Pie saknēm

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs

Tieslietas: “Ius est ars boni et aequi” — “Tiesības ir krietnuma un taisnīguma māksla”

Turpinājums. Sākums — “LV” 30.10., nr.285

Kārļa Pauļuka (1870—1945) laiks

(12.12.1919 — 11.06.1920):

Ministrs un deputāts

1918.gada 18.novembrī proklamētās patstāvīgās Latvijas priekšparlamenta — Tautas padomes sestās sesijas 10.sēdē 1919.gada 8.decembrī padomes sekretārs Ernsts Bite (1880 — ?) nolasīja šādu ziņojumu:

Tautas padomes priekšsēdētāja kungam

(J.Čakstem — R.T.)

Atsaucoties uz Tautas padomes 5.decembra lēmumu, ar kuru man uzticēja jauna Ministru kabineta sastādīšanu, pagodinos paziņot Jums, godāts priekšsēdētāja kungs, ka man ir izdevies kabinetu sastādīt sekošā sastāvā:

1) Ministru prezidents un apsardzības

ministrs K.Ulmanis

2) Ārlietu ministrs Z.Meierovics

3) Iekšlietu ministrs A.Bergs

4) Finansu ministrs Dr.R.Erhards

5) Satiksmes un darba ministrs

T.Hermanovskis

6) Izglītības ministrs Dr.K.Kasparsons

7) Tieslietu ministrs K.Pauļuks

8) Tirdzniecības un rūpniecības

ministrs K.Bušs

9) Zemkopības ministrs A.Kalniņš

10) Apgādības ministrs J.Blumbergs

11) Valsts kontrolieris P.Mincs

Ulmanis,

ministru prezidents

Šajā rakstā par Latvijas trešās valdības ārlietu ministru Kārli Pauļuku (1870—1945). Kā Dobeles apriņķa Sesavas pagasta lauksaimnieka dēls nokļuva līdz šim augstajam amatam? 1893.gadā beidzis Tērbatas universitātes juridisko fakultāti, jaunais tiesībnieks strādāja par notāru dzimtajā pusē — Jelgavā. Būdams īsts savas dzimtenes patriots, viņš tūdaļ pēc carisma gāšanas 1917.gadā iesaistījās politikā, gadu gaitā kļūdams par vienu no populārākajiem Latvijas valsts un sabiedriskajiem darbiniekiem.

Bēgļu laikā Pauļuks bija viens no 1917.gada maijā Tērbatā notikušā Kurzemes Zemes sapulces organizētājiem. Viņš darbojās sanāksmes prezidijā, bet kongresa ievēlētā Kurzemes Zemes padomes pagaidu izpildu komiteja izraudzījās Pauļuku par savu priekšnieku. Arī latviešu juristi organizēja šajā laikā savu pirmo konferenci. Viņu ievēlētajā izpildu birojā ar sēdekli Tērbatā viens no locekļiem bija Pauļuks. Viņš pārstāvēja Kurzemes Zemes padomi Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, kura 1917. gada beigās un 1918.gadā iezīmēja neatkarīgās Latvijas pirmos metus. Pauļuku ievēlēja par šīs institūcijas valdes priekšsēža biedru.

Būdams jau politiķis ar vārdu, Pauļuks kļuva par vienu no rosīgākajiem Latvijas priekšparlamenta — Tautas padomes locekļiem. “Tautas padome ir priekš tam,” viņš teica, “lai nodibinātu Latvijā kārtību un novestu valsti līdz Satversmes sapulcei.” Viņš bieži, bet radoši un konstruktīvi runāja Padomes sēdēs, reprezentējot Latviešu zemnieku savienību un aizstāvot Latvijas nacionālās intereses. Tikai daži citāti no Pauļuka 1919.gada runām. 14.augustā: “Kas grib būt par Latvijas pilsoni, tam arī jānes visi Latvijas pilsoņa pienākumi. Kas negrib šos pienākumus nest vai kam mēs nevaram uzlikt šos pienākumus, tam nevar arī dot šīs tiesības.” 23.augustā: “Mēs gribam savā Latvijā dzīvot, un ne tikai neatkarīgā, bet arī latviskā. Mēs gribam, ka šī valsts ir latviešu valsts. (..) Mēs nevaram pielaist, ka būtu vāciski vai krieviski runājoša Latvija.”

27.augustā: “Latvijā latviešu valoda ir valsts valoda (..) Valodu likumā ir jāliek par pamatu valsts valodas princips.”

