PIE PIRMAVOTIEM

Nāk Raiņa vēstules uz mājām

Sākums — “LV”

30.oktobra numurā

“... un tomēr reiz nāks laiks, kad uzvarēs taisnība un cilvēcība”

Kārlis Varkalis — Rainim

Bernē

1917.gada 10.maijā

Mīļo Raini,

nupat kā saņēmu Jūsu kartiņu.1Steidzos Jums paziņot, ka Jūs neviena neapgrūtinat, saņemdami pabalstu. No tiem 6000 frankiem, kurus mums izsniedza sūtniecība, mums vēl atliekas apmēram 2000 fr. pēc tam, kad bijām izsnieguši palīdzību visiem mūsu organizācijas biedriem pēc viņu pieprasījumiem. Tātad Jūsu bažas veltīgas. Un priekš nākamā mēneša Jūs man atļausiet Jūs ierakstīt Bernas grupas slimo biedru listē. Vai ne tā ? Ar kvītes sūtīšanu un tāpat ar ārsta apliecību nesteidzaties.2 Kad iznāk, tad atsūtiet, jo pagaidām pietiek ar pasta kvīti, kurā ir minēts — kam un cik ir nosūtīts.

Es briesmīgi baidos par Krievijas pēdējo dienu notikumiem: baidos no anarķijas. Kas gan tad galā iznāks? Ja nokļūs līdz anarķijai, tad prūši ar veco valdību kā likts sametīsies uz vienu roku, un tad viss ir pazaudēts. Kur tad paliks Latvija?

Ar mīļu sveicienu visapkārt Varkals.

P.S. Atbildiet tomēr uz manu garo vēstuli.3 Vai Jūs vēlaties saņemt pagaidu pasi uz Jūsu īsto vārdu? Ja tā, tad atsūtiet fotogrāfijas.

1Domāta Raiņa 9.maija atklātne (tā līdz šim nav atrasta), kurā dzejnieks acīmredzot vēlreiz izteicis šaubas, vai viņam ir tiesības pieņemt slimiem un trūcīgiem emigrantiem paredzēto pabalstu, īpaši tādēļ, ka Šveices sociālistu — aizsardzībnieku organizācija jeb t.s. Patriotu komiteja šim nolūkam bija nolēmusi izmantot arī Krievijas sūtniecības Šveicē piešķirtos līdzekļus. Rainis nevēlējās dot saviem pretiniekiem ieganstu pārmetumam, ka viņš “top nopirkts par pagaidvaldības naudu” (1917.gada 14.maija vēst. K.Varkalim).

2K.Varkalis te piemin kvīti, ar kuru Rainim vajadzēja apliecināt pirmā, viņam jau nosūtītā slimības pabalsta — 200 franku— saņemšanu, kā arī iesniegšanai Krievijas sūtniecībā paredzēto ārsta izziņu par viņa veselības stāvokli.

3Runa ir par K.Varkaļa 7.maija vēstuli uz Kastaņolu (RM, inv.nr.21943). Tajā plaši iztirzātas ar emigrantu mājāsbraukšanas organizēšanu un ar Latviešu komitejas Šveicē (1916—1917) likvidēšanu saistītas problēmas, kā arī ieskicētas krasās domstarpības latviešu sociāldemokrātu maziniecisko un lieliniecisko grupējumu starpā. K.Varkalis savā un domubiedru vārdā aicināja Raini pievienoties jaundibināmai sociāldemokrātu aizsardzībnieku un nacionālpatriotu grupai, kurai pēc tās dalībnieku ieceres starptautiskos sociālistu forumos būtu aktīvi jāpropagandē savs, no partijas lielinieciskā vairākuma atšķirīgs idejisks virziens.

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā 1917.gada 21.maijā

Dārgo biedri, še būs vēl viena slimības apliecība.1Laikam rīt dabūšu šepat vēl. — Ļeņinisti tiešām atdod Kurzemi vāciem2 un latv[iešu] s[ociāl]d [emokrāti] lielinieki ne “Cīņā”, ne “Soc[iāl]d[emokrāt]ā”3 pret to neprotestē. Ir gan “s[ocial]d[emokrāti]” un “latvji”! Ar Koalīcijas ministriju maz būs līdzēts, jo Ļeņins paliek tāpat opozīcijā. Daudz mīļu labdienu.

[Paraksts.]

1Minēto apliecību Rainim, domājams, bija izsniedzis Lugānas aptiekārs Etore Soldati. Vairākas izziņas dzejnieks vēl tikai gaidīja no Aspazijas iecienītās Cīrihes ārstes Betijas Farbšteinas—Oserzeceres, pie kuras neilgu laiku bija ārstējies arī viņš.

2Šajās rindās atbalsojas Raiņa pirmā, spontānā reakcija uz ziņu, ka lielinieki savā programmā paredzējuši miera noslēgšanu ar Vāciju bez aneksijām un kontribūcijām.

3Domāti lielinieciskās LSD CK preses izdevumi: 1904. gadā nodibinātais laikraksts “Cīņa”, kas pēc 1917. gada Februāra revolūcijas bija sācis iznākt Petrogradā kā legālas dienas avīze, kā arī P.Stučkas rediģētais rakstu krājums (žurnāls) “Sociāldemokrāts” (1917).

Kārlis Varkalis — Rainim Bernē 1917.gada 7.septembrī

Mīļo Raini, redziet nu, cik tāļu esam nonākuši, brāļodamies ar prūšiem.1Kur nu mūsu Rīga un varbūt arī drīzākā laikā visa mūsu zemīte — dārgā dzimtene kritīs prūšu slepkavu nagos. Manām bēdām nav gala, bet ko tur izdarīsi. Palīdzēt nevar, raudi vai dziedi... Lai kā būdams, tomēr es cerības vēl neesmu zaudējis. Lai mūsu dzimteni izposta, bet reiz pienāks laiks, ka[d] prūšu kundzībai būs gals. Es vairs nerunāju par kaizerismu, bet par visu vācu tautu, kura ir kā viens vienīgs “kaizers”. Šo kaizeri vajag sakaut karā, citādi no viņa miera nebūs vēlākos laikos. Cielēns ar sievu aizbrauca uz Krieviju.2 Bēdīga bij šķiršanās: taisni tanī dienā pienāca ziņa par Rīgas ieņemšanu. Viņš saka, ka tagad braukšana uz Krieviju esot gluži kā bez mērķa. Labi, ka Jūs neaizbraucāt. Es personīgi esmu ļoti apmierināts. — Vai pabalstu saņēmāt? Jums nolēma par mēnesi 300 frs. — Es uz Krieviju nebraukšu tik ātri, esmu saistīts ar karagūstekņu palīdzības biroju, kura reorganizāciju gaidam no dienas dienā. Gaidam komisāru no Pēterpils. Mēģināsim no biroja izslaucīt melnsimtniekus kā baronu Wolfu un Cie.Vēlāk rakstīšu garāku vēstuli. Acumirklī nav vaļas. Ar mīļu sveicienu Varkals.

1Pirms dažām dienām Šveici bija sasniegusi satraucošā vēsts, ka vācu karaspēks 3. septembrī (pēc j.st.) triecienā ieņēmis Rīgu.

2Kaut gan Fēlikss Cielēns un viņa dzīvesbiedre Maija Cielēna (dz.Eliase, 1889— ?), tāpat kā pārējie Šveices latvieši, sāpīgi pārdzīvoja ziņu par Rīgas krišanu, viņi tomēr nolēma neatteikties no riskantā nodoma atgriezties dzimtenē. Izšķirošais arguments par labu šādam lēmumam bija tas, ka angļu iestādes M.Cielēnai izņēmuma kārtā bija izsniegušas atļauju braucienam no Francijas uz Angliju kuģī, kas sievietēm tolaik bija stingri aizliegts.

3Runa ir par slimības pabalstu Rainim no t.s.Patriotu komitejas līdzekļiem.

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā 1917.gada 11.septembrī

Dārgais draugs, Jūsu mīļā karts man ir liels spirdzeklis.1 Tā ir latviski domāts: lai nāk kas nākdams, lai atņem mūsu dzimteni, mēs nepadosimies, un tomēr reiz nāks laiks, kad uzvarēs taisnība un cilvēcība. Tā vecās nokautās Latvijas vietā mēs celsim jaunu Latviju brīvā bezprūšu Eiropā. Garīgi vajga atbrīvināt no prūsības varasprincipa i latviešus, lai nepārdod vairs savu tēvu—māti, i krievus, i visas Eiropas tautas. Pirms rupjā vara jāsalauž ar rupju varu, tad garam ceļš. — Es priecājos, ka paliek vēl še dažs biedrs un draugs kā Jūs, kam arī še ir darbs pret melnsimtniekiem. — Es pabalstu2 vēl neesmu saņēmis, gan jau nāks pēc 12 sept. aizbraukuma. Daudz mīļu sveicienu no mums abiem.

