Latvija savā ceļā uz Eiropu

No Finansu ministrijas analīzes

par Latvijas gatavību Eiropas saimei

Finansu pakalpojumi\: likumdošanas harmonizācija

Aleksandra Cīrule, Daiga Lagzdiņa,

Dace Berkolde, LR Finansu ministrija,

Tautsaimniecības analīzes un fiskālās politikas departaments, Ekonomiskās integrācijas nodaļa

Turpinājums. Sākums “LV” 21.11.1997. nr.304/305.,

“LV”25.11.1997. nr.306/307.

1. Muita

1.3. Muitas tarifi

Saskaņā ar spēkā esošo muitas tarifu likumu nevienai no 97 Harmonizētās sistēmas grupām pamattarifs nepārsniedz 20% likmi (15% likmi vislielākās labvēlības režīma gadījumā). Galējā patēriņa preces, kas tiek ražotas arī Latvijā, tiek apliktas ar 15% ievedmuitas nodokļa likmi (vislielākās labvēlības režīma likme). Minimāli tarifi (0,5–1,0%) apmērā tiek piemēroti lielai izejvielu daļai, materiāliem, kapitāla precēm, kā arī atsevišķām galējā patēriņa precēm, kas netiek ražotas valstī. Šos tarifus ieteica ieviest Starptautiskais valūtas fonds, lai izvairītos no galējībām tarifu sistēmā. Vienīgi kurināmais, farmaceitiskie produkti, medicīnas iekārtas, atsevišķas preces bērniem tiek atbrīvotas no importa tarifiem.

Spēcīga lauksaimniecisko grupējumu spiediena rezultātā 1994. gada decembrī, pieņemot jaunu likumu par muitas tarifiem, bija paaugstināta ievedmuita atsevišķiem lauksaimniecības produktiem (runa ir par izņēmumiem HS 4–9 ciparu līmenī). Visaugstākā ievedmuita — 55% (VLR likme — 45%) tika noteikta cūkgaļas, sviesta, siera, biezpiena, desu izstrādājumu un konservētās gaļas importam. Otrā, visvairāk aizsargāto preču grupa, ietver liellopu gaļu, iebiezināto pienu, olas un kartupeļus. Šo produktu imports tiek aplikts ar 40% (30% VLR) muitas tarifa likmi. Latvijā audzētajiem augļiem un dārzeņiem vasaras periodā tiek noteiktas paaugstinātas, t.s. sezonālās tarifu likmes.

Saskaņā ar Starptautiskajam valūtas fondam iesniegto Ekonomiskās politikas memorandu, valdība apņēmās samazināt lauksaimniecības sektora aizsardzības līmeni. Attiecīgie grozījumi likumā “Par muitas tarifiem” tiks sagatavoti līdz šī gada novembrim.

Saskaņā ar pēdējiem grozījumiem likumā “Par muitas tarifiem” lielākā daļa specifisko muitas nodokļu likmju (Ls par vienību) tika pārveidotas par ad valorem tarifiem (% no muitas vērtības), izņemot cukuram, alkoholiskajiem dzērieniem un tabakai. Ir paredzēts, ka 1998.gadā arī specifiskās tarifu likmes alkoholiskajiem dzērieniem un tabakai tiks konvertētas uz ad volorem likmēm. Muitas tarifu balstīšana uz preču vērtību, nevis vienību, ir visu civilizēto valstu muitas tarifu sistēmu pamatā. Pielietojot muitas preču vērtības likmi — Ls par vienību, pastāv konkurences deformācijas iespējas, jo vienāda nosaukuma precēm ar dažādu cenu tiks piemērota viena un tā pati likme.

1.4. Nākotnes pasākumi

Tuvākajā perpsektīvā viens no svarīgākiem uzdevumiem ir jaunā Muitas likuma pilnvērtīgas darbības nodrošināšana, pieņemot pakārtoto normatīvo aktu (Ministru kabineta noteikumu, Valsts ieņēmumu dienesta rīkojumu) paketi. Lielā mērā šis darbs varētu tikt paveikts līdz 1997.gada beigām. Pašlaik ir izveidojusies situācija, kad atsevišķu procedūru piemērošanai muitas darbiniekiem jāvadās pēc jaunā Muitas likuma un citu — pēc veciem normatīvajiem aktiem, jo nav izstrādāta kārtība jaunā Muitas likuma prasību piemērošanai.

