Mans mājoklis, mana māja, mans dzīvoklis

Par jauniem plānošanas principiem,

jaunu kvalitāti domājot

Marts Valdmanis, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Pilsētvides un apdzīvoto vietu nodaļas vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Marts Valdmanis

Sabiedrības attīstības pēcindustriālā fāzē, kura vispārpieņemtā izpratnē šobrīd ir iestājusies Eiropā, mājokļa nozīme ir kļuvusi par vadošo. Valsts politika un pašvaldību uzdevumi attīstītajās valstīs lielā mērā saistīti ar mājokļa problemātiku. Jēdziens mājoklis (housing – angļu val.) satur plašāku nozīmi nekā tikai dzīvojamo ēku apbūve, atsevišķas dzīvojamās ēkas, to arhitektūra un būvniecība. Tas sevī ietver arī dzīvojamo vienību (dzīvokļu) sociālo politiku, infrastruktūras un tehnoloģiskā nodrošinājuma attīstību, apkalpes objektu plānošanu un izbūvi, dzīvojamo ēku apsaimniekošanu. Urbanizācijas gaitā mājoklim un visam ar to saistītajam arvien vairāk ir jāpakārto citas intereses.

Ja padomju sociālistiskās ekonomikas apstākļos dzīvokļu celtniecība tika lielā mērā pielāgota industriālās lielražošanas vajadzībām — nodrošināt mitekļus darbaspēkam, tad šobrīd mājoklis un viss ar to saistītais ir pilsētu un apdzīvoto vietu veidošanas noteicošais faktors. Iedzīvotājiem ir tiesības iegūt īpašumā, lietot un apsaimniekot mājokļus. Dzīvojamo ēku privatizācijas gaitā veidojas jaunas attiecības starp dažādiem sabiedrības subjektiem, fiziskām un juridiskām personām.

Lietojot mums tik daudzsološo un tīkamo jēdzienu “tirgus ekonomika”, ir lietderīgi mainīt dažu agrāk ieviesušos un nostabilizējušos jēdzienu uztveri. Māja, mājoklis, dzīvoklis satur atšķirīgu izpratni administratīvi komandējošā sabiedrībā un demokrātiskā sabiedrībā. Pirmkārt, attīstītajās Eiropas valstīs, veidojot mājokļu attīstības politiku, bez ekonomiskajiem aspektiem nopietni ņem vērā arī sociālos aspektus. Plānojot jaunu dzīvojamo namu rajonus, tiek paredzētas dzīvojamās mājas dažādām iedzīvotāju kategorijām pēc ienākumu līmeņa. Pašvaldības pārsvarā vada un organizē tā dēvēto “sociālo mājokļu” (social housing – angļu val.) būvniecību, to mājokļu būvniecību, kas paredzēti iedzīvotājiem ar zemu ienākumu līmeni. Sociālo mājokļu būvniecība un uzturēšana parasti tiek daļēji vai pilnīgi dotēta. To procentuālais sadalījums tomēr laika gaitā mainās. Tā, piemēram, 1988. gadā Roterdamā (Holande) 78% visu mājokļu bija sociālie mājokļi, lai gan kopumā valstī tādu bija tikai 45%. Roterdamas municipalitāte pieņēma programmu veicināt mājokļu būvniecību iedzīvotājiem ar vidēju un virs vidējā ienākumu līmeni.

Procentuāli sociālo mājokļu apjoms rietumvalstīs vēl arvien ir vislielākais jaunajā būvniecībā. Otro, mazāko grupu, veido mājokļi iedzīvotājiem ar vidēju ienākumu līmeni (kā to saprot attīstītajās valstīs). To būvniecībai izmanto kredītus, un pēc dzīvojamo ēku uzcelšanas iedzīvotāji tās iegādājas savā īpašumā (vai nomā). Nosacīti trešo, vismazāko mājokļu grupu, šādā dzīvojamo ēku teritorijas apgūšanā veido greznāki (luksus) dzīvokļi. Ienākumi no to pārdošanas dod iespēju izlīdzināt izdevumu un ieņēmumu bilanci. Protams, pastāv arī cita veida tradīcijas un pieejas kompleksai dzīvojamo ēku teritoriju izbūvei. Šāda dažādu komforta līmeņu mājokļu izbūve vienotā teritorijā ir paredzēta, lai mazinātu sociālo segregāciju (lai novērstu pilsētas sadalījumu rajonos “turīgiem” un “trūcīgiem”).