[Paraksts]

1Rainis te atsaucas uz K.Varkaļa 7.septembra atklātni (sk.iepriekš.).

2Sk.3.vēstules 3.piezīmi.

Kārlis Varkalis —Rainim Bernē 1917.gada 14.decembrī

Mīļo Raini,

mīļš paldies par kartiņu un par laipno ielūgumu!1Es jau sen biju nodomājis Jūs apmeklēt un galīgi runāju ar b.Sēju, vai nevarētu uz svētkiem pie Jums nobraukt. Viss būtu labi, bet, dievam žēl, uz ziemas svētkiem laikam neiznāks Jūs apmeklēt: personīgi pienākumi mani aiztur. Bet, lai nu kā, agri vai vēlu pie Jums nobraukšu.2 Gribu Jūs vaigu vaigā skatīt, tāpat arī Aspaziju. Pirmo reizi es Jūs redzēju laikam 1895.gadā Jelgavā, kad nelaiķis biedr.Rolovs3 mani ar Jums iepazīstināja. Rolovam bij darīšanas Rīgā, un es braucu no Liepājas4 pa suņu dienām pie vecākiem uz Vidzemi.5 Es to reizi atminu kā šodien: tas bij vienā lielākā vīnūzī (Jelgavā).6 Rolovs Jums teica, teit ir viens jauns biedrs (es biju vēl puika), kas, apbruņojies ar literatūru, brauc uz Vidzemi, dūšīgs zēns... Jūs pasmīnējāt un teicāt: “Tas ir vareni”. Uz mani tas atstāja lielu iespaidu. Jums jau tādi sīkumi i prātā neienāks. — Redzēs, cik tāļu tie boļševiki noies. Man rādas, ka kāds Kaledins7 būs Krievijas diktators. Viņš iecels (pēc boļševiku sakaušanas) kādu mazu cariņu, varbūt pat Kerensky iecels cariņa vietā, kuru līdz šim visa tauta diev[in]āja.

Kā nu būs būs — redzēsim. Labi, ka Jūs neaizbraucāt uz dzimteni.

Mīļš sveiciens visapkārt.

Varkals.

1Rainis 1917.gada 17.decembra atklātnē K.Varkali bija uzaicinājis apciemot viņu un Aspaziju Kastaņolā.

2Šāda izdevība K.Varkalim radās pēc gada — 1918.gada decembrī.

3Proti, jaunstrāvnieks, strādnieku pulciņu dibinātājs Liepājā (1894) Ernests Rolavs (1874—1907).

4K.Varkals tolaik mācījās Liepājas Nikolaja ģinmnāzijā un līdzīgi daudziem turienes jauniešiem bija aizrāvies ar Jaunās strāvas idejām.

5Vēstules autors dzimis un audzis Praulienas pagasta “Trākšos”.

6Iespējams, ka šī sastapšanās notikusi 1895.gada decembrī, īsi pēc tam, kad Rainis bija aizgājis no laikraksta “Dienas Lapa” vadības un pārcēlies uz Jelgavu.

7 Runa ir par Donas kazaku kontrrevolucionārās kustības līderi Aleksandru Kaļedinu (1861 — 1918), kurš laikā no 1917.gada oktobra līdz 1918.gada janvārim vadīja pretpadomju dumpi.

8 Domāts Krievijas politiskais darbinieks, Pagaidu valdības priekšsēdētājs Aleksandrs Kerenskis (1881 — 1970).

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā 1918.gada 14.janvārī

Dārgo biedri, saņemat mūsu sirsnīgus laimes vēlējumus uz jaunu, labāku gadu! Skaitam jaungadu pa vecam, novēlotam māju stilam, jo Eiropas jaungadu nau vēl gribējuši ievest mūsu jaunie patvaldnieki, viņiem pieticis ievest prūšu reakciju. Nākamgad jāuzvar revolūcijai!

[Rainis]

Aspazija

Zīmīgi, ka Rainis šīs rindas raksta pēc tam, kad Krievijā jau noticis Oktobra boļševistiskais apvērsums.

Kārlis Varkalis — Rainim Bernē 1919.gada 21.maijā

Sveiks, mīļo Raini, nosūtu uz Tavu adresi priekš Kļavas* 200 frankus. Kļava man bij rakstījis, lai es sūtot uz Tavu adresi. Ceru, ka ar to Tevi daudz neapgrūtināšu.

Dzirdēju no Kļavas, ka Tu esot ļoti spirgts. Priecājos no visas sirds. Tev vēl ilgi gadi jādzīvo mūsu nelaimīgās tautas labā. Mīļš sveiciens Aspazijai.

Tavs Varkals.

* K.Varkaļa jaunības draugs no Liepājas laikiem, Piektā gada emigrants Jānis Kļava tolaik ciemojās pie Raiņa un Aspazijas Kastaņolā.

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā 1919.gada 12.jūnijā

Dārgo biedri, mēs ļoti nožēlojām, ka Tev nebij iespējams līdz ar Kļavu apciemot Tičīnu1 un mūs. Ilgi neesam redzējušies, ij ne vēstulēs, — vai nu neredzēsimies, mājās braucot? Visi kājas aunam, bet kādi dzelžu zābaki jāvelk, lai baronu briesmām varētu cauri izbrist?2 Bet nu tomēr, tomēr tuvāka cerība. Raksti nu Tu uz Londonu pēc pases arī mums ar Aspaziju.3 Še būs mūsu zīmes pēc pases formulāra: Jānis Pliekšāns, dzimis 12.septembrī 1865.g.; Tadenavā Kurzemē; dz[īves] vieta: Rīga, šimbrīžam Castagnola, Šveicē; tautība: latvietis; reliģija — protestantismā krustīts; profesija: rakstnieks, precēts ar Elzu Rozenberg, bez bērniem: sevišķas iezīmes: mati un bārda sirmi, acis zilas, cits viss normāls. Aspazijas zīmes: dzimusi 17.martā 1868,4 Kurzemē Zaļā muižā; dz[īves] vieta: Rīga, Castagnola; latviete; protestantismā kristīta; rakstniece; precēta; sevišķas iezīmes: acis zilas, mati brūni.

Čaulis ar Afeldu5 dabūja pases pēc diezgan ilga laika, bet tagad laikam lieta ies ašāk, un augustā, cerams, varēs jau braukt, un tad vajadzētu būt pasēm jau klāt.6 — Tas nu būtu veikals, un nu atraksti arī par sevi kādas rindiņas. Vai Tu varēsi šovasar iet domātā kāju ceļojumā? Es arī gribētu vēl vismaz Tičīnu tuvāk apstaigāt,7 nezinu, vai nebūs kādi pases šķēršļi, jo zīme no 1917.g. no Bernes legācijas jau notecējusi;8 vai pagarinājuma dēļ jāraksta Poļakovam9? Palieci nu no mums sirsnīgi mīļi sveicināts un varbūt uz drīzu redzi.

Tavs [paraksts]

1 Tičīna (it. val. Ticino ) jeb Tesīna (vācu val. Tessin ) — kantons Šveices dienvidos, kura teritorijā atradās politisko trimdinieku Raiņa un Aspazijas patvēruma vieta Kastaņola.

2 Rainis te runā par balto teroru, kas Latvijā bija sācies pēc fon der Golca Dzelzsdivīzijas iebrukuma.

3 Patiesībā ārzemju pases abiem dzejniekiem izdeva 1919.gada jūnija beigās par pagaidu diplomātisko pārstāvniecību pārveidotā Latvijas delegācija Versaļas miera konferencē Parīzē.

4 Pārrēķinot savu un Aspazijas dzimšanas datumu no vecā uz jauno kalendāra stilu, Rainis kļūdījies: tā kā līdz 1900.gadam starpība starp abiem stiliem bija nevis 13, bet gan 12 dienas, faktiski viņi pēc jaunā stila dzimuši attiecīgi 11.septembrī un 16.martā. Raiņa kļūdu viņa un Aspazijas dokumentos izlaboja Latvijas pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības Parīzē sekretārs Oļģerts Grosvalds (1884 — 1962).

5 Domāti latviešu emigranti Jānis Čaule (1881 — 1942) un Maksimilians Afelds.

6 Ārzemju pases (RM, inv.nr.25159 un 120709) Rainis un Aspazija no Parīzes saņēma jau 1919.gada augusta sākumā, taču dzimtenē viņiem izdevās atgriezties tikai nākamā gada aprīlī.

7 Šo nodomu dzejnieks, domājams, vairs nepaguva īstenot.

