Rīgā

— Pekinas operas izrādes

Pēdējā laikā īpaši strauji gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā aspektā attīstās Latvijas daudzveidīgie sakari ar pasaules lielāko valsti Ķīnu. Jaunu impulsu mūsu ekonomiskajiem sakariem deva nesen Rīgā atklātais Ķīnas komerccentrs. Par vēl vienu tuvināšanās soli kļuva šajās dienās notikušās Pekinas operas izrādes Latvijas Nacionālajā operā.

Latvija ir vienīgā no trim Baltijas valstīm trupas viesizrāžu turnejā, un izrādes Rīgā notika saskaņā ar 1996. gadā parakstīto Latvijas un Ķīnas vienošanos par sadarbību kultūrā.

Pasaulslaveno Pekinas operas žanru pārstāvēja Jaņtajas pilsētas trupa — viena no šī senā žanra spožākajām pārstāvēm. Tā guvusi izcilus panākumus ne vien Ķīnā, bet arī Indijā, Birmā, Meksikā, Portugālē un daudzās citās valstīs.

Savdabīgais Pekinas operas žanrs Ķīnā izveidojās pirms diviem gadsimtiem, Tanu dinastijas laikā, taču daudzi šī žanra elementi balstījās uz jau 700 gadus senajām ķīniešu dejas, akrobātikas, pantomīmas un vokālās mākslas tradīcijām. Būtībā Pekinas opera sintezējusi vissarežģītākos skatuves mākslas izteiksmes līdzekļus, un izrādes nav iedomājamas bez patiesi augsta profesionālisma.

Spilgts apliecinājums augstajam Jaņtajas operas trupas līmenim bija arī Rīgā parādītā programma — piecas ainas, kas sniedza arī labu priekšstatu par Pekinas operas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu spektru. Sākot ar Pekinas operas tradicionālo muzikālo kompozīciju, kas, aizsākot izrādes orientāli pastorālo noskaņu, iepazīstina arī ar ķīniešu tautas mūzikas instrumentiem. Vispirms jau ar savdabīgo ķīniešu vijoli “huciņ” , kuras pavadījums rada caurviju noskaņu visai izrādei.

Spriežot pēc zāles reakcijas, vairākumam skatītāju pārsteigums bija izrādes pārsvarā humoristiskais raksturs. Skatītāju sajūsmu — pēc trim kamerstila ainām — izraisīja vērienīgais fināla viencēliens “Tracis debesu templī”, ko Jaņtajas trupa pati nosaukusi par mītisku akrobātisku klasisko operu. Viencēlienā, piedaloties visai trupai, pilnībā parādās Pekinas operas mākslinieku virtuozā akrobātikas un pantomīmas tehnika. Skatuviskās meistarības diapazonu vēl papildina teicama žonglēšanas māksla, bet jaņtajiešu savdabīgā vokālā tehnika jau apliecināta iepriekšējos viencēlienos.

Īpaša nozīme Pekinas operā ir sarežģītajam grimam. Tā mākslā pastāv dziļas tradīcijas, kas vairumam no mums laikam gan paliks līdz galam neizprastas. Tāpat kā unikālie vēsturiskie tērpi — māksla, kas prasa ilgas un pacietīgas studijas.

Kopumā Jaņtajas trupas izrāde, apliecinot augsto skatuves meistarību, lika domāt arī par ķīniešu nacionālās mākslas dziļajām saknēm un tradīcijām. Īpaši nozīmīgas Pekinas operas viesizrādes bija sakarā ar Latvijā pieejamo joprojām paskopo un samērā vienpusīgo informāciju par pasaules lielāko valsti.

Šo rindu autoram, pēc ĶTR Ārlietu ministrijas ielūguma viesojoties šajā valstī, ir bijusi iespēja apmeklēt arī Pekinas operas skolu un vērot, cik rūpīgi mazajiem ķīniešiem tiek mācīti šīs sarežģītās skatuves mākslas izteiksmes līdzekļi. Sarunā ar pedagogiem nācās dzirdēt arī bažas par šodienas Ķīnai reālu (arī Latvijai aktuālu) problēmu. Proti — par internacionālās subkultūras masveida ieplūšanu valstī kā ekonomisko kontaktu pavadoni. Šajā sakarā ķīnieši mēdz atkārtot savu seno tautas parunu: “Pa atvērtu logu istabā ielido gan taurenis, gan muša.” Vērojot rīdzinieku ilgos aplausus pēc Pekinas operas izrādēm, radās pārliecība, ka modernajā Ķīnā līdz ar ārvalstu investīciju pragmatisko piesaistīšanu, brīvo ekonomikas zonu veidošanu un kopuzņēmumu dibināšanu tiek rūpīgi sargātas nacionālās kultūras bagātības, starp kurām Pekinas opera ir viena no visspožākajām pērlēm.

