Pie pirmavotiem

Latvijas valsts un tās vīri

Pirmpublikācija

Kārlis Ulmanis, sarakstē ar domubiedru

Turpinājums. Sākums — “LV” 28.08., nr.213; 29.08., nr.214; 02.09., nr.215;

03.09., nr.216; 04.09., nr.217; 05.09., nr.218/219; 09.09., nr.220/222; 10.09., nr.223;

11.09., nr.224; 12.09., nr.225; 16.09., nr.226/229; 17.09., nr.230; 18.09., nr.231;

19.09., nr.232/235; 23.09., nr.236/241; 24.09., nr.242/245; 25.09., nr.246/247;

26.09., nr.248

Lincoln, Nebr.

134 South 17

August 10, 1911.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Tā naudas lieta top tik nopietna, ka es Jums jau atkal rakstu. Redziet, paļaudamies un cerēdams uz Jums, es nekavējos stāties pie līguma taisīšanas, un ja nu tagad tā nauda no Jums aiz kāda nebūt iemesla nepienāk, tad man būs jāpazaudē 1000 rubļu skaidrā naudā, tas ir, tā rokas nauda. Jūs redzat tādēļ, cik nopietni tās lietas stāv. Tā nauda man būtu vajadzīga septembra pirmās dienās pēc Jūsu kalendāra, tā tad laiks ir ļoti īss. Lai nu es varētu justies drošāks, tad es lūgtu Jūs telegrafēt tūliņ pēc naudas nosūtīšanas, vai arī iepriekš nosakot izsūtīšanas dienu. Telegrafēt var vāciski, tikai vienu vai divi vārdi, jo cena ir briesmīgi augsta. Adrese būtu: Ulmann, 134 South 17, Lincoln, Nebraska, U.S.A.

Cerēdams, ka viss norisināsies par prieku Jums un man un ka reiz dienās man būs izdevība parādīt manu pateicību, es esmu

Jūsu K.Ulmanis

Lincoln, Nebr.

134 So 17th Str.

August 14, 1911.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Priekš dažām dienām es rakstīju Jums par tiem 1000 rubļiem rokas naudas, šodien nu jau atkal visa lieta ir pavirzījusēs vienu soli uz priekšu, es uzteicu še manu vietu un darbu un pēc pāris nedēļām es būšu gatavs braukt projām uz Teksas valsti. Kad tikai tā nauda pienāktu no Jums laikā, uz to man tagad visas cerības dibinās. Bet es tomēr iešu droši uz priekšu, jo es zinu, ka es nebūšu par velti uz Jums paļāvies.

Tie 30 rubļu honorara naudas, par kuriem jūs man rakstījāt nedēļas trīs atpakaļ, vēl arvien nav pienākuši, varbūt ka viņi ir kurnebūt nomaldījušies. Es domāju, ka būtu labāki Jums par to rakstīt.

Jo ilgāki es tagad pārdomāju visu to veikala pirkšanas lietu, jo labāk man visa tā lieta izrādās. Tā ir patiesi viena no tām izdevībām, caur kuru ļaudis bagāti top. Protams, viss tas maksās daudz un grūta darba sākumā, kamēr visu dabūs uz pareiza ceļa, arī peļņa pirmajā gadā nebūs pārliecīgi liela, bet tad vēlāku naudas nāks ar vālu. Apmēram 250 jūdzes uz vakariem ir viena cita pilsēta, tikpat liela, arī tur ir tagad liela piena iestāde. Viņi sākuši mazumā, bet tomēr 10 gadu laikā nopelnījuši 200 000 rubļu (divi simti tūkstošu).

Ar daudz mīļām labdienām Jūsu K.Ulmanis

Lincoln, Nebr.

134 So 17th Str.

August 18, 1911.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Bez šaubu Jūs to naudu būsat jau nosūtījuši, kad šī vēstule nāks Jūsu rokās. Bet es tikai gribēju Jums rādīt, cik nopietni lietas stāv un no cik liela svara un neizmērojamas nozīmes tie 1200 rubļu būs priekš manis. Vispirms, kā es jau teicu, es iemaksāju 1000 rubļu rokas naudas, tātad no atpakaļ kāpšanās nav ko domāt, otrkārt, mana tagadējā vieta nav vēl ieņemta, bet pārgrozījumi ir jau sākušies un pēc pāris nedēļām es būšu brīvs. Un tad vēl man še Linkolnā viens vīrs bija apsolījis lienēt 500 rubļu, bet sarežgījumi viņa paša uzņēmumos piepeši padarīja to neiespējamu. Tā tad Jūs redzat, ka caur to Jūsu sūtījums top vēl nozīmīgāks. Runājot par drošību, es varētu teikt tik daudz, ka, kamēr es dzīvošu, Jūs naudu dabūsat, un citādā gadījumā visus manus parādus segs dzīvības apdrošināšana.

Tad vēl es gribēju teikt, ka ja aiz kādiem nebūt iemesliem naudas izsūtīšana būtu nokavējusies, tad tagad Jūs varat sūtīt viņu uz Houston Texas, 1918 Gray Avenue.

Ar mīļu sveicienu Jūsu K.Ulmanis

Lincoln, Nebr.

134 So 17th St.

September 9, 1911.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Pēc 4 vai 5 dienām es būšu jau no Linkolnas projām. Es atstāju jau savu tagadējo vietu, un tad nu beidzot iznāca vaļa un izdevība nobeigt Ien. Piens. 3. izdevuma caurskatīšanu, un es nu tagad šovakar vai pirmdien visu varēšu nosūtīt. Mēs trešo izdevumu varētu atkal saukt “paplašināts un pārstrādāts”, lai gan paplašinājumi iznāca mazāk nekā es biju nodomājis. Jo vispirms, es atmetu nodomu grāmatu tiktālu pārgrozīt, ka viņa varētu noderēt arī kopmoderniecību vadītājiem kā vienīgais “Leitfaden”, bet es atstāju grāmatu nodomātu vispirmā kārtā lauksaimnieku vajadzībām. Ja es būtu sācis likt iekšā visu to, kas pēc manām domām būtu jāzina kopm. vadītājiem pāri par grāmatas tagadējo saturu, tad tas būtu iztaisījis kādas 50 vai vēl lapas puses klāt, un tomēr grāmatas nozīme caur to nebūtu tapuse daudz lielāka, jo kopm. vadītāju skaits ir vēl ļoti mazs. Tādēļ es paplašināju grāmatu tikai tik tālu, ka viņa vēl jo labāki noderētu kā rokas grāmata saimniekiem. Tad es atsacījos arī no zīmējumu ielikšanas, jo tikai pāris zīmējumu aizņemtu telpas un lielais skaits zīmējumu aizņemtu pārmērīgi daudz telpas, kas var būt nebūt nestāvētu samērā ar grāmatas nozīmes pacelšanu.

Vienu lietu es gribētu no Jums izlūgties, tas ir, uzaicināt varbūt Rubeni uzrakstīt lapu vai divas par piena izmeklēšanu bez sērskābes un ievietojiet to tad pienācīgā vietā, protams, atzīmējot, no kā raksts ir nācis, un maksājot honoraru. Man pašreiz nav praktisku piedzīvojumu šai ziņā un tādēļ būtu labāki, ja kāds no māju instruktoriem uzrakstītu minēto papildinājumu.

