PĀRSKATI. ZIŅOJUMI. INFORMĀCIJA

Latvija. Pārskats par tautas attīstību. 1997

Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pārstāvniecība Latvijā (UNDP). Ekspertu darba grupas

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10.1997., nr.285

Saturā

Ievads. Tautas attīstība un sociālā vienotība

Kas ir tautas attīstība?

Tautas attīstība, ekonomiskā augsme un pārejas norise

Tautas attīstības rādītāji

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

1.nodaļa. Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Inflācija un bezdarbs

Investīcijas, patēriņs un ekonomikas augsme

Īpašuma struktūra un privatizācija

Mazo un vidējo uzņēmumu attīstība

Maksājumu bilance un ārējā tirdzniecība

Fiskālā politika

Budžets un tautas attīstība

Secinājumi un ieteikumi

2.nodaļa. Nabadzība, nevienlīdzība un sociālā atstumtība

Sociālās nodrošināšanas sistēma

Bezdarbs

Ienākumu nabadzība

Nabadzība pēc mājsaimniecības sastāva

Sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība valstī

Izglītība

Veselības krīzes pārvarēšanas nosacījumi

Sabiedrības līdzdalība, pilsoniskā atbildība

Ieteikumi nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības pārvarēšanai

3.nodaļa. Nacionālā saskaņa un sabiedrības integrācija

Demogrāfiskā situācija Latvijā un identitātes

Politiskā integrācija

Pilsonība, naturalizācija un līdzdalība

Nepilsoņu statuss Latvijā

Valodas politika, izglītības reforma un sabiedrības integrācija

Valodas politika un latviešu valodas pozīciju nostiprināšana

Valodas politika izglītības sistēmā

Tendences krievu skolās un citās mazākumtautību skolās

Sociālpolitiskā situācija valstī, ģeopolitiskais fons un nacionālā saskaņa

Ieteikumi nacionālās saskaņas un sabiedrības integrācijas veicināšanai

4.nodaļa. Latvijas reģionālā attīstība

Reģiona definīcijas Latvijā

Indikatori reģionu raksturošanai

Lauku apvidu attīstība

Tiesību un pienākumu sadalījums starp centrālo valdību un pašvaldībām

Latvijas reģionālās attīstības pamatprincipi

Reģionālās plānošanas sistēma kā reģionālās attīstības veicināšanas līdzeklis

Sadarbība reģionālās attīstības jomā valsts institūciju līmenī

Teritoriālās reformas

Administratīvā reforma

Īpaši atbalstāmi reģioni

Priekšlikumi un iespējamie risinājumi

Nobeigums. Ieteicamie risinājumi

Ievads.

Tautas attīstība un sociālā vienotība

Uz iepriekšējiem Latvijas tautas attīstības pārskatiem balstoties

Tā kā šis jau ir trešais “Pārskats par tautas attīstību Latvijā”, ir uzkrājusies diezgan plaša datu un analīžu bāze, uz ko turpmāk balstīties. Izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1995” pieteikts un analizēts plašs jautājumu loks, par virstēmām izvirzot divus aspektus — sociālo integrāciju un sociālās spriedzes pieaugumu. Šajā pārskatā pētīta Latvijas daudznacionālās sabiedrības attīstība, mazaizsargāto iedzīvotāju grupu integrācija, sieviešu loma un pilsoniskās sabiedrības atjaunošanās. Aplūkots arī nabadzības un bezdarba pieaugums, veselības stāvokļa pasliktināšanās un noziedzības līmeņa paaugstināšanās. Izvirzīti vairāki ieteikumi, it īpaši nabadzības samazināšanas jomā.

Izdevumā “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1996” pamatīgāk aplūkots tautas attīstības jēdziens un tā attiecināmība uz pārejas norisi Latvijā. Analizēta ekonomiskā politika un dzīves līmeņa pārmaiņas, aplūkota izglītības reformu gaita un kritiski izvērtēts, kā Latvijā mainījusies tautas līdzdalība un kā attīstās pilsoniskā sabiedrība. Dažādos griezumos atkārtojas četras tēmas: 1) sekas, ko rada valsts atkāpšanās no daudzām pozīcijām un to pāriešana pilsoniskās sabiedrības pārziņā; 2) neuzticēšanās publiskajai sfērai kā tautas attīstības kavēklis; 3) saikne starp brīvību, atbildību un iespējām; 4) ar valdības izdevumiem nesaistīti tautas attīstības veicināšanas pasākumi. Šī integrētā pieeja deva iespēju 1996. gada pārskatā piedāvāt ne vien analīzi, bet arī ne mazumu konkrētu ieteikumu, kas savukārt stimulējuši plašāku interesi par pārskatu kā diskusiju forumu.

1997. gada “Pasaules pārskatā par tautas attīstību” Latvija ierindota 92. vietā pasaulē. No vienas puses, šis novērtējums norāda uz vairākām satraucošām pēdējo gadu tendencēm: vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir zemi, veselības stāvoklis pasliktinās, kopējais izglītības līmenis krītas. No otras puses, gan 1995., gan 1996. gada pārskatā atspoguļotie fakti liecina, ka Latvija kopš neatkarības atgūšanas 1991. gadā daudz ko sasniegusi.

Pierādījies, ka līdzšinējā politiskā sistēma spēj samērā sekmīgi nodrošināt valdības stabilitāti, un ir sākuši izpausties augļi, ko nes demokratizācijas process un virzība uz tiesisku valsti. Ar stingru fiskālo un monetāro politiku izdevies sasniegt makroekonomisku stabilitāti un radīt ekonomiskās augsmes pamatus. Latvijai kļūstot par Eiropas Padomes dalībvalsti un noslēdzot asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, tuvāki kļuvuši Latvijas ārpolitikas ilgtermiņa mērķi — integrācija Eiropā un iestāšanās NATO; tiesa gan, šajā jomā vēl daudz kas darāms.

Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997

Izdevumu “Latvija. Pārskats par tautas attīstību 1997” bijis iecerēts veidot tā, lai tas palīdzētu noteikt, kādas pašreizējā pārejas fāzē ir tautas attīstības prioritātes, un rosinātu uz diskusijām par to, ar kādu politiku un pasākumiem šos prioritāros uzdevumus būtu iespējams vislabāk īstenot. Gan atsauksmes par pagājušā gada “Pārskatu”, gan nesen publicētie dati, gan arī pašreizējās politiskās diskusijas norāda uz to, ka sociālās vienotības palielināšanos un tautas attīstības paātrināšanos visnopietnāk apdraud nevienlīdzība un atšķirības, kas pastāv trīs plašās jomās. Tās ir: 1) sociālekonomiskā nevienlīdzība un nabadzības pieaugums, 2) etniskās attiecības un nacionālā integrācija un 3) reģionālā attīstība.

Kā šajā “Pārskatā” redzams, nelīdzsvarotība minētajās jomās ļoti sakāpina sociālo spriedzi un, atstāta bez ievērības, var kavēt Latvijas attīstību nākotnē. Līdzšinējo etnisko, valodisko un reģionālo dažādību pēdējos gados papildinājusi aizvien pieaugoša šķirtne starp bagātajiem un nabagajiem, pilsētniekiem un lauciniekiem, valsts institūcijām un sabiedrību. Lai pastiprinātos sociālā vienotība, Latvijai jāpanāk, ka mazinās iespēju sadalījuma netaisnīgums un gan nepilsoņu, gan pilsoņu vidū plaši izplatītā pārestības sajūta.

Kaut kādā mērā šīs problēmas var izskaidrot ar pieņēmumu, ka tie ir īslaicīgi izkropļojumi, kurus rada pats pārejas process, jo tikpat kā tukšā vietā izveidot jaunu politisko un ekonomisko sistēmu ir grūti un sarežģīti. Tomēr būtiski svarīgi ir modināt sabiedrībā apziņu, ka šāda nevienlīdzība un sociāla atstumtība eksistē, rosināt diskusiju par šīm vainām un efektīvākajiem to novēršanas līdzekļiem un spert soļus, kuri veicinātu sociālu vienotību.

1. nodaļā aplūkotas pagājušā gada ekonomiskās tendences, ekonomisko augsmi analizējot ne tikai kvantitatīvajā, bet arī kvalitatīvajā aspektā. Šajā nodaļā sakopotie dati liecina, ka ekonomikā, iespējams, ir sasniegts zināms lūzuma punkts, taču iezīmējušās augsmes augļi vēl nav rezultatīvi novirzīti uz tautas attīstības prioritātēm.