8 Rainis te runā par pagaidu pasi, kuru viņam 1917.gada jūlija sākumā bija izsniegusi Krievijas sūtniecība jeb legācija (no vācu die Legation, resp., sūtniecība) Šveicē un kura bija derīga tikai līdz 1918.gada 4.janvārim.

9 Raiņa Kopoto rakstu zinātniskā izdevuma (1977 — 1986) 23.sējumā šeit pieminētā persona nodēvēta par Sarkanā Krusta ASV organizācijas darbinieku. Ticamāk, ka A.Poļakovs bijis kādas Krievijas emigrantu organizācijas pārstāvis un ar Sarkano Krustu sadarbojies tās uzdevumā.

Kārlis Varkalis — Rainim

Bernē 1919.gada 7.augustā

Mīļo Raini,

Tavu vēstuli, kvītes un naudu saņēmu.1 Par naudu nosūtu kvītes. Esi tik labs un pieraksti kvītēs pasu numurus, es viņus neatceros.

Tagad pāris vārdus par Tavu braukšanu. Tu pats raksti, ka Jūs neesot pilnīgi veseli.2 Tamdēļ arī ir grūta lieta doties tāļā ceļā. Tā kā Tev ir daudz manuskriptu, kuri visādā ziņā būtu tūliņ jāņem līdzi, tad Tev un Aspazijai nebūs iespējams aizvest visu kārtībā uz Latviju. Vācijā briesmīgi zogot bagāžu. Mantas visas ir jāsaraksta, t.i., jāsastāda saraksts un pie nodošanas uz bagāžu jāapdrošina. Un manas domas, kā arī citu biedru domas ir tās, ka nekādā ziņā mēs nedrīkstam pielaist, ka Tu ņem uz sevi šo vienkāršo darbu. Tev un Aspazijai ir jāiesēstas vagonā un jābrauc uz Latviju, nemaz nerūpējoties par bagāžu. Un to var izdarīt tikai tādā ceļā, ja ir ļaudis, kas uzņemas šo izpildīt. Mēs norunājām (Austra, Kļava un es), ka visādā ziņā ir jāgādā par to, lai Tev dotu pavadoņus. Austra uzņēmās uz sevi šo misiju un gādās par to, ka Latvija Tevim sūta pretī pavadoņus, lai Tev ne par ko nebūtu jārūpējas un lai nekas neietu pazušanā no Taviem manuskriptiem.3 Miera laikos jau būtu citādi, nodotu mantas uz bagāžu, viss aizietu kārtībā. Bet tagad lietas nav tādas. Tavu[s] manuskriptu[s] nemaz nedrīkst dot sūtīšanai pa bagāžu; viņi ir jāglabā kā acuraugs, jānes visu laiku rokā, ne minūtes nav jāizlaiž no acīm. Ja kas ietu pazušanā, tad ne Tu būsi vainīgs, bet Latvija. Un Tev taču, mīļo Raini, nevar uzspiest šo nesēja lomu, vai Tu esi ar mani vienis prātis? Ja esi ar mani vienis prātis, tad Tev ir acumirklī vēl jānogaida ar braukšanu un mierīgi jādzīvo Castagnola, kamēr Tavu braukšanu nokārto. Visu latviešu svētākais pienākums ir par to gādāt. Un es ceru, ka Austra savā gudrā padomā šo lietu drīzi nokārtos Rīgā. Tu šo lietu neuzskati kā Tavu personīgo lietu. Tu esi priekš Latvijas, tāpat arī Aspazija, visdārgākā manta. Šī manta mums ir jāsargā, jāglabā... [..]

Ar mīļu sveicienu Tavs Varkals. Mīļš sveiciens Aspazijai.

P.S. Kalniņš apsolījies atbraukt uz Berni.4

Vēstules malās pierakstīts:

Acumirklī var braukt caur Vāciju, pases tiek vīzētas. Bet nelaime tā, ka no Vācijas nav dzelzceļa satiksmes uz Latviju. Austra brauc uz Stettinu5 un no turienes ar kuģi uz Rēveli6 jeb [arī] uz Rīgu.

Es šā kā tā braukšu septembra sākumā uz Latviju.7

1 Domāta Raiņa 5.augusta vēstule K.Varkalim, kurai bija pievienotas kvītis par viņa un Aspazijas ārzemju pasu saņemšanu (Latvijas pagaidu diplomātiskās pārstāvniecības Parīzē), sekretārs O.Grosvalds tās bija nogādājis uz Kastaņolu ar K.Varkaļa starpniecību un pārstāvniecības noteiktā samaksa par abām pasēm.