Eiropas valstu praksē arvien vairāk jaunus mājokļus būvē kā mazstāvu (2 līdz 3 stāvi) blīvās apbūves dzīvojamās mājas. Pat Holandē, kur jau vēsturiski trūkst brīvas teritorijas, vidējo un mazo pilsētu apbūvē atsakās no dzīvojamām ēkām ar vairāk nekā trim stāviem. Zviedrijā, piemēram, dažās pilsētās (Gēteborgā, Norčēpingā) pēc municipalitātes iniciatīvas izstrādā projektus septiņdesmito un astoņdesmito gadu daudzstāvu blokmāju daļējai vai pilnīgai demontāžai, lai humanizētu pilsētas vidi, ieviestu apbūvē cilvēcīgāku mērogu, dažādotu un padarītu apbūvi pievilcīgāku. Rekonstrukcijas gaitā būvfirmas veic darbus, lai sasniegtu augstāku mājokļu komforta līmeni. No demontāžā atgūtajiem būvmateriāliem tiek būvētas jaunas mazstāvu dzīvojamās ēkas. Sarunās ar zviedru speciālistiem noskaidrojās, ka iedzīvotāji vairs nevēlas dzīvot daudzstāvu blokmājās. Šāda pieredze nav lieka arī Latvijā, jo tuvākā vai tālākā nākotnē var kļūt aktuāla pieredze paneļu māju demontēšanā. Jau šodien vairākās pilsētās stāv nepabeigtas daudzstāvu dzīvojamās mājas (Olainē, Jēkabpilī, Aizkrauklē u.c.), kuru pabeigšana var izrādīties ekonomiski neizdevīga. Blokmāju masveida būvniecība gan tuvākā, gan tālākā nākotnē neliekas perspektīva.

Mainoties izmaksām, kas nepieciešamas dzīvojamo māju apgādei ar dažādiem resursiem (siltumu, gāzi, ūdeni, elektrību), būtiska kļūst nepieciešamība taupīt. Jau šobrīd tiek izvērtēti visu veidu resursu taupības pasākumi, pirmām kārtām — blokmāju siltināšana. Eiropas valstīs intensīvi izstrādā un ievieš paraugprojektus ekoloģiskajiem mājokļiem, resurstaupīgām, ilgtspējīgām (sustainable – angļu val.) dzīvojamām mājām. Piemēram, Holandē pēc 1997. gada informācijas, no 90 000 jaunceļamiem mājokļiem 20% atbildīs šādas kategorijas mājām. Latvijas apstākļos tas nozīmēs nepieciešamību apgūt jaunas, netradicionālas tehnoloģijas un materiālus, apmācīt būvniecības speciālistus, apgūt prasmi dzīvojamo ēku apsaimniekošanā un uzturēšanā, un galu galā — mainīt arī iedzīvotāju tradicionālos priekšstatus par mājokli.

Veicot zemes un dzīvojamo māju privatizāciju Latvijā, rodas negaidītas problēmas, kuras izsauc pēc Otrā pasaules kara plānoto dzīvojamo ēku apbūves kompozīcijas principi. Zemes un dzīvokļu reprivatizācija ir veidojušas ļoti komplicētas īpašumu un nomas attiecības, apgrūtinājumu un servitūtu noteikšanu. Tam visam sekos apsaimniekošanas un uzturēšanas problēmas. Rietumvalstīs plaši lieto kopīgas apsaimniekošanas formas — kooperatīvus, kondominātus (kopīga īpašuma pārvaldīšana). Visas minētās problēmas vēl vairāk saasinās gan juridisku, gan organizatorisku, gan palaikam psiholoģisku iemeslu dēļ (vēsturiski ir izveidojusies negatīva attieksme pret kopīpašumu). Kāds angļu urbānists pirms dažiem gadiem bija vīlies, kad pēc viņa lekcijas par dzīvokļu apsaimniekošanas kooperatīva efektivitāti un priekšrocībām klausītāju auditorija izteikto ideju uztvēra vēsi. Bet auditorija sastāvēja no pārejas laika ekonomikas (pēcsociālisma) valstu speciālistiem.

