Mums vienas saknes, jūra un zvaigznes

Šodien noslēdzas Valsts prezidentes triju dienu valsts vizīte Lietuvā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Uzruna Lietuvas Seimā 2001.gada 15.martā

Foto: A.F.I. Vakar, 15.martā, Latvijas Republikas Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu un Imantu Freiberga kungu Lietuvas Republikas Seima namā sagaidīja Lietuvas Republikas Seima priekšsēdētāja vietnieks Artūrs Skardžus (attēlā pa kreisi)

Man ir īpašs gods uzrunāt jūs tajā pašā zālē, kurā pirms 11 gadiem — 1990.gada 11.martā — apņēmīgu Seima deputātu grupa spēra drosmīgu un izšķirīgu soli, lai pasludinātu Lietuvas neatkarību no Padomju Savienības.

Tāda kolosa, kāda bija padomju impērija, gāšana pirms desmit gadiem pēc gadu desmitiem ilgas tirānijas un militārās varas bija brīnums. Taču tas notika, un trim Baltijas valstīm bija nozīmīga loma šajā notikumu vēsturiskajā pagriezienā. Galvenais iemesls, kādēļ tas varēja notikt, bija tas, ka Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautas, ko iedvesmoja kopīgas brīvības alkas, līdzīga pārliecība par savu centienu taisnīgumu un savas nākotnes kopīgs redzējums, izveidoja vienotu fronti.

Šodien pamatprincipi, kas virza mūs, paliek nemainīgi. Mēs vēlamies, lai Latvija un Lietuva iekļautos labklājīgajā, stabilajā un drošajā Eiropas valstu saimē. Mums un mūsu rietumu kaimiņiem ir kopīgas pamatvērtības un principi — stingrs kurss uz demokrātiju mūsu politiskajā sistēmā, tiesiskuma prioritāte un cilvēktiesību ievērošana.

Abām mūsu valstīm priekšā vēl; daudz praktisku uzdevumu, svarīgākie no tiem ir konkurētspējīgas un efektīvas ekonomikas izveide, bezdarba samazināšana un nepārtraukta tautas dzīves līmeņa paaugstināšana. Un šajā jaunajā globalizācijas laikmetā jaunas nopietnas problēmas risināmas ne vien Lietuvai un Latvijai, bet visām Eiropas valstīm. Šo problēmu starpā kā ievērojamākās minamas vides piesārņošana, slimības (kā dzīvnieku, tā cilvēku), organizētā noziedzība un terorisms. Tās ir problēmas, kas nepazīst robežu un tāpēc risināmas ciešas starptautiskas sadarbības ceļā.

20.gadsimts piedzīvoja neatkarīgas Lietuvas un Latvijas dzimšanu, bet tas bija arī karu, postījumu un apspiešanas gadsimts. Ieejot 21.gadsimtā, mums jāapņemas rīkoties labāk, nekā līdz šim to darījuši citi. Mēs gribam dzīvot pārliecībā, ka baudīsim mūsu darba augļus, ka mums tos neatņems. Mēs gribam celt, būvēt sev, nevis kādam citam. Mēs gribam paši izdarīt izvēli, dzīvot ar pašu kļūdām, sapņot pašu sapņus.

Tagad, kad atkal esam sava likteņa noteicēji, varam izvirzīt konkrētus mērķus, kas garantētu mūsu drošību, labklājību un iespējas turpmākai izaugsmei. Latvijai un Lietuvai ir kopīgi šībrīža mērķi un prioritātes. Mēs vēlamies iestāties Eiropas Savienībā, mēs vēlamies iestāties NATO aliansē.

Mūsu centieni pievienoties šīm organizācijām, kas stāv pāri nacionāliem ietvariem, nekādā ziņā nenozīmē atteikšanos no mūsu tautu centieniem pēc neatkarības un atsevišķas nacionālās identitātes. Ne Eiropas Savienībai, ne NATO nekad nav bijusi negatīva ietekme uz tās dalībvalstu tautu nacionālajām identitātēm. Tieši pretēji, šīm organizācijām ir sena tradīcija atlaut katrai valstij saglabāt tās nacionālo stilu, identitāti un kultūru.

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lietuvas premjerministrs Rolands Pakss vakar, 15.martā Foto: A.F.I

Šodien, 16. martā, beidzas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas valsts vizīte Lietuvā. Vakar, 15. martā, mūsu Valsts prezidente Viļņā tikās ar Lietuvas premjerministru Rolandu Paksu. Sarunā piedalījās arī Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs, Latvijas vēstniece Lietuvā Maira Mora un citas oficiālas personas. No Lietuvas puses piedalījās ārlietu ministra vietnieks Ēvalds Ignatavičs.

Latvijas Valsts prezidente un Lietuvas premjerministrs pārrunāja ar abu valstu jūras robežu saistītās problēmas un zvejniecības līguma aktualitātes. Abas puses apstiprināja savu pozīciju šajos jautājumos. Latvijas puse paziņoja par savu ieinteresētību papildināt līgumu ar protokolu. V.Vīķe–Freiberga informēja, ka plāno sasaukt Latvijas ekspertu sanāksmi par šo jautājumu, un aicināja Lietuvas premjeru turpināt lietišķas sarunas ar abu pušu ekspertiem.

Lietuvas premjerministrs R. Pakss izteica viedokli, ka jātiekas abu valstu ekspertiem, rodot abām pusēm pieņemamu risinājumu. Latvijas Valsts prezidentes un Lietuvas premjerministra sarunā abas puses apstiprināja, ka šis līgums ir ļoti svarīgs abām valstīm.

V.Vīķe–Freiberga un R. Pakss vakar Viļņā pārrunāja arī ar neseno avāriju Būtiņģes naftas produktu pārsūknēšanas stacijā saistītos jautājumus. Lietuvas premjerministrs uzsvēra, ka viņa valsts izprot Latvijas bažas par stāvokli Būtiņģē un ir gatava pastiprināt informācijas apmaiņu starp abu valstu attiecīgajiem dienestiem. Viņš arī atzīmēja, ka pilna atbildība par neseno avāriju Būtiņģē jāuzņemas Lietuvas uzņēmumam "Mažeikiu nafta". "Mēs ceram, ka maijā abu valstu vides aizsardzības ministriem izdosies parakstīt protokolu par informācijas apmaiņu šajos jautājumos," pēc tikšanās teica Valsts prezidentes ārlietu padomnieks Andrejs Pildegovičs, kurš arī piedalījās V.Vīķes–Freibergas sarunā ar Lietuvas premjerministru. A.Pildegovičs arī pauda viedokli, ka šis protokols varētu būt par pamatu līguma parakstīšanai starp Latviju un Lietuvu.

Latvijas prezidente un Lietuvas premjerministrs vakar Viļņā pārrunāja arī abu valstu virzību uz NATO un ar šo procesu saistītās aktualitātes. Latvijas puse aicināja Lietuvu pastiprināti saskaņot savus centienus rast atbalstu NATO dalībvalstīs, kā arī izvērst kopīgas iniciatīvas, lai nodrošinātu Baltijas valstīm labvēlīgu lēmumu NATO dalībvalstu vadītāju nākamā gada apspriedē Prāgā.

Vakar Valsts prezidente apmeklēja arī Seimu, kur viņu sagaidīja parlamenta vicespīkers Artūrs Skardžus.

Plašu interesi Lietuvā izraisīja Latvijas Valsts prezidentes vakardienas runa Seimā. V.Vīķe–Freiberga atgādināja Baltijas valstīm liktenīgos 1990. un 1991. gada notikumus, uzsverot Lietuvas Augstākās Padomes 1990. gada 11. martā pieņemtā Lietuvas neatkarības atjaunošanas akta vēsturisko nozīmīgumu un akcentējot Baltijas valstu sadarbības aktualitāti.

Vakar Viļņā V.Vīķe–Freiberga uzrunāja arī Latvijas un Lietuvas uzņēmēju konferences dalībniekus. Vizītes laikā Latvijas uzņēmēju delegācija vakar tikās ar abu valstu ekonomikas ekspertiem, kuras laikā Lietuvas Attīstības aģentūra prezentēja uzņēmējiem tās iespējas, kādas ir investīcijām Lietuvā. Notika arī uzņēmēju forums un tikšanās ar abu valstu ekonomikas ministriem, kā arī vakar uzņēmēju programmas oficiālajā noslēgumā abu valstu uzņēmēji tikās ar Latvijas un Lietuvas prezidentiem.

Lietuvas ekonomikas ministrs pauda viedokli, ka konferencē sekmīgi apspriests abu valstu kopīgais skatījums uz integrāciju Eiropas Savienībā (ES). Pēc E.Gentvila domām, Latvijas un Lietuvas brīvās tirdzniecības līgums darbojas aktīvi, taču sasniegt vēl lielāku efektivitāti traucē virkne tehnisku problēmu, galvenokārt sarežģītās muitas procedūrās un citi sarežģījumi. Lietuvas ekonomikas ministrs atzina, ka Latvija bijusi aktīvāka un veiksmīgāka brīvo ekonomisko zonu izveidošanā. Starp nozīmīgākajām biznesmeņu konferencē apspriestajām problēmām Eugenijs Gentvils akcentēja zvejošanu Baltijas jūras akvatorijā. E.Gentvils arī izteica gandarījumu par Latvijas parlamenta gatavību ratificēt abu valstu robežlīgumu. Latvijas ekonomikas ministrs A.Kalvītis abu valstu biznesmeņu Viļņas konferenci nosauca par sekmīgu. Viņš uzsvēra, ka ir atrasti konkrēti risinājumi vairākām problēmām, kas kavē Latvijas un Lietuvas vēl ciešākus ekonomiskos kontaktus. A.Kalvītis pauda pārliecību, ka sekmīgi tiks atrisinātas arī ar muitas darbu un zvejas rajoniem saistītās problēmas. Latvijas ekonomikas ministrs arī izteica cerību, ka Viļņas konferencē aizsāktā diskusija un problēmu risinājumu meklējumi tiks sekmīgi turpināti 17. un 18. maijā, Baltijas jūras valstu uzņēmēju konferences laikā.

Sarunās pārrunāta savstarpējā ieinteresētība un sadarbības jautājumi, ar kuriem tika iepazīstināti arī V.Vīķe–Freiberga un V. Adamkus. Starp praktiskiem jautājumiem tika spriests par muitas, robežšķērsošanas problēmām, kā arī citiem jautājumiem. Uzņēmēju delegācijas programmas laikā rasts risinājums vairākiem jautājumiem, tajā skaitā par pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu informācijas tehnoloģijas pakalpojumiem no Lietuvas. Tāpat Lietuvas puse informēja par savām interesēm Latvijā, piemēram, par plāniem Latvijā atvērt tirdzniecības centrus u.c.

Latvijas prezidente, uzrunājot uzņēmējus, atzina, ka ekonomiskā sadarbība starp Latviju un Lietuvu ir ļoti svarīga, jo tā ir fundaments abu valstu attīstībai, labklājības celšanai un konkurētspējas paaugstināšanai Eiropā un pasaulē. V.Vīķe–Freiberga uzsvēra, ka aizsāktā sadarbība ir jāturpina, un pauda gandarījumu par to, ka dialogs turpinās, aktīvi iesaistoties abām pusēm.

Īpašu nozīmi vizītes otrā diena ieguva arī ar pastiprināto pievēršanos abu valstu sadarbībai, gatavojoties iestājai NATO. V.Vīķe–Freiberga apmeklēja gaisa telpas kontroles centru Karmelavā un militārpersonu mācību centru Ruklā.

Karmelavā augsto viešņu sagaidīja Lietuvas aizsardzības ministrs Lins Linkēvičs. Centra operāciju zālē tika sniegts pārskats par gaisa telpas kontroles metodēm un trīs Baltijas valstu sadarbību šajā sfērā (Lietuvas Nacionālais gaisa spēku uzraudzības un kontroles centrs savienots ar analoģiskiem centriem Latvijā un Igaunijā, veidojot vienotu Baltijas valstu gaisa telpas kontroles sistēmu). Paskaidrojumus Latvijas Valsts prezidentei sniedza "Baltnet" komandiera vietnieks, Igaunijas gaisa spēku leitnants Jāks Tariens. Viņš arī izstāstīja, ka Karmelavas gaisa spēku uzraudzības un kontroles centrā pastāvīgi strādā deviņi Lietuvas, deviņi Latvijas un deviņi Igaunijas virsnieki. Darba valoda centrā ir angļu.

V.Vīķe–Freiberga iepazinās arī ar Lietuvas Nacionālo bruņoto spēku mācību daļu Ruklā — aplūkoja NATO standartiem atbilstošās mācību telpas un kazarmas, bet pēc tam paēda pusdienas karavīru ēdnīcā.

No Karmelavas Valsts prezidente izlidoja uz Palangu, kur apmeklēja Dzintara muzeju un uzdāvināja muzejam savu pētījumu par dzintara tematiku tulkojumu lietuviešu valodā. Pēc tam prezidente automašīnā devās uz Šventojas latviešu luterāņu baznīcu. Latvijas prezidenti sirsnīgi sveica Šventojas latviešu luterāņu draudzes priekšnieks Juris Sproģis. V.Vīķe-Freiberga apskatīja baznīcu, pēc tam Šventojas enerģētiķu atpūtas centrā tikās ar vietējās latviešu kopienas pārstāvjiem. Prezidente pauda prieku par iespēju būt viņu vidū un atzīmēja, ka tautas identitāte un piederība tautai ir kaut kas tāds, kas latviešus arī citās zemēs ilgus gadu desmitus piesaista Latvijai. Viņa pauda pārliecību, ka visi šeit dzīvojošie latvieši ir uzticīgi Lietuvas pilsoņi, bet sirdī — sirsnīgi latvieši. Prezidente arī pauda saviļņojumu par to, ka Lietuvā dzīvojošie latvieši ir saglabājuši savu identitāti, senču valodu, kā arī interesi par Latviju un tur notiekošajiem procesiem. Valsts robeža ir mums pa vidu, bet cilvēku saites un saistības iet pāri šīm robežām, sacīja prezidente. V.Vīķe–Freiberga novēlēja arī turpmāk latviešiem interesēties par latvietību un uzturēt rosīgu kultūras dzīvi.

Izmantojot izdevību, Valsts prezidente pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni latviešu diasporas aktīvistam Miķelim Balčum, kā arī dāvāja vietējai latviešu sabiedrībai dažādas grāmatas latviešu valodā.

16.martā, Latvijas Valsts prezidentes valsts vizītes trešajā un beigu dienā, V.Vīķe–Freiberga uzturēsies Lietuvas ostas pilsētā Klaipēdā, kur tiksies ar latviešu valodas studentiem Klaipēdas universitātē. Pēc tam viņa atklās Latvijas goda konsulātu Klaipēdā.

Šopēcpusdien V.Vīķe–Freiberga atgriezīsies Rīgā.

Valsts prezidenta preses dienests, Jānis Ūdris, "LV" speciālkorespondents Valsts prezidentes vizītē Lietuvā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Lietuvas Seimā 2001.gada 15.martā:

Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Lietuvas Republikas Seima zālē vakar, 15.martā Foto: A.F.I.

Kļuvuši par pilntiesīgiem šo organizāciju dalībniekiem un vienlīdzīgiem partneriem, mēs nodrošināsim sev iespēju piedalīties sarunās, kad jāpieņem svarīgi kolektīvi lēmumi. Mēs vēlamies nodrošināt sev iespēju kļūt par aktīviem partneriem lēmumu pieņemšanā, nevis palikt pasīviem citu pieņemtu lēmumu akceptētājiem. Rītdienas Eiropu veido šodien. Mēs gribam piedalīties šajā veidošanas procesā.

Dāmas un kungi!

Nav brīnums, ka ar tādu pagātni, kāda ir mums, drošībai ir ļoti svarīga nozīme. Taču tas nav nekas jauns. Katra suverēna valsts izturas — un tai ir jāizturas — ļoti nopietni pret drošību. Kas attiecas uz trim Baltijas valstīm, to iestāšanās NATO radīs taisnīgu un ilgstošu kārtību vienotā un brīvā Eiropā. Tas beidzot pieliks punktu Otrā pasaules kara pēdējiem turpinājumiem.

Mūsu valstis vēlas kļūt par NATO loceklēm tieši to pašu iemeslu dēļ, kādēļ tās pašreizējās dalībvalstis vēlas palikt NATO locekles. Šī organizācija tām ir kalpojusi tik labi, ka aizvien vairāk un vairāk valstu pievienojušās aliansei notikušajos paplašināšanās viļņos. Mēs vēlamies būt nākamā paplašināšanās viļņa daļa, un mēs vēlamies būt gatavi, kad tas nāks.

Mēs nelūdzam nekādus pakalpojumus. Mēs nevēlamies neko par velti. Mēs izturamies nopietni pret savu apņemšanos dot ieguldījumu miera un stabilitātes nodrošināšanā Baltijas jūras austrumu krastos. Mēs esam uzticīgi brīvības un demokrātijas principiem, ko NATO alianse ir apņēmusies aizsargāt.

Rīcības plāns uzņemšanai NATO ir bijis nozīmīgs instruments, kas virza mūsu progresu. Mēs virzāmies uz priekšu soli pa solim. Mūsu progress turpinās no gada gadā. Mūsu darbs ir plānots, mūsu plāni ir novērtēti; mūs pastāvīgi informē par novērtējumu, uzmundrina un atbalsta daudz draugu un sabiedroto.

Būtiska nozīme mūsu uzņemšanai NATO ir transatlantiskajai saiknei mūsu īpašajām partnerattiecībām ar Savienotajām Valstīm, nozīmīgam draugam un sabiedrotajam. Šajā kontekstā īpaši svarīga nozīme ir ASV un Baltijas valstu partnerības hartai, un mēs noteikti vēlamies, lai tā turpinātos.

NATO ir pasludinājusi atvērto durvju politiku. Kad durvis tiks atvērtas nākamreiz NATO sanāksmē 2002.gadā, mēs vēlamies būt gatavi pa tām ieiet. Kad pienāks laiks, lai pieņemtu lēmumus par šo paplašināšanu, NATO dalībvalstīm, un tikai NATO dalībvalstīm, jābūt tām, kas pieņems šo lēmumu. Neviena valsts, kas nav alianses dalībvalsts, nedrīkst noteikt, kas ir jāuzņem un kas nav jāuzņem aliansē. Šie abi principi ir apliecināti dažādos oficiālos paziņojumos, un mēs ticam, ka tie patiešām tiks ievēroti, kad pienāks laiks tos lietot praksē.

Laikā, kas atlicis līdz Prāgas sanāksmei, gan NATO dalībvalstīm, gan NATO kandidātvalstīm atkal un atkal ir jāuzsver, ka alianse nav uzbrūkoša, bet aizsargājoša organizācija. NATO tās pašreizējā veidā, bez Baltijas valstīm tajā, nav drauds Krievijai. Latvija, Lietuva un Igaunija, kas ir mazas valstis, ne tagad, ne nākotnē nav drauds tik lielai kodolvalstij, kāda ir Krievija. Ir acīmredzams, ka ne loģiski, ne artimētiski trīs Baltijas valstis, kļūstot par NATO dalībvalstīm, nespēj radīt draudus Krievijai. Pati ideja ir absurda!

Dāmas un kungi!

Mēs esam guvuši nozīmīgus panākumus ne tikai savas aizsardzības spējas paaugstināšanā, bet arī sasnieguši ievērojamu progresu, sagatavojoties uzņemšanai Eiropas Savienībā. Gan Lietuva, gan Latvija iesāka sarunas par uzņemšanu Eiropas Savienībā tikai mazliet agrāk nekā pirms gada, bet mēs esam spēruši lielus soļus, panākot tās kandidātvalstis, kas iesāka sarunas divus gadus agrāk.

Šajos vēsturiskajos gados, kad Eiropas karte tiek zīmēta no jauna un ES struktūras tiek atkārtoti izvērtētas, mēs virzāmies ātri uz priekšu un pieliekam milzīgas pūles, lai iekļūtu pirmajā paplašināšanās vilnī. Ir skaidrs, ka mums vēl ir daudz jādara, lai to sasniegtu. Galu galā, Rietumeiropai bija nepieciešami 50 gadi, lai sasniegtu pašreizējo attīstības līmeni.

Neraugoties uz to, Latvija ir apņēmusies pabeigt iestāšanās sarunas līdz nākamā gada beigām. Es patiesi ceru, ka gan Latvija, gan Lietuva kļūs par pilntiesīgām ES dalībvalstīm 2004. gadā. Lai gan iestāšanās ES ir individuāls process un tā pamatā ir katras kandidātvalsts attiecīgi nopelni, mūsu valstīm ir reāla iespēja būt starp nākamajām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Eirointegrācija kā nacionāls mērķis ir sekmējusi tālejošas reformas un Latvijas un Lietuvas strauju attīstību. Iestāšanās sarunas ir devušas mums papildu impulsu, lai paātrinātu valsts iekšējo attīstību un reformas. Eirointegrācijas process ir palīdzējis mums noteikt vājās vietas un daudz precīzāk formulēt mūsu politikas prioritātes.

Latvija un Lietuva var palīdzēt viena otrai, daudz intensīvāk konsultējoties savā starpā par savstarpēji interesējošiem jautājumiem ES iestāšanās sarunās.

Es esmu gandarīta, ka tagad ir izveidots stingrs tiesiskais pamats, kas atvieglo uzņēmējdarbību, kā arī apmaiņu kultūras un izglītības jomā starp mūsu valstīm. Paplašinās arī pašvaldību un nevalstisko organizāciju kontakti.

Tomēr mums vēl daudz jādara, lai uzlabotu mūsu divpusējās attiecības. Tas ir pilnīgi dabiski, un mums jāturpina strādāt pie tā, kamēr ir sasniegti abām pusēm pieņemami risinājumi. Latvijas Saeimā ir aizkavējusies mūsu jūras robežas līguma ratificēšana, jo ir bažas par piekļūšanu mūsu tradicionālajām zvejas vietām.

Nesenā naftas noplūde Baltijas jūrā pie Būtiņģes ir atklājusi, ka mūsu abu valstu darbība vides piesārņošanas problēmu risināšanā vēl nav saskaņota. Naftas piesārņojums mūsu kopīgajos vitāli svarīgajos ūdensceļos ir īpaši bīstams, un tas nav ierobežojams vienas valsts nacionālajās robežās.

Baltijas jūra ir maza un noslēgta ūdenstilpe. Tāda tā ir īpaši neaizsargāta un trausla. Piesārņošana iznīcina zivju nārstošanas vietas, nogalina putnus un dzīvo dabu, saindē baltās smiltis mūsu pludmalēs. Tas arī rada nopietnus draudus cilvēka veselībai, nemaz nerunājot par iespējamo negatīvo ietekmi uz mūsu zvejniecību un tūrisma industriju. Tā ir nopietna problēma, kas jārisina. Es esmu pārliecināta, ka Latvijai un Lietuvai patiesi ir vajadzīgā apņemšanās un politiskā griba, lai atrisinātu šo akūto problēmu. Mūsu vēsture rāda, ka mēs esam spējuši sekmīgi atrisināt mūsu domstarpības pie sarunu galda.

Dāmas un kungi!

Kamēr mēs turpinām nostiprināt attiecības ar mūsu kaimiņiem un sabiedrotajiem rietumos un ziemeļos, mēs arī esam gatavi paplašināt sadarbību ar mūsu kaimiņiem austrumos, protams, ieskaitot Krieviju. Tāpat kā jebkura cita Viduseiropas un Austrumeiropas postkomunisma valsts, Krievija cenšas pārstrukturēt savu ekonomiku un īstenot demokrātiskas valsts pārvaldes formas. Tā ir arī apņēmusies ievērot starptautisko cilvēktiesību standartus savā politikā. Pašreiz Krievijai ir zināmas grūtības šajās jomās, bet es esmu pārliecināta, ka tās centieni būs sekmīgi.

Tā kā mēs nākotnē būsim Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis, mūsu attiecības ar Krieviju neizbēgami attīstīsies šajā starptautiskajā kontekstā. Man ir stingra pārliecība, ka tas radīs jaunu pamatu mūsu attiecību attīstībai. Tās noteikti būs savstarpēji izdevīgas, ja tiks veidotas pragmatiski un saprātīgi.

Kā Eiropas tautu saimes daļa mēs saglabāsim savu identitāti, valodu un kultūru. Latvijas un Lietuvas kā Baltijas reģiona pēdējo divu izdzīvojušo nāciju likteņi ir savstarpēji saistīti gadsimtiem ilgi. Mēs esam kaimiņi, draugi un sabiedrotie un kopīgi veidojam savu nākotni. Es ceru, ka jūs man piedosiet, ka es attiecināšu arī uz Latviju skaisto novēlējumu, kas ietverts Lietuvas valsts himnā.

Tegul saule Lietuvoģ,

Tamsumus praÆalina,

Ir tiesa, ir Æviesa

Mķs ingsnius telydi.

(Saules stariem Lietuva

Tumsas varu aizraida!

Gaismas stars, darba spars

Vada mūsu gaitas.)

"LV" (Juris Afremovičs,

Gunta Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Viļņas universitātē 2001.gada 14.martā:

Lekcija Viļņas universitātē 2001. gada 14. martā

Godātie mācību spēki un studenti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Esmu pagodināta un iepriecināta atkal viesoties Viļņas universitātē un uzrunāt tik izcilu profesoru, studentu un diplomātu auditoriju vissenākajā Baltijas valstu universitātē. Vairāk nekā piecu gadsimtu ilgajā pastāvēšanas laikā Viļņas universitāte ir ieguvusi augstu reputāciju par izciliem akadēmiskiem sasniegumiem Viduseiropā un Austrumeiropā.

Viļņas universitāte, tāpat kā jebkura sava statusa cienīga universitāte, ir devusi patvērumu progresīviem prātiem dažādos intelektuālās stagnācijas periodos un ir aizstāvējusi racionālu domu no dažādu ideoloģisko dogmu spiediena vai politiskās pareizības. Tās Baltu filoloģijas katedra ir bijusi nozīmīgs divu vissenāko indoeiropiešu valodu pētniecības centrs pat tajos laikos, kad nevienu no mūsu valstīm nevarēja atrast uz Eiropas politiskās kartes.

Viļņas universitāte ir dzīvs apliecinājums abu mūsu Baltijas tautu stiprajam garam, bieži piedzīvojot vienus un tos pašus likteņa pavērsienus. Viļņas universitāte ir pārdzīvojusi daudzus ugunsgrēku uzliesmojumus, ieskaitot divus postošus pasaules karus pagājušajā gadsimtā. Šodien tās izveidošanās par izcilu akadēmisko centru notiek paralēli ar Lietuvas kā neatkarīgas valsts atjaunotni.

Dāmas un kungi!

Universitātes kā augstākās izglītības centri ietver sevī veselu virkni šķietamu pretrunu. Tās ir gan nacionālas, gan starptautiskas, fundamentālo un lietišķo zinātņu centri, elitāras un demokrātiskas, tradicionālas un novatoriskas, dogmatiskas un revolucionāras.

Universitātes kā izglītības un pētniecības centri būtībā ir radušās Eiropā, un to vēsturiskā attīstība kā institūcijām jāapskata no visa kontinenta, ne tikai no tīri nacionālas perspektīvas. Tās ir attīstījušās, notiekot regulāriem pārrobežu kontaktiem un visu kontinentu aptverošai intelektuālai mijiedarbībai.

Formālās studijas sākotnēji attīstījās, kad klosteris kļuva arī par studiju centru, par vietu, kur visu dzīvi varēja veltīt ne tikai svēto rakstu mehāniskai pārrakstīšanai, bet to studēšanai. Svētceļojumu un krusta karu laikmetā klosteru mūku kopums bija diezgan starptautisks. Mācīti garīdznieki ceļoja no valsts uz valsti, devās uz Romu, kalpoja dažādiem hercogiem, arhibīskapiem un karaļiem. Viņi runāja latīņu valodā, kas bija ikdienā lietojama valoda, un deva savu ieguldījumu, radot kopīgas iezīmes Eiropas kultūras portreta veidošanā.

Tomēr ir tik daudz valstu, kas var norādīt uz universitātes studiju unikālo lomu to nacionālās identitātes, ideju un pārliecības attīstībā, kas deva ieguldījumu to valstiskumā. Tas īpaši attiecas uz romantisma un postromantisma periodu un 19. gadsimta nacionālās atmodas kustībām vairākās Eiropas valstīs, ieskaitot Latviju.

Viduslaiku klosteri un pirmās universitātes piedāvāja abstraktas teoloģijas un filozofijas studijas, bet tās arī sagatavoja garīdzniekus praktiskam dvēseļu glābšanas darbam. Drīz sekoja izglītošana slimnieku kopšanā, kā arī tiesnešu un advokātu izglītošana civilajām un baznīcas prāvām.

Jau 800. gadā imperators Kārlis Lielais izveidoja skolu administratoru izglītošanai, kas bija nepieciešami, lai palīdzētu pārvaldīt viņa milzīgo impēriju. Gadsimtu gaitā viņa paraugam sekoja citi karaļi un imperatori, izveidojot virkni slavenu Eiropas universitāšu, kas darbojas vēl šodien.

Tādējādi universitāte kā formāla institūcija radās no nepieciešamības dot praktisku izglītību, nodot tālāk zināšanas un nodrošināt noteiktus garantētus darbības standartus. Cauri gadsimtiem ar relatīvi lēnām sociālām izmaiņām universitātes arī kalpoja kā konservatīvisma balsts, lai nodotu tālāk nemainīgās dogmas un uzskatu sistēmas, ko uzskatīja par Dieva dotām, absolūtām un izmaiņām nepakļaujamām. Tas ir dīvains paradokss, ka universitātes, pašas to negribot, kļuva par pārmaiņu sekmētājām.

Jau 12. gadsimtā Pjērs Abelārs, Parīzes universitātes lektors, izvirzīja šķietami nekaitīgu un garlaicīgu tehnisko jautājumu par pārrakstīšanas kļūdām svēto rakstu manuskriptos, ko atkal un atkal bija pārrakstījušas tik daudzas rokas kopš tā laika, kad tie pirmoreiz tika uzrakstīti. Izraisītās sekas bija vairāk nekā iespaidīgas. Pieļaut kļūdas iespējamību svēto rakstu rediģēšanā un lasīšanā bija tiešām nopietna lieta. Tas skanēja kā ķecerība un varēja kļūt par iemeslu sadedzināšanai uz sārta. Šodien mēs to saucam par avotu novērtēšanu un uzskatām to par pašsaprotamu kā vienu no zinātnes pamatinstrumentiem.

Ļoti ilgu laiku izglītošanās bija mācīšanās no galvas; tas nozīmēja ievērojamu autoritāšu vārdu "absorbciju" un "atgremošanu". Kamēr mūsdienās zinātnieki mānās, uzdodot par oriģinālu kāda cita darba plaģiātu, viduslaikos zinātnieki mānījās, uzdodot sava paša darbu par kādas sen mirušas autoritātes kopiju. Prasība pēc oriģinalitātes, atklājuma, jauninājuma ir samērā nesens izgudrojums. Pilnīgi iespējams, ka tas ir tikpat liels pārspīlējums kā agrākā prasība ievērot aklu pakļaušanos ievērojamai autoritātei.

Autoritātes, gan laicīgajās, gan baznīcas zinībās, sākumā dedzīgi protestēja pret objektivitātes jēdzienu un objektīvu novērošanu, kam bija tik fundamentāla nozīme, lēni attīstoties zinātniskajai domāšanai. Pēc tam kad mūks Rodžers Bēkons visu savu dzīvi bija novērojis un aprakstījis dabu, ordeņa priekšnieki iemeta viņu cietuma kamerā un sadedzināja viņa mūža darbu. Kad Paracelzs mudināja ārstus pētīt ārstniecisko augu lapas dabas grāmatā, nevis novecojušo traktātu appelējušās lapās, viņu padzina no Bāzeles, no pilsētas un universitātes, un nosauca viņu par musinātāju un bīstamu vājprātīgo. Tas notika kulturālā, civilizētā un kristīgā Eiropā, kad Džordāno Bruno sadedzināja uz sārta un Galilejs izglābās tikai tāpēc, ka izteica savu pārliecību čukstus, nevis skaļi. Un tomēr tā bija tā pati Eiropa, kur radās zinātne, tehnika attīstījās un uzplauka, tā bija tā pati Eiropa, kur dzima demokrātija, kas pieredzēja apgaismības laikmetu un racionālas, kritiskas domāšanas attīstību. 

Rītdienas Eiropai tās universitātes būs nepieciešamas vairāk nekā jebkad agrāk. Tas īpaši attiecas uz Viduseiropu un Austrumeirpu, kam nepieciešams nostiprināt modernas un pilsoniskas sabiedrības pēc piecdesmit gadu ilgā totalitārisma režīma. Eiropai ir vajadzīgi vadītāji un pilsoņi, kas ir spējīgi piedalīties intelektuālās diskusijās un publiskās debatēs, kas spēj pieņemt saprātīgus lēmumus un uzņemties atbildību par saviem uzskatiem un rīcību. Rītdienas Eiropai vajadzīga arī izglītota sabiedrība, lai palīdzētu mūsu valstīm būt pārākām un sekmīgi sacensties pasaulē, kur globalizācija piespiež mūs neatpalikt no pēdējiem sasniegumiem un pārmaiņām.

Tādās strauji attīstošās valstīs kā Latvija un Lietuva universitātes izglītības lietišķā praktiskā puse šodien vēl saglabā savu nozīmīgumu, izņemot to, ka tā kļuvusi daudz smagāka nekā agrākos laikos.

Vispārējo un speciālo zināšanu ģeometriskā progresija, tehnisko zināšanu un iemaņu paātrinātā novecošanās ir radījušas nopietnas problēmas mūsdienu un rītdienas izglītības iestādēm. Nozīmīgi pētījumi zinātnēs, kur nepieciešamas laboratorijas un iekārtas, mazai valstij var izmaksāt pārāk dārgi.

Tajā pašā laikā zināšanas un informācija kļūst par arvien nozīmīgākām precēm, kas ir priekšnoteikums panākumiem pasaulē, kur nemitīgi pieaug konkurence. Notiekot tehnoloģijas revolūcijai un palielinoties globalizācijai, tādiem augstas vērtības ekonomikas sektoriem kā informācijas tehnoloģijai, biotehnoloģijai un farmaceitiskajai ražošanai var būt izšķiroša nozīme valsts ekonomiskajā attīstībā. Kas attiecas uz Latviju, mēs plānojam izmantot mūsu sasniegumus visos šajos sektoros, tādos kā mūsu tradīcijas organiskajā ķīmijā, kas aizsākās 19.gadsimta beigās.

Savos centienos radīt nepieciešamo bāzi modernai akadēmiskai izglītībai Latvija arī izvēlējusies sabiedrisko zinātņu trīs galvenās jomas — starptautisko biznesu, starptautiskās tiesības un informācijas tehnoloģiju, kam pievērsīs īpašu uzmanību. Pilnībā akreditēta Rīgas Ekonomikas augstskola, kur strādā ārvalstu profesori un mācās studenti no visām trim Baltijas valstīm, ieskaitot 73 no Lietuvas, darbojas Rīgā kopš 1993.gada.

Pagājušajā nedēļā man bija gods atklāt Rīgas Juridisko augstskolu, kas ir līdzīgs starptautisks projekts, kura mērķis ir dot Baltijas studentiem vislabāko starptautisko juridisko izglītību. Tie, kam ir interese par to, var ielūkoties šo augstskolu mājaslapās, kuru adreses ir manas runas tekstā: School of Economies (http://www.sseriga.edu.lv.); School of Law (http://www.rgsl.edu. lv.).

Trešais Latvijas projekts, kas ietver starptautiskas informācijas tehnoloģijas augstskolas nodibināšanu, jau tiek izskatīts. Šīs trīs augstskolas nodrošinās to, ka Baltijas valstu konkurētspēja tehniskajā un lietišķajā izglītībā ar laiku netiek zaudēta. Doma par vienotu Baltijas valstu izglītības telpu kļūst par realitāti un noteikti sekmēs mūsu integrāciju lielākajā Eiropas izglītības un ekonomikas telpā.

Dāmas un kungi! Bez augsti izglītota un konkurētspējīga darbaspēka mūsu valstīm nepieciešami pilsoņi, kam piemīt sapratne, gudrība, radošas spējas un cilvēciska līdzjūtība, kas jaunajā gadsimtā novērstu pagātnes smagās kļūdas.

Pēdējo desmit gadu straujais progress pierāda, ka uzticība demokrātiskām vērtībām, atvērtība pret ārējo pasauli un mūsdienu sadarbība var radīt brīnumainas pārvērtības. Ir pareizi atzīts, ka Baltijas valstis guvušas ievērojamus panākumus Eiropas postkomunisma valstu starpā, bet tas noteikti nav iemesls pašapmierinātībai. Tie, kas atdusas uz lauriem, panākumus negūst.

Padomju impērijas sabrukums izraisīja dramatiskas un tūlītējas izmaiņas valdošajā ideoloģijā un mūsu sociālajā sistēmā. Taču bagātības taisnīga sadalīšana kopā ar cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanos ir notikusi daudz lēnāk. Visgrūtāk ir bijis panākt izmaiņas domāšanā un psiholoģijā, uzskatos, attieksmē un paradumos. Daudzi cilvēki postkomunisma valstīs vēl pilnībā nav izpratuši jaunās kārtības attiecīgās izmaksas un ieguvumus. Daudziem vēl ir jāiegūst dziļāka izpratne par tādiem fundamentāliem principiem kā brīvā tirgus ekonomika, godīga konkurence un vienlīdzīgas iespējas.

Mums ir jāizglīto sabiedrība, lai radītu tādu sociālo klimatu, kas ieaudzinātu cilvēkos vēlmi dot savu ieguldījumu taisnīgas sabiedrības radīšanā, kur likuma priekšā visi ir patiesi vienlīdzīgi. Mums ir jāatrod efektīvas metodes cīņai pret korupciju visos tās aspektos. Mums ir nepieciešams tāds sociālais klimats un izglītības sistēma mūsu valstīs, kas ieaudzinātu apņemšanos strādāt kopējam labumam un liktu apzināties katra pieņemtā lēmuma tālejošās sekas, nevis akli un egocentriski tiekties pēc personiska labuma un tūlītēja vēlmju piepildījuma.

Mums jāturpina censties, ne tikai lai sasniegtu kādu izvirzītu mērķi — vienalga, vai tā būtu iestāšanās Eiropas Savienībā vai pievienošanās NATO —, bet pilnībā apzinoties, ka tiekšanās pēc izcilības ir pastāvīgs dzīvesveids, ka tas ir eksistences veids. To vienmēr ir zinājuši amatnieki un mākslinieki. Intelektuālo centienu jomā universitātes tradicionāli ir bijušas vietas, kur ir stingrība mācībās, intelektuāla disciplīna, kritiska domāšana un radošs novatorisms.

Šodien es uzrunāju jūs kā nākamos Lietuvas vadītājus un kā nākamos atšķirīgās un jaunās Eiropas vadītājus. Tuvākajos gados jūsu zināšanas, enerģija un radošā domāšana nodrošinās mūsu valstīm respektējamu vietu tautu transatlantiskajā saimē. Es aicinu jūs turpināt iet pa ceļu, ko izvēlējās daudzi jūsu vecāki un vecvecāki dziedošās revolūcijas laikā. Tas ir ceļš, kas veda uz neatkarības un brīvības atjaunošanu. Novēlu, lai jūs dzīvotu savu dzīvi godam un ar atbildību. Lai jūs izietu pasaulē ar domu dzīvot saskaņā ar vislabākajiem ideāliem, ko mantojis mūsu kontinents, lai jūsu darbs ir svētīgs jums un apkārtējiem cilvēkiem un lai jūs dotu savu ieguldījumu, padarot mūsu pasauli labāku, nekā tā bijusi jebkad agrāk.

"LV" (Gunta Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums

no angļu valodas