jautājums. Jūs jau pieminējāt Starptautisko Ventspils radioastronomijas centru, par ko “Latvijas Vēstnesis” rakstīja vasaras vidū. Kas tur notiek patlaban? Vai ir kas jauns? Cik zināms, paveras iespēja, ka daļu centra pētījumu varētu finansēt UNESCO.

— Darba intensitāte tur ir ļoti liela, un, kas man liekas vissvarīgākais, izpildītāju entuziasms nekādā ziņā nav mazinājies, par spīti visai pieticīgajiem līdzekļiem, ko mēs no Latvijas puses tur varam ieguldīt šajā brīdī. Būtisks laikam ir tas, ka turpinās sadarbība ar zviedriem. Mums bija ļoti nopietna izbraukuma sesija Ventspilī. Mērījumi notiek, centrs ir iegājis normālā darba ritmā, publikācijas top. Katrā ziņā zviedru puse ar šo sadarbību ir ļoti apmierināta, to mums pateica arī Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas vadība.

Runājot par naudu — mēs esam ļoti daudz kur griezušies. Dabūt naudu — tas neiet ātri. Kamēr pārliecina, ka to vajag, kamēr iziet cauri visām instancēm. Šī Rietumu birokrātija vairs nav Padomju Savienības birokrātija, tā ir daudz augstāka līmeņa salīdzinājumā ar to, kas te agrāk notika, tas bija bērnudārza līmenī. Līdz ar to ir stipri liela inerce. Un vissvarīgākais katram jaunam veidojumam ir ieiet tajā ritmā — kad nepārtraukti jūs šos pieteikumus dodat, iesniedzat projektus, kad augļi sāk nākt un kad jūs zināt, ka tas, ko šodien iesniedzat, pēc diviem trim gadiem atnāks atpakaļ, tad ir vieglāk. Grūtākais ir pats sākums, jānogaida divi trīs gadi, kamēr process sākas. Domāju, ka tas normāli ieies, jo, lai gan pasaulē attīstās tehnika un tehnoloģija, šī antena vēl arvien ir unikāla pēc saviem parametriem, to atzīst visi. Un ļoti iespējams, ka apzināti šobrīd neviens nekādu konkurentu nebūvēs, jo ir zināms, ka šī antena te ir un ka to var izmantot.

— Vai ir sākusi strādāt arī mazā antena?

— Nē, mūsu līdzekļi neatļauj to darīt. Tur top dažādi projekti, tai skaitā kopā ar Ventspils pilsētu, bet tas viss vēl jārisina.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju konferences komunikē

Viļņā 1997. gada 22. — 23. septembrī

Saskaņā ar vienošanos, ko Jūrmalā parakstīja Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju pirmās konferences (1996. gada 6. — 7. septembris) dalībnieki, otrā šāda konference, kuras nosaukums ir “Baltija un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju zinātniskā sadarbība”, notika 1997. gada 22. — 23. septembrī Viļņā. Bija pārstāvētas šādas akadēmijas:

Dānijas Karaliskā zinātņu un literatūras akadēmija,

Igaunijas Zinātņu akadēmija,

Latvijas Zinātņu akadēmija,

Lietuvas Zinātņu akadēmija,

Norvēģijas Zinātņu un literatūras akadēmija,

Somijas Zinātņu un Literatūras akadēmijas,

Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija un Zviedrijas Karaliskā literatūras, vēstures un senatnes akadēmija.

Delegāciju pārstāvjus pieņēma Lietuvas Republikas prezidents Aļģirds Brazauska kungs.

Konferenci uzrunāja Lietuvas Republikas ārlietu ministrs Dr. Aļģirds Saudargs.

Konferences darba kārtībā bija šādi temati:

Kopīgās pētījumu programmas:

Baltijas enerģētikas pētījumu programma,

Baltijas jūras pētījumu programma,

Baltijas humanitāro un sociālo zinātņu pētījumi (“Baltonika”);

zinātņu finansēšanas situācija un problēmas Baltijas valstīs;

Baltijas un Ziemeļvalstu akadēmiju sadarbības attīstība.

Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju konference akceptēja nostādnes, kuras pieņemtas iepriekšējā konferencē Jūrmalā:

reģiona akadēmiju sadarbība ir svarīgs faktors, lai atvieglotu Baltijas valstu zinātnes integrēšanos pasaules zinātnes galvenajos pētījumu virzienos, tādējādi jāpieliek visas pūles, lai to attīstītu;

līdztekus pētniecības un izglītības veicināšanai Baltijas zinātņu akadēmijām ir īpaša intektuāla loma savu valstu pārejas periodā.

Konference vienojās par sekojošo:

— izteikt Baltijas valstu zinātņu akadēmiju pateicību Ziemeļvalstu valdībām, fondiem un akadēmijām par sniegto finansiālo un cita veida atbalstu Baltijas un Ziemeļvalstu zinātniskajā sadarbībā;

— ieteikt kopīgo zinātnisko programmu koordinatoriem sagatavot projektus pieteikumu iesniegšanai, lai saņemtu finansiālo palīdzību ES 5. programmas ietvaros;

— izplatīt apkopoto informāciju par Baltijas un Ziemeļvalstu zinātnisko sadarbību un esošajām iespējām tās tālākajā attīstībā;

— lūgt Igaunijas Zinātņu akadēmiju sagatavot un saglabāt Internetā lappusi par šo tēmu;

— izteikt norūpētību par zinātnes stāvokli Baltijas valstīs neapmierinošo finansiālo apstākļu dēļ;

— organizēt nākamo Baltijas un Ziemeļvalstu ZA konferenci 1998.gadā Tallinā.

Dānijas Karaliskās zinātņu un literatūras akadēmijas vārdā:

Prof. Birgens Munks Olsens, prezidents

Igaunijas Zinātņu akadēmijas vardā:

Prof. Jiri Engelbrehts, prezidents

Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā:

Prof. Tālis Millers, prezidents

Lietuvas Zinātņu akadēmijas vārdā:

Prof. Benedikts Juodka, prezidents

Norvēģijas Zinātņu un literatūras akadēmijas vārdā:

Prof. Dagfins Fellesdāls, prezidents

Somijas Zinātņu un Literatūras akadēmiju vārdā:

Prof. Olli Lehto, prezidents

Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas un Zviedrijas

Karalistās literatūras, vēstures un senatnes akadēmijas vārdā:

Prof. Inge Jonsons, prezidents

Viļņā 1997.gada 23.septembrī


Baltijas un Ziemeļvalstu zinātņu akadēmiju vadītāji tikšanās reizē ar Lietuvas Valsts prezidentu Aļģirdu Brazausku: B.Juodka (Lietuva), B.M.Olsens (Dānija), D.Fellesdāls (Norvēģija), A.Brazausks, O.Lekto (Somija), I.Jonsons (Zviedrija), T.Millers (Latvija), J.Engelbrehts (Igaunija), J.Stradiņš (Latvija)
(Foto: no akad. J.Ekmaņa albuma)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!