Mēs esam atgriezušies demokrātisko valstu kopienā

Baltijas asamblejas Prezidija priekšsēdētāja vietnieks Ivars Jānis Ķezbers — Parīzē 1996.gada 28.martā

konferencē “Par nacionālo parlamentu lomu Eiropas jaunajās struktūrās”:

Godātais priekšsēdētāja kungs!

Dāmas un kungi!

Pārstāvu Baltijas asambleju, kas ir parlamentāra sadarbības institūcija starp trim Baltijas valstīm, kuras tikai pirms pieciem gadiem no jauna šajā gadsimtā atdzima Eiropas politiskajā kartē. Ar lepnumu gribu atzīmēt, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir atgriezušās demokrātisko valstu kopienā, apzinoties gan savas tiesības, gan nepieciešamību uzņemties daudz lielākus pienākumus.

Es pateicos Eiropas Padomei un Francijas Nacionālajai asamblejai par iespēju piedalīties šajā forumā. Parlamentārie sakari Baltijas valstīm ir ne tikai demokrātijas skola, bet arī mehānisms, saskaņojot “savus pulksteņus” ar Eiropas laiku.

Pašreizējā posmā Baltijas valstu parlamenti un valdības veic plaša mēroga plānveidīgu darbu, lai Latvija, Lietuva un Igaunija integrētos vienotā ekonomiskā telpā un sakārtotu savu likumdošanu ES standartu līmenī. Mums lieti noder Beniluksa un Ziemeļvalstu pieredze, sadarbība visu Baltijas jūras valstu starpā.

Baltijas valstis ir izveidojušas arī Baltijas Ministru padomi. Rietumeiropa mūs bieži uztver kā vienotu veselumu. Tā tas nav. Mēs esam pietiekami atšķirīgi, arī saņemot mantojumā no PSRS nesakārtotu ekonomisko starpvalstu robežu. Domāju, ka šīs problēmas jau tagad izvirza jautājumu par Rietumeiropas ekspertu piedalīšanos, iezīmējot Baltijas jūrā kontinentālā šelfa robežlīniju. Atcerēsimies, ka vēl pirms pieciem gadiem tie bija lielās padomju impērijas iekšējie ūdeņi un teritorijas.

Sadarbība reģiona ietvaros uzskatāma kā zināms priekšnoteikums integrācijai Eiropas Savienībā. Baltijas asamblejai ir sadarbības līgums ar Ziemeļu padomi un Beniluka Interparlamentāro konsultatīvo padomi kā ar līdzīgām starpparlamentārām struktūrām. Koordināciju Baltijas jūras valstu starpā saprotam kā vienu no savas politikas prioritātēm.

Mūsu iekšējā sakārtotība, protams, veicinās Baltijas valstu infrastruktūras un tranzītiespējas ES valstu sakariem ar Austrumiem, pirmām kārtām ar Krieviju.

Šajā sakarā gribētos pieskarties vēl vienam aspektam. Runājot par drošību visā Eiropā, jāapzinās arī potenciālais Krievijas ieguldījums. Vienlaicīgi mums ir jābūt reālistiem. Jārēķinās, ka Krievijā pie varas var nākt “vakardienas spēki” ar impērisku domāšanu un nostalģiju pēc PSRS. Un tomēr uzskatu, ka nepastāv tieši militāri draudi Baltijas valstīm no Krievijas puses. Vienlaicīgi ir vairāki faktori, kas izraisa bažas. Pirmkārt, Maskavas centieni mūs — Latviju, Lietuvu, Igauniju — uzskatīt par “tuvējām ārzemēm” pretstatā, piemēram, Somijai vai Mongolijai, kuras arī robežojas ar šo lielvalsti. Šīs valstis tiek uzskatītas par citas kvalitātes ārzemēm. Tātad — dubultstandarts.

Otrkārt, Maskavas noraidošā nostāja NATO paplašināšanas jautājumā. Mums pagaidām netiek piedāvātas vienpusējas Maskavas garantijas, kā to nule izteica Primakova kungs Polijas valsts vadītājiem. Atkal atšķirīga attieksme pret Austrumeiropas valstīm. Tieši tādēļ mēs negribam, lai mūsu Rietumeiropas draugi Austrumeiropas valstis iedalītu vairākās kategorijās. Jā, mēs esam dažādās attīstības pakāpēs, bet mēs esam ar vienu pagātni šai gadsimtā un gribam būt vienādi droši šodien un nākamajos gadsimtos.

Treškārt, Krievijā un Latvijā ir spēki, kuri labprāt virzītu mūsu zemes attīstību divkopienas valsts virzienā. 50 gadu valsts aneksijas un okupācijas rezultātā no 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju 720 tūkstoši ir nepilsoņi, kuri mūsu mazās zemes teritorijā ir pārcēlušies vai pārvietoti pēdējo 40 gadu laikā. Igaunijā ir līdzīga situācija. Maskavā ir spēki, kuri, sabrūkot PSRS, ir likuši 25 miljoniem izceļotāju palikt aiz savas dzimtenes etniskajām robežām. Protams, katras valsts iekšējā stabilitāte ir priekšnoteikums kopīgai drošībai. Čpaši akcentējot domu, ka demokrātijas robežu paplašināšanās rod jaunas iespējas nacionālās identitātes saglabāšanai.

Eiropas drošības politiku nevar veidot bez Krievijas līdzdalības. Mēs nedrīkstam pieļaut Krievijas izolāciju vai, jo ļaunāk, tās pašizolāciju no Eiropas drošības procesiem. Tajā pašā laikā Maskavai ir jāatsakās no “īpaša rakstura attiecībām” ar postsociālisma zemēm. Mēs sevi uzskatām par līdztiesīgiem partneriem Eiropas drošības kontekstā.

Reālpolitiķi Baltijas valstīs labi apzinās, ka ceļš uz NATO nav viegls un ātri realizējams. Bet mums ir ļoti vajadzīgas reālas un pārskatāmas garantijas jau tagad. Mēs ļoti vēlētos, lai, integrējoties ES struktūrās, klāt būtu arī šīs drošības garantijas dimensija.

Baltijas valstu — tāpat kā citu Viduseiropas un Austrumeiropas valstu — parlamentu uzdevums ir maksimāli īsā laikā nodrošināt valsts demokrātisko institūtu tālāku attīstību un iekšēju stabilitāti.

Baltijas valstis apzinās un saprot savu vietu un lomu demokrātiskās Eiropas veidošanā. Mēs gribam būt līdztiesīgi partneri šai procesā, par to liecina arī mūsu piedalīšanās šajā forumā.