diplomātija

Austrumu un Rietumu drošības saskarē

Pirms Saeimas delegācijas vizītes

Uzbekistānā — šīs valsts prezidenta

grāmatu atverot Rīgā

Turpinājums no 1.lpp.

Uzbekistānas prezidents savā grāmatā apcerējis pasaules drošības problēmas, vadoties no savas valsts specifiskās situācijas, kas vēsturiskā kontekstā būtiski atšķiras no Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu pieredzes. Grāmatas ievadā autors uzsver, ka XXI gadsimta priekšvakarā pasaulē parādījušās “jaunas, neatkarīgas valstis ar sociālistisku pagātni, kas mierīgā ceļā izcīnījušas savu neatkarību un nostājušās uz patstāvīgas attīstības un sabiedrisko attiecību atjaunošanas ceļa”.

Diplomātiskā salona vakarā tika arī uzsvērts, ka atšķirībā no Uzbekistānas trīs Baltijas valstis neatkarību ir atguvušas un pasaules kartē Latvija, Lietuva un Igaunija ir atgriezušās, nevis parādījušās.

Atšķirīga ir arī Latvijas un pārējo valstu pašreizējās drošības situācija. Proti, visās mūsu kaimiņvalstīs valda miers. Citādi ir Uzbekistānā: prezidents Karimovs uzsver, ka “militāri politiskā krīze Afganistānā un nestabilitāte Tadžikistānā nevar neatstāt negatīvu iespaidu uz reģionālo drošību Centrālāzijā kopumā, kā arī uz Uzbekistānas nacionālo drošību”.

Taču, neraugoties uz šīm atšķirībām, salona viesi bija vienisprātis, ka Uzbekistānas prezidenta grāmata pelna ievērību ar autora patiesajām rūpēm ne vien par savas valsts un sava reģiona, bet par visas planētas likteni jaunajā gadsimtā.

Savā grāmatā prezidents Karimovs atsaucas uz X gadsimta lielā Austrumu domātāja Abu Nasra Farabi vārdiem, ka “gudra valsts vadīšana nozīmē mazināt briesmas un novērst tās no tautas”. Doma, kas gadsimtu ritējumā, attīstoties aizvien iespaidīgākiem bruņojuma veidiem, kļuvusi vēl aktuālāka.

Universāli nozīmīga ir Uzbekistānas prezidenta tēze par drošības nedalāmību. “Drošība ir nepārtraukts stāvoklis, tai nav robežu,” raksta Islams Karimovs, uzsverot, ka tagad, pēc aukstā kara beigām, galvenais drauds vispārējai drošībai ir “etniskie, reģionālie, lokālie konflikti un karojošais separātisms valstu iekšienē”. Plašāku interesi pasaulē, domājams, izraisīs prezidenta Karimova domas par islama valstu lomu nākamā gadsimta pasaules politikā. Augstu novērtējot reliģijas morāli ētiskos aspektus un to nozīmi nāciju attīstībā, Uzbekistānas prezidents vienlaikus vēršas pret centieniem islama pasaules konsolidācijai izmantot ideju par tās īpašo sūtību, pret centieniem pretstatīt islama pasauli ASV, Rietumeiropai vai citiem pasaules politiskajiem centriem. Islams Karimovs uzdod saviem lasītājiem retorisku jautājumu: “Vai šo praksi, kas jau tika aprobēta aizejošā gadsimta piecdesmitajos, astoņdesmitajos gados, vajadzētu ņemt līdzi XXI gadsimtā?”

Vienlaikus Uzbekistānas prezidents aicina pasauli izvairīties no traģiskas visa nākamā, XXI, gadsimta vēstures kļūdas — iztēlot islamu un islama valstis par jaunu “ļaunuma impēriju” un vispārēju briesmu zonu.

Mūsu valstij īpaši aktuāla ir Uzbekistānas prezidenta deklarācija par katras suverēnas valsts tiesībām,” vadoties no savām nacionālajām interesēm, pašai noteikt savas līdzdalības pakāpi tajās vai citās starptautiskās strukturās un kolektīvajos drošības līgumos, lai nodrošinātu savu neatkarību un stabilitāti”. Uzbekistānas prezidents uzsvēris arī ekoloģiskās un kodoldrošības aktualitāti nākamajā gadsimtā.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors