Problēmas

Laba izglītība rada labākas iespējas

Inta Ciemiņa, Dr.oec., LU docente,

Oļģerts Krastiņš, Dr.hab.oec., LU profesors, – “Latvijas Vēstnesim”

Ja ģimenē kādam ir laba izglītība, tas labvēlīgi ietekmē mājas sadzīves apstākļus un parasti arī materiālo labklājību. Īpaši, ja augstākā izglītība ir galvenajam pelnītājam. Piemēram, inteliģentās mājsaimniecībās relatīvi vairāk līdzekļu izdod ceļojumiem, kultūras un atpūtas pasākumiem, mazāk — tabakas izstrādājumu iegādei. Atšķirības vērojamas arī ēdienkartē.

Kas ir inteliģenta ģimene?

Vārdiem “inteliģence” un “inteliģents” sarunvalodā ir zināma un labi saprotama nozīme. Taču šo jēdzienu skaidrojumi filozofijā, psiholoģijā un socioloģijā ir diezgan dažādi un diskutējami. Mūsu pētījumā nozīme ir tikai tādām kategorijām, kuras ir iespējams norobežot ar pazīmēm, par kurām pieejami statistikas dati.

No faktoriem, kas formē cilvēku inteliģenci, statistikas izpētei ir pieejamas divas grupas: izglītība un nodarbošanās.

Ņemot vērā mūsdienu sabiedrības samērā augsto izglītības līmeni, par inteliģences pamatu būtu jāuzskata augstākā izglītība.

Izglītība raksturo atsevišķu personu, taču sadzīves mikrovide, tajā skaitā materiālā labklājība, veidojas ģimenē, plašākā izpratnē — mājsaimniecībā. Dzīves apstākļu un dzīves līmeņa pētījumos centrālā izpētes vienība ir mājsaimniecība. Tādēļ mūsu pētījumā kā izpētes grupas varētu būt 1) mājsaimniecības, kurās kāds loceklis ir ar augstāko izglītību, un 2) mājsaimniecības, kuru galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība. Pēdējais kritērijs ir stingrāks un izpētes grupā iekļauj mazāku mājsaimniecību skaitu.

Pēc galvenā pelnītāja pamatienākumu avota (nodarbošanās rakstura) ir iespējams izveidot dažādas grupas un apakšgrupas. Kā samērā raksturīgus pakāpienus cilvēka darba karjerā var izdalīt piecus: nekvalificēts fiziskais darbs, kvalificēts fiziskais darbs, zemākā, vidējā un augstākā līmeņa garīgais darbs. Šo grupu norobežojumus nosaka statistikas instrukcija.

Augstākā izglītība mūsdienās nedod vairs ne tuvu tās iespējas pakāpties pa sabiedrības labklājības kāpnēm, kā tas bija gadsimta sākumā un vēl trīsdesmitajos gados. Tādēļ augstākās izglītības prestižs ir krities. Tomēr cilvēkam ar augstāko izglītību joprojām ir labākas iespējas dzīvē nekā tiem, kuriem šīs izglītības nav. Tas atspoguļojas arī mājsaimniecību budžetos.

1996.gadā rīcībā esošais ienākums vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bija Ls 51,52, mājsaimniecībās, kur kāds loceklis ir ar augstāko izglītību — Ls 66,90, bet tajās, kur augstāka izglītība galvenajam pelnītājam, — Ls 69,01. Līdz ar to pēdējā grupā ir mazāk mājsaimniecību, kuru ienākumi ir zem iztikas minimuma. 1996.gadā zem iztikas minimuma (Ls 73,78) dzīvoja 80,4% Latvijas mājsaimniecību, bet grupā, kur kādam mājsaimniecības loceklim augstākā izglītība — 63%, grupā, kur augstākā izglītība galvenajam pelnītājam, — 61,5%. Tas joprojām ir daudz, tomēr gandrīz par 20 procentu punktiem mazāk par valsts vidējo.

Diezgan nozīmīgi pieaug mājsaimniecību ienākumi, augot galvenā pelnītāja izpildāmā darba kvalifikācijai. 1996.gadā rīcībā esošais ienākums, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, nekvalificēta fiziska darba strādnieku mājsaimniecībās bija Ls 44,86, kvalificētu fizisku darbu strādājošo mājsaimniecībās — Ls 52,27, zemākā līmeņa garīgu darbu strādājošo mājsaimniecībās — Ls 56,95, vidējā līmeņa — Ls 62,74, augstākā — Ls 70,79. Zemākā līmeņa garīgais darbs, kaut nedaudz, tomēr tiek samaksāts labāk nekā kvalificēts fiziskais darbs. Tas nodrošina nedaudz labāku ģimenes materiālo stāvokli.