Skaidrs, ka ekonomiski pamatotas mājokļu apsaimniekošanas formas izveide un ieviešana būs vajadzīga. Speciālisti turpina tādu izstrādāt.

Ne mazāk aktuāla nākotnē būs arī privatizēto daudzdzīvokļu māju funkcionāli nepieciešamo teritoriju uzturēšana. Plašās, brīvās teritorijas starp daudzstāvu dzīvojamiem namiem draud pārvērsties nekoptās, piegružotās platībās. Lielo dzīvojamo rajonu iekšteritoriju ceļu un gājēju ielu uzturēšana būs smags slogs pašvaldībām, bet reizēm pilnīgi neatrisināms uzdevums iedzīvotājiem.

Jauni plānošanas principi dzīvojamās teritorijās (mazstāvu blīva apbūve, daudzfunkcionālas, pabeigtas un kompozicionāli vienotas mājokļu teritorijas, ekonomiski līdzsvarotas un resurstaupīgas mājas un māju grupas) pavērs iespēju veidot mājokļus jaunā kvalitātē.

Latvijā tradicionāla ir bijusi tieksme būvēt pašam savu dzīvojamo māju, ģimenes māju. Ja kādreiz ar aprēķiniem tika pierādīts (lietojot vajadzīgos kritērijus), ka ekonomiski izdevīgāks un komfortablāks ir dzīvoklis, nevis savrupmāja, tad šobrīd no ekspluatācijas viedokļa nereti lētāk iznāk uzturēt pēdējo. Katrs blokmājas īrnieks spēs minēt piemērus, cik neefektīvi un neracionāli ir apmaksātie komunālie pakalpojumi — kaut vai pārlieku lielā siltuma zuduma dēļ vai trūkstot iespējai reāli uzskaitīt ūdens patēriņu katrā dzīvoklī.

Ieguvumi privātmājas iemītniekam ir nesalīdzināmi lielāki — iespēja iekārtot un organizēt savu dzīvi un sadzīvi, darbu un atpūtu pēc paša izvēles un vēlmēm. Šodien, privātā īpašuma reabilitācijas apstākļos, ir visplašākās iespējas veicināt savrupmāju, kotedžu, vasarnīcu būvniecību, iegūstot gan jaunas komforta, gan estētiskās kvalitātes.

Pastāv vēl viens mājokļa rādītājs — tā iemītnieka psiholoģiskais komforts, labsajūta, mājas un mājas vietas uztvere, ne tikai septiņdesmitajos gados populārā mājas formula arhitektu aprindās: “Māja ir mašīna dzīvošanai”. Protams, mājokļa emocionālā uztvere nekad nav bijusi sveša sadzīves līmenī, tomēr plaši izvērstas daudzdzīvokļu daudzstāvu apbūves politikas apstākļos to vienkārši ignorēja. Tas nav nekas jauns. Publicisti, dramaturgi, mākslinieki mājas un tās iemītnieka attiecības visos laikos ir apcerējuši savos darbos. Mājokļa uztveres daudzveidība nebūs mazsvarīgākais aspekts, veidojot mājokļa kā urbanizētas vides svarīgākā elementa attīstības vadlīnijas.