2. nodaļā uzmanība koncentrēta uz nepieciešamību apkarot pieaugošo nabadzību, sociālekonomisko nevienlīdzību un sociālo atstumtību. Pētījumi par mājsaimniecību budžetiem liecina, ka ienākumu nevienlīdzības pieauguma tendence ir apturēta, taču diezgan plašs Latvijas iedzīvotāju slānis dzīvo nabadzībā. Spēcīgāk sākusi izpausties veselības aprūpes pieejamības un izglītošanās iespēju nevienlīdzība, bet pēdējā laika tendences pilsoniskās sabiedrības attīstībā liecina, ka joprojām plaši izplatīta ir atsvešinātība un neuzticēšanās publiskajai sfērai.

3. nodaļā skarts problēmu loks, kas jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bijis politisko diskusiju centrā, — etniskās attiecības un nacionālās integrācijas jautājums. Prāva daļa no Latvijas iedzīvotājiem ir cittautieši, un daudzi no viņiem pašlaik nav Latvijas pilsoņi vai pat neprot latviešu valodu. Galveno uzmanību pievēršot pilsonības un valodas politikas jautājumiem, šajā nodaļā analizēti nacionālās integrācijas sasniegumi, problēmas un izredzes.

4. nodaļā analizēta reģionālā attīstība Latvijā un sniegti plaši sociālie un ekonomiskie dati, kuri liecina, ka arī šajā jomā valda nelīdzsvarotība. Lauki saskaras ar ļoti nopietnām sociālajām un ekonomiskajām problēmām. Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju mīt Rīgā un tās apkaimē, un plaukstošā tranzītbiznesa augļus visa Latvija nebauda vienlīdz lielā mērā. Pašreizējās teritoriāli administratīvās reformas, kuru mērķis ir efektivizēt pašvaldību sistēmu, domājams, palīdzēs atrisināt dažas no šīm problēmām, taču tik un tā steidzami ir nepieciešama efektīvāka reģionālās attīstības politika vispārnacionālajā līmenī.

Daudzi pagājušā gada pārskatā ietverto diskusiju dalībnieki par Latvijā sāpīgākajiem tautas attīstības jautājumiem atzinuši ekonomiskās attīstības kvalitāti un problēmas, ar kurām saistīta nabadzības un sociālekonomiskās nevienlīdzības novēršana, nacionālās integrācijas iedzīvināšana un Latvijas reģionu attīstīšana. Tas saskan ar vispārīgajiem vērtējumiem par reģionālajām tendencēm Centrāleiropā un Austrumeiropā, kuri norāda uz to, ka sociālās vienotības nosargāšana ir viena no tuvāko gadu galvenajām problēmām. Ja izdosies izstrādāt saskaņotu politiku, kas vērsīsies ne tikai pret sociālās atstumtības simptomiem, bet arī pret tās dziļākajiem cēloņiem, un ja šo politiku īstenos ne tikai valdība, bet arī citi sabiedrībā funkcionējošie subjekti (piemēram, nevalstiskās organizācijas, uzņēmēji utt.), rezultāts būs augsti kvalitatīva, ilgtspējīga ekonomiskā augsme, kas dos labumu visiem un stimulēs arī citu tautas attīstības rādītāju uzlabošanos, palielinās sociālo un ekonomisko taisnīgumu, paaugstinās valdīšanas efektivitāti un leģitimitāti.

Tādējādi izdevums “Latvija. Pārskats par tautas attīstību” ir adresēts ne vien politikas izstrādātājiem un īstenotājiem, bet arī tās ietekmētājiem — sabiedriskās saziņas līdzekļiem, nevalstiskajām organizācijām, augstskolu mācībspēkiem un zinātniekiem, privātsektoram un Latvijas starptautiskajiem partneriem. Lai cik neaizstājama “Pārskata” atzinumu pamatošanā ir informācija un analīze, viens no svarīgākajiem tā mērķiem ir sniegt konkrētus ieteikumus, kuri rosinātu uz dialogu un tādu praktisko rīcību, kas Latvijai pavērtu iespēju ar labākiem līdzekļiem pilnīgi realizēt savu attīstības potenciālu.

1. nodaļa.