Ļoti liela nozīme ir muitas procedūru finansu garantiju (galvojumu) sistēmas ieviešanai līdz šī gada beigām. Muitas maksājumu atlikšanas un atmaksāšanas sistēma, kas atbilstu jaunā Muitas likuma prasībām, varētu tikt ieviesta 1998.gada 1.ceturksnī.

1998.gadā ir paredzēts uzsākt Baltijas valstu vienoto tranzīta kontroli.

Jāturpina darbs pie Austrumu robežas infrastruktūras nostiprināšanas un muitas dienesta datorizācijas. Reāli šo uzdevumu izpildi varētu pabeigt 1999.gadā.

Atklāts paliek jautājums par Baltijas valstu muitas ūnijas (vienotas tirdzniecības telpas ar vienotiem ārējiem muitas tarifiem) izveidošanu, kas lielā mērā ir atkarīgs no Baltijas valstu integrācijas ES. Baltijas muitas ūnijas izveide prasīs visu Baltijas valstu individuāli noslēgto ekonomiskās sadarbības (vislielākās labvēlības režīma) un brīvās tirdzniecības līgumu pārslēgšanu (koriģēšanu), ar ārējo tirdzniecību saistītās likumdošanas saskaņošanu, kā arī vairākus pārkārtojumus muitas administrēšanas jomā.

2. Netiešie nodokļi

2.1. Vispārējs ieskats likumdošanā

Eiropas Savienībā visi pasākumi netiešo nodokļu jomā ir virzīti uz to, lai nodrošinātu iekšzemes tirgus izveidošanu un pilnvērtīgu funkcionēšanu, nepieļaujot konkurences deformēšanu, kā arī, likvidējot šķēršļus brīvai preču un pakalpojumu kustībai.

Lai saskaņotu Latvijas nodokļu likumus ar Eiropas Savienības prasībām, pašreiz tiek veikts darbs pie likumu “Par pievienotās vērtības nodokli” un “Par akcīzes nodokli” pilnveidošanas. Arī Baltijas muitas ūnijas izveidošana nav iedomājama bez netiešo nodokļu — pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa — likumdošanas saskaņošanas visās trijās Baltijas valstīs. Lai nepieļautu situāciju, ka vienā valstī ir izdevīgāki noteikumi preču tirdzniecībai, nepieciešams veikt likumdošanas saskaņošanu, kas ietvertu ne tikai netiešo nodokļu likmju saskaņošanu, bet kas nodrošinātu arī vienādu nostāju nodokļu atbrīvojumu noteikšanā un vienādu nodokļu piemērošanu konkrētiem apliekamajiem objektiem. Ņemot vērā, ka joprojām pastāv grūtības nodokļu administrēšanā, pagaidām ir nepieciešams saglabāt esošos muitas punktus starp Baltijas valstīm līdz brīdim, kas tiks atrisināti jautājumi par muitas, pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu piemērošanas kārtību importētām precēm, par priekšnodokļa atgriešanu par eksportu, par nodokļu piemērošanu preču kustībai starp trim Baltijas valstīm un par citām administrēšanas problēmām.

Lai varētu īstenot netiešo nodokļu piemērošanu Baltijas muitas ūnijā, nepieciešama cieša Baltijas valstu nodokļu administrāciju sadarbošanās, operatīvas informācijas apmaiņas sistēmas izveide, kā arī savstarpēja izsniegto atļauju atzīšana.

2.2. Pievienotās vērtības nodokļa likumdošana

Likuma “Par pievienotās vērtības nodokli” izstrādes gaitā 1993. — 1995.gadā tika ievērotas Eiropas Savienības 1977.gada 17.maija 6. PVN direktīvas (77/388/EEC) galvenās prasības.

