Mēs paši savas Saeimas spogulī

Alfreds Čepānis, Saeimas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

— Kā, jūsuprāt, būtu novērtējams un raksturojams Saeimas darbs pēdējā mēneša laikā?

— Ar lielākām vai mazākām grūtībām mēs tomēr iekļaujamies pašu sev noteiktajā darba režīmā un reglamentā. Gandrīz katrā plenārsēdē tomēr izskatām visus ieplānotos darba kārtības jautājumus, proti, ienākušos likumprojektus pirmajā, otrajā vai trešajā lasījumā. Protams, dažkārt gadās, ka politisku vai kādu citu iemeslu dēļ uzsākam diezgan neauglīgas debates par to vai citu jautājumu. Bet man ir patiess gandarījums par to, ka mēs tagad neesam iekļuvuši lielos neizskatīto likumprojektu parādos. Domāju, ka arī šonedēļ mēs tiksim galā ar ieplānoto darba kārtību. Tāpēc es gribētu visai optimistiski raudzīties uz Saeimas darbu aizvadītajā mēnesī.

— Vai arī likums par valsts budžetu nākamajam gadam varētu tikt pieņemts iepriekš paredzētajā datumā?

— Šodien, 26.novemrī, notika Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijas sēde, kurā arī es piedalījos kā viens no komisijas locekļiem. Nolēmām, ka neatkāpsimies no iepriekš apstiprinātā grafika par valsts budžeta 1998.gadam apstiprināšanu. 4.decembrī ir paredzēts likumprojekta otrais lasījums, bet 18.decembrī, kad, šķiet, būs pēdējā Saeimas šā gada un rudens sesijas sēde, tas varētu tikt pieņemts trešajā, galīgajā lasījumā. Ceru, ka tiksim ar to galā. Tiesa, ir ienākuši apmēram 400 ierosinājumi un priekšlikumi. Šodien mēs komisijā pabeidzām tos visus izskatīt. Varbūt tāpēc kādu dienu vajadzēs sasaukt ārkārtas sēdi. Bet tomēr mēs mēģināsim iekļauties pašu nospraustajos termiņos.

— Kad tad beigsies rudens sesija?

— Rīt, 27.novembrī, mēs ierosināsim balsojumu par to. Frakciju padome par to jau ir lēmusi, savu viedokli ir izteikusi. Liekas, ka pēdējā Saeimas plenārsēde pirms Ziemassvētku brīvdienām būs 18.decembrī. Bet nākamā — ziemas — sesija sāksies 10. vai 12.janvārī.

— Vai darbs atsāksies atjaunotajā Saeimas nama lielajā zālē?

— Jā. Es ļoti ceru, ka tas tā būs. Tagad trenējos strādāt ar datoru, jo tur jau vairs nevarēs visu pierakstīt vai pārrakstīt ar roku. Tur visu vajadzēs darīt ar datora palīdzību. Mēs ceram, ka janvāra sākumā atradīsimies jau restaurētajās jeb atjaunotajās darba vietās.

— Kāpēc Latvijas sabiedrībā lielākoties pastāv tāda nievājoša un nicinoša attieksme pret mūsu valsts parlamentu — Saeimu? Ar ko tas, jūsuprāt, izskaidrojams — ar nelielo, tikai 14 gadus ilgo demokrātijas pieredzi pirms kara, ar masu saziņas līdzekļu negatīvisma ietekmi, ar ilgstošo atrašanos komunistiskā režīma politiskajos apstākļos?

— Gan viens, gan otrs, gan trešais apstāklis, ko minējāt, kaut kādā veidā ietekmē Saeimas prestižu, autoritāti, reitingu vai nepopularitāti. Bet man šķiet, ka mēs paši, deputāti, pie tā vislielākajā mērā esam vainīgi — ar savu bieži vien neauglīgo, nekonstruktīvo un tukšo runāšanu no Saeimas tribīnes. To dzird žurnālisti, to dzird lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Bieži vien deputāti pat aizmirst šajās diskusijās un debatēs, par ko tad ir runa, par to, kāds jautājums ir apspriežams, bet sāk nodarboties ar sevis vai savas partijas slavēšanu un popularizēšanu. Tauta jau saprot to. Arī tā sauktā vienkāršā tauta nepavisam nav tik dumja. Cilvēki zina, par ko ir runa. Un tieši šie jautājumi, par ko mēs dažkārt neauglīgi diskutējam, lietojot savstarpēji aizvainojošas frāzes, nav tie likumprojekti, par ko vajadzētu runāt. Līdz ar to iznāk nevis spriešana par likumprojektu, bet savstarpēji ķīviņi.

Un cilvēki to jūt un saprot — tā ir tā mūsu lielākā nelaime. Varbūt daļa taisnības ir arī jums — mēs esam ilgi dzīvojuši padomju režīmā un neesam pieraduši pie parlamentārās demokrātijas formas. Sava loma ir arī masu medijiem, kas plaši un vispusīgi atspoguļo mūsu darba negatīvās puses, bet tam, kas Saeimas darbā labs — likumdošanas process taču notiek, labāk vai sliktāk,— uzmanību nepievērš. Turpretī lielu masu mediju interesi izpelnās lietas, kas varbūt ir sensacionālas, bet ne būtiskas.

Tie visi ir Saeimas autoritāti graujoši faktori. Bet jāsaka, ka gan nevienam no tiem, kas mūs tik aktīvi kritizē, nebūtu nekas pretim pašiem sēdēt Saeimā — tāpat debatēt un spiest pogas un saņemt, viņuprāt, ļoti lielo deputātu algu. Un tāpēc septītās Saeimas vēlēšanās kandidātu saraksti mazāki netaps.

Parlaments ir vienīgais iespējamais valsts demokrātijas spogulis. Vai tas kādam patīk vairāk vai mazāk, citas formas nav. Jau Čērčils ir teicis, ka viņš nevar ciest parlamentāro demokrātiju Anglijā, bet tikmēr, kamēr tai nav citas formas, viņam ar to ir jāsamierinās.

— Jūsu viedoklis par arī presē izskanējušo domu par Nacionālās drošības padomes nelietderību.

— Tā kā esmu Saeimas Prezidija priekšsēdētājs, mans pienākums ir piedalīties arī Nacionālās drošības padomes darbā, tāpēc viedokli par šo jautājumu varu izteikt diezgan pamatoti. Padomi vada Valsts prezidents Ulmaņa kungs, un tās locekļi ir arī iekšlietu, ārlietu un aizsardzības ministri, kā arī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs. Apmēram reizi mēnesī vai retāk mēs apspriežam valsts drošības jautājumus — par pēdējā laika aktualitātēm ziņo visi trīs ministri. Apspriežam arī dažādus konceptuālus jautājumus, kas skar mūsu armijas un citu militāro dienestu darbību un uzbūvi.