Tautas attīstība, tautsaimniecība un pārejas norise Latvijā

Ievads

Aizvadītajā gadā reformu nostiprināšanā un ekonomiskās vides uzlabošanā paveikts visai daudz. Banku sistēma pēc 1995. gada krīzes stabilizējusies, un sabiedrībā uzticība tai atjaunojusies. Valsts finansiālais stāvoklis uzlabojies, turpina kristies kredītprocenti un inflācija, pieaug investīcijas un strauji attīstās vērtspapīru tirgus. Kā rāda statistika, sācis pieaugt iekšzemes kopprodukts un, sākot ar 1996. gada beigām, arī reālā alga. 1996. gadā tika panākts nozīmīgs progress privatizācijā, arī lielo valsts monopoluzņēmumu privatizācijā, attīstījies nekustamā īpašuma tirgus. Būtiskus pasākumus valdība veikusi, lai uzlabotos investīciju klimats, attīstītos mazie un vidējie uzņēmumi un palielinātos eksports. Veikts konsekvents darbs, kura mērķis ir integrēties Eiropas politiskajās un ekonomiskajās struktūrās, kā arī Pasaules Tirdzniecības organizācijā.

Bet, lai gan Latvijā iezīmējušās tautsaimniecības atveseļošanās tendences, tās līdz šim maz ietekmējušas cilvēku labklājību. Lielas iedzīvotāju daļas dzīves līmenis pagaidām vēl ir zems, un progress makroekonomisko pārveidojumu jomā vēl nav novedis pie jūtama uzlabojuma iedzīvotāju ienākumos. Tas apstiprina, ka uz cilvēkiem orientēta, saskaņota ekonomiskā un sociālā attīstība nav vienkārši sasniedzama un panākumi ir tieši saistīti ar pārejas perioda reformu tempu, secību un kvalitāti. Tomēr Latvija daudz paveikusi, lai radītu stabilu vidi ilgtspējīgai ekonomikas augsmei.

Vispārīgs ekonomiskās situācijas raksturojums

Lai gan darāmo darbu vēl ir ļoti daudz, 1996. gadu var uzskatīt par zināmu pagrieziena punktu Latvijas ekonomiskajā attīstībā. Pēc milzīgā ražošanas apjomu krituma 1991. un 1992. gadā (IKP apjoms 1993. gadā bija tikai 42 procenti no 1990. gada apjoma) makroekonomiskā vide skaidri uzlabojusies. 1996. gadā IKP pieaudzis par 2,8 %, budžeta deficīts bijis minimāls, proti, 1,9 % no IKP, krietni samazinājusies inflācija, palielinājies eksporta apjoms. Aizvadītā gada saimnieciskās aktivitātes pieaugums rada optimismu.

Makroekonomisko stabilizāciju un pēdējo gadu pārmaiņas Latvijas ekonomikā pozitīvi novērtējušas tādas starptautiskās institūcijas kā Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka un tādas reģionālās organizācijas kā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Līdzās ekonomikas augsmes atsākumam šīs organizācijas atzīmējušas arī lata kursa stabilitāti, banku krīzes radīto grūtību pārvarēšanu, kredītprocentu likmju krišanos, vērtspapīru tirgus attīstību, lielo valsts uzņēmumu privatizācijas uzsākšanu.

Par svarīgu panākumu jāuzskata arī augstais kredītreitings (“A” reitings attiecībā uz ilgtermiņa parādu valsts valūtā un “BBB” reitings attiecībā uz ilgtermiņa parādu ārvalstu valūtās), ko Latvijai piešķīrusi viena no ietekmīgākajām kredītreitinga aģentūrām “Standard & Poor's” , kas novērtēšanas metodikā ņem vērā tādus ekonomiskos rādītājus un faktorus kā valsts ārējais parāds, maksājumu bilance, nodokļu politika, cenu stabilitāte u. c. Šis reitings ir viens no augstākajiem Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vidū.

Tiesa gan, Latvijas ekonomisko attīstību aplūkojot salīdzinājumā ar citām pārejas valstīm, jāsecina, ka 1996. gada iekšzemes kopprodukta pieaugums bijis relatīvi neliels. Lielākajā daļā pārejas valstu, kurās iekšzemes kopprodukta pieauguma temps bijis pozitīvs, tas bijis augstāks nekā Latvijā. Turklāt šajās valstīs ekonomikas augšupeja noris ilgāk nekā Latvijā. Tomēr prognozē, ka 1997. gadā Latvijas IKP pieaugums būs 4–5 procenti un inflācija būs kritusies līdz 8–9 procentiem, un ir pamats domāt, ka turpmāk Latvijā ekonomiskie rādītāji uzlabosies tāpat kā citās šā reģiona valstīs.