Mājsaimniecības, kur galvenais pelnītājs ir ar augstāko izglītību, pēc rīcībā esošā ienākuma arī noslāņojas nedaudz mazāk nekā visas Latvijas mājsaimniecības. Pretstatot visturīgāko (desmitās pēc ienākumiem izdalītās deciļgrupas) vidējo ienākumu visnabadzīgāko (pirmās deciļgrupas) mājsaimniecību ienākumiem, izpētes grupā iegūstam 8,8 reizes lielāku skaitli, bet visās Latvijas mājsaimniecībās — 9,6 reizes lielāku.

Vērojams, ka augstākā izglītība palīdz izvairīties no galējas nabadzības, par ko var pārliecināties, salīdzinot visnabadzīgāko mājsaimniecību ienākumus vidēji Latvijā un grupā, kur galvenais pelnītājs ir ar augstāko izglītību, tāpat ir, aprēķinot mājsaimniecību daļu, kas dzīvo zem krīzes iztikas minimuma.

Turpmāk par izpētes grupu uzlūkosim mājsaimniecības, kur galvenajam pelnītājam ir augstākā izglītība, un noskaidrosim, kādas ir šo mājsaimniecību budžetu īpatnības izdevumu daļā.

Vairāk ceļo, mazāk smēķē

Manāmi lielāki ienākumi mājsaimniecībās, kur galvenais pelnītājs ir ar augstāko izglītību, dod iespēju citādi veidot ģimeņu budžetu izdevumu daļu.

Pašreiz Latvijā vairāk nekā pusi no visiem patēriņa izdevumiem mājsaimniecības ir spiestas izdot uztura produktu iegādei. Izpētes grupas mājsaimniecības 1996.gadā pārtikas iegādei absolūtā izteiksmē, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, ir izdevušas Ls 27,30 mēnesī pret Ls 24,51 vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās. Tomēr, pateicoties relatīvi lielākai patēriņa izdevumu kopsummai, relatīvā izteiksmē pārtikas iegāde izpētes grupā ir prasījusi mazāku daļu — 43,4% no visiem patēriņa izdevumiem pret 52,2% vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās.

Otrs lielākais izdevumu postenis Latvijas mājsaimniecību budžetos pašreiz ir ar mājokli saistītie izdevumi: dzīvokļa īre vai ar personiskās mājas uzturēšanu saistītie izdevumi, dārgie komunālo pakalpojumu maksājumi. Absolūtā izteiksmē izpētes grupas mājsaimniecības šiem mērķiem ir izdevušas vairāk, bet relatīvā izteiksmē — tieši tikpat, cik Latvijas mājsaimniecības vidēji.

Tā kā mājsaimniecību grupā, kur galvenais pelnītājs ir ar augstāko izglītību, pietiek ar mazāku izdevumu daļu pārtikas produktu iegādei, vairāk gan absolūti, gan relatīvi iznāk citu izdevumu grupām, kurām valsts nabadzīgākajām mājsaimniecībām līdzekļu nepietiek.

Izpētes grupā gandrīz visu vēl neminēto patēriņa izdevumu posteņi ir lielāki nekā vidēji Latvijā (skat. tabulu). Vienīgais izņēmums ir izdevumi tabakas izstrādājumu iegādei. Izrādās, ka izglītība tomēr ļauj labāk saprast, cik nikotīns kaitīgs veselībai un smēķēšana nepatīkama līdzcilvēkiem gan ģimenē, gan darbā.

Cilvēkiem ar augstāko izglītību ir izteiktāka vēlme ceļot, kas palielina izdevumus viesnīcu samaksai, maksu par sabiedrisko ēdināšanu. Šie izdevumi izpētes grupā vairāk nekā divas reizes pārsniedz izdevumus vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās.

Līdzīgi veidojas izdevumu samēri, kas saistīti ar kultūras un atpūtas pasākumiem. Arī šajā ziņā izglītotākiem prasības ir lielākas. Diezgan liela izdevumu starpība izpētes un kontroles grupās ir arī tādos posteņos kā apģērbu un apavu iegāde, mājas iekārtas iegāde (mēbeles, elektropreces u.c.), transporta izdevumi. Citās izdevumu grupās atšķirības ir mazākas.

Sadalot mājsaimniecības, kur galvenais pelnītājs ir ar augstāko izglītību, dzīves līmeņa deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, vērojamas diezgan līdzīgas īpatnības kā visās Latvijas mājsaimniecībās kopā.

Augot rīcībā esošajam ienākumam, samazinās izdevumi pārtikas produktu iegādei no patēriņa izdevumu kopsummas apmēram no 50% pirmajās nabadzīgāko mājsaimniecību deciļgrupās līdz 34–39% pēdējās turīgāko deciļgrupās.

Izdevumu daļa, kas saistīta ar mājokli, tradicionāli ir vislielākā vidējo ienākumu mājsaimniecību deciļgrupās. Šo deciļgrupu mājsaimniecību ienākumi jau ļauj censties nokārtot obligātos maksājumus, un mājsaimniecības lielākoties to dara. Augstāko deciļgrupu mājsaimniecībām šo saistību nokārtošanai pietiek ar mazāku savu izdevumu daļu, bet nabadzīgākās tos nespēj samaksāt.

Augstākās labklājības deciļgrupās ir manāmi lielāks izdevumu īpatsvars atpūtas un kultūras pasākumiem, ceļojumiem, mājas iekārtas iegādei, apģērbu un apavu pirkšanai, taču mazāks ar izglītību un apmācību saistīto izdevumu īpatsvars. Šie izdevumi ir vismazāk atkarīgi no ienākumu lieluma. Ar medicīnisko aprūpi un zāļu iegādi saistītie izdevumi aug gandrīz proporcionāli mājsaimniecību ienākumiem, saglabājot diezgan līdzīgu īpatsvaru visās ienākumu deciļgrupās. Tas pats sakāms par transporta izdevumiem.

Vairāk augļu un ogu,

mazāk — kartupeļu

Uztura produktu iegādei mājsaimniecības, kuru galvenais pelnītājs ir ar augstāko izglītību, 1996.gadā izdeva 1,11 reizes vairāk nekā vidēji visas Latvijas mājsaimniecības, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. Šī starpība nav tik liela kā iepriekš atzīmētā rīcībā esošo ienākumu atšķirība, t.i., 1,34 reizes. Tātad izpētes grupā pārtikas produktu patēriņš jau ir sasniedzis zināmu piesātinājumu, un šo izdevumu augšanas temps atpaliek no ienākumu augšanas tempa.

Salīdzinot pārtikas izdevumu struktūru izpētes grupā ar struktūru vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās, var atzīmēt šādas īpatnības.

Mājsaimniecību grupā, kur galvenajam pelnītājam augstākā izglītība, ir relatīvi lielāks izdevumu īpatsvars augstvērtīgāko produktu iegādei. Te jāpieskaita gaļa un gaļas produkti, piens, siers, olas, medus, ievārījums, konfektes u.c. Ievērojami vairāk izpētes grupā ir pirkti un patērēti augļi un ogas, kuru daudzums un īpatsvars Latvijas iedzīvotāju ēdienkartē ir nepietiekams gan absolūti, gan relatīvi.

Relatīvi mazāk mājsaimniecības, kur galvenajam pelnītājam augstākā izglītība, ir pirkušas un patērējušas maizi un labības izstrādājumus, sviestu un citas taukvielas, kartupeļus, cukuru. No minētajiem vairāki produkti pieder pie grupas, ar kuru nabadzīgie un trūcīgie iedzīvotāji cenšas segt trūkstošo barības vielu un kaloriju daudzumu.

Sadalot izpētes grupu sīkāk desmit deciļgrupās pēc rīcībā esošā ienākuma, lielākas pārtikas patēriņa īpatnības parādās tikai pēdējās divās — trīs deciļgrupās, kuru ienākumi jau manāmi pārsniedz iztikas minimumu. Īpaši pēdējā deciles grupā daudz lielāku īpatsvaru pārtikas izdevumos sasniedz gaļa un gaļas produkti, augļi un ogas, bezalkoholiskie dzērieni. Pēdējā deciles grupa, kur pārtikas izdevumi veido vairs tikai 34% no visiem patēriņa izdevumiem, būtu jāuzskata par nodrošinātu ar pārtiku tādā mērā, kādā mājsaimniecību locekļi to uzskata par vajadzīgu. Šo mājsaimniecību pārtikas izdevumu struktūru varētu uzskatīt par zināmu orientieri perspektīviem aprēķiniem.

Aiz iztikas minimuma

Visas iepriekš aplūkotās mājsaimniecību budžetu īpatnības būtībā iekļaujas iztikas minimuma ietvaros. Kādas būtu iespējas ģimenes galvenajam pelnītājam ar augstāko izglītību iziet ārpus šiem ietvariem?

Piemēram, kā iegūt savai ģimenei nodrošinātu dzīvojamo platību, ja nav laimējies piedzimt ģimenē, kura jau “labākos laikos” uzcēlusi sev māju vai vismaz ieguvusi dzīvokli pašvaldību namā, ko drīkstēs privatizēt?

Ņemot vērā nekustamo īpašumu tirgus cenas, var vērtēt, ka vajadzības gadījumā dzīvokli varētu nopirkt ne vairāk kā 5—10% no izpētes grupas ģimenēm. Ģimenes māju par statistikas reģistrētiem ienākumiem diezin vai kāds spētu uzcelt.

Mājsaimniecību budžetu statistika ir paredzējusi aptaujā jautājumus par izdevumiem celtniecībai, par noguldījumiem bankās un citiem uzkrājumu veidiem. Pagaidām šīs atbildes nav apstrādātas un publicētas. Laikam pārāk maz ir to, kuriem šajos jautājumos bijis ko teikt.