PROJEKTI. KONCEPCIJAS. PLĀNI

Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija

Turpinājums. Sākums - "LV" 30.10.1997., nr.285

Latvijas Republikas Augstākās izglītības padomes darba grupa

Saturā

Konceptuālās tēzes augstākās izglītības attīstībai Latvijā līdz 2010. gadam.

Ieteikumi augstskolu un augstākās izglītības attīstībai

I. Augstākās izglītības attīstības stratēģijas prioritātes un parametri

1. Attīstības prioritātes

2. Augstākās izglītības attīstības parametri

II. Analītiskie priekšnosacījumi augstākās izglītības sistēmas

pārstrukturēšanai (pastāvošās problēmas un to analīze)

III. Strukturālā modeļa "Augstākā izglītība Latvijā" izveides pamatprincipi

1. Stratēģiskie pamatuzdevumi un principi

2. Augstskolu tipu diferenciācija

3. Augstskolām izvirzāmie konkrētie uzdevumi

IV. Augstākās izglītības diferenciācija un augstskolu struktūra

1. Universitātes un neuniversitātes tipa izglītība, profesionālās augstskolas

V. Universitātes tipa izglītības reforma Latvijā

Pielikumā:

Amerikas komisijas ieteikumi akadēmiskām reformām (prof. G. Ķeniņš-Kings)

Tabulas 1 - 26 par augstākās izglītības statistiku

Ieteikumi "Par profesoru vēlēšanām Latvijas augstskolās"

MK Noteikumu projekts "No valsts budžeta finansēto augstākās izglītības

iestāžu vienotās finansēšanas sistēma"

I. Augstākās izglītības attīstības stratēģijas prioritātes un parametri

1. Attīstības prioritātes

Turpmākajā 5 gadu periodā augstākā izglītība un pētniecība jāattīsta saskaņā ar šādām prioritātēm:

1.1. Izglītības iespēju nodrošinājums

Katram ir tiesības izglītoties atbilstoši savām spējām. Izglītības iestādes papildu uzmanību veltī tiem, kuriem ir nepieciešama īpaša palīdzība vai atbalsts. Pastiprināta uzmanība izglītībā jāveltī personības attīstībai un arodkvalifikācijai, mākslas un kultūras studiju virzienu attīstībai visās augstskolās; izglītības sistēmas orientācijai uz tās atbilstību nodarbinātības sistēmai un perspektīvajam darba tirgum, uzsverot profesionālās izglītības, tālākizglītības un mūžizglītības attīstības nepieciešamību.

1.2. Augstākās izglītības diferenciācija

Īpaša uzmanība jāveltī tam, lai uzlabotu augstākās izglītības sistēmu kopumā, rodot elastīgākus paņēmienus, kā saistīt izglītību ar nodararbinātību, līdzsvarojot akadēmiskās un profesionālās augstākās izglītības ieguves iespējas, nodrošinot:

• augstskolu tipu un studiju programmu diferenciāciju, profesionālās izglītības programmu, profesionālo augstskolu un augstākās izglītības koledžu izveidošanu un to īpatsvara palielināšanu augstākās izglītības sistēmā;

• augstskolu atbildīgas autonomijas nostiprināšanu, sava profila un konkurētspējas palielināšanu;

• augstskolu pētījumu veicināšanu, atceļot reglamentējošos ierobežojumus ārpusbudžeta līdzekļu izlietošanai augstskolu attīstībai;

• universitātes tipa augstākās izglītības modernizāciju, veidojot studiju un pētījumu kvalitāti nodrošinošus studiju nosacījumus (telpas, līdzekļus, studējošo un mācībspēku sociālo stāvokli) un veicot izglītības satura un kvalitātes pilnveidošanu;

• augstākās kvalifikācijas akadēmiskā personāla sagatavošanas efektivitātes izvērtēšanu un personāla kvalifikācijas attīstības programmas izstrādi un realizāciju.