Pekinas operas izrādi Latvijas Nacionālajā operā noskatījās arī Valsts prezidents Guntis Ulmanis, daudzi Latvijas politiķi un ārvalstu diplomāti. Ķīnas Tautas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Vans Fensjans sirsnīgi pateicās māksliniekiem. Savukārt tie pāris tūkstoši Latvijas skatītāju, kam laimējās redzēt kādu no (diemžēl tikai) divām Pekinas operas izrādēm Rīgā, var pateikties Ķīnas vēstniecībai par rūpēm, iekļaujot Latviju Jaņtajas trupas viesizrāžu maršrutā.

— Britu nedēļas sarīkojumi

No pirmdienas līdz pat svētdienai Rīgā notiek Britu nedēļa — plaša Lielbritānijas informatīvo un kultūras pasākumu programma, kas šobrīd sasniegusi kulmināciju: Reiterna namā skatāma Lielbritānijas karalisko dārglietu kolekcija, “Reformātu klubā Vecrīgā spēlē ansamblis “Volo Big Band”, Kinogalerijā tiek demonstrētas angļu filmas, Dailes teātris rāda Oskara Vailda “Ideālo vīru”, skolēniem tiek rīkotas ekskursijas uz Rīgā atvērtajiem britu uzņēmumiem, bet veselā virknē Rīgas restorānu tiek pasniegti tradicionālie angļu ēdieni. Anglikāņu baznīcā bija skotu vakars un britu mūzikas vakars “No madrigāliem līdz bītliem”. Reiterna namā notiks plašas britu virtuves svinības. Un tā ir tikai daļa no plašās un daudzveidīgās Britu nedēļas programmas.

Savdabīgs akcents Britu nedēļas kultūras programmā ir Latvijas Ārzemju mākslas muzejā skatāmā britu mākslas izstāde no paša muzeja kolekcijas — XVIII un XIX gadsimta gleznas, grafikas, porcelāna, fajansa un akmens izstrādājumi, tabakdozes un pat mēbeles, teicams ieskats gan angļu mākslas tradīcijās, gan arī mūsu pašu muzeja dažbrīd pat piemirstajās vai līdz galam nenovērtētajās bagātībās. Atklājot šo izstādi, Latvijas Ārzemju mākslas muzeja direktore Daiga Upeniece par šīs ekspozīcijas simbolu nosauca 1840. gadā tapušo Vilkija Deivida gleznas “Slepenā īru spirta dedzinātava” skici, jo šī darba līdziniece ir skatāma slavenajā Teita galerijā Londonā. Direktore arī uzsvēra, ka šīs izstādes iekārtošanas ideja radusies Lielbritānijas vēstniecībā.

Savukārt Lielbritānijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Nikolass Džerolds uzsvēra — katras zemes kultūra sakņojas tās vēsturē. “Varbūt neviens pasaulē to nezina labāk par latviešiem,” teica vēstnieks Džerolds, atzīstot, ka viņu pārsteidzis izstādes mākslinieciskais līmenis. Tā vēstnieks neesot pat zinājis, ka Rīgā glabājas slavenā britu mākslinieka Viljama Hogārta darbi. “Tuvojas šī mākslinieka 300 gadu jubileja, ko svinēs visā pasaulē,” teica vēstnieks, piebilstot, ka Hogārta iedibinātā politisko karikatūru tradīcija jau 300 gadus sagādā neērtības politiķiem un diplomātiem.

Latvijas kultūras ministre Ramona Umblija izstādes atklāšanā atzīmēja, ka Britu nedēļa mums devusi labu ieganstu “ izpurināt” savus muzeju fondus un parādīt pašiem sev un citiem, ka Rīgā glabājas nozīmīgas mākslas vērtības. Ministre arī uzsvēra, ka jau 24.novembrī Luksemburgā starptautiskā forumā tiks izlemts, vai Rīgai piešķirt godpilnās Eiropas kultūras galvaspilsētas tiesības 2001. gadā. Ministre izteica viedokli, ka izstādē demonstrētās muzeja fondu vērtības apliecina Rīgas tiesības uz šo godu.

Savukārt Rīgas Domes priekšsēdētājs Andris Bērziņš nosauca Ārzemju mākslas muzejā iekārtoto britu mākslas izstādi par simbolisku laikā, kad gribam atgriezties Rietumu pasaulē.

Izstādes atklāšanai muzeja direktore Daiga Upeniece lūdza Lielbritānijas vēstnieku Nikolasu Džeroldu simboliski iezvanīt vēsturisku angļu pulksteni.