Daina Teters, filozofijas doktore, savā publicēšanai sagatavotajā grāmatā “Rīgas poētika” ar netradicionālu MĀJAS uztveri un interpretāciju to apraksta šādi:

“Noguris būt citiem, noguris izvēlēties ielai piemērotu uzvedību, tērpu, valodu un pat domas, pilsētai atvērtais cilvēks pa šīm viņu kailinošām ielām kustējās ar vēl jo lielāku skubu.Viņš meklēja paslēptuvi, bet ilgotā miera nebija. Beidzot ielai apnika bezmērķīgās kustības upuris: tā visžēlīgi noveda viņu pie ielas malā noslēptās Mājas. Pilsētnieks varēja justies sargāts. (“Lai miers jūsu mājai!”)”

“Épilsētnieks atvēra sava mitekļa durvis un patvērās tā klusumā un mierā, nozuda apkārtējo skatam. Patiesi nozuda, jo māja viņu noslēpa apkārtnei tikpat rūpīgi kā mājsaimnieks sargāja savu māju.”

“Mājās, īstā “iekšmājā”, vilka un velk brīvu mājas tērpu, runāja un runā mājas valodā, dzīvo citu dzīvesveidu. Mājas rada pilsētniekam viņa paša robežas, viņa “ādas” maldu un ļauj “iziet ārpus sevis”, “izlaisties”, lai tikpat veiksmīgi ārpus tās sargājošām sienām “savāktos” un būtu sevī.”

“ÉPilsētā māja ir līdzīga kokam, kura sakne iestīgojas zemzemē, bet zari stiepjas uz augšu. Psiholoģiski jau viegli dzīvot savā pasaulē, kura atgādina gan pasauli ar izdalītu vēju, putnu, debess telpu — bēniņiem, cilvēka sapņu mājvietu, gan mirušo zemzemes telpu, pagrabu, kur patveras viņa bailes nezināmā priekšā.

Augšup, uz “debesīm” mājā ved ceļš — kāpnes, tādas pat kāpnes ved arī uz leju — uz pagrabu vai zemzemi. Katrs stāvs, pretēji kāpņu — “māju ceļa” — nedrošībai ir zināma stabilitāte — plakne.”

“ÉStāvam un tā nodalījumiem — grīdām — tradicionāli ir stabilitātes simboliski ģeometriskā forma — četrstūris, kuram visi stūri ir vienādi, tas nevar pagriezties, nevilšus tikt izkustināts un arī valoda glabā stāva jeb mājas pamata saistību ar stabilitāti.”

“ÉNe nejaušības pēc dzīvoklis daudzkastu mājā tika salīdzināts ar alu: alā ielien, ir pie zemes un pašā zemē. Alu cilvēks nerada, bet atrod, uzmeklē sev paslēptuvi. Māja, kurai nav dzīvinošo sakņu, pārtrauc būt dzīves, Visuma telpa pilsētā, bet pilda tikai vienu, ārēji vienkāršāko un primitīvāko mitekļa funkciju, proti, slēpj cilvēku no apkārtējā, slēpj tik cītīgi, ka dzīvokļiem pat tiek aizmirsti logi. Tie ir reāli, bet neko “neredzoši” un tātad it kā neesoši logi, tāpēc arī dzīvoklis var kļūt atvilktne ļaudīm, kurus mājā nevieno nekas cits, kā vien vēlme vienam no otra noslēpties, pārvarēt saspiestības pilsētā radīto uzspiestību vienotram.”

Tiekoties ar rietumvalstu kolēģiem, sākotnēji pārsteidza ievērojamās viņu intereses un rūpes par mājokļa problēmām. Tās izpaužas attiecībā uz dzīves kvalitāti ne vien pašu valstī, bet arī kaimiņvalstīs, trešās pasaules valstīs, vispār pasaulē. Pienācis laiks arī Latvijā visos līmeņos un no visiem problēmu aspektiem uztvert mājokli kā pašu svarīgāko cilvēkam — ievērojot jau minētos sociālos, politiskos, psiholoģiskos, ekonomiskos, ekoloģiskos, kultūrvides un varbūt daudzus citus aspektus. Mājoklis — tas nav tikai paša iedzīvotāja ziņā.

Foto: Arnis Blumbergs