Godīgums —

viens no privātās uzņēmējdarbības pamatprincipiem

Privātā izglītība

kā biznesa veids

Aigars Rostovskis

Ilgvars Forands

Augstskolas studentu pilsētiņa Graudu ielā 68

Kopš Latvija atguvusi valstisko neatkarību, aizvien lielāku īpatsvaru tās augstākās izglītības sistēmā iegūst privātā augstākā izglītība. Jau vairākus gadus, ar lielākiem vai mazākiem panākumiem, ar valsts dibinātajām konkurē 13 juridisku personu dibinātas augstākās mācību iestādes. To skaits aizvien vēl turpina pieaugt. Strauji pieaug arī studentu skaits, kuri izglītību iegūst nevis valsts, bet privātajās augstskolās. Vairākas no privātaugstskolām, kuras darbu šajā biznesa pasaulei šķietami netradicionālajā jomā uzsāka pirmās, ir ieguvušas gan tajās studējošo, gan arī valsts institūciju atzinību. Starp tām ir arī divas privātās augstskolas, kuras sekmīgi izgājušas akreditācijas procesu: sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskola “Attīstība” un “Turības” mācību centra augstskola. Potenciālajam studētgribētājam, kuram nav tik daudz brīva laika, lai iedziļinātos visos akreditācijas procesa sīkumos, būtu noteikti jāielāgo: šis statuss nozīmē, ka abas privātās augstskolas ir tiesīgas izsniegt diplomus ar Latvijas valsts ģerboni. Un jāatceras arī “Turības” mācību centra valdes priekšsēdētāja Jura Birznieka daudzkārt un dažādās auditorijās izteiktais apgalvojums: “Izglītība ir bizness, ar kuru var pelnīt!”

“Turības” mācību centra augstskola Rīgā, Graudu ielā 68, savas pastāvēšanas gados izveidojusies par jauku studentu pilsētiņu. Teritorijā, kurā ir 15 tūkstoši kvadrātmetru, izvietojusies sava autonoma saimniecība — augstskolas mācību korpusi, vairākas kafejnīcas, ēdnīcas, sporta zāle, apsargāta autostāvvieta 4,5 tūkstošu kvadrātmetru platībā, dienesta viesnīca (starp citu, to ir iecienījuši dažādu semināru un kursu rīkotāji), pat savs minigolfa laukums, kur studenti pēc mācībām var relaksēties. Droši vien ne mani vien, bet daudzus nesmēķētājus, priecē uzraksts pie ieejas augstskolas kompleksā, kas vēsta, ka smēķēt atļauts tikai īpaši paredzētās vietās.

Protams, visas šeit minētās priekšrocības ir tikai vērtīgs un nozīmīgs papildinājums svarīgākajam mācību iestādes piedāvājumam — mūsdienīgai un kvalitatīvai augstākajai profesionālajai izglītībai. Izvēloties sev atbilstošāko no trim studiju formām — dienas, vakara vai neklātienes —, jaunieši, kas uzticējušies augstskolas piedāvājumam, apgūst uzņēmuma vadības specialitāti. Pēc augstskolas rektora Ilgvara Foranda apgalvojuma, kopš “Turības” mācību centra augstskola šovasar Augstākās izglītības padomē tika akreditēta, puišu un meiteņu skaits, kas vēlas studēt tieši šajā mācību iestādē, ir ievērojami pieaudzis. Gandrīz puse no visiem studējošajiem mācās pirmajā kursā.

Mācību procesā katra studiju gada noslēgumā students var saņemt dokumentu par to, ka ir apguvis noteiktu profesiju un var strādāt, teiksim, par datoroperatoru, grāmatvedi vai nekustamā īpašuma apsaimniekotāju. Pēdējā ir pati jaunākā augstskolas piedāvāto specialitāšu vidū, kuras būtu nepieciešams apgūt uzņēmējdarbības vadītājam. Tās ieviešanu noteikusi pašreizējā situācija, kad Latvijā ir daudz un lieli īpašumi, kuri netiek pienācīgi pārvaldīti.

Kā pastāstīja augstskolas rektors, mobilitāte un spēja ātri reaģēt uz sabiedrības pieprasījumu esot galvenās nelielas, profesionālas privātas augstskolas priekšrocības, salīdzinot ar valsts augstskolām. Tas tiek attiecināts arī uz mācībspēku izvēli. Ja pasniedzējs strādā kvalitatīvi, viņš saņem lielāku atalgojumu. Savukārt, ja lekcijas neapmierina kolēģus un studentus, pasniedzējs jau tā paša semestra laikā var tikt nomainīts ar citu. Vairāki pazīstami ekonomikas pasniedzēji izrādījušies nepiemēroti darbam šajā augstskolā. Jo tā diemžēl ir aksioma, ka ne katrs talantīgs zinātnieks var būt arī talantīgs pasniedzējs. Sevišķi, ja ir jāstrādā pēc dialoga metodes, kura sāk iegūt aizvien lielāku popularitāti ne vien “Turības” mācību centra augstskolā, bet arī citās privātajās un valsts augstskolās.