Pauļuka tiešā līdzdalība tieslietu resora un īpaši Tiesu palātas darbības ievadīšanā sākās pēc viņa ierašanās Liepājā 1919.gada aprīlī. Valdība iecēla Pauļuku par Tiesu palātas locekli un uzdeva viņam pagaidām izpildīt arī palātas priekšsēdētāja vietu. Lai gan 1919.gada 15.aprīlī notika landesvēra pučs, Tiesu palāta turpināja spriest tiesu Pagaidu valdības vārdā līdz 1919.gada augustam, kad tā atgriezās Rīgā. Tur tika galīgi pabeigta palātas izveidošana, nodibinot atsevišķus civilo lietu un kriminālo lietu departamentus.

Kad pēc Bermonta afēras beigām 1919.gada nogalē pārveidojās Ministru kabineta sastāvs, 12.decembrī Pauļuks kļuva par trešo Latvijas tieslietu ministru. Tiesa gan, uz neilgu laiku — līdz 1920.gada 11.jūnijam, kad pēc Satversmes sapulces vēlēšanām, kā viņš raksta savās atmiņās,”es izstājos no kabineta”.

Taču Pauļuka politiskās un sabiedriskās aktivitātes ar to nebūt nebeidzās. Gluži otrādi — tās ieguva vēl plašāku un daudzpusīgāku vērienu. 1920.gadā viņš, piemēram, bija Latvijas delegācijas loceklis, noslēdzot mieru ar padomju Krieviju. Runājot šajā sakarā 1920.gada 2.septembrī Satversmes sapulcē, viņš citstarp sacīja: “Šinī augstā namā, rādās, nav domu starpības par to, ka miera līgums ar Krieviju nav priekš Latvijas neizdevīgs, ka labāku miera līgumu noslēgt tagadējos apstākļos Latvijai nebija iespējams un ka tādēļ var būt tik viens priekšlikums — šo miera līgumu ratificēt.” (Tas arī tika izdarīts.)

Un tomēr Pauļuka politiskās darbības alfa un omega ilgus gadus — līdz pat Ulmaņa bēdīgi slavenajam 15.maija pučam — bija Latvijas parlaments, kura aktīvs deputāts, sākot jau ar Satversmes sapulci, viņš bija visu laiku. Pauļuka runu Satversmes sapulces pirmajā sēdē 1920.gada 19.augustā, kur sāka apspriest agrārās reformas likumu, ievadīja šādi vārdi: “Godātie kungi! Man arī rādās, ka agrārjautājums ir ļoti svarīgs, tas ir vissvarīgākais jautājums, kāds līdz šim bijis mūsu valsts dzīvē.(..) Cik veca ir vēsture, tik svarīgs ir bijis agrārjautājums, un likumdošana i vecos, i viduslaikos ir arvien atgriezusies pie šī jautājuma tāpēc, ka agrārā iekārta ir visas sociālās iekārtas pamats un uz viņu dibinājās senāk un dibinājas tagad visa valsts iekārta. Kāda būs agrārā iekārta, tāda būs arī valsts iekārta.” Deputātam bija ko sacīt latviešu zemniekiem, taču parasti Pauļuks, būdams tiesībnieks, darbojās Saeimas juridiskajās komisijās, turklāt ne tikai piedaloties debatēs to sēdēs un visu deputātu kopsēdēs, bet arī referējot parlamentā par būtiskiem tiesību jautājumiem. 2.Saeimā (1925—1928) viņš, piemēram, ziņoja par papildinājumiem civilprocesa un kriminālprocesa likumos, par pārgrozījumiem civillikumos un par pārgrozījumiem civilprocesa un kriminālprocesa likumos.

1931.gada rudenī ievēlētā 4.Saeima uzticēja gana pieredzējušajam parlamentārietim Augstā nama priekšsēdētāja pirmā biedra atbildīgos pienākumus. Tagad Pauļuks pats varēja retāk doties uz tribīni, jo nereti vajadzēja vadīt Saeimas sēdes. Tā, protams, ir sagadīšanās, bet fakts paliek fakts, ka viņš vadīja arī parlamenta pēdējo plenārsēdi, kura notika 1934.gada 15.maijā. Lūk, ko par to stāsta stenogramma:

Deputāti J.Birznieks, E.Laimiņš, H.Dzelzītis u.c. iesnieguši priekšlikumu

sēdi slēgt.

Vārds pret šo priekšlikumu deputātam Kiršteinam.

