Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par tiesu varas jubilejām domājot. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 29.03.1996., Nr. 56 (541) https://vestnesis.lv/ta/id/52351

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Valsts prezidents Guntis Ulmanis - Eiropas Parlamenta deputātiem Briselē 27. martā

Vēl šajā numurā

29.03.1996., Nr. 56 (541)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

PIRMS NOTIKUMA. VIEDOKĻI

Par tiesu varas jubilejām domājot

Arvīds Dravnieks, tieslietu ministra padomnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Šīs nedēļas nogalē svinam apgabaltiesu darba viena gada jubileju. "Ceturtā vara" apgabaltiesas visbiežāk piemin Novika, Haritonova vai bankas "Baltija" sakarā. Taču, lai vēl kārtējo reizi precizētu, kas tās apgabaltiesas tādas ir un kam tās vajadzīgas, acīm redzot nedaudz jāatskatās uz tiesu sistēmu vēl nesenā pagātnē.

Padomiskā tiesvedība atšķirībā no civilizētām un tiesiskām valstīm bija daudz ašāka. Diemžēl parasti uz tiesājamā rēķina. Tādas kļūdas kā daudziem vēl atmiņā esošā Rogeļeva lieta faktiski jau bija “ieprogrammētas”. Neapmierinātie gan varēja iesniegt kasācijas sūdzību. Taču cerības uz lietas atkārtotu izskatīšanu pēc būtības bija tikai tādā gadījumā, ja kasācijas instance atcēla pirmās instances spriedumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai. Līdz 1995. gada nogalei pastāvēja tikai divas tiesu instances. Pēdējā, vēl tipiski padomiskās tiesvedības 1994.gadā krimināllietu statistika bija šāda:

a) tiesātas 12 176 personas, no tām notiesātas 11 295 personas;

b) pārsūdzēti spriedumi par 2 327 personām,t.i., 20,6 % no notiesātajiem;

c) kasācijas instancē atcelti spriedumi par 178 personām, t.i., 7,6 %;

d) uzraudzības instancē atcelti spriedumi par 57 personām.

Šie skaitļi nozīmē, ka atkārtoti pēc būtības 1994. gadā tika izskatītas krimināllietas attiecībā uz nepilniem diviem procentiem tiesājamo. Attaisnoti — mazāk par vienu procentu no kopējā tiesājamo skaita.

Juristi līdzšinējo tiesvedības sistēmu maigi dēvēja par “2 1/2 instanču” sistēmu. Jo jebkurā laikā pastāvēja iespēja rakstīt sūdzības Ģenerālprokuroram vai viņa vietniekiem, kā arī Augstākās tiesas priekšsēdētājam vai viņa vietniekiem. Savukārt šīs amatpersonas varēja protestēt spriedumu uzraudzības instancē — atbilstīgi tam, kur lieta skatīta iepriekš — vai nu Augstākās tiesas attiecīgajā kolēģijā, prezidijā vai arī plēnumā. Diezgan iespējama bija tāda situācija, ka vienu un to pašu lietu gan pirmajā, gan kasācijas, gan arī uzraudzības instancē tieši varēja ietekmēt viens tiesnesis. Arī nekādi termiņa ierobežojumi šai kārtībai nebija. Piemēram, 1995. gada 11. septembrī Augstākās tiesas Prezidijs apmierināja Ģenerālprokurora uzraudzības protestu un atcēla 1961. gada Krustpils rajona tautas tiesas spriedumu Karaseva krimināllietā. Taču visunikālākais laikam ir Augstākās tiesas Prezidija 1995.gada 13.februāra lēmums, ar kuru atcelts 1949.gada 11.marta Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas spriedums par Zivtiņas notiesāšanu. Kopš šī gada 1. janvāra uzraudzības kārtība vairs nepastāv, jo izveidota apelācijas instance, kurā lietu iespējams izskatīt atkārtoti pēc būtības.

Tāpat pārejas posma tiesvedība civillietās arī līdz šim bija diezgan īpatnēja. Tā kā gandrīz visi īpašumi piederēja valstij, tad strīdus starp īpašuma daļiņu pārvaldītājiem jau kopš pēckara gadiem izšķīra Ministru padomes Valsts arbitrāža. Tā, protams, par ekonomisko lietderību domāja daudz vairāk nekā “īstās” tiesas. Pārdēvēšana par “Saimniecisko tiesu” 1991.gadā nekādas lielās izmaiņas nenesa, jo saglabājās īpatnējais padomiskais tiesvedības process. Tiesiskām valstīm raksturīgo trīs tiesas instanču vietā bija “1 1/2 instance”. Par to ir bijis gana daudz publikāciju 1994. un 1995.gadā. No 1996. gada 1. janvāra nav nedz Saimnieciskās tiesas, nedz tās procesa.