2 K.Varkalis te atsaucas uz attiecīgu piezīmi minētajā Raiņa vēstulē.

3 Pavadoņi no Latvijas pretī Rainim un Aspazijai uz Šveici netika nosūtīti. Viņu līdzpaņemto manuskriptu neaizskaramību ceļā nodrošināja tas, ka Latvijas pārstāvniecība Parīzē Rainim bija izsniegusi diplomātiskā kurjera sertifikātu.

4 Viens no 1918.gada jūnijā nodibinātās LSDSP vadītājiem, Latvijas Tautas padomes loceklis Pauls Kalniņš (segv. Ekteris, 1872 — 1945), kurš jau ilgāku laiku uzturējās Rietumeiropā, augusta sākumā bija ieradies Šveicē, lai kopā ar cīrihieti P.Sēju piedalītos Lucernas starptautiskajā sociālistu konferencē. Rainis K.Varkalim acīmredzot jau agrāk bija rakstījis, ka ļoti vēlas sastapties ar P.Kalniņu un noskaidrot tiklab viņa personisko, kā arī LSDSP viedokli daudzos ar vēl joprojām apdraudētās Latvijas nākotni un dzejnieka paša likteni saistītos jautājumos.

5 Stettina (no vācu Stettin ) — Štetīne, resp., Ščecina.

6 Proti, uz tagadējo Tallinu.

7 Faktiski K.Varkalis izbrauca uz Latviju tikai 1919.gada 10.oktobrī.

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā 1919.gada 11.augustā

Mans mīļais, dārgais draugs! Kā lai mēs Tev pateicamies par to lielo draudzību un mīlestību, ko no Tevis un visiem biedriem piedzīvojam šinī kritiskā Latvijas brīdī? Strādāsim vairāk priekš Latvijas, tas ir viss, ko varam solīt. — Kā nu būt ar braukšanu? Viss, ko Tu raksti un ko raksta arī biedris Kļava, ir pareizi, un mēs darīsim, kā biedri nolems un mums norīkos. Brauksim, kad biedri atzīs par iespējamu. Tiešām, mums rokrakstu[s]1 vajadzētu tūdaļ līdzi ņemt. Bez biedru un draugu palīdzības mums grūti iztikt, un tā ir lielākā laime, ka mēs esam tādus atraduši, tā ir alga, ko mēs labākos brīžos esam cerējuši. Tātad mēs paļaujamies uz Jums. — Kalniņam rakstīju, uz Vāciju, arī Lucernu.2 Aizbraukt uz Berni3 nevarēšu. Kalniņš u[n] Sēja labi darījuši, pieprasīdami Latvija[i] neatkarību.4 — Bet vai Deņikina t.s. vācu valsts karaspēks5 neies ieņemt Rīgu? Bet lai visi velni ceļas pretī, mēs tomēr gūsim savu mīļo dzimteni Latviju.

Mīļus sirsnīgus sveicienus no Asp[azijas] un no Tava [paraksts].

1 Resp., daiļdarbu manuskriptus.

2 Minētās Raiņa vēstules nav atrastas.

3 Proti, lai satiktos ar P.Kalniņu.

4 Runa acīmredzot ir par kādu Lucernas starptautiskajai sociālistu konferencei LSDSP vārdā iesniegtu oficiālu dokumentu, kurā izteikta Latvijas neatkarības prasība.

5 Rainis te domājis 1918.gadā izveidoto Brīvprātīgo armiju (vēlāk — Dienvidkrievijas bruņotos spēkus), kuru virspavēlnieks bija baltgvardu ģenerālis Antons Deņikins (1872 — 1947).

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā 1919.gada 17.augustā

Dārgo biedri, saņēmu nupat telegrammu, ka Kasparsons, apgaismošanas ministrs,1 liek mani aicināt par Mākslas departamenta direktoru.2 Bez partijas3 ziņas es negribu rīkoties. Rakstu Tev un Kļavam. Kalniņš no parlamenta4 komitejas ir gan še, bet uz manu uzaicinājumu nebrauc pie manis, jo esot dārgi, bet toties 5–6 dienas ceļošot pa kalniem (Zermatt)5 kopā ar Sēju; tas laikam iznāk lētāk. Pēc viņš būšot Cīrikē, nez kur? Kad Tu viņu vari kā sasniegt ar vēstuli, tad piesūti viņam to ziņu un prasi viņa domas.

Es liku priekšā noteikumu: mākslai jābūt brīvai, no ministrijas neatkarīgai; par ministru kabineta politiku neatbild, jo ir tikai kulturāla; ir patstāvīgs resors, kurš atbildīgs tikai parlamentam. Tādā ziņā līdzšinējais Mākslas departaments ir jāpārgroza. Atbildēšu, ka pirms aprunas ar biedriem un partiju nevaru dot galīgu atbildi.

Atbildi Tu man savas domas tūlīt, kad vari, tad ar telegrammu. Labums tas, ka viss teātris, visa literatūras pabalstīšana būtu rokās; daudz var darīt.

Vai tas Sēja noņēmis Kalniņu par savu privātīpašumu? Kalniņš gribēja taču braukt uz Bernu vismaz, nu brauc tikai uz Cīriku, kur biedru nau citu kā vien Sēja. Daudz mīļu sirsnīgu labdienu no

[paraksts].

1 Resp., Kārlis Kasparsons (1865—1962), Latvijas izglītības ministrs (1918—1920).

2 Dzejnieks šeit domā telegrammu (RM, inv. nr.27040), kuru K.Kasparsona vārdā viņam 1919.gada 16.augustā bija nosūtījis Latvijas pagaidu diplomātiskās pārstāvniecība Parīzē darbinieks Jānis Seskis (1877—194[1?]).

3 T.i., LSDSP.

4 Domāta Latvijas Tautas Padome.

5 Zermatt (vācu val.) — Cermate, kūrorts Šveices dienvidos, Valē kantonā.

Rainis — Kārlim Varkalim

Kastaņolā 1919.gada 19.augustā

Dārgo biedri, lielo paldies Tev un abiem pārējiem biedriem par Jūsu telegrammu, kura izrāda tik daudz mīlestības.1 Es atbildēju, ka piekrītu un galīgo atbildi došu Rīgā (pēc noteikumu priekšā likšanas).2 Bet nu es saņemu no Parīzes, pirms vēl mana atbildes telegramma nogājusi, citu telegrammu, ar kuru valdība uzaicina mūs, Aspaz[iju] u[n] mani, atgriezties brīvajā Latvijā un uzņemas izdevumus.3 — Jūs arī laikam ieteiksat man pieņemt uzaicinājumu; gribu rakstīt, lai ieteic man, kādu ceļu braukt. Mēs bez mēneša laikam netiksim. Kad Tu un Kļava brauksat?4 Varbūt nu lūgšu Jūsu palīgu pie iekārtošanās.5 Bet rakstīšu Tev vēl. Daudz daudz labu dienu. Lai dzīvo brīvā Latvija!

1 Rainis te atsaucas uz K.Varkaļa, J.Kļavas un K.Ozoliņa 19.augusta telegrammu (RM, inv. nr.29349), kurā emigrācijas biedri viņam ieteica pieņemt Mākslas departamenta direktora posteni ar noteikumu, ka ierēdņa pienākumi dzejniekam neliks pamest novārtā galveno — radošo darbu.

2 Attiecīgā Raiņa telegramma J.Seskim nav atrasta.

3 Šeit ir runa par Latvijas valdības vārdā nosūtīto J.Seska 18.augusta telegrammu Rainim no Parīzes (RM, inv. nr.89443).

4 Tā kā Latvijas miera delegācija Parīzē septembra sākumā pēc Ārlietu ministrijas norādījuma atteica J.Kļavam iebraukšanas vīzu Latvijā (kāda no ministrijas uzticamības personām viņu nepamatoti bija noraksturojusi ka “bīstamu lielinieku”), J.Kļavas nodoms atgriezties mājās reizē ar K.Varkali jau 1919. gada rudenī nerealizējās.

5 Resp., pie sagatavošanās mājupceļam.

Kārlis Varkalis — Rainim

Bernē 1919.gada 21.augustā

Mīļo Raini, šodien pat saņēmu Tavu kartiņu.1 Tas ir viss ļoti labi, un vēl labāk, ka Latvija uzņemas Tavus ceļošanas izdevumus. Bet lai nu tā braukšana iznāktu jo drīzāk, tad man ienāca galvā sekošs plāns. Vēl var vilkties labi ilgi, līdz kamēr Austra nokārtotu, labāki sakot, organizētu Rīgā Tavu mājās braukšanu, jo viņa pate tikai šinīs dienās iebrauc Latvijā (varbūt taisni šodien). Bet Austras brālis2 dzīvo pie manis, un viņš ir gluži brīvs (es ar viņu runāju, viņš ar vislielāko prieku vēlas uzņemties Jums palīdzēt), viņam nav nekādu pindeļu, nekādas darīšana viņam Šveicē nav jālikvidē. Viņš jau sen būtu aizbraucis, bet nav ceļa naudas. Viņa māte raksta, ka naudu Rīgā nepieņemot priekš Šveices. Lieta nu ir tāda: Ozoliņš varētu tūliņ nobraukt pie Tevis un sākt iepakot Tavas un Aspazijas mantas, kuras Jūs būtu nodomājuši līdzi ņemt. Un Ozoliņš arī varētu Jūs visu ceļu pavadīt un nest dārgos manuskriptus rokā, lai nebūtu jānodod uz bagāžas.3 Mantas, kurām tikai naudas vērtība, es ieteiktu visas pārdot. Latvijā varēs visu iegādāties no jauna, Latvijai par to jāgādā. Un vispārīgi nelon maksāt par transportu par tādām mantām, kuras varētu iegādāt Latvijā. Jums būs pietiekoši i bez tam, ko līdzi ņemt un par ko rūpēties ceļā. Tātad visas pasaulīgās mantas, visādus saimniecības piederumus un t.t. atstājiet šeit, pārdodiet viņus.

Tātad, ja Tev un Aspazijai nekas nav pretī, ka Ozoliņš tūliņ brauc pie Jums un iesāk Jūsu mantu iepakošanu, tad Tev ir man tūliņ jāraksta un arī jānokārto izdevumi, kas celtos caur Ozoliņa braukšanu uz Lugānu, dzīvošanu Castagnolā un viņa ceļa izdevumi reizē ar Jums uz Latviju. [..] Un, ja Tev tādas summas nebūtu un ja Tu esi ar manu priekšlikumu mierā, tad tūliņ telegrafē uz Parīzi, lai Tev izsūta tik un tik daudz naudas. [..] Bet labi būtu, ja mēs visi varētu sarunāties un laisties reizē ceļā.4 Tad mēs Tev varētu izpalīdzēt un lūkot, lai Jūs, kā saka, i savu kāju nepiedauziet. Un var jau gadīties, ka līdz septembra vidum arī Austra būs ko izdarījuse un ka Tava braukšanas organizēšana būs nokārtota citādā ceļā. Bet mēs uz to nevaram gaidīt, var aizvilkties ļoti ilgi un var iznākt, ka Jūs palieciet vieni paši Šveicē. [..]

Tātad, vai Tu esi mierā jeb neesi mierā ar manu priekšlikumu, tomēr man tūliņ atbildi. Tomēr es Jūs abus sirsnīgi lūdzu un saku, ka naudas ziņā nevajag turēt aizspriedumus, t.i., varbūt jūs domāsiet, ka nevar Latviju apgrūtināt ar tādiem lieliem izdevumiem. Es domāju, ka es kā Latvijas brīvais pilsonis varu Jums apgalvot, ka šinī jautājumā neviens nekādas ierunas ne tikai necels, bet turēs par savu svētāko pienākumu ziedot visu, lai tikai Jūs abus redzēt[u] jo drīzāk brīvajā Latvijā. [..]

Es šo vēstuli norakstīju un gribēju sūtīt no sevis personīgi. Bet apdomājos uzmeklēju Kļavu un izlasīju viņam priekšā. Viņš man piekrīt.

Ar mīļu sveicienu Varkals.

Es visu vēstuli izlasīju un ar viņas saturu esmu vienis prātis. Vieni braukt un arī iepakāties nedrīkstat. Ar mīļām labdienām abiem J.Kļava.

1 Domāta Raiņa 1919.gada 19.augusta atklātne (sk.iepriekš).

2 Proti, K.Ozoliņš.

3 Īstenojās tikai šī priekšlikuma pirmā daļa, t.i., K.Ozoliņš ieradās Kastaņolā (gan tikai septembrī) un palīdzēja dzejniekiem sakravāt mantas tālajam braucienam, taču pats Latvijā atgriezās pusgadu pirms viņiem.

4 Rainis tiešām bija nodomājis izbraukt uz dzimteni jau oktobra sākumā, reizē ar K.Varkali un K.Ozoliņu, taču neparedzēti apstākļi pēdējā brīdī izjauca viņa plānu.

Dr.philol. Gundegas Grīnumas

komentāri

Publikācijas turpinājums — seko