Nodokļa pamatlikme noteikta 18% apmērā (Eiropas Savienības valstīs saskaņā ar 6. direktīvas prasībām tā nedrīkst būt zemāka par 15%). Nodokļu 0% likme tiek piemērota preču eksportam, starptautiskā transporta pakalpojumiem, kas netiek sniegti iekšzemē.

Tomēr jāatzīmē, ka joprojām pastāv zināmas nepilnības PVN likumdošanā. Piemēram, ar direktīvu ir pretrunā atsevišķi ierobežojumi priekšnodokļa atskaitījumiem. Lai nodrošinātu ES direktīvu ieviešanu PVN jomā, Ministru kabinetā tika iesniegts grozījumu projekts likumā “Par pievienotās vērtības nodokli”, kurš reāli varētu stāties spēkā ar 1998.gadu.

2.3. Akcīzes nodokļa likumdošana

Latvijas akcīzes nodokļa sistēma aptver naftas pārstrādes produktus, tabakas izstrādājumus, alkoholiskos dzērienus, dārgakmeņus, dārgmetālus, vieglos automobiļus.

Šobrīd Latvijā pastāvošā akcīzes nodokļa sistēma nav precīzi atstrādāta, līdz ar to rodas likuma dažādas interpretācijas iespējas. Lai sakārtotu akcīzes nodokļa likumdošanu, no pašreizējā likuma “Par akcīzes nodokli” pakāpeniski tiks izslēgti panti, kas attiecas uz naftas produktiem, alkoholiskiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, izveidojot jaunu akcīzes nodokļu likumu sistēmu, kas atsevišķi regulēs vienveidīgu produkcijas grupu aplikšanu ar akcīzes nodokli, kā tas ir ES.

Pirmais solis ceļā uz jauno sistēmu ir likumprojekta sagatavošana “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”, kurā tiek iestrādātas normas par apliekamajiem objektiem, atbrīvojumiem un kontroli, atbilstoši attiecīgo direktīvu prasībām konkrētai preču grupai.

Lai izvairītos no neprecizitātēm, likumprojektā apliekamie objekti tiek noteikti līdz pat devītajam kombinētās nomenklatūras ciparam.

Izstrādātais likumprojekts paredz izveidot akcizēto preču noliktavu sistēmu, un akcīzes nodoklis būs jānomaksā, preci izvedot no akcizēto preču noliktavas, nevis preci ievedot valstī, kā tas ir šobrīd.

Lai izpildītu ES minimālās prasības (direktīva 92/82/EEC — par naftas pārstrādes produktu akcīzes nodokļu likmju tuvināšanu), likumprojektā ir izstrādāts nodokļa likmju pakāpenisks paaugstināšanas grafiks.

Līdz 1997.gada beigām paredzēts iesniegt Ministru kabinetā likumprojektus par akcīzes nodokli spirtam un alkoholiskajiem dzērieniem, kā arī tabakai un tabakas izstrādājumiem. Kas attiecas uz tabakas izstrādājumu aplikšanu ar akcīzes nodokli, tā vēl kādu laiku nebūs pilnībā harmonizēta ar ES prasībām. Likumā “Par akcīzes nodokli tabakai un tabakas izstrādājumiem” akcīzes nodokļa likme būs noteikta zemāka, nekā to prasa ES. Eiropas Savienībā akcīzes nodokļa minimālai likmei jābūt ekvivalentai 57% no tabakas izstrādājumu mazumtirdzniecības cenas. Latvijā tā savukārt būs apmēram 30%. Pašreizējā situācijā augstākas nodokļa likmes noteikšana varētu tikai veicināt tabakas izstrādājumu kontrabandas pieaugumu.

Svinu nesaturošam Svinu saturošam Degvieleļļai

benzīnam (1000 l/Ls) benzīnam (1000 l/Ls) (1000 l/Ls)

līdz 1998.g. 1.janvārim 120 130 80

ar 1998.g. 1. janvāri 140 160 100

ar 1999.g. 1.janvāri 160 190 130

ar 2000.g. 1.janvāri 180 210 160

ar 2001.g. 1.janvāri 200 230 170

Lai uzlabotu nodokļu administrēšanu, tika ieviests speciāls apzīmējums izstrādājumiem, kas paredzēti eksportam. Tagad, lai eksportētu alkoholu un cigaretes, uz etiķetes ir jābūt uzrakstam “eksports” vai “duty free”. Ļoti svarīgi ir uzlabot arī akcīzes nodokļa marku kvalitāti.

1996.gada beigās, lai realizētu optimālu valsts politiku attiecībā uz visu akcizēto preču apriti, vienotā sistēmā iekļaujot visu akcizēto preču — alkohola, tabakas, dārgmetālu aprites uzraudzības funkcijas, tika izveidota Akcizēto preču pārvalde. Akcizēto preču pārvalde veic regulāras pārbaudes tirdzniecības vietās, lai kontrolētu, kā tiek ievērotas konkrētās tiesību normas, izsniedz licences uzņēmējdarbībai, kas saistīta ar akcīzes preču apriti, īsteno starptautisko sadarbību akcīzes preču aprites uzraudzības un kontroles jomā, kā arī savas kompetences ietvaros apkopo un analizē ar akcīzes preču apriti saistīto informāciju.

Attiecībā uz alkoholu, degvielu un tabaku ir ieviestas stingrās uzskaites pavadzīmes, kas nodrošina kontroli pār akcizēto preču kravām. Papildus stingrās uzskaites pavadzīmēm šo preču nogāde līdz muitas robežai notiek muitas kontrolē.

3. Vērtspapīru tirgus

3.1. Vērtspapīru tirgus sistēmas izveide un pilnveidošana

Pirmais solis ceļā uz mūsdienīgu vērtspapīru tirgus izveidi tika sperts 1994.gadā, kad Ministru kabinets akceptēja vērtspapīru tirgus attīstības koncepciju. Koncepcija bija balstīta uz Rietumeiropas un Amerikas vērtspapīru tirgu analīzi, kā arī Austrumeiropas valstu pieredzi vērtspapīru tirgus izveidē.

Salīdzinoši īsā laika periodā Latvija ir sasniegusi labus rezultātus vērtspapīru tirgus attīstībā. 1995.gadā tika izveidota Rīgas Fondu birža (RFB) un Centrālais depozitārijs. 1996.gada beigās Finansu ministrija nodeva vērtspapīru tirgus uzraudzības funkciju neatkarīgajai Vērtspapīru tirgus komisijai. Augstākminētās vērstpapīru tirgus institūcijas strādā, balstoties uz ES direktīvās noteiktajiem principiem.

Vērtspapīru tirgus attīstību nenoliedzami sekmēja privatizācijas process, kura rezultātā valstī tika izveidotas 59 publiskās akciju sabiedrības. Biržā tiek kotētas 42 emitentu akcijas un vērtspapīru tirgus kapitalizācija sasniedz 227 milj.latu (situācija uz 1997.gada 28.augustu).

Investoru interešu aizsardzība tiek nodrošināta, ieviešot stingras prasības vērtspapīru tirgus dalībniekiem, stingru kontroli operāciju veikšanai, kā arī nodrošinot pastāvīgu to uzņēmumu finansu kontroli, kuru akcijas tiek laistas publiskajā apgrozībā.

Lai nodrošinātu vērtspapīru tirgus operāciju caurspīdīgumu, pēc katras tirdzniecības sesijas tiek izdots RFB biļetens. Informācija, kas saistīta ar akciju izlaišanu, uzņēmumu finansu stāvokli un citu būtisku informāciju, kas nepieciešama potenciālajiem investoriem, var iegūt, izmantojot Internet .

1997.gada jūnijā notika biržas darba elektronizācija, kā rezultātā tika nodrošināts vērtspapīru tirgus starpnieku tiešais pieslēgums biržas galvenajam datoram.