Strādājot pēc dialoga metodes, tiek lauzti iesīkstējušie stereotipi par lekciju kā par pasākumu, kurā pasniedzējs tikai runā, bet studenti klusiņām sēž un rūpīgi pieraksta viņa sacīto. Šajā variantā lekcija ir divu pušu saruna, kuras laikā reizumis pasniedzējam nākas atzīt, ka students kādas atsevišķas nianses var pārzināt labāk un ka viņam ir atšķirīgs viedoklis par konkrēto jautājumu. Tas ir tādēļ, ka lielākā daļa no studējošajiem strādā. Daudziem no viņiem ir savi privātbiznesi, kuros studiju laikā viņi iesaista arī savus jaunākos kolēģus, kas mācības “Turībā” uzsākuši tūdaļ pēc vidusskolas vai ģimnāzijas beigšanas. Gan Ilgvars Forands, gan citi augstskolā strādājošie pasniedzēji atzīst, ka dialoga metode ir daudz grūtāka nekā daudzviet tik labprāt praktizētā lekciju forma. Jo students konkrētās tēmas ietvaros ir tiesīgs jautāt par visu un par savu naudu vēlas saņemt no pasniedzēja puses maksimālu atdevi. Ja izrādās, ka uz kāda studenta jautājumu pasniedzējs nevar dot atbildi tūdaļ, “uz karstām pēdām”, attiecīgā katedra sasauc sava veida konsīliju, pasniedzēji apspriežas savā starpā, un students jau nākamajā nodarbībā atbildi noteikti saņem.

Starp citu, pasniedzējiem nav noslēpums, ko par viņiem domā audzēkņi, jo viena no augstskolas tradīcijām ir regulāra studējošo anketēšana. Savās anketās studenti liek “atzīmes” pasniedzējiem. Ja vērtējums atkārtoti bijis negatīvs, augstskolas administrācija spriež par mācībspēka nomainīšanu ar konkrētajam darbam atbilstošāku kolēģi. To nav pārlieku grūti izdarīt, jo augstskola saviem pasniedzējiem salīdzinājumā ar izglītības sistēmā strādājošo atalgojumu maksā pieklājīgas algas. Taču, ja īstenosies Izglītības un zinātnes ministrijas apsolījums par Ls 350 lielu algu piešķiršanu jaunievēlētajiem valsts profesoriem, “Turības” profesoru algas sākšot atpalikt... Varētu jau sacīt: “Privātais bizness ir privātais bizness — var taču valde ņemt un nolemt, ka maksās vairāk...” Bet “Turības” mācību centra augstskola šobrīd dzīvo pēc cita principa — visu nopelnīto naudu tā iegulda attīstībā. Konkrēti rezultāti ir redzami vai katru mēnesi. Pie šīs sezonas lielākajiem sasniegumiem tiek pieskaitīta jaunā mācību korpusa apgūšana. Tajā ir ērtas, kompaktas auditorijas. Turklāt visas mēbeles iepirktas nevis ārzemju, bet tepat Latvijas firmās. Studenti strādā četrās modernās datorklasēs. Visas programmas, kuras šeit tiek izmantotas, ir licencētas, ir Internet pieslēgums, kas mūsu apstākļiem ir samērā dārgs prieks. Bet te atkal ir tieša sasaukšanās ar augstskolas darbības principiem un filozofiju — audzēkņi tiek gatavoti darbam nākotnes biznesā, kur viens no uzņēmēja darbības pamatprincipiem būs godīgums. Protams, var jau sacīt, ka pašlaik dažviet vēl valda citas attiecības. Taču augstskolas uzdevums ir domāt par rītdienu.

Ir kādas durvis, uz kurām līdzās kabineta saimnieces vārdam un ieņemamajam amatam vajadzētu uzrakstīt papildinājumu: “Visu studējošo draugs!” Tas ir dekanāts, kuru vada viena no gados jaunākajām dekānēm Latvijā Dzintra Atstāja. Atklājot šo mācību gadu, kas “Turības” mācību centra augstskolā sākās 1.oktobrī, viņa apgalvoja: “Mēs strādājam tieši jums, studenti.” Jau gada sākumā katrs students saņem biezu grāmatu, kurā uzskatāmi var redzēt, kādi lekciju kursi viņam būs jāapgūst, kad tas notiks, kādas prasības kursa noslēgumā viņam tiks izvirzītas. Protams, šāda kārtība rada iespēju studentam pēc iespējas labāk plānot savu laiku.