To pašu var teikt arī par rūpniecības produkcijas kopapjoma indeksu. Latvijā tas bijis viens no zemākajiem Centrāleiropā un Austrumeiropā. Tā, piemēram, 1996. gadā Latvijā rūpniecības produkcijas pieaugums bijis tikai 1,4 %, bet 1994. un 1995. gadā — negatīvs. Turpretī Polijā 1996. gadā tas bijis 9,1 %, Rumānijā — 9,8 %, Čehijā — 6,8 %. Jāatzīmē samērā liels celtniecības (5,3 %) un pakalpojumu (4,7 %) apjoma pieaugums. Toties turpinājusies lejupslīde lauksaimniecībā, un tas negatīvi ietekmē lauku iedzīvotāju dzīves līmeni un tautas attīstības rādītājus vispār. Iekšzemes kopprodukta pieauguma temps nozaru griezumā detalizētāk aplūkots tālāk.

Kaut arī Latvija un pārējās Baltijas valstis ekonomiskajā ziņā sāk panākt citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā joprojām ir viens no viszemākajiem visā Austrumeiropā. 1995. gadā Latvijā iekšzemes kopprodukts uz 1 iedzīvotāju (izteikts pirktspējas paritātes dolāros) bija tikai 3273 USD, Igaunijā — 4051 USD, Lietuvā — 4000 USD, Ungārijā — 6604 USD, Bulgārijā — 4852 USD. Latvijā tas ir piecas līdz desmit reizes mazāks nekā Eiropas Savienības valstīs. Tomēr jāpiebilst, ka dati par IKP uz 1 iedzīvotāju pārejas valstīs nav sevišķi droši un to ticamība ir problemātiska. Ne visās pārejas valstīs ir pieejami statistikas dati, un šo valstu reformu gaitas īpatnības un dažādais temps apgrūtina salīdzināšanu.

Iekšzemes kopprodukts nozaru griezumā

Pēc oficiālās statistikas datiem, IKP pieaugums 1996. gadā bijis 2,8 procenti, taču, pēc neoficiālām aplēsēm, kas ietver arī neoficiālo jeb ēnu ekonomiku, tas bijis pat lielāks — 3 līdz 5 procenti. 1996. gadā gandrīz visās nozarēs, izņemot lauksaimniecību, sasniegts pieaugums. Latvijas veiksmīgā darbība tranzītbiznesā 1996. gadā nodrošinājusi 13,5 % pieaugumu transporta un sakaru nozarē. Arī 1997. gada pirmajos mēnešos nosūtīto un saņemto kravu apjoms ostās un dzelzceļa tranzītpārvadājumi turpinājuši augt.

Lielā mērā ekonomikas atveseļošanās pēdējā gada laikā bijusi saistīta ar veiksmīgo transporta biznesa attīstību, it īpaši tranzītpakalpojumu pieaugumu. Tranzītpārvadājumi un ostu pakalpojumi veido ceturto daļu no eksporta. Tomēr jāņem vērā, ka, lai gan Latvijas pašreizējā situācija tranzītbiznesā ir izdevīga, konkurence šai jomā arvien pieaug. Tā var ietekmēt tranzītbiznesu turpmākajos gados. Turpmāk vēl aktīvāk jāuzlabo ostu (Rīgā, Ventspilī, Liepājā u. c.) darbība, jānostiprina to konkurētspēja. Tā kā tranzītpakalpojumi ir pārāk atkarīgi no politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Krievijā un citās NVS valstīs, tad līdzsvarotas un ilgtspējīgas ekonomiskās augsmes interesēs uzmanība jāpievērš arī pārējām tautsaimniecības nozarēm, it īpaši rūpniecībai un pakalpojumu sfērai.

1996. gadā pirmo reizi kopš reformu uzsākšanas pieaudzis rūpnieciskās ražošanas apjoms, it sevišķi pārtikas rūpniecībā, kokapstrādē, papīra, būvmateriālu, tekstilizstrādājumu ražošanā un metālapstrādē. Pārtikas rūpniecība ir Latvijas industrijas vadošais sektors — gan pievienotās vērtības (44 % no rūpniecības produkcijas kopapjoma), gan nodarbinātības ziņā. Sektors ir sekmīgi pārstrukturējies, un galvenais ražošanas pieaugums vērojams piena un zivju pārstrādē. Produkcijas kvalitāte atbilst vietējā tirgus prasībām, taču lielākā daļa eksporta (90 %) iet uz NVS.

