Par Latvijas lauksaimniecības ražotspēju

Alberts Kauls, Latvijas Republikas zemkopības ministrs, Ministru prezidenta biedrs, — “Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

— Bet arī šajā pašā grūtajā laikā vai jūs neatrodat, ka kaut kur tiek neapdomīgi izniekoti līdzekļi?

— Manuprāt, nepareiza ir valdības nostādne, ka apmāca tikai augstākos ierēdņus, kam paredzēti 333,4 tūkstoši latu, administratīvai skolai 203 tūkstoši latu, programmai “Saikne ar pilsoni” 188 tūkstoši latu. Tautsaimniecību un lauksaimniecību taču virza visos uzņēmējdarbības veidos iesaistītie uzņēmumu, pakalpojumu firmu, zemnieku saimniecību vadītāji, kuru apmācība ir primāra.

— Patlaban Zemkopības ministrija organizē arī zemnieku mācības.

— Uzskatu, ka tām jāvelta vislielākā uzmanība gan no ministrijas, gan lauksaimniecības departamentu puses. Pļāpāšanas laiki ir beigušies. Mums ir principiāla nostāja: zemniekiem nepieciešama kvalifikācija. Jāraugās, lai visur kvalitatīvi apsētos un sējumi tiktu arī pienācīgi kopti. Iespējams, ka šo sējumu kopšanu un cīņu pret nezālēm, slimībām arī subsidēsim. Lai tas notiktu kā valsts pasākums. Tad arī rudenī kaut ko novāksim. Visiem zemniekiem būs jāapgūst agrotehniskais minimums. Protams, tas neattiecas uz agronomiem un citiem speciālistiem, kam ir jau pieredze. Bet uz pārējiem visiem tas attieksies. Organizēsim darbus tā, lai katram zemniekam būtu darba plāns šim gadam, lai viņam pašam būtu skaidrs, ko viņš darīs, kā tas būtu jādara, cik tas maksās, kas viņam pašam ir un kas būtu jāmeklē. Mēs savukārt mēģināsim šajā deficīta ailītē ierakstīt, ko viņš var saņemt. Pagaidām ministrija uzņemas veikt šo organizatorisko darbu. Tāpēc pie ministrijas esam sākuši veidot pavasara lauku darbu štābu. Tāds štābs būs katrā rajonā. Lauksaimnieku konsultatīvie centri būs pakļauti rajonu departamentiem. Šie departamenti būs vienīgie valsts pārstāvji rajonā un arī organizēs zemnieku sagatavošanu un palīdzības sniegšanu pavasara sējā.

— Jūs tiekaties ar zemniekiem, viņi griežas pie jums pēc palīdzības.

— No Madonas rajona Barkavas bija atbraukusi kāda kundze ar augstāko izglītību, kas paņēmusi nomā piecas fermas. Pastāstīja, kas par problēmām. Centīsimies palīdzēt.

Bet bija no Balviem zemniece, kas par pajām privatizējusi teļu fermu, ko tagad grib pārbūvēt par cūku kūti. Tur varētu audzēt apmēram 100 dzīvniekus. Diemžēl māja viņai atrodas četru kilometru un zemnieku saimniecība — 20 kilometru attālumā. Uz jautājumu, kā domājat strādāt, viņa atbildēja, ka algošot kūtī dežurantu. Parēķinājām, cik tad varētu ieņemt, ja kaut vai divas reizes gadā izdotos nobarot pa 100 dzīvniekiem, un cik lieli būs izdevumi... Tā ir ferma, kur vajadzētu dzīvot klāt un darbā iesaistīties tikai ģimenes locekļiem... Parēķinājām visu — cilvēkam mute vaļā.

Tepat no Nītaures bija kāda enerģiska sieviete. Strādājusi tirdzniecībā, privatizējusi ēdnīcu, veikalu un zemi — tagad 7 000 latu liels parāds. Vēl būtu nepieciešami 5 000, lai attīstītu ražošanu. Tātad kopā jau 12 000 latu. Ģimenē viņai ir civilvīrs un divas meitas ar vīriem. Neviens no viņiem nestrādā saimniecībā, bet ir jāuztur. Tāpēc nākas algot strādniekus. Kā tad to naudiņu var dabūt? Tā jau kredītus vienu pēc otra var notērēt...

Nesen bija atbraucis cilvēks no Alūksnes puses, arī iedzēris bija, naudas nav. Cerības viņam tādas miglainas, pa gaisu vien...

Uzskatām, ka katram jāpalīdz aprēķināt, teiksim, ja ir 10 hektāri zemes, tad ko šajā reģionā būtu izdevīgi audzēt un kam realizēt produkciju. Šādā veidā mēģināsim cilvēkus praktiski ievadīt darbā.