Tā kā augstskola izvirzījusi uzdevumu sniegt jauniešiem mūsdienīgu izglītību, par pašsaprotamu lietu tiek uzskatīta visu pārbaudes darbu un kursa darbu izstrāde uz datora un to ir pietiekami daudz, lai ikvienam būtu sava darba vieta. Kā apgalvo Informātikas katedras vadītājs Antons Tiščenko, datorklases esot apdzīvotas no rīta līdz vakaram, jo īpaši — visiem studentiem tik labi zināmajā, trauksmainajā pirmssesijas laikā. Bet sagatavoties darbu izstrādei jaunieši var visai plašajās bibliotēkas telpās. Tajā pieejamas gan mācību procesam nepieciešamās grāmatas, gan daiļliteratūra. Starp grāmatām arī vairākas augstskolas mācībspēku sarakstītas. Klajā ir nākušās Mairitas Rurānes un Ilgvara Foranda grāmatas. Bet rindu izdevniecībā jau gaida vairāku citu mācībspēku sagatavoti izdevumi.

Liela vērība, kā jau tas augstākajā profesionālajā izglītībā pienākas, augstskolā tiek veltīta mācību praksēm. Tās tiek organizētas tā, lai students apgūtu visas firmas darbības iemaņas, sākot no tehnisku un mehānisku darbu veikšanas līdz pat atbildīgam vadības darbam. Administrācija ir pārliecināta, ka šāda sistēma jaunajam biznesmenim lieti noderēs, uzsākot savu uzņēmumu. Jo cilvēks, kas izgājis cauri dažādām firmas darbības pakāpēm, spēj labāk izprast visu līmeņu darbinieku vēlmes un vajadzības, spēj optimālāk un kvalitatīvāk vadīt savu firmu.

Katrs mācībspēks jums apgalvos, ka svarīga nozīme ir tam, kādi studenti uzsāk mācības augstskolā. Protams, daudz vieglāk ir strādāt ar jau iepriekš motivētiem un ievirzītiem jauniešiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šajā mācību gadā “Turības” mācību centrā savu darbību ir uzsākusi komercskola. Šobrīd tās ir divas desmitās klases, bet iecerēts, ka ar laiku varētu tikt izveidotas visas vidusskolas klases.

Daudziem cilvēkiem mācības privātajās skolās un augstskolās asociējas galvenokārt ar sabiedrības krējuma, ar jaunbagātnieku bērnu privilēģiju. Protams, vienai daļai studijas apmaksā turīgi vecāki. Taču, kā pastāstīja Ilgvars Forands, pēdējā laikā aizvien vairāk firmu ir gatavas maksāt par savu darbinieku studijām, jo izprot, cik pašlaik, milzīgas konkurences apstākļos, ir nepieciešami augstas kvalifikācijas speciālisti. Arī augstskolas vadība, izvērtējot savas iespējas, meklē ceļus, lai atbalstītu talantīgu jauniešu izglītību. Viens aizsākums ir kopīgi ar Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvu centru rīkotais konkurss “Jaunais menedžeris”, kurā piedalīties bija aicināti vidusskolas klašu skolēni. Uzvarētājam — Ivaram Raciņam no Slampes — jau ir pasniegta fantastiska balva — viņam radīta iespēja studēt “Turības” mācību centra augstskolā uz augstskolas rēķina. Sarunā ar Ivaru uzzināju, ka šī iespēja ir labs finansiālais atslogs viņa ģimenei, kurā aug un ir jāizglīto arī jaunākais brālis un māsa. Interese par ekonomiku Ivaram radusies jau skolas gados, darbojoties skolēnu ekonomikas kustībā Junior Achievement . Kopā ar klasesbiedriem viņš guvis labus panākumus valsts līmeņa sacensībās, kā balvu saņemot ceļojumu uz ārzemēm. Līdz ar to studijas augstskolā ir likumsakarīgs iesāktā turpinājums.

Bet, domājot par studentu finansēšanas problēmu kopumā, “Turībā” (un arī vairākās citās privātajās augstskolās) ir nonākuši pie pārliecības, ka studējošo skaits noteikti paplašinātos, ja valdība pieņemtu lēmumu, ka studiju kredītus var saņemt arī privāto augstskolu studenti. Šobrīd tie ir pieejami vienīgi Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā esošo valsts augstskolu studentiem. Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktors Jānis Čakste apgalvoja, ka pie šī jautājuma tiekot nopietni strādāts un iznākums varētu būt pozitīvs. Tas būtu ļoti svarīgi, jo vairotu studētgribētāju izvēles iespējas un brīvību, dotu iespēju aizvien lielākam skaitam jauniešu iegūt labu, kvalitatīvu izglītību.

Maruta Bukleviča,

“Izglītība un Kultūra” — speciāli “LV”

Foto: Atis Ieviņš