1.3. Izglītības internacionalizācija

Augstākās izglītības uzdevums starptautiskajā aspektā ir nodrošināt sadarbības spējas, vispirms svešvalodu prasmju, komunikāciju kultūras un tehnikas aspektā. Lai straujāk attīstītu studentu, mācībspēku un augstskolu zinātniskā personāla apmaiņu, vispirms jānodrošina atbilstošo kvalifikāciju - svešvalodu un moderno informācijas tehnoloģiju izmantošanas prasmju apguve Latvijas augstskolās. Latvijai intensīvāk jāiekļaujas Eiropas Savienības programmās, līdz ar to iesaistoties Eiropas kopējā tehnoloģiju attīstības procesā. Studijām jebkurā nozarē ir jādod prasmes un zināšanas efektīvai datoru un datortīklu izmantošanai studiju virzienam atbilstošo praktisko problēmu risināšanā. Pastiprinot vērtīborientāciju izglītībā un apmācībā, veicinot personības attīstību un vienlaikus dodot individuālo kvalifikāciju un amatspēju kā sekmīgas turpmākās dzīves priekšnosacījumu, īpaša uzmanība jāveltī sapratnes un tolerances veidošanai un Eiropas darba tirgū pieprasīto profesiju apguves spēju nostiprināšanai, par svarīgākajiem sadarbības partneriem uzskatot modernās Ziemeļeiropas un Baltijas jūras valstis.

1.4. Dabas zinātņu know - how un līdzsvarota attīstība

Tradicionāli labais dabas zinātņu attīstības līmenis nav devis pietiekami daudz impulsu valsts saimnieciskai attīstībai. Jāveic atsevišķi pētījumi, lai noskaidrotu tādu izglītības un pētījumu satura modernizācijas veidu, kura rezultātā izglītība un pētījumi efektīvāk attīstītu tautsaimniecību, tai skaitā izveidotu jaunas darba vietas. Pastiprināti jāapzina un jāpētī tie izglītības aspekti, kuru trūkums pašlaik apgrūtina produktīvu sadarbību starp dažādu nozaru speciālistiem. Jāapzina dabas zinātņu mācību līmenis skolās un uz tā bāzes jāattīsta mācību informācijas tehnoloģija tās pielietošanas virzienā.

Tehnoloģiskajos, vides un dabas resursu pētījumos jāiekļauj līdzsvarotas attīstības pamatu pētījumi, līdzsvarotas attīstības pamatprincipi jāiekļauj visās studiju programmās.

1.5. E-centru (ekselences centru) veidošana - uzskatāms un efektīvs studiju kvalitātes celšanas veids

Ņemot vērā to, ka starptautiskus standartus sākumā iespējams sasniegt tikai atsevišķās augstskolu struktūrvienībās, finansiāli jāatbalsta atsevišķu spējīgāko vai valstiski nozīmīgāko struktūrvienību aktivitātes šo starptautisko standartu sasniegšanā. Struktūrvienības attīstības mērķis ir iesaistīšanās savas augstskolas ERASMUS institucionālajā līgumā . Lielāka uzmanība jāveltī E - līmeņa sasniegšanas paņēmienu apguvei- it sevišķi pašnovērtēšanās un augstskolu koordinācijas un kooperācijas spēju pilnveidošanai, institucionālās attīstības projektu izstrādei, akcentējot tajos novērtējumu par resursu atbilstību stratēģijai un attīstāmās institūcijas apjoma atbilstību valsts saimnieciskajai struktūrai.

1.6. Kvalitātes novērtēšana

Visas augstskolu struktūrvienības tiek aicinātas veikt pašnovērtēšanos, kura jāuzskata par būtisku ieguldījumu struktūrvienības attīstībā un modernizācijā. Kvalitātes novērtēšanu tajos augstākās izglītības veidos, kuri Eiropā tiek atzīti par produktīviem un kurus apstiprina MK noteikumi, veiks Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs. 1997./98.gados jāizvērtē Augstskolu likums un Likums par zinātnisko darbību, to atbilstība augstākās izglītības attīstībai un modernizācijai, reālais devums un efektivitāte valsts augstākās izglītības stratēģisko mērķu sasniegšanā un jāsagatavo nepieciešamie attīstību nodrošinošie papildinājumi minētajos likumos.

1.7. Institucionālās demokrātijas nostiprināšana

Valstī jānostiprina sociāli taisnīga izglītības sistēma, kurai jānodrošina visiem vienādas starta iespējas iegūt savām spējām atbilstošu izglītību. Izglītības sistēmā tiks jāpilnveido atvērtības principi, lai studējošajiem vienmēr būtu iespējama elastīga pāreja uz tālākām studijām. Īpaši pasākumi jāveic, lai rosinātu cilvēkus kļūt par brīvklausītājiem un tālāk par studentiem universitātēs vai ne-universitātes tipa augstskolās. Jāpilnveido uzņemšanas kritēriji augstskolās un jāpastiprina studentu līdzdalība studiju procesa veidošanā, tāpēc nepieciešams:

• pārskatīt studiju un pārbaudījumu saturu, atslogojot to no pārliekā faktoloģiskā materiāla; padarīt atklātāku studiju procesu un uzlabot pārbaudījumu procesu; saturiski forsētās mācību programmas, kuras pazemina studiju kvalitāti un it īpaši studējošo turpmākās akadēmiskās un profesionālās patstāvīgās spriešanas un darbības spējas aizstāt ar stratēģiskajiem mērķiem atbilstošākām programmām;

• vairāk vērības augstskolās veltīt mācību - studiju - pētījumu saistībai, ar pētījumiem saistītā mācību procesa kvalitātes uzlabošanai;

• pastiprināt studējošo līdzdalību studiju un mācību procesa didaktisko aspektu novērtēšanā;

• katrai augstskolai savas autonomijas ietvaros un savas konkurētspējas nostiprināšanai skaidri definēt savu profilu un mācību procesa uzlabošanas pasākumus kā akadēmiskās, tā arī profesionālās izglītības un specialitātes iegūšanai.

1.8. Augstākās izglītības finansēšana

Augstākajai izglītībai un zinātniskajiem pētījumiem augstskolās (it īpaši universitātēs) jānodrošina finansējums tādā līmenī, lai tas dotu iespēju iegūt kvalitatīvu un starptautiski atzītu - konkurētspējīgu augstāko izglītību un augstskolu pētījumu rezultātus efektīvi izmantot valsts attīstībai. Augstākās izglītības attīstība jāatbalsta ar papildus resursu piešķiršanu un esošo resursu racionālāku izmantošanu un pārdali, ar zinātnes un pētījumu īpatsvara palielināšanu augstskolās, universitāšu zinātnei integrācijas gaitā pārņemot lielāko daļu bijušo LZA institūtu, kā arī to attīstībai nepieciešamo finansējuma daļu no valsts budžeta zinātnei. Ietaupījumi, kuri radīsies racionalizējot sistēmu kopumā un veicot administratīvo un pārvaldes struktūru optimizāciju, jāiegulda augstskolu attīstībā. Jāveic esošās inovāciju sistēmas izvērtēšana, tai skaitā izmantojot ES ekspertu atzinumus. Īpaši līdzekļi jāizdala inovācijas sistēmas uzturēšanai un atsevišķu to nodrošinošo institūciju attīstībai. Augstākās izglītības un zinātnes budžetā noteikti ietveramas šādas iedaļas:

• bāzes finansējums augstskolas stabilitātes un attīstības nodrošināšanai;

• papildfinansējums mācībām, normatīvais finansējums atbilstoši studiju programmu izmaksām un studējošo skaitam;

• papildfinansējums studijas nodrošinošiem pētījumiem;

• papildfinansējums zinātniskā personāla paātrinātas atjaunošanas (tikai universitātēs).

Inovāciju sistēmai ir svarīgi sasniegt efektīvu izmaksu / kvalitātes attiecību. Inovāciju sistēmas devums jānovērtē ņemot vērā izglītības kvalitāti un attīstības pasākumus, absolventu skaitu, izglītības turpināšanu un absolventu panākumus darba tirgū. Augstākās izglītības finansēšana jāveido tā, lai nodrošinātu efektīvas ilgtermiņa aktivitātes.

Latvijas Zinātnes padomes grantu piešķiršanas sistēma jāpilnveido, lai efektīvāk tiktu sasniegti augstākās izglītības un zinātnes politikas mērķi, vienlaikus ar papildu finansiālo resursu piešķiršanu augstākajai izglītībai, ievērojami jāpalielina valsts budžeta līdzekļu piešķīrums zinātnei.

Pieaugot studējošo skaitam un vienas studiju vietas izmaksām, arvien problemātiskāka kļūst studiju finansējuma nodrošināšana pietiekamā, kvalitāti garantējošā apjomā. Eiropā, it īpaši Ziemeļvalstīs, pilsoņiem augstākā izglītība ir bezmaksas, respektīvi to apmaksā no valsts budžeta. Privātā kapitāla līdzdalība augstākās izglītības finansēšanā 1992.gadā bija 0,7 % Zviedrijā, 1,2 % Dānijā, 15 - 20 % Īrijā un Spānijā, 46 % ASV un 60 % Japānā ( Higher Education Management,Vol.8 No 1. OECD,1996; Higher Education Policy in Finland,1996 .), Latvijā 1995. gadā tā bija 8 % (IZM dati ).

Lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc augstākās izglītības, parasti tiek veiktas strukturālas pārmaiņas pašā izglītības sistēmā. Tas ir t.s. institucionālais problēmu risinājums, diferencējot augstāko izglītību universitātes un neuniversitātes izglītībā, vidēja un augsta līmeņa prasmju apguvei veidojot dažāda ilguma studijas un augstskolas ar praktiski orientētām studiju programmām. Augstākās izglītības tipu un programmu diferenciācija, studiju ilguma dažādošana un samazināšana, to studējošo skaita samazināšana, kuri pārtrauc studijas dod iespēju palielināt studējošo skaitu sabiedrībā attiecīgajā vecumā - tātad paaugstināt sabiedrības izglītotības līmeni. To var uzskatīt par racionalizāciju uz caurplūduma palielināšanas rēķina. Pastāv arī iespēja (līdzīgi kā Vācijā) noteikt, ka no valsts budžeta studijas tiek finansētas tikai viena akadēmiskā grāda vai profesionālās kvalifikācijas iegūšanai un ierobežotu laiku - universitātēs 8 - 10 semestri, profesionālajās augstskolās 6 - 8 semestri. Somijā, piemēram, šis laiks ir 70 mēneši. Vācijā perspektīvā (pēc 1997.gada ) paredz, ka par studijām vajadzētu maksāt sākot no 14.semestra, maksu nosakot DM 1000.- par pusgadu. Valsts budžets apmaksātu visiem studējošiem 8 semestru pilna laika studijas plus vēl 1 semestri pārbaudījumiem un vēl 4 semestrus t.s. tolerances laiku. Visiem studentiem šajā laikā jāmaksā reģistrācijas maksa - DM 100.- par semestri. Bez tam ES valstīs vairāk nekā puse studējošo saņem valsts atbalstu vai aizdevumu (izņēmums ir Itālija un Grieķija, kur šādu atbalstu saņem ne vairāk kā 10 % studējošo ). Līdz ar to Latvijai kā valstij, kas virzās uz tirgus saimniecības modeli ar izteiktu sociālo dimensiju, nāksies no iespējamās studiju maksas atbrīvot sociāli maznodrošinātos un tādu, spriežot pēc statistikas, varētu būt vairākums. ES kandidātvalstu produkcijas līmenis uz 1 iedzīvotāju ( IKP pēc pirktspējas paritātes) rāda, ka Latvija pašlaik sasniegusi 18 % no ES vidējā līmeņa un ir pēdējā kandidātvalstu vidū (Eiropas Dialogs,1997./5.) OECD ( Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) valstis pirktspējas paritāti aprēķina, salīdzinot dažādu produktu cenas un to patēriņu dažādās valstīs. Latvijā kā pārejas ekonomikas valstī esot ļoti daudz bezmaksas pakalpojumu (izglītība, medicīna), tāpēc problemātiska esot šī rādītāja lietošana (Diena, 23.09.1997.) Ekonomikas ministrija turpat gan atzīst, ka šie dati kopumā ir pareizi un prognozē, ka Latvija 1990.gada līmeni sasniegs ne agrāk kā 2005.gadā. Ja ekonomika pārdzīvoja nopietnu kritumu un IKP samazinājās par 20 - 50 % visās kandidātvalstīs, Latvijā par aptuveni 50 %, tad izglītības sistēmā studējošo skaits salīdzinot ar 1990.gadu, pieaudzis par 65 %, kas trūcīgajos ekonomiskajos apstākļos situāciju augstākajā izglītībā padara vēl problemātiskāku. Izglītība visās 10 kandidātvalstīs ir bezmaksas, tai skaitā arī augstākā izglītība ir bezmaksas . Latvijā 1996./97.ak.gadā jau 44 % no kopējā studējošo skaita studēja par maksu, savukārt IKP uz 1 iedzīvotāju Latvijā 1996.gadā bija USD 1736. (CEER- Central European Economic Review,1997).