Pilnīgi iespējams, ka jau 1997.gada oktobrī notiks pāreja uz nepārtrauktās tirdzniecības sistēmu ( continuous market model ). Pašlaik kotācija notiek vienu reizi dienā, piecas reizes nedēļā. Pārejot uz nepārtrauktās tirdzniecības sistēmu, saglabāsies cenas fiksācija, līdzīga tagadējai. Tai sekos slīdošā kotācija, pie kuras darījumi notiks ik reizi, kad piedāvājums “satiksies” ar pieprasījumu.

Lai būtu vērts pāriet uz nepārtraukto tirdzniecības sistēmu, ir nepieciešams, lai tirgus kapitalizācija pieaugtu līdz 600 — 1000 milj.dolāru no pašreizējiem 370 milj.(augusta beigas), t.i., tirgū jāparādās lielo uzņēmumu akcijām (vismaz “Ventspils naftas” akcijām).

3.2. Latvijas un Igaunijas vērtspapīru tirgu modeļu salīdzinājums

Latvijas (arī Lietuvas) sistēma ir balstīta uz konkrētiem pirkuma vai pārdevuma uzdevumiem, t.i., ja biržas biedrs pats vai tā klienti nevēlas pirkt vai pārdot attiecīgo vērtspapīru, biržas biedrs nepaziņo vērtspapīra pirkšanas–pārdošanas cenu.

Igaunijas birža strādā pēc cita principa — pēc tirgus veidotāju ( market maker ) modeļa. Tirgus veidotājiem ir pienākums vienmēr noteikt visām biržā kotētām akcijām savu augstāko iepirkuma cenu un zemāko pārdevuma cenu. Nevēloties iesaistīties attiecīgā vērtspapīra tirdzniecībā, tirgus veidotājs nosaka ārkārtīgi zemu pirkšanas cenu vai ārkārtīgi augstu pārdošanas cenu. Daudziem tirgus dalībniekiem tā rīkojoties, vērtspapīra cena tā izmainās, ka kļūst izdevīga šī vērtspapīra tirdzniecība.

Viennozīmīgi nevar pateikt, kura no sistēmām ir labāka — nepārtrauktā tirgus sistēma vai tirgus veidotāju sistēma. Pirmās priekšrocība ir tā, ka labi redzams pieprasījuma un piedāvājuma samērs. Otrās — tas, ka vienmēr var pārdot vai nopirkt biržā kotētās akcijas, cits jautājums ir cena.

3.3. Likumdošanas attīstība

Latvijas vērtspapīru tirgu regulē šādi likumdošanas akti — likumi “Par vērtspapīriem”, “Par vērtspapīru tirgus komisiju” un daļēji likums “Par akciju sabiedrībām”. Šie likumi pamatā atbilst Eiropas Savienības uz vērtspapīru tirgu attiecinātajām direktīvām.

Likumu “Par vērtspapīriem” Pasaules Banka atzina par vienu no labākajiem vērtspapīru likumiem Centrālajā un Austrumeiropā.

Tomēr pilnībā vēl nebija ieviestas Eiropas Savienības prasības attiecībā uz iekšējās informācijas izmantošanas aizliegumu. (Direktīva 89/592/EEC 13/11/89 par iekšējo darījumu noteikumu koordinēšanu aizliedz vērtspapīru uzraudzības institūciju darbiniekiem personiskos nolūkos izmantot informāciju, kas kļūst pieejama, pildot dienesta pienākumus).

Savukārt Eiropas Savienības direktīva 88/627/EEC 12/12/89 par būtiskās līdzdalības publisko ziņošanu paredz, ka emitentam informācija par visām būtiskajām izmaiņām, emitenta akcionāru struktūrā regulāri jāpublicē presē. Attiecīgie Latvijas likumdošanas akti līdz šim šādu normu neparedzēja.

Lai novērstu augstākminētās likumdošanas nepilnības 1997.gada augustā Satversmes 81.panta kārtībā tika pieņemti attiecīgie grozījumi likumā “Par vērtspapīriem”.

Apkopjot augstākminēto, var teikt, ka Latvijā ir izveidoti gan tiesiskie, gan institucionālie priekšnoteikumi veiksmīgai kapitāla tirgus attīstībai, ko stimulē arī privatizācijas procesa attīstība.