 

Līdz ar to varam secināt, ka 1996. gada 1. janvāris Latvijas Republikas tiesu varai ir ļoti svarīgs datums. Turklāt 1. janvāri var atzīmēt arī kā 1992. gada 15. decembrī pieņemtā likuma “Par tiesu varu” spēkā stāšanās datumu. Trīs gadu laikā mūsu valsts spējusi atteikties no sociālistiskajai demokrātijai raksturīgās tiesvedības sistēmas un izveidot vienkārši demokrātiskai valstij raksturīgu triju instanču tiesu sistēmu.

Pēc katras tiesas sēdes gandrīz vienmēr kāds ir palicis neapmierināts. Un tas ir dabiski, ka neapmierinātība cenšas izpausties arī presē. Taču, ja žurnālists atspoguļo tikai šo vienu — neapmierināto — viedokli, viņš faktiski sit gulošo, jo tiesnesis nevar viņam atbildēt. Tiesnesis nemaz nedrīkst sniegt komentārus par neizlemtu lietu vai konfidenciālu informāciju. Tie nav vienīgie aizliegumi, kas izriet no likuma un tiesnešu ētikas kodeksa. Protams, ja tiesnesim būtu daudz laika, varbūt viņš varētu atļauties katram saprotamā veidā skaidrot tiesvedības un tiesību būtību. Taču varbūt daudz normālāk būtu, ja ar to nodarbotos cilvēki, kuri šim uzdevumam ir īpaši sagatavoti. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka lielākajās tiesās — Augstākajā tiesā, Rīgas apgabaltiesā — ļoti nepieciešami būtu šādi cilvēki, kurus pieņemts saukt par preses sekretāriem.

Un tomēr, neraugoties uz visu, pēc vairākkārtīgi pārceltiem, gandrīz neizpildāmiem un pavisam neizpildāmiem termiņiem apgabaltiesas pagājušā gada 31. martā darbu uzsāka. Pirmā krimināllieta gan tika izskatīta pēc divām nedēļām, bet pirmā civillieta — vēl pēc nedēļas. Tieši pirms gada gan notika tikai slodzes pārdalīšana. Lietas, kuras agrāk pirmajā instancē tika skatītas rajona tiesās vai arī Augstākajā tiesā, sāka izspriest apgabaltiesā. Vairums apgabaltiesu tiesnešu nāca no tām pašām rajonu tiesām, faktiski viņi skatīja tās pašas lietas, ko līdz šim, tikai cita līmeņa tiesā.

Kaut gan patiesā apgabaltiesu nozīme parādījās līdz ar apelācijas procesa iedibināšanu krimināllietās (no 1995. gada 1. oktobra) un civillietās (no 1995. gada 15. oktobra). Pašas apelācijas lietas, protams, sāka izskatīt vēlāk. Latvijā, tāpat kā Igaunijā, ir trīs tiesu līmeņi un arī trīs tiesu instances. Igauņiem gan šī sistēma iznākusi saprotamāka un pārskatāmāka: visas lietas pirmajā instancē skata rajonu un pilsētu tiesas, otro instanci — apelāciju — skata apgabaltiesas, savukārt pati augstākā tiesa (tā gan saucas savādāk) nodarbojas tikai ar kasāciju. Latvijas sistēma ir nedaudz sarežģītāka: rajonu un pilsētu tiesām visas lietas netiek uzticētas, sarežģītākās civillietas un smagākās krimināllietas piekrīt apgabaltiesai. Līdz ar to apgabaltiesa darbojas gan kā pirmās instances tiesa (tiesnesis un divi piesēdētāji), gan arī kā apelācijas instance rajonu tiesām (trīs tiesnešu sastāvā). Savukārt apgabaltiesas piekritības pirmās instances lietām apelācijas instance ir Augstākās tiesas tiesu palātas. Kasācijas instance visām lietām ir Augstākās tiesas Senāts. Arī tas varētu būt tiesu varai svinams datums — kopš 1995. gada 3. oktobra Latvijā atkal ir 14 senatori!