Maksas izglītība vien neatrisinās problēmas, kas saistītas ar studējošo skaita pieaugumu un valsts nespēju studijas finansēt pietiekamā apjomā. Maksas izglītībā darbojas princips- kas maksā, tas izvēlas un iegādājas- šajā gadījumā kvalitatīvu izglītību iespējami īsākā laikā un par mazāku samaksu. Maksas izglītībā motivāciju studijām rada ne tik daudz studiju kā dzīves veida atraktivitāte un iegūto grādu prestižs sabiedrībā, cik vēlēšanās ātrāk kā konkurētspējīgākam nokļūt darba tirgū un veidot savu karjeru. Līdz ar to arī maksas izglītībā (pareizāk sakot, impulsi nāk no maksas izglītībā studējošiem) studiju laiku nāksies saīsināt, studijas padarot koncentrētākas un konkrētākas zināšanu, prasmju un spēju veidošanā. Maksas augstākā izglītība vienmēr ir saistīta ar nodokļu politiku. Vācijā katrs iedzīvotājs nodokļu veidā augstskolām dod DM 181 - gadā (Ls 60), 14 % no iedzīvotāju nodokļiem tiek atvēlēti augstskolām. Ļoti atšķirīgas ir tās summas, ko valstis atvēl izglītībai un šo summu izteiksme procentos no valsts budžeta izdevumiem:

Finansējums augstākajai izglītībai dažādās valstīs ( pēc OECD Indicators, OECD 1995, pp. 91-92.) 1992.gadā

Izdevumi uz 1 studējošo Latvijā 1996.gadā bija 739 lati (USD 1270), kas ir 6-7 reizes mazāk nekā vidēji OECD valstīs. Tanī pat laikā Latvijai ir augstākais rādītājs pēc finansējuma uz 1 studentu attiecībā pret IKP uz 1 iedzīvotāju - tas var gan raksturot, ka augstākā izglītība ir prioritāte, taču naudas izteiksmē šis finansējums ir mazs, un nav pamata apgalvot, ka, pastāvot nevienādiem finansējuma nosacījumiem, Latvija varēs nodrošināt Eiropas līmeņa augstāko izglītību. Arī tie paši jau tā niecīgie izdevumi augstākajai izglītībai Latvijā tiek atšķirīgi sadalīti starp augstskolām, un galvenais kritērijs te (pretēji ES praksei) ir augstskolas piederība tai vai citai ministrijai. Paradoksāli, ka budžeta līdzekļu vismazākā summa uz 1 studējošo atvēlēta IZM augstskolām - tātad lielajām universitātēm. Tas ir jo bēdīgāk tāpēc, ka universitātēs Latvijā studē vismaz 72 % no studējošo kopskaita. IZM augstskolām atvēlētā summa 1996.gadā bija 719 lati ( USD 1239) uz 1 studējošo. Visaugstākā summa - 1767 lati bija Aizsardzības ministrijas, 1704 lati Iekšlietu ministrijas, 1137 lati Labklājības ministrijas (Medicīnas akadēmija kā universitātes tipa augstskola), 951 lats Zemkopības ministrijas, un 927 lati Kultūras ministrijas (Universitātes tipam pielīdzinātās mūzikas un mākslas augstskolas) augstskolās. Šāds sadalījums neatbilst ne OECD valstu praksē sastopamajam budžeta piešķīrumam augstākajai izglītībai, ne un programmu normatīvajām izmaksām.

Budžeta piešķīruma koeficienti augstākās izglītības programmām Čehijas Republikā 1992.gadā (pēc Higher Education Management, Vol.8-No 1,1996 )

Arī Čehijā 1992.gadā finansējums augstākajai izglītībai bija stipri pieticīgs, taču studiju finansēšanai jau tad lietoja pamatotu normatīvo sistēmu. Acīmredzot, arī Latvijai šis ceļš ir ejams, lai sakārtotu augstākās izglītības sistēmu, veicinātu tās efektivitāti, diferencējot studiju programmas, un izmaksas.

Arī Latvijā finansējums uz 1 studentu sasniedz OECD līmeni, tiesa tikai vienā augstskolā - Rīgas Ekonomiskajā augstskolā, kur kopējais (Latvijas un Zviedrijas) finansējums uz 1 studentu ir 5773 lati. Izdevumi augstākajai izglītībai, rēķinot uz 1 iedzīvotāju, Latvijā 1996.gadā bija turpat 10 reizes mazāki nekā ES valstīs.

2. Augstākās izglītības attīstības parametri

Augstākās izglītības attīstība ir cieši saistīta ar tām pārmaiņām Latvijas politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, kas notikušas pēc neatkarības atjaunošanas. Jaunatnes interese par augstāko izglītību ir ievērojami pieaugusi, imatrikulēto skaits Latvijas augstskolās 1997.gadā, salīdzinot ar 1993.gadu, ir pieaudzis 2,3 reizes. Ir izveidojušās jaunas augstskolas, to skaitā arī 13 juridisko personu dibinātās (privātās) augstskolas. Pavisam 18 valsts un 13 juridisko personu dibinātajās augstskolās studē 55434 studējošo, kas ir 17 % no attiecīgā gadagājuma jauniešu skaita. Latvijā uz 10 000 iedzīvotājiem ir 223 studējošo. Šie rādītāji ir labākie Latvijā pēdējo 10 gadu laikā, tomēr jūtami atpaliek no Eiropā pastāvošajām tendencēm. Arī turpmāk tautsaimniecībai un sabiedrībai būs nepieciešams arvien vairāk kvalificētu izglītotu jaunu cilvēku - gan augsti attīstītas industrijas nozarēs, gan kvalificētu pakalpojumu sfērā. ES eksperti prognozē, ka universitātes tipa augstāko izglītību ieguvušo īpatsvars darba tirgū uz 2000.gadu sasniegs 14 - 15 %, profesionālo augstskolu absolventu īpatsvars 11,2 %. Jau 2010.gadā gan universitāšu, gan profesionālo augstskolu absolventu īpatsvars darba tirgū pieaugs līdz l8 % katrs. Par normālu tiek uzskatīta situācija, kad ne vairāk kā 25 % augstskolu absolventu nestrādā savā specialitātē vai atbilstoši savam izglītības līmenim un tomēr bezdarba līmenis augstskolu absolventu vidū ir zemāks nekā vidējais valstī (tas nepārsniedz 5 %). Tas norāda uz vispusīgas un kvalitatīvas augstākās izglītības un nodarbinātības ciešo saikni.

Studējošo skaits un studiju virzieni

Latvijā valsts un privātajās augstskolās kopā tiek īstenotas 159 studiju programmas, no kurām privātajās augstskolās tiek īstenotas 27 studiju programmas. 87 % no privātajās augstskolās uzņemtajiem studentiem ir imatrikulēti trijos studiju virzienos - komerczinībās un biznesa vadībā (46 %), sociālās un uzvedības zinātnēs (22 %), tieslietās un jurisprudencē (19 %). Ir pamats uzskatīt, ka privātās augstskolas kā jauni un privātā biznesa uzņēmumi spēj straujāk reaģēt uz pārmaiņām sabiedrībā un uz jaunatnes pieprasījumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka pārejas posmā no plānsaimniecības uz tirgus saimniecību šis pieprasījums pēc tirgus saimniecībai specifiskām studiju programmām kļuva aktuāls. Un niša bija brīva vai relatīvi brīva, jo lielās augstskolas uz pārmaiņām reaģēja lēnāk. Tāpat iespējams, ka privāto augstskolu "bums" ir jau pagājis un tām nāksies izturēt konkurenci ar valsts lielajām augstskolām. Izšķirošais te varētu būt valstiskās atzīšanas aspekts jeb akreditācija. Privātajām augstskolām tikai retos gadījumos ir vairāk par 10 % pašiem sava augsti kvalificētā akadēmiskā personāla, lielākoties tās algo citās (valsts lielajās augstskolās pamatdarbā strādājošos) profesorus un citus mācībspēkus. Tas var novest pie lielo augstskolu studiju programmu kopēšanas mazajās privātajās augstskolās un absolventu konkurētspējas samazināšanās darba tirgū.

Latvijas augstskolās uzņemto studentu skaits 1996./97. ak. g. (IZM dati)

Studējošo skaits ES valstīs arvien pieaug un sasniedz jau 10,7 miljonus. Studējošo skaita straujš pieaugums ir 20.gadsimta 80- to gadu tipiska pazīme, tā saistīta ar vidusskolu absolventu gandrīz vai masveida iestāšanos augstākajās mācību iestādēs . Arī Latvijā 1996./97.ak.g. 74 % vidusskolu absolventu turpina izglītību augstskolās. Eiropā pēdējo 30 gadu laikā augstskolās imatrikulēto skaits divkāršojies ik pa 15 gadiem. Dažās ES valstīs pat straujāk- tā Spānijā augstskolās imatrikulēto skaits pēdējo 15 gadu laikā palielinājies 2,2 reizes, Austrijā, Portugālē, Somijā 2,1 reizi, Latvijā 1,8 reizes (kaut gan tieši pēdējo trīs gadu laikā- no 1993. līdz 1997.gadam tas palielinājies visstraujāk - 2,3 reizes un šī tendence saglabājas arī 1997./98.ak.gadā).

Turpinājums - seko