K.Kiršteins (demokrātiskais centrs): Godātie deputātu kungi! Mūsu frakcija gan vēlreiz grib protestēt pret šo priekšlikumu. Vēl taču ir agrs, un mums priekšā ir tāds svarīgs likums kā disciplinārlikums, kas katrā ziņā būtu jāapspriež jo drīz. Mums ir brīnums, ka šādu priekšlikumu var iesniegt zemnieku savienība, kura sakās gribam nostiprināt valsts pamatus un radīt valstī zināmu stabilitāti. Mums šķiet, ka disciplinārlikums taisni tiecas sasniegt šo mērķi. Mēs balsosim pret sēdes slēgšanu. Pretējā gadījumā — mēs paredzam, — piektdien apspriedīs satversmes grozījumu projektu un šo likumu, saprotams, visiem spēkiem gribēs nogremdēt. Tas pēc mūsu pārliecības nav valstisks darbs.

Priekšsēdētāja biedrs K.Pauļuks: Vārdu par šo priekšlikumu neviens nevēlas? Nobalsošanā nāk minētais priekšlikums —

sēdi slēgt.

Lūdzu pacelties tos, kas ir par šo priekšlikumu. Tagad lūdzu pacelties tos, kas ir pret to. Beidzot lūdzu pacelties tos, kas atturas. Par priekšlikumu — sēdi slēgt — nodotas 36 balsis, pret — 26 balsis, atturējies 1. Priekšlikums pieņemts.

Nākošā sēde būs piektdien, 18.maijā pulksten 17. Šī sēde slēgta.

(Slēgta plkst.19.52.)

Apvērsuma naktī arestēja Saeimas priekšsēdētāju Dr.Paulu Kalniņu, bet Pauļukam (Zemnieku savienības deputāts!) un otrajam priekšsēdētāja biedram bīskapam Jāzepam Rancānam uzlika mājas arestu un politiskā policija viņus novēroja, taču Pauļuks, tāpat kā pārējie Saeimas vadītāji, neklanījās Ulmanim un viņa nodibinātajam autoritārajam režīmam.

Latvijas demokrāti neklanījās arī ne krievu, ne vācu okupantiem. Pauļuks aktīvi iesaistījās 1943.gada augustā nodibinātā nacionālās pretestības kustības centra — Latvijas Centrālās padomes darbā. 1944.gadā viņš, ne mirkli nešauboties, parakstīja latviešu inteliģences manifestu, kas prasīja atjaunot Latvijas neatkarību.

Šķiet, ka cienījama vecuma dēļ — 75 gadi — Pauļuks kara pēdējā gadā neatstāj dzimteni. 1945.gada 21.janvārī, dzīvodams Bauskas pagastā, viņš šķīrās no dzīves. Mūžībā bija aizgājis viens no spožākajiem Latvijas valstsvīriem.

Rudolfa Benusa (1881–?) laiks

(11.06.1920 — 18.06.1921):

No ministra biedra līdz ministram

Būdams jurists ar akadēmisku izglītību, Benuss (arī Bēnuss) sākumā strādāja tiesu iestādēs, pēc tam — par zvērinātu advokātu. Pirmā pasaules kara laikā viņš darbojās latviešu bēgļu organizācijās, bet pēc carisma gāšanas 1917. gada februārī, kļuvis par Rīgas pilsētas valdes locekli, iesaistījās politiskajā dzīvē. 1918. gadā tiesībnieks stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa. Kā viens no radikāldemokrātiskās partijas pārstāvjiem Benuss 17. novembrī piedalījās priekšparlamenta — Tautas padomes izveidošanā un kļuva par tās locekli, bet nākamajā dienā bija Nacionālajā teātrī, kur tika proklamēta latvju tautas suverēnā valsts.

Tautas padome uzticēja viņam amnestijas komisijas priekšsēdētāja pienākumus, bet Pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis — iekšlietu ministra biedra amatu. 1918. gada 27. novembrī Benuss ziņoja Ministru kabineta (MK) sēdē, ka Liepājas iedzīvotāji vēlas, lai arī uz turieni tiktu sūtīts valdības komisārs, kas lūkotu novērst gaidāmās domstarpības starp strādniecību un pilsoņiem. “Būtu vēlams, ja komisāram brauktu līdzi kāds Rīgas soc.–demokrātijas priekšstāvis.” 1919. gada 7. janvārī, kad valdība atradās jau Liepājā, viņš MK sēdē aizrādīja, ka Liepājas aizstāvēšana nav jāsāk pie pilsētas, bet tur, “kur lielinieki atrodas tagad (pie Ventas — R.T.). Domā, ka aizstāvēšanas organizēšana ir iespējama.”

Pēc iekšlietu ministra biedra amata likvidēšanas jaunais politiķis turpināja aktīvi darboties Tautas padomē. Kad priekšparlamenta 1919. gada 12. maija sēdē tika apspriests politiskais stāvoklis, Benuss, runājot savas frakcijas vārdā, nosodīja reakcionāro baltvācu aprindu un landesvēra organizēto 16. aprīļa puču. Viņš norādīja, ka šīs varmācīgās akcijas rīkotāji cerēja ar to “rakt kapu patstāvīgai, neatkarīgai Latvijas demokrātiskai republikai”, bet tas viņiem neizdevās. Runātājs uzsvēra, ka viņa frakcija noraida jebkādus marionešu kabinetus, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai suverēnās varas nesēja Latvijā ir Tautas padome, un tikai tā var sastādīt un atlaist valdības.

Debatējot par ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica ziņojumu Tautas padomes 1919. g. 7. oktobra sēdē, Benuss radikāldemokrātu frakcijas uzdevumā informēja padomes locekļus, ka viņa kolēģi piekrīt valdības nodomam uzsākt pamiera sarunas ar Padomju Krieviju. Viņš atzīmēja, ka Latvijai nav un nebūs agresīvu nolūku pret Krieviju, vienalga, kāda valsts iekārta tajā būtu. Taču “mēs prasām arī no Padomju Krievijas, lai viņa izpilda tos solījumus, ko viņa tik svinīgi ir paudusi (..) Latvijas tauta ir tautu demokrātiskās tiesības izlietojusi. Viņa jau gandrīz gadu atpakaļ pasludināja sevi kā suverēnu tautu un savu valsti par neatkarīgu un patstāvīgu. Mēs esam tai pārliecībā, ka Krievijai šeit pie mums Latvijā nav ko meklēt (..) Krievijas bruņotais uzbrukums Latvijai ir uzskatāms kā rupjš noziegums pret demokrātisko latvju tautu.” Runas nobeigumā Benuss iepazīstināja sēdes dalībniekus ar prasībām, kuras, pēc radikāldemokrātiskās partijas domām, valdībai vajadzētu izvirzīt miera sarunās ar Austrumu kaimiņvalsti. Tās bija septiņas: Padomju Krievijai jāatstāj Latvijas vēsturiski etnogrāfiskās robežas; Krievijā nedrīkst ielaist uz Latviju pretendējošas valdības nodibināšanu un pastāvēšanu; Krievijai jāatlīdzina Latvijai kara zaudējumi; Krievijai jāatdod evakuētās Latvijas mantas un jāpalīdz tās reeevakuēt; tiem Latvijas pavalstniekiem, kuri to vēlas, jādod iespēja atgriezties dzimtenē u.c.

1920. gada 17. un 18. aprīlī Benusu, kas bija pārgājis uz darba partiju un kļuvis par tās līderi, ievēlēja par Satversmes sapulces deputātu. Augstais nams ievēlēja viņu trijās komisijās — Satversmes izstrādāšanas, juridiskajā un amnestijas, bet 1920. gada 11. jūnijā viņš kļuva par tieslietu ministru ceturtajā Latvijas valdībā, kuru sastādīja Ulmanis un kura bija koalīcijas valdība zemnieku savienības vadībā. Šis kabinets darbojās līdz 1921. gada 18. jūnijam.

Latvijas ceturtais tieslietu ministrs pie darba ķērās enerģiski. 1920. gada 6. un 7. novembrī viņa vadībā notika tieslietu resora amatpersonu pirmā apspriede. Tajā piedalījās ministrijas juriskonsultācijas locekļi un tiesu iestāžu un zvērināto advokātu padomes pārstāvji. Kā pirmais darba kārtības punkts jau toreiz bija jautājums, kas juristus nodarbināja ilgi pēc tam un sevišķi intensīvi tika apspriests 30. gadu beigās — vai nebūtu vēlams ievest neaprobežotu civillietu piekritību miertiesnešiem, atceļot pirmajā instancē koleģiālas tiesas. Šo ierosinājumu tomēr vienbalsīgi noraidīja, atzīstot gan, ka būtu vēlams piešķirt miertiesnešiem neaprobežotu kompetenci zināmu kategoriju lietās.

Sanāksme noraidīja domu atjaunot bij. Krievijas miertiesnešu sapulces. Tās dalībnieki gan izteica vēlēšanos, lai miertiesnešus periodiski uzaicinātu uz kopapspriedēm un apgabaltiesu apelācijas nodaļu tiesas sēdēm. Nosprieda, ka tūdaļ jāatceļ pagasttiesu institūts. Garas diskusijas izraisīja jautājums par mazākumtautību valodu pielaišanu tiesās. Apspriedes dalībnieki atzina, ka advokāti, kas pietiekami nepārvalda valsts valodu, var uzstāties tikai vēl krievu, bet ne vācu valodā.