Kokapstrāde ir lielākā ārzemju valūtas pelnītāja Latvijas rūpniecībā: tā veido ceturto daļu no eksporta, pie tam 85 % produkcijas tiek eksportēti uz rietumvalstīm. Pēdējā laikā iezīmējusies tāda pozitīva tendence, ka palielinās apstrādāto kokmateriālu īpatsvars eksportā un pieaug mēbeļu eksports. Kokapstrādes sektors ir vienīgais, kur pieaugusi nodarbinātība.

Tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošana ir vēl viens dinamisks sektors, kas pēc privatizācijas sekmīgi pārstrukturējies un uzrāda visstraujāko eksporta pieaugumu (1996. gadā par 39 %), turklāt 50 % eksporta iet uz ES, bet 30 % uz NVS. Šai nozarē izveidots daudz jaunu un veiksmīgu uzņēmumu. Pieaugums celtniecībā galvenokārt saistīts ar Latvijas ceļu tīkla remontu un cementa eksportu uz rietumvalstīm.

Tomēr daudzas nozares, kas bija dziļi integrētas bijušajā PSRS tautsaimniecībā, nespēj izkļūt no stagnācijas. Nav izdevies apturēt ražošanas kritumu elektrisko mašīnu un aparātu, radio, televīzijas un sakaru iekārtu un aparatūras, automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošanā. Šais nozarēs visai liels vēl ir lielo valsts uzņēmumu īpatsvars. Galvenie bremzējošie faktori ir aizkavētā privatizācija, uzņēmumu nodokļu parādi, novecojusī tehnika un ierobežotais noieta tirgus.

Lauksaimniecība joprojām ir nozīmīgs tautsaimniecības sektors, kas 1996. gadā nodarbināja 18,3 % darbaspēka un deva 9 % no IKP. Privatizācijas un agrārās reformas gaitā izveidojies ap 200 tūkstošiem individuālu saimniecību, kuras pārsvarā nodarbojas ar sīkražošanu. Tomēr lauksaimniecība piedzīvo lejupslīdi. Dažādi pētījumi liecina, ka tikai 5 līdz 8 procenti zemnieku saimniecību nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu uz komerciāliem pamatiem. Strukturālās pārmaiņas tautsaimniecībā, nepiemērotā zemnieku saimniecību struktūra, kas izveidojusies zemes īpašumtiesību atjaunošanas rezultātā, kapitāla, tehnikas un ēku trūkums, nelielais tirgū pārdotās produkcijas apjoms, zemie ienākumi un nepietiekamā vadības prasme radījuši problēmas lauku ekonomikā, un rezultātā lauksaimniecības sektorā pieaug bezdarbs. Lauku apvidu dzīves līmeņa lejupslīde un tās sociālās sekas sīkāk aplūkotas 4. nodaļā.

Visu šo apstākļu dēļ lauksaimnieciskās ražošanas kritumu 1996. gadā vēl nav izdevies apturēt un Latvija kļuvusi par lauksaimniecības neto importētāju, turklāt tirdzniecības bilance ar ES pasliktinās, jo pieaug pārtikas imports. Arī veiksmīgajās zemnieku saimniecībās produkcijas cenu pieaugums nekompensē nepārtraukto ražošanas izmaksu pieaugumu, kas lauksaimniecisko ražošanu padara arvien nerentablāku.

Kopumā vērojama tendence, ka rūpnieciskās ražošanas pieaugums koncentrējas nozarēs ar nelielu pievienoto vērtību un lielu darba patēriņu (pārtikas rūpniecība, mežsaimniecība un kokapstrāde, celtniecība, apģērbu ražošana). No tautas attīstības viedokļa šāda tendence īstermiņa aspektā vērtējama pozitīvi, jo šīs nozares akumulē lēto darbaspēku un rada nodarbinātību, tomēr ilgtermiņa perspektīvā Latvijas interesēs ir attīstīt zinātniski un tehnoloģiski ietilpīgas nozares, kuru produkcijai ir augsta pievienotā vērtība un eksportpotenciāls.

Inflācija un bezdarbs

Jau no 90. gadu sākuma inflācija Latvijā radījusi gan ekonomiskas, gan arī sociālas problēmas. Inflācija nežēlīgi apgrūtina Latvijas iedzīvotāja finansiālo stāvokli, veicina ienākumu nevienlīdzību un dažkārt arī cilvēku nokļūšanu nabadzībā. Ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pensionāri, kuru pensijas ir tikai daļēji indeksētas un kuriem augsta un pat mērena inflācija sagādā izdzīvošanas grūtības.