3.4. Vērtspapīru tirgus attīstības problēmas un to risinājumi

1. Vērstpapīru tirgus un privatizācija. Vērtspapīru tirgum potenciāli varētu būt nozīmīga vieta Latvijas ekonomikas attīstībā, jo vērtspapīru tirgus ir visvienkāršākais veids, kā uzņēmumiem piesaistīt papildu līdzekļus. Šobrīd Latvijā investīciju līmenis nav pietiekošs, tas veido tikai 17% no IKP (pēc 1996.gada datiem). Tā attīstību kavēja fakts, ka sākotnēji (līdz 1996.gadam) Latvijā netika nodrošināta saikne starp privatizācijas procesu un finansu tirgus attīstību. Savukārt Čehijā un Polijā jau no paša sākuma tika koordinēts privatizācijas process ar finansu tirgus attīstību, kā rezultātā vērtspapīru tirgus šajās valstīs attīstījās daudz straujākiem tempiem.

Ieilgušā privatizācijas procesa rezultātā Latvija pēc kapitāla tirgus lieluma atpaliek no kaimiņvalstīm (Lietuvas un Igaunijas). Paātrinot privatizācijas procesa tempus, Latvija īsā laikā panāks kaimiņvalstis pēc vērtspapīru tirgus attīstības pakāpes, ko nodrošinās reģiona stratēģisko uzņēmumu liela koncentrācija Latvijā. Normāla vērtspapīru tirgus attīstība nav iespējama bez lielo uzņēmumu nodošanas privatizācijai. Tāpēc pozitīvi ir vērtējama “Latvijas gāzes” daļēja privatizācija 1997.gadā, citu lielo uzņēmumu privatizācija, tādu kā a/s “Ogre” un “Rīgas vagonu rūpnīca”, kā arī uz tuvāko laiku ieplānotā “Ventspils naftas” (1997.gada septembris) un “Latvijas kuģniecības” privatizācija.

2. Privāto uzņēmumu “publiskošana”. Līdz 1997.gada septembrim biržā tika kotētas tikai to uzņēmumu akcijas, kuri kļuvuši par publiskām akciju sabiedrībām privatizācijas rezultātā. Obligāciju segmentā dominē valsts obligācijas. Latvijas Investīciju banka ir kļuvusi par pirmo Latvijas komercbanku, kas izlaida publiskās emisijas obligācijas, emitējot 1997.gadā obligācijas 100 000 latu vērtībā. Lielākā Latvijas apdrošināšanas sabiedrība — “Balta” — ir pirmā pilnīgi privātā uzņēmējsabiedrība, kuras akcijas parādījās fondu biržā (1997.gada septembrī). Arī “Rīgas komercbankas”, kura ir viena no lielākajām bankām Latvijā, akcijas drīzumā parādīsies biržā. Tādējādi pakāpeniski vērtspapīru tirgū sāk parādīties arī to uzņēmumu vērtspapīri, kuru “publiskošana” nav saitīta ar privatizāciju.

Šaja sakarā jāatzīmē visām pārejas perioda valstīm raksturīgs fenomens. Uzņēmējiem, kuri nesen kļuvuši par kompāniju īpašniekiem, ir ārkārtīgi grūti pārvarēt psiholoģisko barjeru un dalīties savā īpašumā, uzņēmuma kapitāla palielināšanu veidojot uz papildu emisijas bāzes, kas nozīmē, ka jādala gan īpašuma tiesības, gan arī peļņa. Tāpēc nepieciešams laiks un nepieciešama arī uzņēmēju izglītošana.