Uz šīs sanāksmes materiālu pamata Benuss 1920. gada 4. decembrī izdeva īpašu cirkulāru par valodu lietošanu tiesās. Šajā dokumentā bija teikts:

“Pārgrozot savu cirkulāru no 20. jūlija š. g., lūdzu turēties attiecībā uz valodām tiesā pie šādiem principiem:

1) attiecoties uz privātpersonām, krievu un vācu valodas lietošanā nekādi aprobežojumi nav ievedami;

2) līdz 1922. gada 1. janvārim advokāti var iesniegt papīrus krievu valodā, bet, ja pretpuse dzīvo uz laukiem, tad, sākot ar 1921. gada 1. janvāri, saistoši jāpieliek tulkojums latviešu valodā. Bet, ja pretpuse, būdama bez advokāta, dzīvo pilsētā, tad tulkojums iesniedzams tikai uz viņas pieprasījumu.

Tajā pašā laikā advokāti tiesā mutiski var lietot krievu valodu, bet vācu — tikai ar tiesas atļauju;

3) tie advokāti, kuri nevar sekot lietas gaitai latviešu valodā, nav pielaižami uzstāties pie tiesas, bet viņi nezaudē advokatūras tiesības.”

Benuss palielināja TM darbinieku skaitu līdz 55 cilvēkiem, kā arī ievērojami paplašināja juriskonsultāciju. Viņš 1920. gada 30. jūlijā izveidoja komisiju bij. Krievijas Sodu likumu pārstrādāšanai. 1921. gada 12. martā komisija beidza savu darbu. Tās rezumējumu izsūtīja tiesu iestādēm un citiem ieinteresētiem resoriem, kā arī atsevišķām personām, pēc tam parasti saņemot atsauksmes.

1920. gada beigās nodibināja komisiju prof. V. Bukovska vadībā jauna civillikuma izstrādāšanai. Komisija vienojās, ka lielais darbs sākams ar ģimenes tiesībām un, ja izdotos šo darbu veikt, varētu izstrādāt arī mantošanas tiesības. Tā saskaņoja savu darbību ar Satversmes sapulces likumdošanu par kārtu atcelšanu, jaunā laulību likuma izdošanu civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumprojekta un citu likumu izstrādāšanu.

Aptuveni viena gada laikā komisija izstrādāja likumprojektu par saderināšanos un laulāto personīgām, mantas un mantošanas tiesībām. Projektu, kam bija pievienoti arī plaši paskaidrojumi, iespieda tipogrāfijā.

1920. gada oktobrī sāka iznākt žurnāls “Tieslietu Ministrijas Vēstnesis”. Izdevuma autori bija viskvalificētākie Latvijas juristi — LU profesori K. Dišlers, A. Lēbers, P. Mincs, A. Švābe, V. Sinaiskis un augstskolas docenti, senatori, prokurori, tiesneši un advokāti. Diemžēl Benusa nebija viņu vidū. Varbūt lielās aizņemtības dēļ ministra darbā. Žurnāls iznāca līdz 1940. gada jūlijam.

Pēc aiziešanas no ministra amata Benuss, cik zināms, aizgāja arī no politikas. Viņš strādāja advokatūrā un, kā tagad teiktu, nodevās biznesam. Taču, ja ticēt tā laika presei, uzņēmējdarbībā pazīstamajam tiesībniekam diezin kā nav veicies. Viņš kā advokāta honorāru esot saņēmis pusi Vecmokas muižas Tukuma apriņķī ar 300 pūrvietām labas zemes. Iegādāti sugas lopi un dārgs lauksaimniecības inventārs, bet saimniekošana nav sokusies pavisam.

30. gadu beigās izdotajā pazīstamajā biogrāfiskajā vārdnīcā “Es viņu pazīstu” Benusam kā demokrātam un neulmanietim ir veltītas tikai dažas rindas. Tās noslēdz lakonisks teikums: “Tagad privātā dzīvē.” Kā beidzās Benusa privātā dzīve, šo rindu autoram diemžēl nav izdevies noskaidrot. Varbūt var palīdzēt lasītāji?

Apceres turpinājums — seko

1.Saeimas Juridiskā komisija (no kreisās) : F.Trasūns, F.Menders, N.Kalniņš, K.Bachmanis, P.Juraševskis, priekšsēdētājs A.Kviesis, V.Holcmanis, K.Pauļuks, A.Krastkalns, F.Cielēns un M.Lazersons Arhīva foto