Salīdzinot ar citām pārejas valstīm, pašlaik Latvijā inflācijas līmenis ir visai zems, kas lielā mērā panākts ar Latvijas valdības un Latvijas Bankas realizētajiem inflācijas mazināšanas pasākumiem (stingru monetāro un fiskālo politiku). Inflācija Latvijā kritusies strauji. 1992. gadā tā sasniedza 950 %, 1993. gadā nedaudz pārsniedza 100 %, un 1994. gadā tā jau bija nokritusies līdz 36 %. 1995.–1996. gadā inflācija ietiepīgi negribēja kristies, 1996. gada beigās tā vēl arvien bija apmēram 18 %. Tomēr jau 1997. gada augustā inflācija atkal strauji kritusies — līdz 8,6 %.

Galvenie cēloņi 1994.–1996. gada inflācijai bijuši: 1) valūtas kursa novērtēšana zemāk par līdzsvara vērtību, 2) administratīvi regulēto cenu pielāgošana starptautiskajām cenām, 3) akcīzes nodokļu likmju mainīšana atbilstoši Eiropas praksei, 4) atšķirīgs produktivitātes pieaugums pārdodamo un nepārdodamo preču ražošanā, 5) komercbanku neefektīvās darbības radītais kvazifiskālais deficīts, kas vēlāk atspoguļojās komercbanku krīzē.

Cenu stabilitāte un inflācijas samazināšana līdz viencipara līmenim kļuvusi par Latvijas ekonomiskās un monetārās politikas galveno mērķi un sasniegumu. Prognozēts, ka 1997. gadā inflācija būs nokritusies līdz skaitlim, kas nedaudz pārsniegs 8–9 %, bet līdz 2002. gadam sasniegs 5 %. Latvijas apstākļos tas jāvērtē ļoti pozitīvi. Pašlaik vēl turpinās cenu transformācijas process. Cenas pieaug tām precēm un pakalpojumiem, kuriem tās tika regulētas. Palikušas tikai nedaudzas regulētas cenas, piemēram, transporta, enerģijas un komunālajā sektorā.

Par būtisku pretinflācijas faktoru jāuzskata lēnais iedzīvotāju ienākumu pieaugums, kas saistīts ar ierobežojošo fiskālo politiku. Pēdējos divos gados algu pieaugums bijis mazāks nekā patēriņa cenu pieaugums. Tas nozīmē, ka strādājošo pirktspēja kritusies. Nominālās algas Latvijā pēc strauja kāpuma 1994.–1995. gadā stabilizējušās, taču tās vēl arvien ir zemas salīdzinājumā ar algām dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. Valsts sektorā un valstij piederošajos uzņēmumos nodarbināto vidējā bruto darba samaksa 1996. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieaugusi par 10,3 % un bijusi apmēram Ls 100 mēnesī. 1996. gadā strādājošo pirktspēja samazinājusies par 8,8 %, kas ietekmējis gan visas tautsaimniecības, gan atsevišķu nozaru patēriņa pieauguma tempu. Vidējās pensijas lielums 1996. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pieaudzis par 18 %, bet reālie ienākumi pieauguši tikai par 0,3 %.

Pēc oficiālajiem statistikas datiem, bezdarba līmenis Latvijā 1996. gadā bijis 7,2 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem jeb 90,8 tūkstoši cilvēku. Taču jāņem vērā tā sauktais slēptais bezdarbs (darbs nepilnu darba laiku, piespiedu bezalgas atvaļinājumi u. c. formas), kura uzskaite nav nokārtota. Kaut arī 1997. gada pirmajā pusē bezdarbs Latvijā lēnām turpināja palielināties, tā līmenis Latvijā ir zemāks nekā daudzās citās pārejas valstīs, kā arī Eiropas Savienības un Ziemeļu valstīs. Tomēr strukturālo pārmaiņu rezultātā atsevišķām iedzīvotāju grupām bezdarbs draud vairāk. 2. nodaļā analizētas bezdarba sociālās sekas un bezdarba problēma dzimumu, vecumu un izglītības griezumā.

Pārskats tiek publicēts saīsinātā variantā: bez starpliku materiāla informācijām, attēliem, tabulām. — Red.

Turpinājums — seko