3. Vērtspapīru tirgus un ārvalstu investīcijas. Pagaidām apgrozījumi biržā ir relatīvi nelieli; vairāk nekā puse no darījumiem tiek veikti ārpusbiržas tirgū, jo, piedāvājot lielu akciju paketi biržā, ir sagaidāms liels akciju cenas kritums. Cita problēma ir tā, ka pašreizējā situācijā, kad tirgus kapitalizācija vēl nav pietiekoši liela, lieliem investoriem nav iespējams izveidot kvalitatīvu, riska diversifikācijas principiem atbilstošu vērtspapīru portfeli. Biržas apgrozījums lielā mērā ir koncentrēts oficiālajā sarakstā iekļautās akcijās, kuru skaits pagaidām ir 6. Tas ir pilnīgi loģiski, jo oficiālajā sarakstā kotētajām akcijām un to emitentiem tiek izvirzītas augstākas prasības, kas garantē investoriem augstāku drošības pakāpi, nekā iegādājoties otrajā un brīvajā sarakstā kotētos vērtspapīrus. Šajā sakarā var teikt — jo vairāku uzņēmumu akcijas tiek kotētas oficiālajā sarakstā, jo labāk. Diemžēl daudzi uzņēmumi, spējīgi izpildīt oficiālajam sarakstam izvirzītās prasības, nepretendē uz to akciju iekļaušanu oficiālajā sarakstā. Tomēr uzņēmumi pakāpeniski sāk apzināties, ka šāda rīcība negatīvi ietekmē uzņēmuma prestižu.

Lielo ārvalstu investīciju fondu ienākšanu kavē arī fakts, ka viņi vienkārši nevar atrast turētājbanku, kas atbilstu šo fondu statūtu prasībām — visā Baltijā nav tādu banku, kuru pamatkapitāls sniegtos simtos miljonu dolāru.

4. Brokeru sabiedrības. Vēl viena vērtspapīru tirgus attīstības problēma ir neattīstīts brokeru sabiedrību (ne banku) tīkls.

Tirgus dalībnieku — banku uzraudzību veic ne tikai Vērtspapīru tirgus komisija, bet arī Latvijas Banka. Latvijas komercbankām Latvijas Banka ir noteikusi diezgan stingras prasības gan attiecībā uz to darbību, gan finansiālo stāvokli, toties brokeru sabiedrībām prasības ir tikai divas — minimālais apmaksātā pamatkapitāla un pašu kapitāla lielums (Ls 30 000) un minimālā naudas rezerve, kas jāglabā bankā (10% no pamatkapitāla). Ja ticība bankām ir lielā mērā balstīta uz Latvijas Bankas ilggadējo autoritāti, tad ticība brokeru sabiedrībām var balstīties uz to dibinātājiem un uz cerību, ka brokeru sabiedrības vadība strādās godprātīgi. Tādējādi pastāv nepieciešamība pēc prasību palielināšanas brokeru sabiedrībām. Daļēji šo problēmu atrisina likumā “Par vērtspapīriem” iekļautā prasība brokeru sabiedrībām līdz 1999.gada septembrim sasniegt 100 000 latu pašu kapitāla rādītāju.

5. Ieguldījumu sabiedrības. Pašreiz aktuāls jautājums ir ieguldījumu sabiedrību regulēšana. Ieguldījumu sabiedrības ir viens no svarīgākajiem attīstīto valstu kapitāla tirgus institūtiem. Ieguldījumu sabiedrībām ir ļoti liela loma indivīdu uzkrājumu apvienošanai un efektīvai izvietošanai. Tas, ka Latvijā faktiski nav tādu starpniekstruktūru kā ieguldījumu sabiedrības, noved pie tā, ka indivīdu uzkrājumi, kas potenciāli varētu nonākt kapitāla tirgū, netiek investēti nedz ražojošās, nedz pakalpojumu sfēras attīstībā.

Ieguldījumu sabiedrību niecīgo skaitu galvenokārt nosaka likumdošanas iztrūkums attiecīgajā sfērā. Pagaidām tiek regulēti tikai investīciju fondi, kas strādā ar privatizācijas sertifikātiem, bet to uzraudzības līmenis nav apmierinošs. Rezultātā arī nedaudzi pastāvošie investīciju fondi nav spējīgi piesaistīt normālai darbībai pietiekošu līdzekļu daudzumu, jo iedzīvotāju uzticības līmenis šādiem veidojumiem ir visai zems.