Meklējot svinamos datumus apgabaltiesu sakarā, faktiski varētu atzīmēt arī kādu divu gadu jubileju. Jo tieši pirms diviem gadiem — vēl 1994. gada 30. martā — Saeimā tika apstiprināts pirmais apgabaltiesas tiesnesis un priekšsēdētājs.

Faktiski gan pie mums nekas nenotiek plānotajos termiņos jau kopš paša tiesu reformas iesākuma. Ja kādreiz arī tiek atvērts finansējums, tad burtiski dažas dienas pirms likuma noteiktā termiņa iestāšanās. Vēl ne reizi šīm, ar likumu noteiktajām padomiskās tiesvedības nomaiņām, nav ieplānots pietiekams finansiālais nodrošinājums. Vēl ne reizi plānotais, kaut arī nepietiekamais, finansējums nav piešķirts pilnībā. Rīgas apgabaltiesā faktiskais tiesas sēžu zāļu skaits ir divreiz mazāks kā nepieciešams. Latgales apgabaltiesā ir tikai četri tiesneši ieplānoto 20 vietā. Kurzemes apgabaltiesai vispār nav savu telpu. Tiesu personāla algas ir vēl mazākas nekā skolotājiem. Ar tiesnešu un tiesu personāla izglītošanu kopš tiesu reformas sākuma valsts vairs nenodarbojas un nav paredzējusi šim nolūkam nevienu santīmu. Lai gan tieši it kā nepietiekamā pirmā līmeņa tiesnešu kvalifikācija bija galvenais iemesls, kādēļ Latvijas tiesu sistēma ir sarežģītāka nekā Igaunijā. Un līdzīgu “ne–” uzskaitījumu var vēl turpināt. To nav mazāk kā citās dzīves jomās.

Taču pavasara vēsmas parlamentā, šķiet, varētu zeltīt arī tiesu varas mākoņa maliņu. Optimismu raisa Saeimas deputātu algu sakārtošana. Acīmredzot tagad Saeimai ir kļuvusi saprotamāka kāda problēma, kas vienlīdz skar arī tiesnešu neatkarību. Proti, likuma “Par tiesu varu” 119. pants nosaka, ka tieneša alga pielīdzināma 1. kategorijas ierēdņa amatalgai. Faktiski tiesnešiem algas visu laiku aprēķina pēc ierēdņa kandidāta amatalgas, t.i., tikai 80 procentus no likuma noteiktās. Tā pagājušajā gadā valsts ir palikusi tiesnešiem parādā 237 156 latus. Tas nozīmē, ka, apstiprinot budžetu, gan 5., gan arī 6. Saeimas deputāti paši nepildīja spēkā esošu likumu. Līdz šim gan viņi varēja atrunāties, ka valsts ir nabadzīga un arī viņi paši ir līdzīgā situācijā. Izrādās, ka sev tautas priekšstāvji naudu ir atraduši. Varbūt tagad, izdarot grozījumus budžetā, atradīs arī naudu tiesnešiem?

Tagad Latvijā ir tikai 286 tiesneši. Varbūt atradīsies nauda ne tikai algām, bet arī personāla mācībām un tiesu remontiem? Varbūt tautas priekšstāvju lemšanai līdzēs vismaz pašsaglabāšanās instinkts? Ja nav tādas tiesas, kas piespiež cienīt likumu, tad nav ko tērēties arī likumu devēju uzturēšanai. Kopējā Latvijas tiesām un tiesnešiem nepieciešamā summa nav nemaz tik liela. Pilnīgi pietiktu pa latam uz katru Latvijas iedzīvotāju. Nav jābūt matemātikas profesoram, lai sarēķinātu, ka šodienas tiesvedība nes Latvijai daudzkārt lielākus zaudējumus. Nemaz nepieskaitot tādas lietas kā ticība valstij. Ceru, ka pagaidām iedzīvotāji Latvijas tiesām vēl tic.

To, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā arī tiesiskā ziņā, apjauš daudzi. Latvijas tiesību sistēma atrodas tādā pārejas stāvoklī no sociālistiskas uz demokrātisku. Un šajā ceļā galvenā problēma ir nevis likumu ražošanā, bet gan to piemērošanas praksē. Tiesa ir vienīgā valsts varas sastāvdaļa, kas var piespiest ievērot likumu, vienlaikus nepārkāpjot indivīdu tiesības. Protams, ir arī cita iespēja, kā ieviest kārtību. Latvija to jau ir izmēģinājusi 15. maijā. Bet mēs šodien nerunājam par tādu variantu.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!