Lielsaimniecību vadītājiem un speciālistiem jāpalīdz zemniekiem ar padomu. Tāpēc darīšu visu, lai tiktos ar katru paju sabiedrības un SIA vadītāju un lai ieinteresētu viņus palīdzēt zemniekiem arī praktiski. Ja nav naudiņas, tad kaut vai lai pieraksta uz krīta. Lai gan tagad ir izveidota sistēma: ja lielsaimniecība brauc palīgā zemniekam, tad jāmaksā nodokļi. Tad zemnieks saka: “Man nav vairs tas izdevīgi”.

Mēģināsim atrast kādu formu, kā to atvieglot. Ja to izdotos īstenot, ka lielsaimniecības palīdzēs, tad lielākā daļa zemnieku apsēsies. “Lauku Avīze” raksta, ka mēs nekā nezinām par zemnieku saimniecībām. Pēc mūsu informācijas, Latvijā ir 64 000 zemnieku saimniecību. Bet mēs zinām arī to, ka tikai 3 000 no tām ir pilnībā nodrošinātas, cik necik labi — 15 000. Bet pārējās divas trešdaļas, kā izteicies kāds zinātņu doktors, ir tikai tādas cerību saimniecības. Un cerības zūd ar katru gadu.

Visu laiku sabiedrības uzmanība tiek novērsta no galvenajām problēmam. Tā pati pilsonība, banku lietas, kas tagad atkal ir aktuālas, cenu paaugstināšanās elektrībai, akcīzes nodoklis benzīnam un tā tālāk. Piemēram, Zemkopības ministrija ir iesniegusi valdībai aprēķinus, ka pārtikas produktu, alkoholisko dzērienu un cigarešu kontrabandas rezultātā nenomaksāto nodokļu apjoms pārsniedz 150 miljonus latu.

Izdevums “Pilnīgi Slepeni” raksta, ka tautsaimniecības lejupslīde un sagrāve vēl turpināsies, tad būs sazagtā pārdalīšana, pēc tam ārkārtējais stāvoklis, un tad tikai augšupeja. Tagad tuvojamies tam brīdim, kad sāksies pārdalīšana. Vēl būs nežēlīga tautas pazemošana un tautas nacionālās bagātības izlaupīšana. Kad tika veidota Ziedoņa Čevera valdība, mēs bijām iecerējuši ar janvāri pazemināt elektrības tarifus, tāpat akcīzes nodokli nepaaugstināt līdz pavasara sējai. Bet tagad nepamatoti tiek paaugstinātas elektrības un maizes cenas. Centīsimies nostāties pret šiem projektiem, kaut arī esam valdībā. Savā nozarē, lauksaimniecībā, centīšos, cik iespējams, mīkstināt satriecošos apstākļus.

— Kāda ir jūsu attieksme pret zemes reformu?

— Agrārā reforma ir uzsākta, tā nesākās tā, kā tai vajadzētu būt, bet nav arī nekāda pamata to apturēt. Drīzāk vajadzētu to sekmēt. Jāsakārto likumdošana, jāpieņem Kadastra likums. Zemkopību atbalstoši likumi ir tautsaimniecības un tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa un viens no priekšnoteikumiem sekmīgai konkurētspējīgu zemkopības nozaru attīstībai un kompleksas ražotāju pārstrādātāju un tirgotāju kooperācijas veidošanai. Liela nozīme arī tam, kā jautājumus risina tieši pagastos. No ministrijas puses centīsimies sekmēt zemes izmantošanu, lai tā būtu izdevīga gan īpašniekam un nomniekam, gan jaunsaimniekam un lielsaimniecībām. Nevar izraudzīt laukos kaut kādu sevišķu šķiru. Ja agrārā reforma uzsākta nepārdomāti, kā tas ir noticis, tad pašreizējai valdībai šīs kļūdas jāizlabo, jārada iespēja attīstīties visām lauku saimniecībām neatkarīgi no to lieluma — vai tām būtu 10, 20 vai 50 hektāri. Lai attīstās ģimenes saimniecības, kurās strādās vienas ģimenes locekļi. Bet, kam lielāka rocība, — lai attīsta lielāku saimniecību. Mēs centīsimies gādāt, lai pagastos attīstītos dažādas uzņēmējdarbības formas, lai veidotos mazie un vidējie uzņēmumi, kas izmanto vietējās dabas bagātības — mežu, kūdru, dolomītu, sapropeli u.c., lai zemniekiem nebūtu jāaiziet no laukiem.

Ingrīda Rumbēna,
“LV” lauksaimniecības
nozares redaktore