Situācijas uzlabošanai tika izstrādāts likumprojekts “Par ieguldījumu sabiedrībām”, kas ir balstīts uz ES direktīvu 85/611/EEC “Par likumu, noteikumu un administratīvo aktu saskaņošanu attiecībā uz vērtspapīru ieguldījumu sabiedrībām”.

6. Baltijas valstu sadarbība. Labas iespējas vērtspapīru tirgu attīstībai paver Baltijas valstu sadarbība. Katras Baltijas valsts vērtspapīru tirgus ir relatīvi mazs, tāpēc, domājot par nākotnes attīstību, ir ļoti svarīgi attīstīt kopīgo Baltijas vērtspapīru tirgu.

Uzsākot vienotā Baltijas vērtspapīru tirgus izveidi, 1997.gada sākumā tika parakstīts sadarbības līgums starp Latvijas un Igaunijas Centrālajiem depozitārijiem (stāsies spēkā ar š.g. 1.jūliju). Paredzēts, ka līdz gada beigām līdzīgs līgums tiks parakstīts arī ar Lietuvas Centrālo depozitāriju.

Kopš 1997.gada 19.maija, kopīgi sadarbojoties triju Baltijas valstu vadošajām biznesa avīzēm, ir izveidots kopējs Baltijas indekss B — 30, kurā ir apvienotas 30 pēc biržas apgrozījuma lielākās akciju sabiedrības Baltijā. Tādā veidā Baltijas valstīm paveras izdevība pievērst uzmanību saviem vērtspapīru tirgiem, ko katra valsts atsevišķi diez vai spētu.

4. Banku sektors

4.1. Situācijas attīstība

Banku sistēma ir atveseļojusies kopš 1995.gada banku krīzes, kaut arī jāatzīst, ka banku rīcībā esošais kapitāls joprojām ir pārāk mazs pēc Rietumu standartiem un pārāk maz līdzekļu tiek novirzīti pašmāju uzņēmumu kreditēšanai, kas savukārt ir saistīts ar kredītu nodrošinājuma trūkumu un ar to, ka vairākiem uzņēmumiem vēl nav savas kredītvēstures. Latvijas uzņēmumu kreditēšanu negatīvi ietekmē arī zemas riska naudas izvietošanas iespējas ārvalstīs (pārsvarā — valsts vērtspapīros).

Nostiprinoties banku sistēmai un ekonomikai kopumā, turpina kristies kredītprocentlikmes, kā arī samazinās starpība starp depozītu un kredītprocentlikmēm. 1997.gada vidū kredītprocentlikmes svārstījās 12 — 16% līmenī un starpība starp kredītu un depozītu procentlikmēm — 7 — 10% līmenī.

Līdzās procentlikmju kritumam palielinājās arī vidējā un ilgtermiņa kredītu īpatsvars banku kredītu struktūrā: ja 1996.gada beigās tikai 39% kredītu tika izsniegti uz vienu gadu vai ilgāku termiņu, tad 1997.gada 30.jūnijā — 48,7 procenti.

Samazinājās arī slikto kredītu problēma. Ja 1996.gada beigās 20% no banku izsniegtajiem kredītiem tika klasificēti kā nestrādājošie (5% zemstandartu, 6% šaubīgie, 9% zaudētie), tad 1997.gada vidū — 15% (4% zemstandarta, 3% šaubīgie, 8% zaudētie).

To banku skaits, kam ir atļauja pieņemt fizisko personu depozītus, pieaudzis līdz 19 bankām, kuras aptver 86,7% no banku tirgus, t.i., visām vērā ņemamām bankām ir atļauts pieņemt fizisko personu depozītus.

Strauji pieaug banku kapitāls (1996.gadā 44% pieaugums, 1997.gada pirmajā pusē — 19% pieaugums). Nostabilizējās peļņas līmenis banku sistēmā. 1996.gadā aktīvu atdeve banku sektorā bija 3% un kapitāla atdeve — 24%. Šāds peļņas līmenis ir pilnīgi apmierinošs pat pēc Rietumu standartiem.