Tik daudz par to grāmatu. Kā es jau teicu, pēc nedaudz dienām es braukšu uz Houstonu, lai gan no Jums vēl līdz šo baltu dienu ne mazākā ziņa nav pienākuse zināmā naudas lietā. Es jau nu tagad apmēram divas nedēļas katru dienu gaidu uz telegrammu no Jums, bet nekā. Tomēr mana paļāvība uz Jums ir tik liela, ka es ceru, ka nauda pienāks no Jums vēl īstā laikā. Ja tas nenotiktu, tad es būtu tik lielā klizmā kā vēl nekad, jo tas nozīmētu priekš manis milzīgus zaudējumus naudā un laikā. Ja vēl pirmdien, šodien ir sestdiena, no Jums nekādas ziņas nebūtu pienākušas, tad es telegrafēšu jums — un šī vēstule tad izskaidros kādēļ. Es šai lietā esmu tik straujš un padaudz uzbāzīgs varbūt tādēļ, ka es domāju, ka tas būtu liels zaudējums palaist šo izdevību garām, un bez Jūsu palīdzības es nevaru lietu izvest galā. Man tā kā sāk bail mesties, kad tik Jūs atkal neesat slimi, jo Jūs man rakstījāt jau ilgi atpakaļ, ka būšot sūtīt man 30 rubļu honorara naudas un tad pēc 1.jūlija aprēķinu par Ien. C. I daļu — bet ne mazākais raksta galiņš no Jums nav pienācis. Bet es tomēr ceru vislabāko.

Ar daudz mīļām labdienām Jūsu K.Ulmanis

Mana adrese:

1918 Gray Ave

Houston, Texas

1918 Gray Avenue

Houston, Texas

9./20. 1911.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Jūsu telegramma pienāca, kad es vēl biju Linkolnā. Ja jau nu Jums tā lieta izliekas neiespējama, tad lai Dieva rokā. Bet es tagad tad Jūs gan lūgtu manu honoraru, arī par Ien. Piens. III izdevumu, un ja iespējams, bez atrēķināšanas tos 100 dollarus, ko Jūs man jau pāris gadu atpakaļ atsūtījāt. Visāda nauda man būtu vajadzīga iepriekš 15.okt. pēc Jūsu kalendāra — un nauda ir ceļā apmēram 18 dienas. — Izredze šeit ir visu labākā, tikai naudas man ir pamaz, bet tas nozīmē tikai acumirkļa grūtības. Pēc 1.oktobra es rakstīšu Jums garu vēstuli. — Jā, to kalendāra rakstu es gan nevarēšu pagatavot.

Jūsu K.Ulmanis.

1918 Gray Avenue

Houston, Texas

10./30. 1911.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Sakāt man, kā tas nākas, ka Jums nemaz vairāk laika neatliek man pāris rindiņas atrakstīt. Uz visām manām vēstulēm Jūs nemaz neatbildējāt. Lai nu naudas lietas, kur naudas lietas, bet par citām lietām Jūs taču varējāt man rakstīt. Un tad arī tā pate nauda. Kad Jūs zinātu, cik briesmīgi man nauda vajadzīga, tad Jūs gan mazākais atsūtītu man manu honorara atlikumu par grāmatām, protams. Bet es gaidu veltīgi.

Ar mīļu sveicienu Jūsu K.Ulmanis

1918 Gray Avenue

Houston, Texas

11./27. 1911.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Jūsu vēstule pienāca un esmu ar mieru ar visiem Jūsu priekšlikumiem. Tikai to honoraru par piensaimniecības 3.izdevumu lūdzu sūtīt drīz, jo jaunais veikals prasa naudu, darbu un darbu un vēl daudz citas lietas. Vai Jūs varētu to naudu vēl priekš svētkiem izsūtīt?

Tā grāmatiņa no D.L.G. ir patiesi laba, tikai diemžēl es nevaru ne domāt no rakstīšanas tik ilgi, kamēr dienas ir tikai 24 stundas garas.

Vēlēdams Jums visu labu, Jūsu K.Ulmanis

1918 Gray Avenue

Houston, Texas

4./12. 1913.

Mīļais Endzeliņa kungs:—

Mēs neesam tagad tik ilgi viens otram rakstījuši, tā kā mēs gandrīz jau vai sveši esam palikuši. Vaina gan meklējama tai apstāklī, ka es biju bezgala apkrauts ar darbu, un tomēr mans darbs nerādīja cerētās un gaidītās sekmes, jeb ar citiem vārdiem sakot, sekmes un panākumi nāca ļoti gausi. Un tādēļ es biju kluss. Bet tagad es saņēmu vēstuli no Rīgas Centrāles, un vēstulē ir runa par iespējamu un sagaidāmu amnestiju, un, ja es nemaldos, tad amnestija ir arī jau izlaista. Centrāle piedāvā man vietu tam gadījumam, ja es gribētu atgriezties atpakaļ uz Baltiju. Protams, ja man būtu iespēja griezties atpakaļ, es nekavētos ne stundas laika, bet pavisam cits jautājums ir, vai es ietu strādāt Centrāles dienestā. Jo neskatoties uz garajiem gadiem un manu ilgo klusu ciešanu, es zinu, ka mani un Jūs saista tikpat ciešas un stipras saites kā gadus atpakaļ. Tādēļ, ja es reiz atgrieztos, mans pirmais brauciens būtu pie Jums uz Valmieru.

Tagad es nu lūgtu Jūs raudzīt izzināt, vai amnestija attiecas arī uz tā punkta, uz kura es biju apsūdzēts. Būsim droši, iekams mēs darām ko nebūt. Es katrā ziņā gaidīšu uz Jūsu atbildi ar lielāko nepacietību.

Jūsu K.Ulmanis

1918 Gray Avenue

Houston, Texas

5./12. — 1913.

Mīļais Enzeliņa kgs!

Jūsu telegramma pienāca dažas dienas atpakaļ — un es nevaru izteikt, cik liels ir mans prieks, ka es tomēr varu griezties atpakaļ. Es nerakstīju Jums tūliņ, gribēdams izzināt, kad es varētu braukt. Un es domāju, ka apmēram jūnija vidū veikala lietas būs tiktāl nokārtotas, ka es varētu tikt projām. Es rakstīšu Jums vēl iepriekš aizbraukšanas, bet Jūsu vēstules mani vairs nesasniegs. Vai Jums būs diezgan darba priekš manīm? Ar laikrakstu, kursiem u.t.t. Es domāju gan!

Ar mīļu sveicienu Jūsu K.A.Ulmanis

Rīgā 19./III — 1914.

Ļ.g. Enzeliņa kgs!

Pasi es dabūju kārtīgi, naudu banka arī pārveda, bet man jāiet uz banku (Drēzdenes) Berlīnē un tikai tur es dabūšu čeku grāmatiņu, te Rīgā viņiem tādu nav. MK 6000.00. Ar to talonu gribēja mani uz renteju sūtīt, kamēr tad divi no tiem lielākiem kungiem apliecināja ar savas rokas pielikšanu, tad tas mazais činavnieciņš paņēma. Tas vīrs no Kurzemes nebija atbraucis, es viņam rakstīšu, lai tūliņ raksta Jums. Ar Tūteri es izrunājos, klišeju dabūju, sāks drukāt parīt un Jums nosūtīs galīgo korektūru. Es viņam teicu 2000 eks. To Kirhenšteinu Tūters ieteic drukāt 3000, lai iznāktu lētāk, to es jau arī no Kirhenšteina izdiņģēju. Kā Jūs par to domājat? Gatavs būs katrā ziņā priekš mūsu izstādes. Tūters Jums rakstīs papīra dēļ. Es norakstīju vakar milzumu vēstuļu, bet aizmirsu rakstīt Rīgā Dammem par tām kinematogrāfa lietām. Vai Jūs to gribētu izdarīt? Prasīt pēc mašīnām darbā un varbūt arī kā mašīnas taisa. No citām pusēm izredze uz bildēm vāja.

Centrālē par to pašpalīdzības biedrību pabalstu nekā nevar izzināt. Viņi teic, tā tas esot bijis no paša sākuma.

K.Ulmanis

Königsberg i. Pr.,

Bahnhofstrasse, Ecke Vord. Vorstadt

den 2 April, 1914

Ļ.g. Enzeliņa kgs!

Nupat kā atbraucu Karalaučos, biju pie mūsu drauga Krauzes. Sadabūju viņu papriekšu pa telefonu un tad viņš atsūtīja ekipāžu uz staciju pretī. Nav viņš vecs vīrs, vēl jauns, lepna madāma, govis visas bija svaigiem salmiem pakaisītas, tā kā līdz ceļiem stāvēja salmos, cūku kūts iztīrīta, cūku daudz un labas. Bet stāv uz cementa grīdām, aizgaldam cementa starpsienas, un lielās cūkas it kā klepotu, ko arī paši kungi jūt, jo tiklīdz kāda cūka ieklepojas, tūliņ padzenā viņu, lai apstātos. Cūkas citādi teicamas, daudz sivēnu, cilts tīri laba. Tomēr mēs no viņa ņemsim, es domāju, tikai pavisam jaunos. Par 8 — 10 nedēļu veciem prasa 52 markas, par 3 — 4 mēn. veciem 80 markas un par 4 — 5 m. veciem 100 markas. Vēl itin nekā nenopirku, jāredz, kas būs citur. Rītu iešu uz Landw. Kammeri un pie Dr. Feldta. Un tagad gulēt.

Ar Dievu Jūsu K.Ulmanis

Königsberg i. Pr.,

Bahnhofstrasse, Ecke Vord. Vorstadt

den 5. April, 1914

Ļoti godātais Enzeliņa kgs!

Es vēl arvienu esmu Karalaučos. Pa priekšu, tūliņ pēc atbraukšanas biju uz Landwirtschaftskammeri, Dr. Feldta nebija mājās. Sameklēju vienu Tierzucht inspektoru. Ļoti glums, bet auksts kungs, tā kā sasila tik tad, kad es pateicu, ka man jāpērk 60 cūkas. Tagad nu es esmu: Herr Kollege! Vakar biju divās muižās, šodien vienā, rīt, pirmdien, viņš brauks līdz uz 4 vietām. No sākuma man dūša bija paliekam plāna. Nobraucu tai slavenākā — “Siegerpreis” muižā. Kungs slims un nervozs: sauc strādniekus par lopiem — “verfluchtes Beest” un sola sist ar spieķi. Bet cūkas labas un ļoti pulka. Bet klepo... un dikti sīkas no auguma. Arī es gandrīz sakaitināju liekungu, jo nosaucu par Erstlingssau vienu 2 gadi vecu cūku. Izrādīja man govis un zirgus, viss ļoti skaisti. Un tad pēc pusdienas es atkal biju otrā vietā — atkal braucu karitē. Un te nu es atradu, kas mums der. Labi bagāti ļaudis un ļoti labas cūkas, vidējas cenas un grib pārdot. Pircis es vēl nekā neesmu, es gribu visu rindu pa priekš apbraukt un tad pirkt atpakaļ braucot, jo tie “lopu pases” jau tik un tā aizliedz līdzņemšanu vai reizā braukšanu, jo paiet vairāk kā nedēļa, kamēr dabon. Tās cūkas te ir kā Meijera lieluma ziņā, bet pilnīgi veselas — koka kūtis uz ķieģeļiem. Citiem mūra kūtis uz cementa ar cementa starpsienām. Šodien bijām tāpat vienā muižā. Tierzucht inspektoram pašam bija vajadzība un ņēma mani līdz. Redzējām veredeltes Landschwein — ak Dievs, kas par smukiem lopiem! Melnraibas govis u.t.t. Es nopirku vienu Dr. Feldta grāmatu par purviem, es to vīru katrā ziņā dabūšu rokā, viņš mums derēs, esot 9 gadus strādājis Krievzemē. Biju tai Wiesenbauschulē — tie ir dumji prūši. Feldts mums droši palīdzēs. Viņu purvi uz mata kā mūsējie — bet ja tā, tad mums vēl bezgala daudz jāmācās. Rīt, pirmdien, braukšu uz Berlīni, trešdien būšu Hallē. Varbūt pēc nedēļas mājās. Mēs visu dabūsim kas vajadzīgs. Un labi, ka es dabonu lietas redzēt. Daža laba lieta ir citāda nekā mēs domājam.

Ar mīļu sveicienu Jūsu K.Ulmanis

Rīgā, 16./I — 1915.

Ļ.g. Enzeliņa kgs!

Es no bankas dabūju akreditīvu uz 5000 rubļiem. Biju pie Reinfelda — sagadījos reizā ar Kurzemes pagastu sūtītiem — tur ņemot visus lopus, vai tikpat kā visus, jo izmeklējot tikai lielākos un brangākos, kā zirgu mobilizācijā. Viņš izrādās nespēcīgs, nosūtījis tos cilvēkus pie Kurlova.

Tos rozā papīrus, tos pabalsta pieprasījumus katrā ziņā vajagot iesūtīt. Jo galu galā jau tie pabalsti varot tomēr vēl lielāki iznākt nekā domājot. Uz 1916.gadu viņš ieteic prasīt pabalstu kursiem. Tā tad Zālīta kgs jau gan atstāja tos papīrus tur, mēs runājām, ka (?) varētu no jauna norakstīt un iesūtīt. Bet tūliņ.

Par “Līdumu” dzirdēju, ka neejot diezin cik labi. Nīcmanis un citi jaunie vīri solījuši 25000 abonentu, bet esot tikai knapi tie paši vecie 5000. Gribot iztapt ir pilsētniekiem, ir lauciniekiem — un tā neiznāk it nekas. Nemiers tikai — un naudas trūkums. Es tad nu šovakar izbraukšu, biļete man jau ir no vakardienas. Varbūt es tikšu Petrogradā vienā dienā cauri. Par lēto tarifu auzu lietā man nav ko runāt — jo Reinfelds teica, ka lieta esot jau finanču ministerijā — izejot no domeņu valdes un gubernatora, esot cerības dabūt.

Jūsu K.A.Ulmanis

Toronto mēdz saukt par lielāko latviešu pilsētu ārpus Latvijas. Ja ņem vērā, ka šajā metropolē dzīvo vairāk nekā desmit tūkstoši latviešu, tad savs pamats šādam apgalvojumam ir. Dzīves ritms ir nerimtīgs, mainās paaudzes, plūst laiks. Un aizvien vairāk reiz Latvijā, Lietuvā un Igaunijā dzimušo pēdējoreiz pulcējas vienuviet latviešu acij neparasti zaļajā Jorkas kapsētā zem velēnām. Šajā Toronto pilsētas sastāvdaļā ļoti daudz kas līdzinās Rīgas Meža kapiem, tikai kociņi mazāki un jaunāki — laikam taču šis aizmigušo mūžu dārzs iekopts vēlāk — pēc Otrā pasaules kara. Bet ir arī atšķirība — cauri kapsētai ved ceļš, kas ļauj ievērojami tuvāk savu mīļo atdusas vietām piebraukt ar automašīnu. Amerikā un arī Kanādā jau sen apjautuši, ka laiks ir nauda. Un reizēm, lieko soli taupot, pašu ērtības vairojot, dzīvesveidā svešumā un dzimtenē rodas atšķirības, kas kļūst aizvien noturīgākas.

Jorkas kapsētas baltiešu sektora centrā goda vietā paceļas piemineklis, ko allaž rotā ziedi. Tā priekšpusē zem trim zvaigznēm ir bronzas portrets un uzraksts “In memoriam. Kārlis Ulmanis. Dzimis 1877. gada 4. septembrī. Latvijas neatkarīgās republikas pirmais Ministru prezidents un pēdējais Valsts prezidents līdz 1940. gada 21. jūlijam. Miris izsūtījumā Krievijā.”

Pieminekļa aizmugurē arī iekalti stipri un garu uzmundrinoši vārdi: “Vispirms brīvība, tauta, valsts. Un tikai tad es pats. Kārlis Ulmanis. Latviju sirdī paturot, pateicībā par mūža darbu. Trimdas latvieši. 1984.” Andris Sproģis

Autora fotoattēli 1992. gada maijā, kad pumpuri plīst

“Latvijas Vēstneša” publikācija.

Dr. Sigizmunds Timšāns, “LV” informācijas redaktors