Britu mākslas izstādes atklāšanā piedalījās daudzi Latvijas mākslinieki, politiķi, klāt bija arī Francijas, Ķīnas, Itālijas, Somijas, Nīderlandes, Igaunijas un vairāku citu valstu vēstnieki. Izstāde izvērtās par vienu no centrālajiem Britu nedēļas notikumiem.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

— Festivāls “Homo novus”

Intelektuālā dramaturģija un psiholoģiskā drāma, traģēdija un komēdija, monoizrāde, dzejas teātris un mūsdienu opera — dažādi žanri un dažādas skatuves mākslas koncepcijas bija pārstāvēti otrajā starptautiskajā jaunā teātra festivālā “Homo novus”, kas no 20. līdz 26.oktobrim notika Rīgā. Pirmais festivāls pirms diviem gadiem risinājās Daugavpilī. Tā rosinātājs un vadītājs, toreizējā Daugavpils teātra režisors Pēteris Krilovs, tāpat kā tā literārās daļas vadītāja Baiba Tjarve, bija arī šī festivāla rīkotāju pulkā. Pēteris Krilovs, kas tagad ir Kultūras akadēmijas Teātra nodaļas vadītājs, šajā festivālā izpelnījās ievērību ar savu studentu diplomdarba izrādi — Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi” dramatizējumu. Tā notika akadēmijas mācību namā Dzirnavu ielā 46, kur kādreiz bijis Rīgas Zirgu pasts vai vismaz ormaņu apmešanās vieta, bet šajos svētkos darbojās preses centrs un klubs. Nams vēl izskatās paplucis un neiekārtots, bet “Karamazovu” izrādei tas bija īsti piemērots. Darbība risinājās ne tikai telpā, bet arī aiz loga, kur gluži kā uz pasūtījumu krita īsts krievu ziemas sniegs. Trīs naktis šai namā valdīja čigāniska jautrība jebšu bohēma (fr. bohéme — čigānu dzīve). Zinātāji mēģināja atdzīvināt trīsdesmito, sešdesmito un arī mūsu deviņdesmito gadu bohēmas noskaņu.

Festivāla izrādes — kopskaitā 28 — notika Krievu drāmas teātrī, kas šim pasākumam bija piešķīrusi arī biroja telpas, Dailes teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, studijā “Skatuve” un arī Valmieras teātrī. Līdz ar Latvijas teātriem savu sniegumu rādīja viesi no Lietuvas, Igaunijas un Krievijas.

Festivāla laikā Eduarda Smiļģa teātra muzejā atklāja latviešu un somu jauno scenogrāfu darbu izstādi “Scenobox – 2000”, kas būs atvērta vēl ilgāku laiku.

“Homo novus” norisi vēroja gandrīz 50 ārzemju viesu no 13 valstīm. Viņi iepazina Latvijas teātru šodienu, jaunas domāšanas un izteiksmes meklējumus. Vairāki speciālisti atzina, ka te ir daudz jauna un interesanta, kas diemžēl netiek prasmīgi popularizēts ārzemēs. Igauņi un lietuvieši to pieprot labāk.

Ievērību pelna Vācijas ievērojamāko starptautisko festivālu rīkotājas Hannas Hurcigas atziņa, ka šis bija jauna veida festivāls. Rietumeiropā tos organizē tikai reklāmas nolūkā, cenšoties savus darbus pārdot. Šeit toties bija vērojams teātra dzīves un attīstības procesa jaunās tendences, kas pilnībā realizēsies vēlāk.

Teātra zinātnieki piedalījās konferencē “Izrāde kā pasaules radīšana”. Sakrālais un profānais mūsdienu teātrī”. Viņi apsprieda arī Rīgā redzētās izrādes. Notika aptauja, kurā speciālistus lūdza izteikt vērtējumu pēc piecu punktu sistēmas.

Aptaujas rezultāti nav visai objektīvi, jo ne visi redzēja visas izrādes. Uz Valmieru noskatīties A.Čehova “Ivanova” izrādi, piemēram, bija aizbraukuši tikai 5, bet viņi visi uzdevumu arī novērtēja ar “5”. Sanktpēterburgas aktiera H.Devotčenko monoizrādi — M.Saltikova-Ščedrina “Provincāļa Pēterburgas dienasgrāmata” redzēja 7 un arī augstu novērtēja. Pārējās izrādes noskatījās vairāk speciālistu, un visvairāk punktu saņēma režisora A.Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī iestudētā A.Čehova “Kaija”. Krievu drāmas teātrī R.Kozaka veidotā A.Strindberga “Nāves deja” un P.Krilova iestudētie “Brāļi Karamazovi”. Festivāla “Homo novus” galvenais sponsors bija Sorosa fonds. Tā mākslas un kultūras fonds savu balvu — 1000 dolāru piešķīra lietuviešu jaunās paaudzes režisoram Oskaram Koršunovam par novatorisko izrādi “P.S. Lieta O.K.”.

Šo mākslas svētku galvenais ieguvums droši vien ir sagādātā iespēja skatīt mūsdienu jaunā teātra kopainu, bet teātru ļaudīm — parādīt sevi un iepazīt citus. Par festivāla praktisko rezultātu var uzskatīt to, ka vasarā Krievu drāmas teātris ar Strindberga “Nāves deju” brauks uz festivālu Rumānijā, bet Jaunais Rīgas teātris ar “Kaijas” iestudējumu piedalīsies Čehova festivālā Maskavā.

Otrā reize pienāca pēc diviem gadiem. “Homo novus” rīkotāji ir apņēmības pilni darbu turpināt. Varbūt pie paša jaunā gadu tūkstoša sliekšņa Rīgā notiks trešais festivāls.

Jānis Rozenieks —

“Latvijas Vēstnesim”